Ziemassvētki Ēģiptē - 2( turpinājums)
|
Dagnija Gudriķe(Klindžāne)
|
ZIEMASSVĒTKI ĒĢIPTĒ - 2
27.decembris- ceturtdiena
Šodien mūsu atpūtas ceļojuma noslogotākā diena, jo dodamies uz privāto pussalu EL GUNA jeb Jūras zvaigzne, vai vēl sauktu par Ēgiptes Veneēciju. Sala pieder kādam bagātniekam, kurš reiz apceļojot Venēciju tajā burtiski iemīlējies un tādēļ uzbūvējis sev Venēciju šeit Ēģiptē, savā laikā par ļoti lētu naudu izpērkot pussalu, vienīgais nosacījums bjis, ka sala jāapbūvē noteiktā laika termiņā. El Gunā atrodas daudzu bagātnieku villas, privātas kotedžas un viesnīcas, cenu par vienu diennakti jau esmu aizmirsusi, bet atceros gides teikto, ka kāda viņas paziņa šeit pavadījusi 10 dienas par 780 dolāriem.
No rīta mūs atkal ar nokavēšanos – pjaķ minut- savāca no vairākām viesnīcām. Interesanti, ka ieveda mūs kādas viesnīcas teritorijā, kur ceļa malā pat recepcija nebija izbūvēta, bet atradās jaunceltnes karkass, toties pa sānceļu iebraucot, skatam atklājās paradīzes stūrītis, kur viss kā Eiropā, viesnīca, ziedošs parks un dārzs, slēgtie peldbaseini u.t.t. Tas tāpēc, lai nodokļi nebūtu jāmaksā, visi par šis viesnīcas esamību zina, vienīgie, kas nezina, ir valdības nodokļu ierēdņi, ha- ha.!
Kuģu piestātnē jau gaidīja vairāki kuteri un gidi. Mūsējā bija Ļuba, solīda dāma labākajos gados, kuras vadībā tad arī ieņēmām vietas savā kuterī „ Okeāns” , tikām nokristīti par „ Barakudas” komandu un, novilkuši apavus, basām kājām iekārtojāmies kuģa augšējā klājā. Basām ne tāpēc, lai nepiebradātu kuģi, bet tāpēc, lai nepaslīdētu uz klāja un nenodarītu sev traumas. El Gunā vispirms braucām ar vaļēju busiņu, pēc tam pārsēdāmies motorlaivā un uzsākām ceļu pa kanāliem, lai apskatītu salu. Redzējām arī Omāra Šarifa villu, kurā gan viņš ,večukiņš savos pāri 80 , nav ilgi rādījies, tomēr villa tur stāv kā dzīva. Caurbraucot kādu tiltapakšu, visi iedomājām savu karstāko vēlēšanos un skaļi plaukšķinājām, lai tā piepildās.
Apskatījām pilsētu, pabijām Akvārijā, kurā mūs Ļuba apgaismoja visu par Sarkanās jūras„ briesmīgajām zivīm un indīgajiem iemītniekiem”. Tagad zināsim, ka nav ko līst jūriņā pirms un pēc saules rieta, jo tad uz piekrasti uzbrukumā nāk visādi indīgi mošķi.
Pēcāk atgriezāmies kuģī un devāmies uz koraļļu rifiem peldēt atklātā jūrā ar brillēm un pleznām. Kas neprata peldēt, varēja tērpties vestēs, bet es tomēr neriskēju, baidījos sačakarēt dr.Ruka fenomenālo roku darbu. Mans Omārs Šarifs ( vietējie tā viņu iesauca) gan nesmādēja piedāvāto iespēju.
Pēc peldes visiem tika piedāvātas gardas pusdienas ar zivi, rīsiem, salātiem un augļiem desertā. Pēc tam padzērām tējiņu vai kafiju, rāmi kuģojot uz makšķerēšanas vietu. Manējais atkal pacentās – izvilka pašu lielāko lomu- pamatīgu koralli ar visu gliemežnīcu. Ar to tad nu visi safotografējās.
Mūsu kuģa operators visu ceļojumu bija safilmējis, un izrādījās, ka viņš ne tikai labi filmē, bet arī skaisti sien ēģiptiešu lakatus- sasēja mums visām mūsu kompānijas sešām dāmām, lai vēlāk taptu brīnišķīga fotosesija rietošās saules staros Sarkanās jūras malā.
Šī bija ceļojuma skaistākā un iespaidiem bagātākā diena!!!!
