Latviešu kolumbu iespaidi Panamā

21.03.2008
7 min lasīšanai

Nu tad tā.. Jāsāk laikam ar to, ka braucām pilnīgi neko nezinot par šo valsti – izņemot sausus faktus, kas sameklēti internetā par to, cik tur iedzīvotāju, kāda vēsture un mazliet biedējoša informācija par to, ka tur ir diezgan bīstami un tāpēc iesaka vispār nebraukt, bet, ja tomēr brauc, tad uzmanīties no zagļiem, tumsā nekādā gadījumā uz ielas neiet, utt. ..Jāpiemin arī fakts, ka ceļojošais sastāvs bija 3 sieviešu dzimtes pārstāves, no kurām viena runā angliski, bet spāniski neviena. Tomēr tas nekas, jo, kā lasām internetā, tad gandrīz visi Panamā runā angliski. Biļetes mums ir tikai no Rīgas līdz Ņujorkai un atpakaļ un pasē ASV tranzīta vīza. Kopenhāgenas lidostā par šo vīzu mums pie iekāpšanas pasaka, ka ar tādu mūs ASV neviens neielaidīs. Mazliet sabiedēja, bet ko nu vairs.. Protams, ka visu lidojuma laiku tagad bija par ko nervozēt. Atlidojām un muitā mums gadījās ļoti jauks puisis, kurš paskaidroja, ka ar šo vīzu bez bažām varam uzturēties ASV 29 dienas. SUPER! Tālāk dodamies uz kasēm pēc biļetēm uz mūsu galamērķi, bet izrādās, ka uz šo dienu viss izpārdots. Ok, lidosim rīt, plus mums vēl ir 24 stundas, lai „iemestu aci” Ņujorkā. Nospriežam, ka tas ir lielisks bonuss mūsu ceļojumam un dodamies meklēt viesnīcu. Meklēšana – iekāpām pirmajā viesnīcas busiņā, ko ieraudzījām pie lidostas un braucām. Izrādījās lieliska 3*** viesnīca un 3 cilvēkiem tikai 130USD ar visām brokastīm. Nepaveicās ar to, ka mums bija līdz tikai paplānas rudenīgas jaciņas, bet Ņujorku bija pārņēmis -11 grādu sals un šaušalīgs ziemelis. Paņēmām taksi un devāmies apskatīt Manhetenu. Skaisti un iespaidīgi, sevišķi jau tumsā ar visām gaismām un spožajām reklāmām. Nākamajā rītā atkal taksis un braucam uz vēl vienu obligāto apskates vietu – brīvības statuju. Pēcpusdiena – reiss uz Panamu. 5 ha gaisā. Atlidojam vakarā, mums iespiež pasēs zīmogu un dodamies ārā. Melna tumsa, karstums un taksometru šoferi, kuri par saprātīgām summām piedāvā aizvest uz centru. Hmm, esmu salasījusies globālajā tīmeklī par Panamas pilsētas (galvaspilsētai ir tieši tāds pats nosaukums kā valstij) pludmali un saku, ka mums jātiek uz turieni, jo gribam tur atrast viesnīcu. Neliels šoks, protams, bija, kad taksometra šoferis paziņoja, ka tuvākā pludmale ir 2ha brauciena attālumā. Labi, saku, lai ved uz pilsētas centru un tur atrodam viesnīcu ar domu, ka rīt no rīta izlemsim ko darīt tālāk. Kā nekā ir jau pavisam vēls un nogurums arī mācās virsū. No rīta paēdam brokastis, nolemjam iet pastaigā pa pilsētu un pēcpusdienā doties uz Klusā okeāna pusi – uz vienu no tuvākajām pludmalēm. Pilsēta mūs patīkami pārsteidza, jo tās daudzās un varenās augstceltnes neatšķīrās no jebkuras ASV lielpilsētas - milzīgs daudzums banku, viesnīcu, utt. Jau pirmajā dienā sapratu, ka ar angļu valodu viņiem te tomēr tā pašvakāk. Tomēr, kā jau visā pasaulē, ar žestu palīdzību kaut ko noskaidrot un saprast var. Noskaidrojam, ka visdrošāk