14 diena Stambulas blandoņas

  • 5 min lasīšanai
  • 140 foto
14.diena. Garīgie tēvi raudulīgās balsīs , aicināja līdzpilsoņus uz pirmo lūgšanu. Slinkums bija celties un noskaidrot cik ir pulkstenis, bet tas bija agri. Ieklausījos milzīgajā kakofonija , kura bija apņēmusi visu pilsētu. Īpaši skaļi un pārliecinoši starp visam pārējām izcēlās viena balss. Vēlāk dienas laikā atrazdamies dažādās pilsētas vietas to viegli atkal un atkal varēja atšķirt no parējām. Šīs balss īpašnieks īpaši meistarīgi un izjusti mainīja tembrus un bija viennozīmīgi savas bļāvēja karjeras augstākajā punktā. Guļot es prātoju par to, ka viņiem arī visdrīzāk pastāv sīva konkurenci uz šo visnotaļ cienījamo un skaļo amatu. Saskaņā ar manu autoīres līgumu man bija jānodod fiatiņs šodien līdz pulkstenis 10.30 aizdzenot to pašam uz autonomas biroju , kurš atradās Taksim laukuma tuvumā pilsētas Āzijas pusē. Brokastojot sastādījām dienas plānu. Braucam nododam auto un ar kājām pastaigājoties pa Āzijas pusi palēnam vizamies atpakaļ uz savu Sultanahmet rajonu. Pēc vakardienas riņķošanas pa pilsētu un viesnīcas meklējumiem, mēs diezgan pārliecinoši, bez kartes ātri vien nokļuvām vajadzīgajā rajonā. Taksim laukumā bija izveidojies sastrēgums, jo kaut kādu svētku iedvesmoti , orķestra pavadījumā ap centrālo pieminekli riņķoja kareivju ierindas. Policisti mums laipni noradīja uz vietu laukuma malā , kur aptuveni bija mums nepieciešamā adrese. Veicot paris manuprāt viltīgus manevrus pa šķērsielām drīz vien nokļuvām vajadzīgajā vietā un sastapām to pašu turku, kurš pirms 14 dienam mums bija izsniedzis auto. Vakar pirms iebraukšanas Stambulā mēs bijām auto iztīrijusi un nomazgājuši. Lai gan man nauda netika papildus pieprasīta tomēr mūsu turks kopa ar savu priekšnieku galvas kratīdami un smagi pūzdami knibinājās gar auto sāniem un bamperiem, kur bija skrambas. Nākamo reizi es nolēmu , ka saņemot auto rūpīgi safotografēšu visas skrambas tā lai foto būtu redzams arī autonomas darbinieks. Redzot ka labprātīgi es nekādos grēkos neatdzīšos un kur nu vēl maksāšu naudu turki nopūtas un paspieduši man roku atvadījās. Biju dzirdējis visādus briesmu stāstus par auto atdošanu un sankcijām par esošam un neesošām buktēm , tādēļ pašreiz bija sajuta itkā es būtu naudu nevis ieekonomējis bet nopelnījis. Labā noskaņojumā devāmies iekšā Bajegoul rajonā pa tā centrālo ielu. Iela bija paredzēta gājējiem , bet pašā ielas centrā bija tramvaja sliedes pa kuram kursēja vecs tramvajiņš . Ēkās abās ielas malās bija veikali, bāri, restorāni, kinoteātri un visvisādi nesaprotami un tomēr gana gleznaini birojiņi un iestādījumi. Viennozīmīgi šī bija izklaides iela. Cilvēki pa to gāja smiedamies un laba garastāvoklī. Priecīgā kņada palēnām pārņēma arī mūs un iekļāvušies cilvēku straumē galvas šurpu turpu grozīdami, lēnām plūdām kopa ar pūli uz priekšu. Beidzoties lielajai ielai tā sašķīda vairākās mazās ieliņās, kuras izcēlās ar viendabīgā masā pārvērtušos automašīnu korķi . Auto tauru skaņas , kurai daudzām bija piešķirta individuāla melodiska skaņa veidoja aizraujošu skaņu darbu. Trīs metru platā ielā apstāties ar savu auto un lēnām krāmēt ārā preci cienājoties ar veikala īpašnieka piedāvāto chai, tā ir norma. Kamēr aizmugure stāvošie auto rada skaņu darbu, ja ne melodisku tad skaļu gan. Ieliņās atradās simtiem veikalu, kur tika tirgotas antikvāras preces, mūzikas instrumenti un lampas. Ielas bija ārkārtīgi stāvas un šauras ,droši ka rosinājušas ne viena vien mākslinieka iztēli uz kādu greznu vecpilsētas ainavu. Ik pa laikam pasēžot uz pamales vai kāda pakāpiena mēs baudīdami pilsētu virzījāmies uz Bosfora šauruma pusi . Uz tilta mūs sagaidīja kartējis ievērības cienīgais skats. Simtiem makšķernieku . Visa tilta garumā gar margām abās puses tiltam stāvēja zivju kāri vīri ar saviem makšķerkātiem. Dažiem makšķerniekiem līdzi bija līdzjutēji , kuri pārkārušies pāri tilta malai , komentēja makšķeres īpašnieka veiksmes vai neveiksmes. Viens otrs saguris snauda atspiedies pret margām. Pa tilta braucamo daļu šurpu turpu stumdījās tirgoņi ar milzīgiem ratiem piedāvājot kārumus gan zivīm , gan to ķērājiem. Divdesmit minūšu gājiens un no Āzijas tu esi nokļuvis Eiropā. Nolēmām nebūt oriģināli un tā pat kā visi mūsu sugas brāļi tūristi doties izbrauciena pa Bosfora jūras šaurumu ar kuģīti. Krastmalā, kuģīšu piestātne viļņos šūpojas vairākas laivas- virtuves, kuru ēdienkartes piedāvājumā bija zivju kebabi. Šķiet ka piegādātājus nebija tālu jāmeklē , jo makšķernieku drūzmēšanās gar laivām noradīja uz zivju nozvejas vietu. Cepto zivju specifiska smarža bija tik spēcīga , ka pat es šoreiz atturējos no vel negaršota ēdiena baudīšanas. Ērti iekārtojušies uz kuģīša devāmies dievu stundu garajā brauciena. Maršruts bija izvelēts tā lai nesteidzīgi varētu nopētīt abu kontinentu krāšņākos skatus un ēkas. Turcija ir milzīga valsts un ārzemju tūristu sajūsma un fotoaparātu klikšķēšana nebija ne par kapeiku mazāka par pašu turku, kuri tomēr bija lielākais vairākums uz kuģa. Krastmalā modernas ēkas jaucās kopa ar sen seniem vēstures pieminekļiem. Eiropas un Āzijas cietokšņi, mošejas, Osmaņu impērijas laika greznās celtnes un gleznainas pussabrukušas koka būdeles. Jahtas, laivas, kuģīši, makšķernieki, ūdenslīdēji rūpējas par ūdens klajuma nevienmuļumu. Vārdu sakot 2 stundu garumā tu vienkārši sēdi un apbrīno pilsētas varenumu pagātne un vērienīgumu tagadnē. Ir pilnīgi skaidrs, ka ja mēs velētos apmeklēt visus vēstures pieminekļus , mums burtiski naktos ar kājām apstaigāt visu pilsētu abas pusēs šaurumam, jo nebija neviena kvartāla, kur nebūtu kaut viena vērienīga vēsturiska celtne. Pēc paris stundām ,nedaudz saguruši no pilsētas skatu krāšņumiem, atkal stāvējām cepto zivju smaržas apņemtajā piestātne un izšķiramies par nelielu reidu Liela tirgus rajonā. Iepirkšanas priekus vai lāstu bijām nolēmuši atstāt uz pēdējo brīdi , bet šodien pie pilnas noskaņas gammas prasījās pievienot arī šo jezgu. Piestātni no Liela tirgu rajona atdalīja plata iela un vienīgais veids ka droši nokļūt otrā ielas puse bija tunelis. Neko nenojaušot mēs ļāvāmies cilvēku straumei kura plūda iekšā. Nepārspīlējot teikšu ka ārā no apmēram 60 metrus gara tuneļa mēs izkļuvām pēc minūtēm divdesmit. Tunelī lejā notika aktīva tirdzniecība. Tā platums attiecīgi jau samazinājās pa 2 tirgoņu tiesu , kuri bija izvietojušies katrs sava mala. Cilvēku plūsma dažu bridi kāpās atpakaļ. Dažreiz stāvēja uz vietas. Un tikai šad tad virzījās uz priekšu. Šo tuneli varētu viennozīmīgi iekļaut pilsētas atrakciju saraksta. Liela tirgus rajons, sava būtība ir neskaitāmu šķērsielu virkne, kur tiek tirgot viss ko vien var iedomāties. Pie krastmalas tas sākas ar garšvielu un saldumu tirdziņu. Tad seko visādu nieku kvartāli. Piemēram, kā jums patīk vesels kvartāls ar desmitiem veikalu , kur visos tirgo praktiski identiskus plastmasas kareklīšus, vai matu lentīšu kvartāls. Vēlāk mēs ari apmeklējām pazoļu un papēžu kvartālu. Ievērības cienīga ir zelta iela vecaja tirgū, bet vēlāk uzdūrāmies uz ārējo zelta ielu , kur zelts tika tirgots kastēm. Liela tirgus aprakstu vēlos atlikt uz vēlāku laiku , jo savus nervus tur pazaudējām cita dienā Pastaigājoties pēc kāda laiciņa jau bija iznākuši uz mums jau no vakardienas pazīstamas ielas , kura bija netālu no Zilas mošejas. Nolēmām ieturēt pusdienas un eksotisko skatu un smaržu nogurdināti atļāvāmies notiesāt mc burgerus. Jāatdzīst ka lai arī cik tie tomēr būtu neveselīgi un nelatviski , tie tomēr jau negribot asociējas ar mūsu pārtiku . Sajūta bija, ka pusdienojam bezmaz vai latviešu izēdēju svētvietā Lido. Paēduši un atpūtušies nolemjam riskēt un doties uz viesnīcu pa nezināmām takām . Paļaujoties uz manu debespušu ožu devāmies iekšā mudžeklīgu ieliņu tīklā. Ieliņās notika aktīva mantu tirdzniecība. Šķiet šis bija vairumtirgotāju rajons. Tas ne ar ko īpaši neatšķīrās no lielā tirgus , tikai šeit tirgotas preces bija nevis gatavi produkti bet pārsvara pusfabrikāti. Pagrabā veikals un atlikušajos stāvos darbnīcas un fabrikas, kur uz velna paraušanu tiek gatavoti visi slavenie zīmolu izstrādājumi ar kuriem tik slavena ir Turcija. Smagas mašīnas, rati, motocikli un rolleri kopa ar tirgoņiem un darboņiem veidoja pamatīgu jezgu. Šeit bija ari daudzi parasti ēstūzīši , kuri tuvojoties saulrietam tika aktīvi un skaļi reklamēti. Galdiņi bija izvietoti nojumes un tieši uz ielas. Dažu brīdi nācās beņķus paņemt mala , lai varētu izbraukt kāda mašīna. Pa ielām šurpu turpu šaudījās ēdiena piegādātāji balansējot ar milzīgam paplātēm rokās. Saule norietot kā jau ierasts iestājas klusums. Tauta barojas. Liels grezns apavu veikals, ar lielam vitrīnām, kur tiek tirgotas pasaules slavenu zīmolu mantas un pa vidu telpai prožektoru gaismā ēdamgalds .Ap galdu sasēduši turki smalkos kreklos , zīda šlipses pieglaustiem gariem, melniem lokaniem matiem un negausīgi ēd, mērcējot milzīgus nolauztus baltmaizes gabalus zupās un enerģiski tos košļājot. Gribētos man ko tādu redzēt Alfā piemēram Zaras darbiniekus vakariņojam. Pēc pamatīgas pastaigas mēs tomēr nonācām nevis pie viesnīcas , bet veca hipodroma laukumā. Bija vēls vakars un saguruši devāmies jau pa zināmo ceļu uz viesnīcu. Diena bija sanākusi pamatīgi gara. Noietais kilometru skaits iespaidīgs. Noslēgumā izpēlējam šaha partiju un nolēmuši rītdienu sākt beidzot ar vēstures pieminekļu aplūkošanu devāmies cučēt.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais