No pensionāru takām līdz jauniešu trakulībām Vācijā (un nedaudz no Čehijas, Austrijas un Polijas)

Ieva Bisniece 07.01.2013 16 min lasīšanai 17 foto

No pensionāru takām līdz jauniešu trakulībām - apmēram tādā amplitūdā 2011. gada jūnija sākumā, kad Latvijā bija uznākusi kārtējā dabas stihija - absolūtais karstuma vilnis - bija mūsu ceļojums uz Vācijas dienvidu galu. Jau pirms pāris gadiem, kad Bavārijā bijām ar kori, zināju, ka turp man kādudien jāatgriežas, lai izbaudītu šo vietu, neesot piesietam mēģinājumu un koncertu grafikiem un vēl vismaz 20 cilvēku plāniem pēc iespējas ātrāk atgriezties Latvijā.

Kompānija arī šoreiz - vecās, pārbaudītās vērtības: es, Inga, Linda un Rudīte. Šī tiešām ir pārbaudīta ceļotāju kompānija, jo kaut kā veiksmīgi starp mums ir sadalījušies pienākumi un atbildības sfēras. Es esmu maršruta plānotājs, kodarīšanas meklētājs, visas informācijas savācējs, nepieciešamo rezervāciju veicējs un programmas prezentētājs pārējiem ceļabiedriem. Pārējiem atliek vien paļauties uz maniem plāniem. :) Rudīte ir galvenais šoferis. (car) Apbrīnojama ir viņas spēja vienlaicīgi darīt vairākus darbus - stūrēt, runāt pa telefonu, sekot līdzi maršrutam, vienlaicīgi dzirdēt visu visapkārt notiekošo un pie viena arī paēst. Tā kā pirmo reizi braucam tik ekonomiskā režīmā, Rudītes atbildībā bija arī visas lietas, kas saistītas ar ēdienreizēm - brokastīm un vakariņām (gods kam gods, viss tika izkalkulēts ideāli). Bet Linda ir ceļabiedrs - Dieva dāvana. (pray) Vienmēr pacietīga, izpalīdzīga, vispirms padomās par visiem pārējiem un tikai pēc tam - par sevi. Vienmēr nomazgās netīros traukus, piecelsies agrāk, lai priekš visiem sasmērētu līdzi ņemamās sviestmaizītes un visus palaidīs pa priekšu uz vakara dušu. Bet Inga mums ir galvenais karavadonis - visu sarunās, nokārtos, runās pretī GPS-am un pieņems lēmumu, ko un kā labāk darīt, un par visu uzņemsies atbildību. (ninja2) Tā sacīt - ideāla kompānija, jo nav interešu konfliktu. :D

Ceļojumu plānoju, pamatā izmantojotwww.viamichelin.com. Man patīk šī lapa, jo tā dod iespēju izvēlēties ne vienātrāko vaiekonomiskāko ceļu, bet arīskaistāko. Un kā gan Bavārijā bezskaistajiem ceļiem? Mūsu mērķis taču nebija skriet no punkta A līdz punktam B, bet gan baudīt, baudīt un baudīt...

Un tā mūsu rīcībā ir nepilnas desmit dienas, kas jāizmanto gana racionāli un piepildīti.

Piektdiena, 3. jūnijs

Neskatoties uz dažādiem viedokļiem un apgalvojumiem, ka esam patiešām pārgalvīgas, ka vieni paši sievišķi ar mašīnu dodamies tik tālā ceļā, izbraucam no Rīgas piektdienas vakarā, uzreiz pēc darba, tikai stundu vēlāk kā plānots - 18:00. Vēl pēdējā brīdī ieskatos www.gismeteo.ru un sabēdājos, ka solās būt lietains laiks. Taču, pasteidzoties visam pa priekšu, man jāatzīst, ka uz gismeteo paļauties nebija vērts - laiciņš tiešām bija foršs un kreņķiem par to nebija jēgas.

Priekšā gara nakts. Taču Rudīte, Inga un Linda (atšķirībā no manis) ir apņēmušās to pievārēt. Es šai ziņā esmu nīkulis un neuzņemos braukt naktī vai dienā pēc pusgulētas / negulētas nakts pa svešiem ceļiem un ar nepazīstamu mašīnu.

Pa ceļam pāris kafijas, degvielas uzpildīšana un garā nakts var sākties.

Sestdiena, 4. jūnijs

Šodienas mērķis ir nokļūt līdz Česky Krumlov. Brauciens ir bijis samērā raits un uz pēcpusdienu arī es uz kādu stundiņu piesēžu pie stūres. Tiesa, neesmu diezko pārliecinošs braucējs, arī samiegojusies esmu un apbrīnoju pārējās, ka viņām tā braukšana padodas labāk. Paldiesdievam... Tuvojamies mūsu pirmajai apstāšanās vietai jau ap dienas vidu, tāpēc mierīgi varam piestāt arī Česke Budejovice. Aizejam uz vecpilsētu. Tik karstā dienā (+27 grādi) šeit esot, grēks nenobaudīt vēsu Budweiser. Es grēkoju. Linda arī. :) Tā rezultātā mūsu ceļojuma dienasgrāmatā top šāds ieraksts:

Ieva - nūģis [jo nedzēru alu], Linda - tizla [jo dzēra aukstu kafiju]. Esam Česke Budejovice. Ingas kontā - divi aliņi Budweiseri, Rudei - viens. Ieva nūģojas ar pāris malkiem no Ingas. Uzkāpām 225 pakāpienus Melnajā tornī un pastaigājām pa pilsētiņu apmēram 2 stundas. Audzinām raksturu - pat neiegājām ne KapplAhl, ne H&M. :)

(Te gan jāpiebilst, ka pazīstot vienai otru jau vairāk kā 14 gadus, neviens neņem ļaunā un tik pasmejas par tiem nūģotājiem un tizlošanos. Ir labi, ka vari pasmieties par sevi pats un zini, ka otra tekstiņi nav ļauni domāti. Tas ir ļoti svarīgs nosacījums ceļabiedru izvēlē - apzināties spēles noteikumus un pietiekami labi pazīt ceļabiedrus).

Un tā ap sešiem vakarā jau tuvojamies Česky Krumlovai. Andrievs (tas puisis, kas sēž GPSā un visu ceļu nepaguris sarunājas ar mums) mūs cītīgi izvadā pa pilsētiņas ielām, meklējot mūsu rezervēto naktsmītni. Taču vienā brīdī, vecpilsētas šaurajās ieliņās uz visām četrām debesspusēm iztrenkājot tūristu tūkstošus, mēs saprotam, ka mūsu Andrievs ir bišķiņ sajucis prātā - iedzen mūstupikā un paziņo:turpiniet braukt taisni. Nu neko. Braucam no vecpilsētas pavisam ārā un mēģinām to satraukto puisi nomierināt, kas mums arī izdodas. Braucam vēlreiz vecpilsētā un pavisam mierīgi atrodam savas naktsmājas -Pension ve Veži, kas iekārtots vecpilsētas tornī, kas pēc lieluma ir kādas trīs reizes mazāks par mūsu Pulvertorni. Naktsmājas tiešām tādas netipiskas un ļoti senatnīgas. Un es sāku baidīties, vai naktī te kāds nespokojas...

Nometam somas un dodamies vecpilsētas ielās. Inga ir savos uzdevumu augstumos un ir sagatavojusi nelielu topiku par šo pilsētiņu. Šādi pilsētiņas apskatei ir cits vēriens - ja ir kāds gids, kas pakaplējis bišķi informāciju par to un nu var iepazīstināt arī pārējos.

Svētdiena, 5.jūnijs

Naktī neviens nav spokojies. (Diemžēl. Būtu bijis labs piedzīvojums :D ) Esam labi izgulējušās, brokastot dodamies uz mazo virtuvīti, - tur skan viduslaiku mūzika, brokastis ir pietiekami daudzveidīgas un es nodomāju, ka www.booking.com šai vietai ir nepelnīti zems vērtējums.

Paēdam brokastis un dodamies tālāk. Mūsu mērķis šodien izbraukt mazu gabaliņu Austrijas un nokļūt naktsmājās Vācijā, mazā pilsētiņā Bad Reichenhall.

Andrievam iestāstām (tiesa, ar grūtībām), lai ved mūs šodien pa skaistajiem ceļiem līdz pat Zalcburgai. Lai arī iesākumā šīs pilsētas apskate nebija ieplānota, viss kaut kā tā tik labi izvērtās, ka dažas stundas tai varējām veltīt. Pa ceļam ieraugu, ka ceļa malā pārdod svaigi lasītas zemenes. Uaaaa!!! Es nomiršu, ja tās nedabūšu!! 4.90 EUR un es esmu laimīga. :) Varam braukt tālāk. Necik ilgi nebijām braukuši, kad - oplaaaa! - ceļa malā milzīgs zemeņu lauks, kurā pats var doties iekšā, lasīt cik tīk un lasīto iegādāties pa 2.50 EUR/kg... ejam iekšā un man laime pilnībā :)

Zalcburgā esmu bijusi ar kori. Šis tas jau liekas pazīstams, nu, vismaz šādi tādi virzieni. Galvenais orientieris - Hoenzalcburgas cietoksnis. Paklaiņojām pa vecpilsētu, kādā ieliņas kafejnīcā nobaudījām slaveno austriešu ābolu strūdeli. Gar Zalcahu aizstaigājām uz Mirabellas pils rožu dārzu. Turpat netālu parkā apciemoju feinos rūķīšus, kurus pazīstu jau no iepriekšējās ciemošanās reizes.

Protams, uzkāpām arī uz cietoksni, lēnu garu izstaigājāmies visur, kur vien var un nevar un ar funikulieri braucām lejā. Un aizsūtīju sms sveicienu saviem draugiem Grāvīšiem - mums par Zalcburgu un šo cietoksni ir savas atmiņas un ieķiķināšana... :))

Lai arī esmu dzirdējusi jauniešu vērtējumu par Zalcburgu kā pensionāru pilsētiņu, man tā patīk. :) Jā, savā ziņā tā ir taisnība - Eiropas penčuku baltajās biksēs te netrūkst, tāpat kā Vecrīgā vasarā. Un vienalga, arī tagad, jau vairāk kā pus gadu pēc tam, kad esmu tur bijusi, kad atmiņā vizualizēju šīs pilsētiņas tipiskās pastkartītes attēlu - man tā patīk! Patiešām patīk!! Un pie izdevības es tur atgriezīšos vēl.

Ap astoņiem vakarā Zalcburgu pametam. Pat nepamanām, kurā brīdī beidzās Austrija un kad sākās Vācija, bet visai drīz jau bijām mazajā Vācijas miestiņā Bad Reichenhall. Mūsu naktsmītne nākamajām divām naktīm ir Gaestehaus Scheil Apartments. It kā tikai trīs zvaigznes, bet es teiktu, ka šis bija vienkārši ekselents fērienvōnungs! Vakarā, pa tumsiņu vēl izgājām ārā, aptvērām, ka esam īstos Vācijas laukos, aprunājāmies ar pāris gočiņām kaimiņkūtī, pagalmā atradām lielo batutu, pa kuru noteikti vajadzēja izlēkāties un devāmies pie miera.

Pirmdiena, 6. jūnijs

Pirmais, kas kļuva skaidrs nākamajā rītā bija tas, ka no manis nekāda Princeseuzzirņa vis laikam nesanāks... Vakarā pirms gulētiešanas es vēl bišķi biju pašuvusi un, acīmredzot kaut kādā noguruma bezfilmā, nebiju visus šūšanas fiņķikus kārtīgi nolikusi. No rīta izrādījās, ka visu nakti smuki esmu gulējusi uz smalkajām rokdarbu šķērītēm :)

Bet nav ko ilgi ņemties - šodien gribam iespēt daudz. Šīsdienas plānā ir uzbraukt līdz Ērgļa ligzdai, ar kuģīti izbraukt pa Koenigsee un... iemēģināt Alpu rodeļu trasi. :)

Pieceļamies laicīgi. Ar Bormana rīkojumu slepeni celtajā, Hitleram 50 gadu jubilejā dāvinātajā namiņā augstu kalnos ar savu auto augšā tikt nav iespējams - ceļš turp ir kārtīgs vienvirziena kalnu serpentīns, tāpēc tur brauc tikai speciāli autobusi pēc saraksta. Plānojam būt pie autobusa tā, lai paspētu uz pašu pirmo. Ceļš augšup vien jau ir ko vērts, bet tas, kas mūs sagaidīja augšā!.... To jau nevar aprakstīt, kādu niecīgu daļu no tā var sajust fotogrāfijās, bet tas vienkārši ir jāpiedzīvo!

Tā nesteidzīgi, lēnu garu augšā pavadījām kādas stundas divas. Iegājām arī pašā mājelē, izstaigājām to, radām nelielu priekšstatu par šīs rezidences tapšanu. Apbrīnojami, kā tādā augstumā to vispār ir bijis iespējams izdarīt bez liftiem, pacēlājiem, celtņiem un betona maisītājiem. Kad kalnu enerģētiku esam sasūkušas pietiekamā daudzumā, lēnu garu dodamies lejā. Vajadzētu izbraukt ar kuģīti pa Koenigssee.

Drīz jau sēžam senlaicīga izskata laiviņā un lēni, bez skaņas slīdam pa Ķēniņezeru. Ezers atrodas kalnu aizā un brauciens pa to ir pasakains. Visapkārt paveras brīnišķīgas kalnu ainavas, klintis un no kalniem lejā skrien kalnu upītes. Brauciena laikā kuģītis pēkšņi apstājas, gids paņem trompeti, atver mazās durtiņas un nodemonstrē kalnu atbalsi. Iespaidīgi... :) Braucām apmēram stundu, varbūt pusotru. Izkāpām ārā un ar kājām vēl aizstaigājām līdz Obersee - tas tāds nedaudz mazāks ezeriņš, bet nu tik dzidrs un auksts, kā jau kalnos pieklājas. Pa ceļam ainava kā filmās - kalni, ezers, gočiņas ar zvaniem kaklā un par dažām naudiņām pat var iegādāties svaigi slauktu pienu. Mēs gan tā īsti uz to šoreiz nepavelkamies. Atpūtinām sagurušās kājiņas Obersee un dodamies atpakaļceļā.

Inga kā vienmēr labi iešarmē - pirms izkāpšanas no kuģīša simpātiskais tā vadītājs, apjautājas par mūsu tuvāko dienu plāniem un piedāvā satikties nākamajā dienā :) Mūsu ceļš gan rīt vedīs jau citur, tāpēc - es tut mir leid, vielleicht ein andermal... :)

Tā. Puse dienas jau pagājusi. Pēc tik pensionāriskām aktivitātēm tagad prasītos nolaist pa kārtīgu rodeļtrasi. Sēžamies mašīnā un braucam to meklēt. Diemžēl, jāsaka, Andrievs diezgan tāds spītīgs un lāgā negrib mūs uz turieni vest. Kādu brīdi pārņem jau izmisums, jo ložņājam ar mašīnīti pa šaurajiem lauku kalnu celiņiem pamatīgi. Rudīte iemācījusies (!?) bremzēt ar motoru, tas, nabags, rēc kā traks. Maldāmies, maldāmies, bet trasi neatrodam. Gandrīz gribas jau padoties, griežam mašīnu riņķī, lai brauktu citas takas meklēt, bet nav jau tik vienkārši - lai apgrieztos, iegriežam mazā sānceliņā, bet atpakaļ vairs netiekam. Nekādi neizdodas uzsākt braukšanu no tāāāda slīpuma! Kaut kas jau nosmirdēja vien, bet ar ceturto reizi Rudīte to manevru pieveica. Žetons!! :) Kad beidzot to rodeļtrasi esam atradušas, mūs uz to nelaiž. :( Attaisnojušies ar to, ka augšā kalnā it kā esot sācis līt, darbinieki aši vien kravā savas pekelītes un gatavojas darba dienas beigām. Esam bezgala vīlušās. :(

Taču turpat netālu, braucot pa to pašu celiņu, bijām pamanījušas norādi uz sālsraktuvēm. Lai arī šāda atrakcija mūsu plānos neietilpa, neies jau braukt mājās! Dodamies turp. Un, rau, paspējam pat uz pēdējo ekskursantu grupu. Mēs tiekam ietērptas baltos ķiteļos, sasēdināti vilcieniņā (kā izrādās - lai nofotografētos) un mums pievēršas jauns, simpātisks puisietis - mūsu gids. Grupiņā esam tiešām maz, varbūt cilvēki 10, un pasākums tīri jauks - Inga ar gidapuisieti uzlaiž pa kādam jociņam, pāris reizes mēs tiekam nolaistas pa riktīgu koka reni (tāds sava veida rodelis :D ), un ekskursija pa pazemes alām un šahtām ilgst kādu stundu. Vēl tīri iespaidīgs, fonā skanot diezgan suģestējošai melodijai, bija brauciens ar tādu kā plostu pa pazemes ezeru.

Nu ko - vakars klāt, lai arī ar nelielām izmaiņām, tomēr diena pavadīta bagātīgi, jauki un interesanti. Kāds austrumu sakāmvārds vēstot, ka Slikts ir tas ceļotājs, kurš plāno ceļojumu. Es, īsts postpadomju produkts, brīvās Latvijas nodokļu maksātājs un dižķibelē daudzmaz izdzīvojušais, šo sakāmvārdu pārveidoju pa savam: Slikts ir ceļotājs, kurš nespēj pielāgoties izmaiņām plānā. :)

Atgriežamies savā Alpu lauku idilles fērienvōnungā, paēdam vakariņas, padauzāmies pa āra batutu, uzspēlējam galda tenisu un dodamies pie miera. Rīt būs atkal jauna diena.

Otrdiena, 7. jūnijs

No rīta pamostamies, sapošamies, pienācis laiks atstāt šīs viesmīlīgās mājās. Ok! Nākamās gan jau arī būs tikpat jaukas! Laiciņš izskatās ļoti labs, sēžamies mašīnā un... braucam vēlreiz uz rodeļu trasi.

Atgriežamies Keltenblitz rodeļu trasē, esam tur jau vieni no pirmajiem. Ar funikulieri braucam augšā, lai fiksi šautu lejā pa 2.2km garo rodeļu trasi. Jāsaka, tas bija diezgan stindzinoši un satraucoši. Nobraukušas lejā saprotam, ka te ar vienu reizi nepietiek - saskatāmies un, protams, teciņiem vien dodamies pirkt vēl vienu braucienu. :) Otro braucienu jau varēja pamatīgi izbaudīt - atlaist visas bremzes un dažviet pat gribējās, lai tas rodelis skrien vēl ātrāk un ātrāk... :) Vārdu sakot, kolosāli ko tādu izjust. Nedaudz atkāpjoties uz vēlāku laiku - kad vasarā braucām uz rodeļiem Siguldā, tad, vienreiz nobraucot sapratu, ka - vairāk nav vērts! Viss. Tagad laikam esmu sabojāta visam mūžam un normāls rodelis manā izpratnē tagad ir vismaz 2km garš. :)

Šodien pa skaistajiem ieplānots nobraukt kādus 200km. Vispirms braucam uz Linderhofas pili. Šoreiz savtīgos nolūkos, izmantojot ceļojuma plānotāja priekšrocības, esmu ieplānojusi tieši Linderhofas, nevis populārās Noišvānšteinas apskati, jo Noišvānšteinā jau esmu bijusi :P Tomēr, lai neabižotu ceļabiedrus, sirdsapziņa man tīra, jo esmu lasījusi viedokļus, ka krāšņuma ziņā Linderhofa ir Noišvānšteinai līdzvērtīga, vien daudz mazāka un ar ļoti skaistiem dārziem. Sacīts - darīts, braucam turp.

Pasaku karalis Ludvigs II savulaik pirmo sācis būvēt tieši Linderhofu. Tikai pēc tam - Noišvānšteinu un Herrenhimzē pilis. Pēc karaļa vēlēšanās Linderhofa sākta celt kā Jaunā Versaļa, tad tomēr turpināta kā Bizantiešu pils, un visbeidzot tai bija jākļūst vienkārši par karalisku villu. Galu galā salīdzinoši nelielā pils atgādina pārsātinātu rokoko stilu.

Ceļā uz pili Rudīte sāk raizēties par mašīnu - tautas vāģis sāk runāt pretim. No izpūtēja nāk melli dūmi un uzrāviena jauda pazudusi vellssazinkur - spied pedāli grīdā, bet vāģītis knapi, knapi sten. Uz priekšu jau ripo, bet slinki, ļoooti slinki! Ķeram kreņķi, jo nezinām, ko darīt. :( Ieslēdzam apdrošināšanu - tā nestrādā. Sazvanāmies ar vīriešiem - bet ko no attāluma palīdzēsi? Nu neko, kaut kā jau uz priekšu čukinām, bet raizes pārņem ceļojuma priecīgo noskaņojumu. Lai nu kā, līdz Linderhofai tiekam. Izstaigājām pili un dārzu - nu tiešām iespaidīgi un krāšņi bez gala!

Pa ceļam uz mūsu nākamo apmešanās vietu gandrīz Noišvānšteinas pils pakājē, ar apsirgušo tautsvāģīti vēl iebraucam mazā pilsētiņā Oberammergau. Tā ir maza, skaista, romantiska pilsētele ar apgleznotām mājiņām. Oberammergava ir slavena visā pasaulē ar tautas mākslas darbiem un pasijas uzvedumiem. Kad 17.gs. mēra epidēmijas laikā gāja bojā gandrīz visi ciema iedzīvotāji, dzīvi palikušie apsolīja, ka turpmāk vienmēr, ja vien izdosies palikt dzīviem, viņi uzvedīs lugas par Kristus ciešanām. Pēc šī solījuma došanas viņi tiešām izdzīvoja un pilda savu solījumu vēl aizvien. Ik pēc desmit gadiem (nākamreiz - 2020. gadā) apmēram 2 000 cilvēku piedalās sešas stundas garā izrādē, kuras laikā viņi no bavāriešiem pārtop Kristus laika ebrejos un romiešos. Mēs, diemžēl, šo izrādi esam nokavējušas apmēram par gadu, bet labā ziņa ir tā, ka mēs varam ieplānot šeit pabūt nākamreiz. :)

Diemžēl līst lietus, pastaiga pa pilsētiņu līdz ar to nekāda dižā nesanāk, tad nu piesēžam ceļmalas kafejnīcā uz kādu našķi un tasīti kafijas. Pēcpusdiena jau klāt, pilsētiņa skaista, bet mums jādodas tālāk.

Tālāk mūsu ceļš ved uz mazu pilsētiņu Schwangau. Tā ir pilsētiņa, kurā atrodas slavenā Noišvānšteina. Bet mēs šodien pa taisno meklējam savas naktsmājas. Šoreiz tas ir mazs dzīvoklītis Casa Patrizia. Nedaudz raižpilnas par tautsvāģa veselības stāvokli dodamies pie miera, jo nezinām, ko nākamā diena mums nesīs.

Trešdiena, 8. jūnijs

Pirmais šodien darāmais darbiņš - tikt skaidrībā ar mašīnu. Dzīvokļa saimniece spāniete Patrīcija izstāsta, ka šai miestiņā ir pat VW centrs! Braucam turp. Autocentrs, protams, glauns, kā jau vieta, kur pārdod jaunas mašīnas. Mūsējā, padzīvojusī, tiek pieslēgta datoram, lai nodiagnosticētu, kas tai vainas. Tā un tā, turbīnas gaisa truba caura (iespējams, ka tagad saku nepareizu diagnozi, bet man jau pa lielam vienalga tas viss neko neizsaka. Pietiek ar to, ka zinu - kkāda caura truba :) ). Sak, piebrauciet piektdien, nomainīsim. :O Bet piektdien jau mums jābūt ceļā uz mājām! Atrodam vēl vienu servisu, vēl vienus večus. Tie izbrauc un sakā - jā, tūdīgi, braukt nedrīkst. Paši salabot nevarot, bet mēģina sarunāt vēl citus večus. Aizbraucam pie vēl citiem večiem, bet tie, izrādās, ne bū ne bē angliski. A mašīnu ta vaig! Kamēr mēs vēl tur un šur, gaidām vienu, tad atkal citu, esmu spiesta kādu laiku ieiet sevī, lai sakasītu pēdējās vācu valodas drumslas, lai varētu izstāstīt viņiem savu sāpi. Prātā bez maz veselu topiku sagatavoju un izrādās, ka pat varēju viņiem visu izstāstīt un saprasties. Bet vai tas ko līdzēja?!!! :O Neviens, NEVIENS!!!! mums te nespēj palīdzēt! Paralēli zvanāmies ar Rīgas puišiem, kas beigu galā saprot, ka tā vaina nav tik traka, citu neko nokaut nevar, lai atrodam kādu veci, kas mums to trubu vienkārši aptin ar lentu! Kā tad... Pasaki tik kaut ko tādu pedantiskajiem vāciešiem. Skrullē mums pie deniņiem un apgalvo, ka tas ir neiespējami. Lai nu kā, mēs nolemjam doties tālāk, paļaujoties uz Rīgas puišu viedokli un rēķinoties ar lielāku laika patēriņu ceļam.

Aizbraucam uz Noišvānšteinu. Meitenes uzkāpj uz to augšā, bet man garīgais galīgi nekāds. Pie tam vēl līņā. Nekāda prieka! Palieku viena, pastaigājos turpat pa suvenīrbodītēm un mēģinu tikt galā ar savu noskaņojumu.

Tālāk mūsu ceļš ved uz pilsētiņu Rust. ~ 300 km bija plānots pieveikt 5 stundās pa skaistajiem ceļiem. Plānus atkal nākas mainīt un jābrauc pa ātrāko. Lai nu kā, diezgan savlaicīgi esam savā nākamajā apmešanās vietā Gaestehaus am Sonnenplatz. Tuvojoties šim miestiņam Rust, jau pa gabalu redzam Europapark amerikāņu kalniņus... un mans garastāvoklis sāk uzlaboties. :)

Iekārtojamies dzīvoklītī. Nebūšanas ar mašīnu pamazām aiziet otrā plānā un ar satraukumu jau gaidām rītdienu. Paēdam vakariņas, iemaisām arī kādu kokteilīti (jā, jā, āhahōlisko) un Inga paziņo, ka varētu iet gulēt, ja nebūtu rīt jāceļas. :O Ieliet vēl? :)

Ceturtdiena, 9. jūnijs

Nu ko. Prieki ir mūsējie! Amerikāņu kalniņi, atrakciju pārpilnība, kas viena par otru aizraujošākas un vēderu kutinošākas! Un bērnu nav! Yoooohoooo! Brīvībaaaa! :)

... Un tā visas dienas garumā... :) Prom aizejam vien tad, kad parku jau gatavojas slēgt.

Bet mums priekšā vēl gabaliņš paātrajiem līdz Karlsbādei. Tur mūs gaida naktsmājasGaestehaus Pension Denninger.

Šīs nu gan ir visšvakākās naktsmājas visā ceļojumā - saimnieks ir viens vīrišķis un arī māja ir tāda, kurā redz, ka pietrūkst sievietes rokas. Pat neko konkrēti nevar pateikt, it kā viss tīrs un sakārtos, bet varbūt nav kaut kāda tīra dvielīša pa rokai, paklājiņš, plauktiņš vai puķupods. Vakars silts, bet atrodamies tādā kā privātmāju rajonā, neizskatās, ka tuvumā būtu ko sadarīt vai kur pastaigāt. Atkal iejaucam kādu kokteilīti, pagatavojām vakariņas. Inga nez kāpēc gribēja noasināt gurķus, bet televizors, ko ieslēdzām, notušēja mūsu ļerkstu. :) Dodoties pie miera, aptvēru dīvainu lietu - šajā valstī nav odu! :O un suņu... tāds kapa klusums! Nevienas suņu rejas! Man, cilvēkam, kam suņu rejas ir sava veida ikvakara šūpuļdziesma, tas liekas savādi...

Piektdiena, 10. jūnijs

Kopš vakardienas mūsu ceļš ir pagriezies uz māju pusi. Šodien no Karlsbādes braucam uz Nirnbergu. Iebraucām kādā tirdzniecības centrā un šo to iešopojām, pārsvarā visu meitenēm. Vai tad var braukt mājās bez saldumiem un jaunām klōzītēm mazajām bez piecām minūtēm tīnītēm? Pēc tam dodamies tālāk uz Drēzdeni. Caurbraucām Drēzdenei un nodomājām, ka šī arī ir viena no vietām, kur būtu vērts atgriezties. Neesmu te nekad bijusi, bet izskatās, ka te būtu ko darīt un redzēt. Netālu no Drēzdenes, mazā pilsētiņā Freital ir mūsu kārtējās naktsmājas Pension Wansner.

Sestdiena, 11. jūnijs

Šodien būsim jau pie Varšavas. Arī šo dienu plānojot, esmu izvēlējusies skaisto ceļu. Nu jau to varam atļauties, jo vairs nav lielo kalnu un mašīnīte ar visiem melnajiem dūmiem no čimnija kad ieripinās, tad brauc tīri raiti. Jāsaka gan, ir diezgan manāms, ka nu jau atrodamies pavisam citā Vācijas reģionā - sajūtas man šeit tādas, it kā no pasaku grāmatas būtu izkāpusi realitātē. Tāds lielpilsētas smacinieks, Drēzdenes smagnējā, tomēr krāšņā arhitektūra, šķiet, esam no laukiem iebraukuši galvaspilsētā. Tomēr šajā reģionā, izbraucot no pilsētas, sakoptība visapkārt vairs nav tik perfekta kā Bavārijā. Aizaugušas pļavas, vientuļi, pamesti lauku ceļi - tas viss diezgan kontrastē ar pirms dažām dienām piedzīvoto.

Turpinām savu ceļu māju virzienā. Jau iebraucam Polijā, kur mums ir plānots nobraukt gar pasaulē lielāko Jēzus Kristus statuju, kas atrodas Swiebodzin. Tā ir 36m augsta un izskatās patiešām iespaidīgi. Vēl joprojām gan tur notiek celtniecības un apzaļumošanas darbi, bet izskatās, ka šī vieta tiešām reiz būs ļoti populāra un tūristus pievelkoša. Pastaigājam, safotografējamies ar Jēzuliņu un braucam tālāk. Rudīte, sajūsminoties par statujas apmēriem apgalvoja, ka tā esot bijusi tiiiik liela, ka pietikšot vismaz gadam. :)

Tālāk seko mana šī ceļojuma plānojuma lielākā kļūda un vilšanās. Tā kā pirmdien mums jābūt darbā, bijām nolēmušas, ka šo nakti būtu prātīgi normāli izgulēties. Biju aprēķinājusi, ka vakarpusē tuvosimies Varšavai un bookingā pa lētu naudiņu nobukoju kādu viesnīceli ārpus pilsētas. Hotelik Mawi. Izrādās, tas hoteliks ir ne tikai ārpus pilsētas, bet vispār - Nekurienē. Kad jau pa tumsu esam pamatīgi pamaldījušās pa maziem Polijas lauku celiņiem, kas ieved mūs kaut kādas sādžas nostūrī, atduramies pie vārdiem, kas neviesmīlīgi stāv aizvērti. Kaut kā izpīpējām, ka tas tiešām ir mūsu hoteliks. Zvanu pie vārtiem, bet tur atskan draudošas suņu rejas. Sametās baisi - pulkstenis jau nāk ap vienpadsmitiem vakarā, atrodamies Polijas Nekurienē un labprātīgi dodamies iekšā slēgtā teritorijā, ko apsargā nikni suņi. Lai nu kā, iznāk arī kāds maza auguma, resnu vēderu poļu pans un saka, ka naktsmājas došot gan. Ieveda mūs viesnīcā, lika uzrādīt pases. Likās, ka, mūs reģistrējot, viņš tās pases gribēja savākt. Bet es jutos tik neomulīgi, ka negrasījos savu pasi no zobiem izlaist. Lai nu kā, dabonam numuriņa atslēgas. Vakarā ceļojuma dienasgrāmatā top šāds ieraksts:

Ap 11iem vakarā beidzot atrodamies savā Hotelik Mawi - kaut kādā mežā un nekurienē. Iekārtojušās numuriņos, dušā mani pārņem bailes, ka, kamēr es dušojos, Inga jau ir nolaupīta un pārdota un tūliņ ciet saņems arī mani. Bet neko - tagad es mierīgi rakstu, Inga mierīgi dušojas un izskatās, ka neviens mūs negrasās ne zagt, ne pārdot. :))) Iespējams, ka rīt no rīta te viss izskatīsies gaišākās krāsās, bet šovakar viss ir baisi. Laikam Jēzus mūsu grēkus tomēr nav atlaidis... :)

Svētdiena, 12. jūnijs

Šodien tik pa taisno šaujam mājās. Tiekam līdz Varšavai un tad jau šķiet, ka mājas jau pavisam tuvu. Pirmo reizi braucu cauri Polijai un Varšavai no rīta un pa dienas gaismu. Polijas spilgti krāsainā apkārtne ar miljoniem raibajām reklāmām visās varavīksnes krāsās un visos iespējamos fontos un izmēros ir nogurdinoša. Plastmasas puķu un spilgto atlasa lenšu rotātās svēto statujas ceļa malās pie poļu mājām man šķiet bezgaumības kalngals. Kad sasniedzam Lietuvu, šķiet, ka beidzot var sākt uzelpot. Iebraucot Latvijā, - cik tuvs un pazīstams it viss... Bet vakarpusē, vēl pa gaismiņu braucot pa savu E67, aiz Gaujas tilta ap Lilasti un tālāk līdz Saulkrastiem, man šķiet, ka atrodos aiz polārā loka - priežu sili stāv cēli un rāmi. Klusi un gandrīz nemanāmi daža priede paloka savas galotnes kā sveicinot mājās un atmiņas par raibo, bezgaumīgo Poliju šķiet pavisam nereālas - kā tāds spilgts sapnis. Nogurums... Un ir tik labi būt mājās!... :)

Ceļojuma secinājumi un statistika:

* Kopā nobraukti 4 759 km;

* Kopā brauktas 75 h, 37 min.;

* Vidējais ātrums - 62 km/h ;

* Vidējais dīzeļdegvielas patēriņš - 6.1 l / 100 km;

* Optimālais pārbrauciena (virzības uz priekšu) ilgums vienā dienā ir 4-5 stundas;

* 3 zvaigžņu viesnīcas / apartamenti Vācijā ir baigi ok. Pat ļoti ok. Ja vajag ietaupīt, var mierīgi ņemt arī 2 zvaigznes;

* Andrievs - ļoti labs puisis, ja strādā. Viņš vienmēr jāņem līdzi, tomēr pilnībā paļauties uz viņu arī nevar - visu laiku jāseko līdzi, vai nenošauj pa kreisi. Kā jau ar vīriešiem - ar viņiem grūti, bet bez viņiem arī nevar;

* 15 l ūdens 9 dienām ir ok;

* Esam apēdušas nepilnus 3 kukuļus Sērenes rupjmaizes;

* Ar 250 g kafijas nepietika - nākamreiz jāņem vairāk, vēl vismaz diviem rītiem;

* 5 kg tomātu ir ok un 4 kg gurķu arī ir ok :)

* 1 kg konču bija daudz par maz :)

* Kopējās izmaksas vienam cilvēkam - ~ 400 EUR.