Gruzija. 2007. gada maijs

22.03.2008
12 min lasīšanai
16 foto

Jātzīstas, ka man Gruzija nebija “mīlestība no pirmā acu skata”. Pirmajā braucienā es pārslīdēju tai cauri un pāri kā ūdensblusa pār ezera virsmu. Varbūt tāpēc, ka tajā reizē man to sanāca skatīt it kā cita cilvēka acīm. Varbūt tāpēc, ka toreiz redzēju tikai Tbilisi, Akhalcihi un Vardziju. Un tas ir maz. Šis būs stāsts par otro braucienu. Tas gan bija gandrīz pirms gada – 2007. gada maijā, taču vēl arvien ir gluži labā atmiņā + šeit ir izmantoti ieraksti no manas interneta dienasgrāmatas. Šajā braucienā tad es arī “iekritu”, un kļuvu par vienu tiem Apsēstajiem, kas vēlas Turp braukt atkal un atkal. Kas, ilgāku laiku Tur nebijuši, sanīkst no skumjām un ilgām kā mīlētāji Bokačo laikos. Bilžu nav daudz, jo Gruzijā ir viena nelaime – vai nu fotografē visu pēc kārtas vai arī vienkārši aizmirsti par fotoaparātu. Uz Gruziju devāmies divatā ar draugu Eināru. Kopā ar viņu esmu bijusi Briselē, Parīzē un Londonā. Vienmēr atbildīgais (tb kur gulēsim, ko skatīsim, kur staigāsim) bija viņš. Šoreiz tika izlemts citādi: beigu ta galos es vienreiz jau biju Gruzijā, krievu valodu es zinu labāk + pēdējo mēnesi biju veltījusi tam, lai iemācītos gruzīnu alfabētu. Un vispār – vienreiz viss jādara savādāk! Jāsaka, ka es tam pasākumam „piegāju” ar lielu atbildības sajūtu. Jo, redz, tās Eiropas pilsētas Einārs zina kā savu kabatu, jo ir desmitiem reižu tur bijis (un vienā no tām viņš dzīvo jau 4 gadus), bet es biju redzējusi tikai mazu daļiņu Gruzijas. Bet ar degunu dubļos, gida lomu pildot, tā kā negribējās nolikties! Tātad, lai sastādītu ceļojuma maršrutu: 1.kārt – izlasīju grāmatu „Грузины” (par Gruzijas vēsturi, sākot no akmens laikmeta līdz 13.gs.), bezmaz no galvas iemācījos Gruzijas karti no „Атлас автомобильных дорог СССР” (vissakarīgākā karte no visām, ar kurām man izdevās iepazīties kā i-netā, tā drukātā veidā!). Un izlasīju interneta .ru lapās visu, ko vien ļaudis bija par saviem ceļojumiem uz Gruziju sarakstījuši. Starp sajūsmas pilniem „Ak, Gruzija, es tevi mīlu, tu manu sirdi zagusi uz mūžu mūžiem! Utt.” atradu vienu ārkārtīgi sakarīgu kāda meituka samargotu aprakstu ar minimumu izsauksmes vārdu, taču maksimumu praktiskas informācijas – maršruti, cenas, utt.. Jāsaka, ka mums ceļojumā tas lieliski palīdzēja (ja neskaita mēģinājumu doties uz Kahetiju;)). Jāatzīstas gan, ka no mana sastādītā maršruta izpildījām apmēram pusi, tb „obligāto programmu” un šo to no „gribētu aizbraukt”. Vēlāk vietējie iedzīvotāji paskaidroja, ka to visu + Gruzijas Kara ceļš līdz Kazbegi, Kahetija, Gori, Upliscihe, Bordžomi nedēļas laikā varētu realizēt tikai tādā gadījumā, ja mums būtu mašīna zem pakaļas. Nu nekas – būs iemesls vēlreiz aizbraukt!;) Jā, starp citu, pirms braukšanas patiešām iesaku iemācīties gruzīnu alfabētu! Ļoti atvieglo dzīvi un pārvietošanos! Lai gan – kā mēs ar Eināru nospriedām: Gruzija ir Spiegudroša Valsts! Visbiežāk ir tā, ka NAV nekādu uzrakstu! Nevienā valodā! Piemēram, uz dzelzceļa stacijām. Ieskaitot Tbilisi Centrālo staciju. Kas tā par māju, var uzminēt tikai no metro pieturas nosaukuma: Vagzlis Moidani (tb Stacijas laukums). Tā teikt: kam vajag, tas tāpat zinās, a kam nevajag, tam i nav ko jāzin!;) Tbilisi (1.; 3. un 7. diena). Lidmašīna ielidoja Tbilisi ap 3iem naktī. Samainījām naudiņas turpat lidostā (1$ tobrīd bija apmēram 1,65 lari vai kaut kā tā, maina viņi dolārus, eiro un krievu rubļus, bankā jāuzrāda pase) – par taksi taču jāmaksā + viesnīcā arī. Turpat mūs nogrāba vietējais žmeriks un iesēdināja „brata” mašīnā, dīvainā kārtā itin viegli parakstoties uz manu: „za dvadcatku otvezjotje?” ar „Kakoj razgovor, sestra?!” Jā, tikai man gan būtu vajadzējis precizēt – par kādu valūtu ir runa! Atbraukuši pie viesnīcas, dabūjām izkaulēties uz nebēdu. Tā ka iesaku – iepriekš vienoties konkrēti ne tikai par summu, bet arī valūtu. (Un līdz hotelim „Pirosmani”, kas atrodas Avlabari rajonā, tiešām taksis no lidostas nemaksā vairāk par 20 lariem!) Neapmaksāta reklāma: hotelis „Pirosmani” (tagad gan vairs ne “Pirosmani”, bet “Nata”;)). 2vietīgs numurs ar silto ūdeni maksā 50 lari – nezi vai ko lētāku Praktiski Centrā (15 minūtes nesteidzīgā gaitā pa Leselidzes ielu oder viena metro pietura līdz Brīvības Laukumam-Ploščaģ Svobodi-Tavisuplebis Moidani) atradīsiet! Var arī rezervēt numuru iepriekš pa telefonu. Adrese: Dutu Megreli 2 (st.citu – hotelim nav nekāda uzraksta – tipiska šīs Spiegudrošās Valsts iezīme!). Telefons: +995 32 772336 (iespējams, ka šobrīd tas ir citāds – skatiet internetā!). Par rezervēšanu: ja ļotene ielido, teiksim, 13. maijā pulksten 3os naktī, tas nozīmē, ka jārezervē arī 12.maijs. Nē, uz ielas jau mūs neatstāja! Bet pirmo nakti dabūjām izgulēties 100 laru numuriņā (ar silto ūdeni, bet bez elektrības – velkam to ze džordžija, kā nākošajā dienā teica pārdevēja bodītē uz Rustaveli;)). Jāsaka gan, ka hotelis ir BEZ brokastīm, taču pie ricepšenmeitenes var pasūtīt kafiju (turku kafija 1,5 lari) vai aukstu „Bordžomi”(litra pudele 1,2 lari), ko atnesīs tieši uz numuriņu. Praktisks padoms: draudzene, kura brauca šopavasar un ar kuru viņi mēģināja izspēlēt to pašu numuru ar rezervāciju, vienkārši teica: “nu ok, nav jums šobrīd to 50 laru numuriņu, gulēšu es tajā 70 laru numuriņā, BET PAR 50 LARIEM!” Un nostrādāja;) Tā ka kaulēties var;) Nu jā, “dārgajiem’ numuriem gan ir dievīgs skats no loga, nevar noliegt, savukārt lētākajiem aiz loga ir pagalms ar strūklaku – ar’ ne vainas. Pa Tbilisi pārvietoties visērtāk ir vai nu ar taksi vai arī metro. Metro maksā 20 tetrus. Pie ieejas jānopērk sarkans žetons, un tad tik brauc. Cik gribi. Pa abām līnijām uz priekšu-atpakaļ. Un nebūs par ļaunu izdrukāt no i-neta metro shēmu, kaut arī stacijās uz sienas līniju pieturas ir uzrakstītas ne tikai gruzīnu, bet arī latīņu burtiem. Vēl turpat blakus „Pirosmani” – pārejot pāri Kūrai pa tiltiņu - ir sēra pirtis (tur es biju pirmajā braucienā), diennakti strādājošs vīna veikaliņš (he-he) un Botāniskais dārzs. Jā, Botāniskais dārzs (ieeja 3 lari no deguna). Maija vidū tas bija brīnišķīgs! Un peizoņi! Uh! Kaut gan jāsaka, ka arī marta vidū tie skati bija pietiekoši izteiksmīgi! Bet maija trakā ziedēšana un zaļums, protams, izskatās daudz labāk. Vēl – apmēram metrus 100 uz upes pusi kalnā ir jauka baznīciņa (ka nesamelojos, Metekhi, šķiet) un Vahtanga Gorgosali (uz zirga) piemineklis. Baznīcā ir neliela niša ar Tamāras svētbildi skaistā metālkalumā. (Runājot par baznīcām un klosteriem. Meitenes, esiet nu jaukas un cieniet citu ticību – uzsieniet lakatiņus! Jāsaka gan, ka tūristu biezāk apmeklētās vietās, piemēram, Gelati, pie ieejas baznīcā uz striķa karājas lakatiņi, kurus var izmantot.) Tajā pašā kalniņā (praktiski pilsētas centrā!) ganās kazas, ieliņā, kas iet augšup uz Botānisko dārzu, onkulis dravē bites, drusku tālāk no centra ganās govis – kaut kas tāds, ko Rīgā nekad neredzēsi!:) Par ēšanu. Ar brokastīm bija traki! Ap 9-10 viss vēl ir ciet, nācās ēst „Mariotā” Brīvības laukumā. Galīgi lēti tas nav. Drusku vēlāk jau uz tās pašas Rustaveli var atrast „tautas” ēstuves (tas noteikti ir lētāk kā Uzdzīves Ielā). Vienā tādā mēs ēdām ārprātīgi garšīgu hačapuri adžāriešu gaumē (ar sieru un jēlu olu) – maksāja laikam kādus 4 larus, visu nevarēja noēst un līdz vakaram ēst negribējās. Vēl mēs bijām Parlamenta ēkā (bet tur vajadzīga pazīšanās). Un Operas mājas vestibilā (no kura apsargs mūs steidzīgi iztrieca ārā;)). Un kādā šķērsieliņā netālu no metro „Rustaveli” (pretējā Rustaveli ielas pusē stacijai) atrodas jauka džeza kafejnīca ar dzīvo mūziku vakaros (tantuks – tjip Freindliha „Dienesta romāna” 1.sērijā - pie klavierēm, džeki ar saksofonu un elektrisko ģitāru). Izdzirdējuši, ka mēs no Latvijas, ansambels uzrāva ne nu gluži „Murku”, bet kaut ko no Paula-Vaikules. Improvizāciju, protams. Tas bija jauki!:) Es jau varētu stāstīt par ah! - kāda dižena arhitektūra! un vaimandieniņ! – kas par landšaftu! Bet nu... tas ir jāredz pašam.;) Vēl par praktiskām lietām. Ja izdomājat pirkt ragus ar melhiora apkalumu: suvenīru bodītē pārītis tādu maksā 70 larus, bet uz kāpnēm Rustaveli ielā netālu no metro pieturas „Rustaveli” – ar paliktnīti ķiršu vai gaišbrūnā krāsā 30-35 larus (ja jums līdzi ir gruzīns, kas runās jūsu vietā, vispār pa 20 lariem var sarunāt!). Vēl suvenīrbodītē turpat netālu ir tāda fantastiska lieta kā čača (61 grāds!) ādas maisiņā. Puslitrs pagājšgad martā maksāja 16.5 larus, maijā jau 18 larus, tā ka... Un vīnu da konjaku (tas pat labāk kā vīns: ja labs vīns maksā ap 13-16 lari pudelē, tad puslitrs 5gadīga „Tiflis” nāk pa 15 lari) līdzvešanai labāk pirkt pilsētas supermārketā – lidostā cenas cipars tas pats, tikai nevis laros, bet doļaros;(! Mcheta - 2.diena Istoričeskaja spravka: Mcheta ir senākā Gruzijas (Kartli) galvaspilsēta. Tur atrodas: Svetichoveli katedrāle: (celta 1010.-1029.). Zem lielās arkas atrodas „dzīvinošais”(„животворящий”) stabs (svetichoveli). Pie altāra apglabāti Gruzijas valdnieki: Vahtangs Gorgosali, Iraklijs II, Georgijs XII. Ir leģenda, ka onkam arhitektam-darbu vadītājam pēc baznīcas uzcelšanas nocirsta roka (lai vairāk neko labāku nevar saveidot), tad nu uz vienas sienas ārpusē tā roka ir akminī iekalta – ar visu ķelli dūrē! Mikriņi uz Mchetu iet no Didubes – izejot no metro cauri tunelim, nedaudz pa kreisi un uz priekšu – garām tirgus galdiem. Pāri laukumam virzienā uz aptieku ar zaļu krustu izkārtnē, tad tai mājai gar stūri un tur jau būs laukums ar mikriņiem uz Mchetu. Cena – 1 lari no deguna, biļetes jāpērk kasē (bez uzraksta „kase” dajebkādā valodā!). Jāsaka, ka bez piedzīvojumiem jau mēs neiztikām. Protams! Zvēru, ka uz mikriņa bija rakstīts Mcheta! Mamoj kļanusj! Nu LV, ja rakstīts „Balvi”, tad iet līdz Balviem un nevis uz Novgorodu! TUR tā nebūt nav, kā izrādās. Nu lūk. Braucam, braucam, kamet kāpj ārā pēdējais meituks un mēs paliekam 3atā ar šoperīti. Tad arī jautājām: „A Mcheta vēl tālu?” „Nu, minūtes 5 atpakaļ jau pabraucām garām...” Nu neko, kāpām ārā, gājām atpakaļ. Gabaliņš tā neko, bet tad arī pa ceļam uzkāpām vienā smukā stāvā kalnā ar drupām galā (spriežot pēc maniem pierakstiem – Bebriscihes cietokšņa atliekas), atvilkām elpu, pabildējāmies. Pats miests ir lieliski sakopts, izskatās, ka valdīšana ir visām privātmājām ap klosteri da baznīcu žogus sadāvinājusi, jo VISIEM vairāku ieliņu garumā bija vienādi žogi! Un vispār jau – dikti smuki bija gan božņicā, gan klosterī! Tuvumā Mchetai, kalnā atrodas Džvari baznīca („Krustabaznīca”) – 585.-604.g. Tur no augšas varot vērot Kūras un Aragvi sateku un Tbilisi kopskatu. Bet nu mums spēka pēc visām tām pastaigām - +30 un vairāk grādos (ēnā!) kalnā-lejā un pa šoseju - vairāk nebija. Uz Dienvidiem, uz Melno jūru (Kobuleti, Batumi) (4. un 5.diena). Iesaku braukt ar vilcienu „Tbilisi-Batumi”, tikai jāprasa „jaunais”, tb Ukrainā ražotais. Atiet viņš 8.50 (tikai nevajag domāt, ka: ja uz biļetes stāv rakstīts 1.perons, tad šis tā arī aties no 1.perona, nē, mūsējais stāvēja pie 3.perona, un atradām mēs viņu, pateicoties tam, ka es mācēju izlasīt, kas uz vilciena sāniem rakstīts), līdz Batumi iet bik pāri 5 stundām. (Biļete līdz Kobuleti maksāja, šķiet, 20 lari. Jā, un pērkot biļeti, jāuzrāda pase – Spiegudroša Valsts, ziniet;)) Tādi normāli krēsli kā LV tālsatiksmes autobusos, visu ceļu rāda kino vai krievu mūzikas klipus. Nevaig cerēt uz restorānvagonu, bet lielākās stacijās iekāpj babuļi ar hačapuri un saldžukiem (viņas nebļaun „moroženoje”, bet kaut kā citādāk). Mums gan ēdamais-dzeramais pašiem bija līdzi (es parūpējos par hačapuri, Einārs par dzērienu). Un ainavas aiz loga, uh!;) Kobuleti ieradāmies ap 15.00. (Kobuleti tādēļ, ka nospriedām – Batumi apmešanās būs dārgāka, tāpat i-netā lasīju, ka jūra tur tīrāka. + viena draudzene tur pirms gada dzīvoja un bija ļoti apmierināta.) Nopirkām atpakaļbiļetes (atkal jau varu ieteikt – vilciens no Kobuleti atiet 23.15, Tbilisi ienāk ap 8.00, biļete kupejā 23 lari). Kasē sēdošā dāmīte ieteica mums pievērst uzmanību takšiem, kam uz sāna „1 km par 30 tetriem” (protams, gruzīnu valodā!). Vienā tādā iesēdāmies. Lai ved uz gostinicu, „vbļizi parka”, kā ieteica kasesmeitene. („15 minūtēs viņa noejot ŠITO gabalu, zebiekste redzies kāda!” (c) Einārs – mazliet vēlāk) Neapmaksāta reklāma: nosaukuma nav! Varētu būt Hasana (vai Džamala) gostinitsa na David Armašenebeli (Davida Stroitjeļa), rjadom s parkom, tam gde na protiv stroitsja kardiologičeskaja klinika. Telephone: +995 99150825 vai 99250815 (vismaz tādus nr. Valdošais Mammuķis mums iedalīja pēdējā dienā). Nu lūk, tad nu tur nesezonas laikā var nokaulēt luksusa numuru (2 istabas ar krāsu tjeļevīzoru + milzīga vannas istaba da skats no balkona uz palmām un jūru, kondišens un tā) no 100 uz 45 lariem! Tur patiešām ir jauki! Pēc tām nepilnām 3 dienām mums šķita, ka esam tur vismaz 5 gadus dzīvojuši! Visus pazīstam un daļa no tiem VISIEM ir mūsu radinieki!;) Piemēram, Valdošais Mammuķis (tā arī nesapratām – tā ir Džamala sievasmāte vai māte – enerģisks babulis ar priekšautu un sarkanu beisboleni galvā) ar savu: „Eto vi kuda pošļi?!”, redzot mūsu haotisko pārvietošanos pa pilsētu. Šajā pilsētā man jo vairāk nostiprinājās pārliecība, ka gruzīnietes nav ne vārgas, ne iebaidītas;) Ka viņas ir drošas, asprātīgas un gana mutīgas sievas. Un kafe „Kobuleti” iemantoja nosaukumu „Restorāns Balvi” ar visu savu neganti garšīgo šašliku (mcvadi) un vīnu – pa vienai pudelei no katras šķirnes. Toties kafe „Gio”(turpat pretī) bija tik pat labs šašliks un sasodīti gards mājas vīns (gan jāsaka, ka tā burvību var manīt tikai pēc 2. malka.;)) Un apmēram 2x mazākas cenas ...;) Un tur bija manas dejas ar pepsi pudeli ielas vidū 1os naktī, mēģinot noķert taksi. Diemžēl lielākā daļa mašīnu brauca garām un apkārt – kā tādai adžāriešu govij!;( Jā, adžāriešu govis, tas ir jauks stāsts – par viņu brīvību un tā...;) Ja LV govis tiek pieķēdētas, sapītas un turētas čutj ne aizslēgtā aplokā, bet viņu pārdzīšana mājās ir atrakcija visai saimei, tad Gruzijā viņas blandās savā vaļā, iet, kur šīm vajag, un staigā pa šoseju, nebaidoties mašīnu (šoferīši arī ļoti respektē lopiņus, tb prātīgi apbrauc, pat netaurējot). Tāpat uzvedas arī cūkas. Katrā ziņā Gruzijas govis nebūt nav tādi histēriski un šizofrēniski lopiņi kā mūsējās, bet pašcieņas pilni cēli dzīvnieki;) Gandrīz pretī mūsu viesnīcai atrodas Kobuleti parks – ļoti skaists, lai gan samērā „aizlaists”. Vispār jau skumji bija nolūkoties, cik ļoti viss ir noplucis un nolaists. Kaut gan priecēja tas, ka pamazām tiek atjaunotas sanatoriju ēkas, kuru celtniecība, kā stāstīja saimnieks Džamals, tika pārtraukta 80to gadu beigās. Un tieši pretī tiek celta jauna kardioloģiskā klīnika (tur strādāja mūsu kaimiņi no viesnīcas lētākajiem numuriņiem). Kobuleti Eināram sanāca pasēdēt pie īsta gruzīnu galda īstu gruzīnu celtnieku kompānijā ar tostiem un visu pārējo (es devos gulēt, jo situāciju „vienīgā sieviete pie galda vīriešu kompānijā” biju izbaudījusi jau pagājušajā braucienā un tas mani nudien nevilināja). Un redzēt kā notiek īsts virpuļviesulis, kad nes pa gaisu VISU! Ieskaitot govi;) Un vēl: celtnieki dzēruši, kājās stāvēdami, godinot tos ārzemniekus, kas braukuši šito gaisa gabalu, lai nokļūtu pie Dāvida Celtnieka kapa...:) Par jūru. Pasauļoties mums izdevās, jā. Bet ūdens jūrā bija nežēlīgi auksts (silts tas esot tikai jūlijā, augustā un septembrī, tad viņiem arī ir Sezona). Un vēl tur bija medūza, no kuras es sabijos un spiegdama bēgu. Jā, ielīst jau tai ūdenī, mēs ielīdām. Bet man tas maksāja nedēļu kāsa, temperatūras un puņķu. + antibiotiku kursu:( Batumi. Skaisti. Pilsēta tūristiem. Un vēl „gorod kontrastov”: turpat hotel „Rica” un turpat vienu māju tālāk – grausti. Bet nu – krietni lielāka kārtība kā dajebkur no redzētā. Un tik skaists parks! Ar lauvām. Un delfīniem