doties ceļā ar taksi, ko mūsu viesnīcas recepcijas meitenes arī izsauc. Taksometra šoferis gan nevienu vārdu angliski nesaprot. Skaidrs, ka būs interesanti. Braucam. Pa ceļam un jau iepriekš esmu iedomājusies, ka galamērķī būs kā jau visās valstīs – viesnīca pie viesnīcas, krodziņš pie krodziņa, simtiem tūrisma firmiņu, kuras piedāvā visādus apskates objektus, cilvēku burzmas, utt. Galamērķa nosaukums – Playa Coronado. Atbraucam un saprotam, ka šajā miestā ir viens golfa un pludmales kūrorts. Nākamajā pludmalē arī viens, bet tur vietu nav vēl paris nedēļu uz priekšu. Skaidrs, ka jāpaliek pagaidām šeit, jo tās pludmales arī nav viena otrai blakus kā mūsu pašu Jūrmalā. Kā saka, padzīvosim šeit, tad jau redzēs, ko tālāk darīt. Izrādās, ka kūrorts ir milzīgs un ar plašām atpūtas iespējām – pludmale, 4 restorāni, baseins, tenisa korti, galda teniss, spa, protams, arī golfa cienītāju paradīze. Restorānos pa vakariem arī izklaides programmas. Uzzinājām, ka viesnīca piedāvā ekskursijas. Pieteicāmies vienu dienu uz El Vale. Tā ir pilsēta kalnu pakājē, kur ir iespēja izbradāt džungļus, pamērcēties karsto avotu baseinos, iepirkties vietējā tirdziņā (suvenīri, vietējie saldumi, augļi, utt.), kā arī zooloģiskais dārzs, kurš patiešām pārsteidza ar dzīvnieku dažādību. Pirmo reizi mūžā redzēju baltu pāvu un tik lielus un daudzkrāsainus papagaiļus, nerunājot jau par citām putnu sugām, par kuru eksistenci līdz šim nebija ne mazākās nojausmas. Patika visām. Tā turpinājās mūsu aktīvi-neaktīvā atpūta – viss it kā lieliski, bet cik ilgi var dzīvoties pa vienu kūrortu, tā taču nekādi valsti iepazīt nevar un arī ar vietējiem nekāda kontakta. Bez tam – šajā krastā pludmales bija ar melnām smiltīm un Panamas līcī ūdens tādā krāsā kā mūsu pašu jau pieminētajā Jūrmalā. Savukārt visi bukleti pilni ar bildītēm, kuras ataino baltas smiltiņas un tirkīzzilu jūru. Sāku stāstīt meitenēm, ka, manuprāt, pietiek šeit laiskoties un jābrauc pāri uz Karību jūras pusi pēc papildus iespaidiem. Domāts – darīts. Izpētu vēl numuriņā atrasto grāmatu, pēc kuras aptuveni saprotu uz kurieni jābrauc, kā jābrauc, un cik daudz laika tas varētu prasīt. Braucam ārā no viesnīcas 12os dienā un izrēķinu, ka galā būsim vēl pa gaismu. Tas ir diezgan svarīgs fakts, jo svešā zemē nezinot valodu un nezinot uz kurieni tu dodies, drošāk ir vismaz kaut ko redzēt. Pēc pieredzes zinu, ka tumsā viss izskatās savādāk un svešumā vieglāk apjukt. Šeit arī sākās iespaidi. Tā teikt – ko gribēji, to dabūji:). Līdz Panamas pilsētas autoostai mūs nogādā viesnīcas busiņš, bet tālāk jātiek pašām ar sabiedrisko transportu. Autoostā viens vīrs piedāvā palīdzību un parāda mums autobusu, ar kuru jābrauc līdz pilsētai Colon. Uz jautājumu, vai tas ir mūsu galamērķis, atbildu, ka dosimies tālāk uz Playa Langosta, bet viņš paziņo, ka tā nav laba doma, jo tur visas viesnīcas būs pārpildītas. Ok, izlasīju tajā pašā grāmatā nosaukumu Isla Grande un prasu kā ar to vietu. Saņemu atbildi, ka uz turieni noteikti var braukt un kāpjam autobusā. Pirmais – izrādās šoferis nekust ne no vietas, kamēr autobuss nav pilns. Sēžam un gaidām, un man skaidrs, ka šādi ceļojums ieilgs, vēl arī tādēļ, ka līdz jaunajam galamērķim jābrauc vēl pus stundu ilgāk. Ierodamies pilsētā Colon. Ir redzēta nabadzība dažādās valstīs, bet tas, kādā veidā tā atklājās šajā pilsētā, nav izstāstāms. Vēlāk uzzinājām, ka šeit nemitīgi notiek protestu akcijas un streiki un, ka pāris dienas pirms mūsu ierašanās, šeit bijuši plaši protesti ar dedzināšanām un arī apšaude, kuras rezultātā kāds policists nošāvis celtnieku. Arī galvaspilsētā bijuši nemieri un vienu dienu pat slēgta lidosta. Prātu pāršalc doma, ka tik ar godu tiekam mājās. Autoosta izskatās pēc milzu miskastes, lai neteiktu vairāk. Arī šeit uzrodas vīriņš, kurš no iepriekšējā šofera noskaidro uz kurieni mēs braucam un aizved mūs līdz autobusam. Shēma identiska – kamēr nebūs pilns, šis no vietas nekustēs. Kad sākam braukt, izrādās, ka šis te nav ekspresis un apstājās pie katra, kurš vēlas iekāpt. Tad, ka man šķiet, ka autobuss ir pārpildīts, joprojām turpina iekāpt pasažieri un es netieku gudra par to, kā viņiem izdodas saspiesties. Labi, ka mums vismaz ir sēdvietas. Autobuss brauc lēni. Ļoti lēni. Un – jo tālāk braucam, jo ceļš sliktāks. Krēslo. Un mēs pat neesam tikuši līdz pirmajam plānotajam galamērķim. Nu – vismaz nosaukumu neredz. Tumsa. Autobusā palikuši vien daži vietējie un mēs, kad kāds spāņu valodā pēkšņi painteresējas uz kurieni dodamies. Atbildam un viņš pamāj ar galvu.. Aptuveni noprotam, ka ar to viņš pasaka, ka viss kārtībā un, ka vēl garām neesam pabraukuši. Ap 7iem vakarā, pēc kopējā ceļā pavadītā laika – 7ha, autobuss apstājas un visi kāpj ārā. Galapunkts. Pāris cilvēki redzami blāvās laternu gaismās, aiz kurām melna pekle.. Pajautāju šoferim, kur ir Hotel Isla Grande (izlasīju grāmatā tādu viesnīcas nosaukumu), un viņš norādīja virzienu. Kāds nobļāvās Hotel Isla Grande, atskrēja pāris puišeļi, paķēra mūsu ceļasomas un nesa tās prom. Skrējām pakaļ. Mūsu somas tika iekrautas laivā un nopratām, ka jālec līdz. Viss notika zibenīgā ātrumā. Laivā, par lielu laimi, ieraudzīju 2 kungus, kuri, kā nopratu, varētu runāt angliski un uzsāku sarunu. Amerikāņi. Šie apmetas katrs savā mājiņā un piedāvā mums vienu, ja gadījumā nebūs brīvas vietas. Iestājas tāāāāāāāāāāds miers, bet viņi abi šokā par mūsu drosmi nezināt spāņu valodu, bet nēsāties apkārt pa valsti, tā teikt, „uz dullo”. Atbildēju, ka es vienmēr tā daru, ka varbūt tādējādi mazāk redzu populārus tūristu objektus, bet, ka man ir pašai savs priekšstats par valsti un ceļojums reizē ir arī piedzīvojums. Pēc piecu minūšu brauciena ar laivu esam uz salas. Paņemam mājiņu uz vienu nakti, noliekam mantas un ejam meklēt iespēju pavakariņot, jo nav ēsts kopš brokastīm. Rezultātā nosēžam līdz 4iem rītā pļāpājot ar jauniegūtajiem draugiem un daloties iespaidos. Rīts. Saule. Jāpaēd brokastis un jāapskata sala. Izrādās, ka uz salas ir aptuveni 100 iedzīvotāji un varbūt kādi 20 tūristi. Spāniski nerunā neviens. /Neliela atkāpe – nedēļas laikā, kopš esam šajā valstī esmu paguvusi apgūt ātro pašmācības kursu spāņu valodā no līdzpaņemtās vārdnīcas./ Pirmie iespaidi par salu – esam nokļuvušas ne vairāk un ne mazāk kā Bounty reklāmā. Fantastiska daba un krāsas – baltas pludmales, kuras mijas ar klinšainiem krastiem, pret kuriem sitas spēcīgie viļņi. Skaties, kur gribi – visur daba kā fotokartiņās. Pamazām iepazīstamies ar vietējiem, kuri nebūt šeit nav „pasisti” uz tūrismu un viņi pret tevi izturas kā pret savējo. Ir draudzīgāki un ir vienaldzīgāki iedzīvotāji, bet pa laiku, ko pavadām uz salas – visi kļūst jau par savējiem. Arī daļa tur esošo tūristu. Katram savs stāsts – ar kādu kopā peldamies, ar kādu ēdam vakariņas. Iegūstu daudz noderīgas informācijas un kontaktus. Starp citu, Panamas lielākais pluss ir tāds, ka tūristu šeit ir maz, bet iespējas un izvēle visplašākā un cenas ļoti patīkamas. Pa vidu vēl visādi notikumi un kuriozi, bet tie lai paliek. Piemēram, par to kā uz salas, zinot piecus vārdus spāniski, sarunāju ar kādu vietējo sievieti, lai pagatavo pārsteiguma vakariņas vienai mūsu ceļa biedrenei, vai arī kā šīs pašas vietējās dēls mani uz randiņu aicināja, tie jau ir citi stāsti un aizņemtu vēl daudz vietas šajā stāstā. Ja kas, uz randiņu aizgāju, un ieguvu vēl daudz lielisku zināšanu par valsti un tās cilvēkiem. Neviena tūrisma firma nepiedāvās neko līdzīgu, tāpēc vēl jo vairāk nostiprinās mana pārliecība par to, ka vislabāk ceļot pašam. Protams, vismaz angļu mēle šādā gadījumā noteikti jāzin. No salas prom braukt negribējās nemaz un likās, ka varētu atdot pusi karaļvalsts par iespēju padzīvot tur ilgāk. Tomēr atvaļinājums paliek atvaļinājums un tas vienmēr beidzas. Vēl divas dienas pavadām Panamas galvaspilsētā, redzējām slavenā Panamas kanāla Miraflores slūžas un muzeju - patiešam iespaidīgs inženiertehnisks monstrs.. un tad jau mājupceļš. Secinājumi. Ceļojums kā jau ceļojums. Esmu bijusi daudz kur Eiropā, arī Meksikā, Taizemē. Katrā valsī gūsti kādu pieredzi kā ceļotājs un arī iespaidi visur atšķirīgi. Tad lūk – uz tādas salas ne reizi vēl nebiju dzīvojusi. Tas miers, kāds jaušams salas iedzīvotājos, viņu dzīves ritumā, kā arī dabas ainavās.. to vajag sajust pašam uz savas ādas. Kad no mājas līdz jūrai 20 soļi, kad jūras šalkoņu dzirdi 24 ha diennaktī, kad kokosrieksti un citi augļi pieejami vai uz katra soļa – un nevis veikalos, bet tāpat, uz zemes. Kad katru dienu vari baudīt svaigas jūras veltes un par kapeikām pie vietējiem nopirkt glāzi svaigas sulas.. Kad sēžot jūras krastā vēro saulrietu un apkārt ir pilnīgs klusums, ja neskaita putnus un viļņu šalkas.. un saproti, cik daudz tev ir dots, ka spēj ko tādu baudīt un novērtēt.. Novēlu katram, ja rodas tāda iespēja, uz šādas – tūristu nepopulāras saliņas – reiz nokļūt un no sirds izbaudīt to.. .

Latviešu kolumbu iespaidi Panamā

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem