Grenlande. Turpinājums 2
Epizode 2. Ātrlaiva Ātrlaiva, lēkājot pa viļņiem un izvairoties no ledus gabaliem nes mūs projām no pilsētas. Vienīgi patreiz saprotu, ka esmu pieļāvis dažas, bet dotajam brīdim būtiskas kļūdas. Pirmā – neesmu paņēmis līdzi cimdus – turoties pie laivas borta ūdens un vēlš lēnām pārvērš manus pirkstus lāstekās. Pie borta neturēties nevar, jo biju apsēdies laivas priekšgalā uz grīdas un katrs palēciens uz viļņiem atbalsojas ar dobju sitienu man pa nierēm. Romantika izzūd jau pirmajās desmit minūtēs. Cik tālu bruksim – nezinu, bet lūkojoties pēc līdzpaņemtajām laivas degvielas bākām nākas secināt, ka spīdzināšana turpināsies vēl kādu laiku. Ak, kaut nu es būtu pagaidījis nolādēto kuteri no tām roņu medībām! Lai kaut kā aizgaiņātu nepatīkamās sajūtas, mēģinu atcerēties pagājušā vakara un šī rīta notikumus. Šorīt, kad biju gājis ieturēt pusdienas Silvera norādītajā ēstuvē, viņu pašu satiku pa ceļam. Elastīgā gaitā viņš ripinājās uz ēstuves pusi. Hei! Tu arī šeit! – viņš iesaucās – Kā tev gāja vakar, biji uz ledus fjordu? Un nekavējoties turpina – Re, ieturēsimies kā pieklājas un pēc stundas braucam ārā. Vai mantas jau saliki somā? Es piekrītoši māju ar galvu un sāku stāstīt par vakardienas iespaidiem. Jā – saka Silvers – daba šeit skaista, un sievietes, lūk, ir ļoti brīvas uzvedības. Visas. Izņemot tādas, kuras uzticīgas. Bet to ir maz. Tā kā, ja gribi, kā saka...tad tas nu šeit ir bez problēmām. – viņš pabeidz teikumu un vērīgi palūkojas man sejā, gaidīdams manu reakciju. No informācijas pārpilnības spēju tikai pamāt ar galvu kā zirgs un nomurmināt – Oho! Dodamies pa durvīm ēstuvē. Tā ir ēdnīcas tipa iestāde ar plastmasas galdiem, tīra, bet gaužām askētiska. Palūkojos un piedāvāto ēdienu izvēli. Mjāā... Burgeri, cīsiņi un citi šāda veida gardumi... Silvers, ievērojis manu sejas izteiksmi, pasmaida un uzsauc kādam virtuvē – Hei, kas tev šodien labs galdā liekams?! Tad palūkojas uz mani un nosaka – tu neskaties uz šo draņķi, kas izlikts, mums te būs savs, normāls ēdiens. Pa virtuves durvīm parādas smaidīga pavāra seja ar dzirkstošām acīm šaurajās acu spraugās. Viņa melnīgsnējā seja staro apmierinātībā. Silvers pārmij dažus teikumus. Valoda ir dīvani šļupstoša ar jocīgiem intonācijas piesitieniem. Kaut kas līdzīgs būtu, ja jūs izsistu kādam piedzērušam somu tūristam priekšzobus un viņš mēģinātu kaut ko pārsteigumā šļupstēt. Man sāk šeit iepatikties. Silvers pagriežās pret mani un saka – Ej nu pie galda, mums būs pusdienās svaigs ziemeļbriedis, vīri tikai vakar vakarā nošāvuši. Es tev paņemšu kādu alu klāt piedzert. Apsēdos laminēta ēdamgalda, kurš pārklāts ar plastmasas drānu. Vidū izkārtotas sarkanas salvetes, krietni padzīvojis plastmasas sālstrauks un piparu bundža. Silvers pienāk un noliek man priekšā glazi sarkanvīna. Tā būs labāk – viņš saka. Pastāsti man ko par Latviju, Tu esi pirmais tūrists, kuru sastopu no tām vietām. Bija man reiz arī kādi puiši no Ukrainas – tā taču kaut kur tuvumā, vai ne? Apstiprinoši pamāju un sāku stāstīt. Jautājumu Silveram ir daudz, cenšos izklāstīt tēmu pilnīgi un vispusīgi. Silvers domīgi māj ar galvu. Mums pasniedz viegli kūpošu šķīvi ar ceptu ziemeļbrieža fileju, mazliet rozmarīna un omulīgi dzelteniem, apceptiem kartupeļiem, kuri izvietojušies pie sarkanīgas ievārijuma mērces paugura. Labākie restorāni nobālēja šī garšu un smaržu festivāla priekšā, kuru bija radījis jautrais ēdnīcas pavārs. Spēcīgs sitiens pa nierēm mani atgriež realitātē. Lidojums laivā turpinās. Pirkstus jau praktiski nejūtu. Silvers palūkojas uz mani un nomet man priekšā pāris plastmasas maisus, kuri piebāzti ar drēbēm. Paliec zem muguras! – viņš kliedz, cenšoties pārkliegt divu motoru rēcienus un vēja svilpošanu. Es palieku maisus zem muguras un uz brīdi kļūst labāk. Tad atkal seko divi spēcīgi sitieni ar bortu un maisi izslīd. Trešais atkal pa nierēm. Sāku justies pavisam nelāgi. Esam braukuši jau gandrīz divas stundas. Silvers mierina, ka nupat tiksim aizvējā un būs labāk. Beidzas degviela. Pievienojis jaunu bāku Silvers atkal ierūcina moku mašīnu. Pēc 20 minūtēm iebraucam aizvējā un laiva iegriežas dziļā fjordā. Nupat kā sāku izbaudīt ceļojumu. Kontrastā ar viļņu un vēja piedzīto jūru, šeit valda pirmatnējs miers un vienīgi mūsu laivas radītie viļni un motoru rēkoņa atbalsojas krastos. Šeit tu dabūsi redzēt visu ko vēlies – brēc Silvers – te ir laba vieta. Šāda daudzsološa teikuma iedrošināts un domādams par to, kas tas īsti būs, pagriežos ar seju braukšanas virzienā. Laiva samazina ātrumu un slīd pretī krastam, kur tālumā rēgojas šķība būda un baltas krustu rindas. Pamestais ciemats – saka Silvers. Tādu apmetņu ir daudz – viņš turpina. Paliksi šeit, es braukšu uz Port Victor, savākt pārējos atpakaļbraucējus. Izkāpju krastā un manu vietu laivā ātri ieņem divi mazrunīgi vīri ar lielu bagāžas kalnu. Laiva ierēkusies aizjoņo pa fjordu un izzūd skatienam. Visapkārt iestājas klusums. Viegls vējiņš pūš sejā un netālu no krasta gozējas zilganzaļš aisbergs. Apsēžos uz klintsbluķa un lūkojos ūdeņos. Pakāpeniski sāku just kaut ko nepatīkamu. Mani ieskauj odu mākonis. Katru reizi ar roku var nosist vismaz piecus odus vienlaicīgi. Velku ārā pūšamo un noklāju sevi ar pretīgi smirdošo pudeles saturu. Tas palīdz uz kādu laiku. Paņemu mugursomu un dodos uz paugura pusi. Man pretī nāk Silvera dēls ar šauteni pār plecu. Ak jā, viņi taču ir itāļi. Tēvs un dēls, kuri mainījuši vidusjūras sauli pret ledus mirdzumu. Bet tas jau ir nākošais stāsts... Turpinājums jau pievienots.