strūklakā Un vēl: Batumi mēs atklājām ideālo vasaras alu Gruzijā: „Kazbegi Gold”. („Alus” gruzīnu valodā ir „ludi”.) No Kobuleti nokļūt tur ir gaužām vienkārši – turpat uz ielas, pretī viesnīcai noķert mikriņu ar uzrakstu „Batumi”(gruzīnu rakstiem, protams), un pēc 20 minūtēm esat klāt. Biļete, šķiet, bija 1 vai 2 lari. Un šoperīši pa tiem serpantīniem vālē tā, ka pasažieriem mati plīvo. Kutaisi. Gelati. (6. diena) No Kobuleti braucot, līdz Kutaisi ir apmēram 2 stundas (un 7-10 lari no cilvēka) mikriņā. Mikriņu uz Kutaisi arī ķērām turpat pie viesnīcas uz ielas. Uz Gelati mēs ņēmām taksi – 25 lari, ar kuriem tika samaksāts ne tikai par braucienu, bet arī par to, ka šoferītis mūs stundu gaidīja, parādīja, kur atrodas Dāvida Celtnieka kaps (Einārs pat to apčamdīja ar roku;)), izstāstīja, kur avotiņā naudiņas jāmet, un kas ir kurā ēkā, atceļā arī apstājās gleznainā vietā, lai var bildi uztaisīt + braucot cauri Kutaisi, stāstīja: eto teatr, eto pamjatņik Davidu Stroitjeļu... tb uzvedās kā kārtīgs gids;). Istoričeskaja spravka: Gelati: Ciems 11 km no Kutaisi. Viens no lielākajiem viduslaiku klosteriem, kuru 1106.g. dibināja cars Dāvids „Celtnieks”. Savlaik tika saukts par „Jaunajām Atēnām”, jo tur atradās tā laika slavenākā Akadēmija. Būtībā, es pat neko rakstīt negribu – tas vienkārši ir jāredz! Jo aprakstīt jau nevar. Teikšu tikai, ka tas bija skaistākais, ko es Gruzijā redzēju. Jā, Gelati bija vēl kāds pārsteigums! Ejot ārā pa klostera vārtiem, sēž 2 mammiķi – štata ubadzes. Einārs izsniedza viņām naudiņas. Tad pēkšņi viena no viņām prasa: „Vi – latiši?” Mums žokļi atkārās! „Jā. Bet kā jūs uzminējāt?” „Pēc sejām. Katra tauta jau izskatās un ģērbjas citādāk: igauņi citādāk, čehi citādāk, tāpat lietuvieši un latvieši. Es taču redzu.” Glaz-almaz večiņai, visu cieņu!;) Kutaisi mūsu šoferītis ļoti silti no mums atvadījās un gandrīz vai pateicās MUMS par braucienu. Nu jauki, patiešām:) Tā kā bija knapi pusdienlaiks (Džamals mums ieteica braukt uz Kutaisi no rīta, jo vakarā tur neesot labi blandīties – „ja ne xochu govoritj nichego ploxogo, no – priblatņonnij gorod, ne nado tam vecherom xodjitj”), un mēs „kā cēlušies, tā vēlušies”, tb ne brokastis ēduši, ne kafiju dzēruši, atcerējāmies veco tekstu no muļķika par papagaili: „Kutaisi, Kutaisi... Da ņe biļi mi ņe v kakom Kutaisi! Nas i tut ne ploxo kormjat!” un izdomājām pārbaudīt, kā tad baro tamā Kutaisi. Un tad nu ar pilnu atbildību varu teikt, ka Ļoti Labi baro! Pastaigājuši minūtes desmit, atradām kafejnīcu (atkal jau, pateicoties manai lasītprasmei, jo no ārpuses tas iestādījums izskatījās kā frizētava vai mēbeļu bode, kas tajā ielā bija biezā slānī). Tur kafejnīcas meitenes mums iebaroja „čašušuļi” – nāvīgi garšīgu gaļīti asā mērcē, sadzirdīja ar ļoti garšīgu mājas vīnu (labāks kā „Gio”!!!), uzlika gruzīnu deju mūziku, izpļāpājās par iespējām aizlidot uz LV, nonāca pilnīgā prostrācijā, kad mēs pieprasījām turku kafiju BEZ CUKURA, un uz atvadām pielēja man pilnu mazo minīša pudeli ar tkemali mērci. ;) Tā nu tas bija. Un, esmu droša – būs vēl citi stāsti;)

Gruzija. 2007. gada maijs

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem