Beļģija

Viesturs Kančs 04.01.2013 4 min lasīšanai

Īsi izbraucieni nedēļas nogales garumā ir īstie, lai atpūstos no Latvijas ziemas, kā arī gāztu no citiem dzirdētos stereotipus par izvēlētajiem tūrisma galamērķiem. Šoreiz par jauku trīs dienu ceļojumu, piektdien vakarā izlidojam un atpakaļ esam agrā pirmdienas rītā, izvēlējāmies Briseli. Tā pati Brisele, kas zināma, kā Eiropas Savienības kodols ar gardumgardām vafelēm, nepiemirstot arī par daudzveidīgo alus šķirņu izvēli.

Īsi pirms pusnakts, riņķojot pēdējos apļus gaisā virs Charleroi lidostas, redzams jau pirmais pārsteigums. Pilsētas tumsā izskatās izgaismotas, taču ne mazāk izgaismotas ir auto maģistrāles, kas tās savieno, tādējādi radot iespaidu, ka no augšas lūkojies uz dzīvelīgu un plūstošu organismu. Kā vēlāk ceļojuma gaitā atklājas, vietējie iedzīvotāji par šo izsakās ar smaidu – kāpēc gan neizgaismot pilnībā visus lielceļus, ja elektrības izmaksas Beļģijā apmaksā Vācija, kā reparāciju no otrā Pasaules Kara. Izteikums gan paliek joka līmenī, lai gan jāpiezīmē, ka beļģi ar lepnumu piezīmē, ka citās Eiropas valstīs tik izteikts apgaismojums nav. Iespējams, to izskaidro vairāki AES Beļgijas teritorijā.

Charleroi lidosta atrodas aptuveni 50km uz dienvidiem no mūsu galamērķa – Briseles. Uz turieni regulāri dodas autobuss, kas vienā virzienā izmaksā 22 eiro, savukārt 25 eiro laicīgi pērkot biļeti abos virzienos. Ar ātrumu uz lielceļiem Beļgijā problēmu nav. Lielākoties visi pārvietojas droši ar 120 kilometriem stundā, izņemot kādu iemaldījušos braucēju no netālās Vācijas. Par labiem šoferiem beļgus nevar nosaukt. Kā gan citādi lai sauc autovadītājus, kuri līdz pat noteiktam brīdim nesenā pagātnē autovadītāja apliecību, sasniedzot pilngadību, saņēma pasta kastē, ar vienīgo nosacījumu, ka kāds no vecākiem jau kādreiz bija vadījis automašīnu. Labajā pusē ceļam pat tumsā ir manāma Vaterlo kaujas vieta, kur tika uzveikts viens no izcilākajiem karavadoņiem – Napoleons. Esam Briselē.

Pēc ierašanās Briseles piepilsētas guļamrajonā, var tikai spriest, ka īpaši drošs tas diennakts tumšajā laikā nav. Līdz ar to dodamies gulēt, lai ieraudzītu pilsētu mostamies no rīta pirmssvētku sestdienā.

Pirmās dienas mērķi nav saudzējoši, ar kājām ieplānots noiet vairāk par 20 kilometriem. Lai diena izvērstos patīkama, vietējie no rīta aizved uz tūristiem ne tik zināmo Neuhaus šokolādes rūpnīcu. Pēcāk izslavētos beļģu šokolādes veikalus, īpaši Neuhaus un Leonidas, manām daudzviet pilsētā, taču šī vieta ne velti ir nostāk no pilsētas centra. Pirms tiek sperts izšķirošais solis iegādāties kādu no daudzajām šokolādēm, jebkuru no tām un to veidiem ir iespējams nogaršot. Par laimi, vietējie mums iedevuši ūdens pudelīti, jo pēc padsmitās šokolādes nogaršošanas (Laima netur līdzi), rodas sajūta, ka šokolādes fabrikas veikaliņš ir iepazīts pilnībā.

Beļģu šokolādes spēcināti dodamies uz izmēra un kolekcijas ziņā ievērojamo Armijas un kara vēstures Karaļa muzeju. Lai šo muzeju izstaigātu pilnībā, pieļauju, vajadzētu veselu dienu. Sākot ar iespaidīgiem vēstures eksponātiem no seniem laikiem līdz pat Otrā pasaules kara laika liecībām, kā arī milzīga aviācijas zāle ar reālām lidmašīnām. Pēc pāris stundu izzinošas klīšanas pa muzeju, atradām arī Latviešu strēlnieku formastērpus. Turpat netālu arī lielā auto pasaule ar apmēram 450 dažādiem eksemplāriem. Vēstures entuziastiem šis muzejs ir iesakāms, tik tiešām.

Pie muzeja laukuma pamanām pirmo busiņu, no kura plūst tīkama vafeļu smarža. Kā izrādās, šādi busiņi pilsētā nav retums. Tā teikt, ja vēlies karstu un medainu vafeli, kamēr apskati pilsētu, tā nebūs problēma. Pēc otrā, šāda garduma, notiesāšanas jau apradu ar domu, ka vafelēm ir jāgaršo tieši tā. TIkai daudz vēlāk Latvijā, sapratu, cik ļoti izcila savā garšas ziņā tā ir bijusi. Noteikti jānogaršo, ja atrodies Briselē!

Atlikušo dienas daļu pavadām Briseles centrā. Meklējam geocaching slēpņus, kuri izvietoti pie ievērojamām vietām – Grand Plac, Karaļa pils, Alberta laukuma vai arī jaukos parkos, kur cilvēki nesteidzoties sarunājas vai sporto lēnām skrienot, izbaudīdami pavasarīgo sajūtu decembra beigās. Tā vērodami cilvēkus, nonākam visnotaļ mājīgā ielu krustojumā, kur cilvēki ēd kartupeļus frī. Tiešām, viens no Belģijas “noteikti-jāapmeklē” ir kartupeļu frī veikaliņš, kurš pastāv jau vairāk nekā 60 gadus. Kad par diviem eiro saņemu iespaidīgu papīra turzu ar kartupeļiem frī, neko daudz nebrīnīdamies ēdu. Garšo.

Dienas noslēgumā spēki ir izsīkuši un vēl pirms Ziemassvētku tirdziņu apmeklēšanas galvenajā laukumā, pagūstam apmeklēt arī Parlamentarium – Eiropas Parlamenta lielo apmeklētāju centru viesiem. Vienā vārdā – iespaidīgi! Pirms iekļūšanas iekšā, tiekam pārbaudīti vairāk, kā pirms iekāpšanas lidmašīnā. Kad atstājam iespaidu, ka neesam ieradušies ļaunu nodomu vadīti, mums piešķir ierīces, kuru austiņās dzirdama informācija par Eiropas Savienību. Tuvinot ierīci dažādiem punktiem kādā no daudzajām Parlamentarium zālām, iespējams noklausīties faktus, stāstus un uzsaukumus no katras valsts Eiropas Savienības pārstāvjiem. Tikai beigās, savas veiklības dēļ, neveiksmīgi izdodas “uzkārt” ierīci un uzzināt, ka tas ir bijis ļoti labi nomaskēts iPod.

Vienā dienā ir apskatīts daudz. Iespaidu gūzmas pavadīti ar metro dodamies mājup un tikai zibot pieturām var noprast, ka atpakaļ tādu gabalu ar kājām vairs mērot nebūtu spēka.

Vakars paiet iepazīstot vairāk Beļgiju virtuves niansēs. Beidzot ir iespēja nogaršot īstas mīdijas, jo kā ļaudis runā, ar tām, kuras pieejamas Latvijā, varot pat saindēties. Pagatavošana nav sarežģīta – atliek padauzīt mīdiju, līdz tā saraujas un nodod, ka ir vēl dzīva. Katlā iekšā, vāku virsū un pēc pāris minūšu pavārīšanas tās ir gatavas. Garšo līdzīgi vistas gaļai.

Otrā ceļojuma diena noris daudz mierīgākos toņos. Apmeklējam tūristu pārpildīto dzelzs molekulas modeli Atomium, kurš ir teju vai vietējas Eifeļtornis. Turpat arī netālu Eiropas mini modelis katrai valstij, taču šie objekti ir vienīgie, kuri šķiet samāksloti un paredzēti tūristiem. Tāpēc nolemjam doties tālāk un dodoties gar īpaši apsargāto NATO ēku, attopamies mazā tirdziņā pie labākās brunch vietas Briselē – Belga Caffe.

Pirmais iespaids ir patīkams, jo no ārpuses manāms, ka kafejnīcas iekšpusē uz palodzes laiski guļ suns, kurš gaida, kamēr saimnieks izbaudīs rīta kafiju. Vietu nav. Lai gan kafejnīcā uz aci raugoties ir ap 150 vietām, apsēsties nav kur. Tikai pēc vairākām minūtēm, atrodam vietu, kur apsēsties, tiklīdz kā iepriekšējie auj kājas, lai dotos tālāk ielās. Tīkams brunch Briselē un pēdējie apskates objekti, kā arī pa slēpnim līdz tiem. Lai izaicinātu sevi, nolemjam pēc kafejnīcas apmeklēšanas nogaršot arī austeres, turpat tirdziņā. Savdabīgs eksperiments, kas izpaužas tīksmē pēc pēdējās austeres pievārēšanas.

Aplūkojam milzīgo Briseles Tiesu namu, kurš liek sajusties, it kā būtu Romā mazajās ieliņās apskatām vairākus vintage tipa krāmu veikaliņus. Tajos var atrast visu, sākot no taburetēm, izlietnēm, skapjiem, līdz pat Remington rakstāmmašīnām, reklāmu plakātiem un dažnedažādiem aksesuāriem. Lieki bilst – tas viss trīs stāvos un nepamet sajūta, ka varētu kādā brīdī tā vienkārši ņemt un sagāzties daudzo lietu svara dēļ. Īsta hipsteru paradīze!

Briseles sajūta ir noķerta. Laiks atgriezties ziemā pēc agrīni rudenīgās Briseles.

Starp citu, apmeklējām arī “čurājošo puisīti”, “čurājošo meitenīti” un “čurājošo suni”. Kā nu bez tā. Tiesa, tas par Beļgiju paliks atmiņā vismazāk, par spīti tūrisma bukletiem, kas par tiem vien ziņo.

pāris atziņas:

- Beļģijā viss ir nedaudz dārgāks kā Vācijā - visērtākais pārvietošanās veids ir velosipēds vai metro - noteikti jānogaršo frī kartupeļi, vafeles, austeres - iesaku apmeklēt Armijas un kara vēstures Karaļa muzeju, Atomium, Tiesu namu - ja esi alus mīlis, Beļģijā problēmu nebūs - ar automašīnu no Briseles ātri vien var nokļut Holandē vai Vācijā - slēpņi ir daudz loģiskāki un kvalitatīvāki, nekā Latvijā - kā Eiropas Savienības dalībniekiem, noteikti vērts apmeklēt Parlamentarium

Ar bildēm šeitan: http://www.oposumi.lv/belgija/ :)