14 svētdienas pie Indijas okeāna

20.03.2008
7 min lasīšanai

Gribējās, kur ļoti silts. Šoreiz izvēle par labu GOA – Indijas provincei, bijušajai Portugāles kolonijai, kas atšķiras no „īstās” Indijas ar patīkamu klimatu, sakoptāku vidi, augstāku dzīves līmeni. GOA provincē ap 30% iedzīvotāju ir kristieši, 65% hinduisti, 5% - islāma piekritēji. Lai gan, ja runājam par valsts „īstumu”- kas gan īr īstā Latvija? Koknese, Ventspils, Rīga vai Ludza? Tāpat kā Latvijas kultūra, valoda un pilsētvide ir atšķirīgas, tāpat arī Indijas štati ir dažādi – vien amplitūda lielāka. Iztēlojoties Indijas daudzveidību, kā piemēru var minēt bijušo Padomju Savienību kā vienotu valsti – cik atšķirīgi bija uzbeki, krievi, latvieši un gruzīni, tikpat krasas atšķirības izskatā, kultūrā un valodās valda šobrīd Indijā. Tā nu atrast vietu, kur Indija ir visīstāka, nez vai izdosies. Bet nu – par ceļojumu. Mūsu ceļojuma mērķis nebija izzināt Indijas kultūras un vēstures dziļumus, nodarboties ar jogu vai sekot 60. gadu hipiju sapnim un pīpēt zāli okeāna krastā palmu ēnā. Viena vienīga mietpilsoniska atpūta bija mums prātā, sēžoties Latčārtera lidmašīnā, kas ar īsām piezemēšanās pauzēm Tallinā un Baku nogādāja mūs Dabolinas lidostā, no kurienes vien pārdesmit minūšu pārbrauciens vairs šķīra no izvēlētās viesnīcas GOA dienvidos netālu no Colvas. Tranzītnolaišanās Baku izvērtās nedaudz uzjautrinoša: no lidmašīnas līdz lidostai soļojām kājām, vērām durvis un devāmies iekšā, kur mūs sagaidīja glītas azerbaidžānietes-darbinieces ar mulsu jautājumu „a no kurienes jūs?” (protams, angļu valodā). Paskaidrojām tā un tā, lidojam no Rīgas, caur Tallinu, uz GOA, kur šeit, lūdzu, ir tualete. Pāris minūšu ilgas pārrunas pa telefonu, un mēs tikām ielaisti tranzītzālē, kur – urā, bija gan tualetes, gan ēstuves, gan veikaliņi. Ja kādam gadās tur nokļūt, tad ziniet – kafija tur maksā divus. Vienalga ko – eiro, dolārus, manatus. Neies jau tur daudz noņemties ar skaitīšanu un atlikumu izdošanu. Pēc pauzes vienas kafijas garumā mūs jau atkal aicina uz lidmašīnu, pirms tam izejot, uh, pamatīgu drošības pārbaudi – kā filmās! Iekāpju tādā kā stikla kamerā, rokas augšā, kautkas pīkst, pēctam vēl nākas izkratīt kabatas un atrādīt to saturu, un vēl visur tiek pārbraukāts ar „pīkstuli” un pat cimdotām rokām! Vienīgais, ko varējām iedomāties – tiek meklētas kafejnīcās zagtas karotītes, kas jau pārvīlētas par ieročiem. Lidostu tak netikām atstājuši. Bet visā visumā lidosta tīri pieklājīga – tranzītpasažieru pamatvajadzības apmierina. Dabolinas lidostā agrā rītā ierodamies samiegojušies, čemodāns ar, par laimi, ir atlidojis, mainām naudu. Un te nu sākas pirmais apjukums – maiņas punkts čeku nedod, noskaita aizdomīgi apaļu summu un čau. Tikai vēlāk uzzinām ka „Lidostā naudu mainīt nevajag! Tur ir vissliktākais kurss, un vēl tur arī apskaita samiegojušos pasažierus!”. Ko nu vairs – varēja gan kāds to pateikt PIRMS tam, bet nu labi. Pa ceļam uz viesnīcu sagaidošās firmas pārstāve skolotājas tonī nostāsta, ka te visi visus apkrāpj, ka skūteri nomāt nevajag – apdrošināšana nelaimes gadījumus nesedz, naudu var dabūt tikai bankās un lielās pilsētās, lietot sauļošanās krēmus ne mazāk kā SPF 30 un visādas citādas briesmas. Ierodamies viesnīcā ap sešiem no rīta ar vēlmi, bet niecīgu cerību (zinām jau, ka chek-in laiks ir ne ātrāk kā 12 dienā) doties uz numuriņu gulēt. Klauvējam pie tumšās recepcijas, mums tiek atvērts, firmas pārstāve pati jautā un pati atbild uz saviem jautājumiem: jūs jau tagad tūristus izvietot nevarēsiet (puisis pamāj ar galvu piekrītoši). Vai 11-12 varēsiet (puisis atkal pamāj). Nu, OK, viņa saka – varat šeit atstāt bagāžu un iet pastaigāties. Hmm. Ārā tumšs, nav ne jausmas uz kuru pusi okeāns un civilizācija, un pastaigāties jau nu gan negribās, vien gulēt...:) Iekārtojamies uz dīvāniņa blakus reģistrācijas letei, vīrs izvelk grāmatu, es ierīkojos uz gulēšanu – gaidīsim. Recepcijas puisis, saprazdams, ka arī pats vairs pasnaust netiks, mirkli pakrāmējās pa papīriem un pēc minūtēm 15 jau sniedz mums atslēdziņu. Urā! Duša un gulta! Pie kam numuriņš izrādās divstāvu – ar viesistabu, virtuvi, lielu guļamistabu un terasi otrajā stāvā. Pie kam ieejas durvis tieši iepretim baseinam! Lieliski! Šīs būs mūsu mājas turpmākās 2 nedēļas. Jāsaka, 3* viesnīca Nanu Resort& Recreat patīkami pārsteidza – jauka un zaļa teritorija, klusums un plašums pie baseina, ļoti pat uzteicama ēdināšana (brokastis un vakariņas), un okeāns turpat aiz kāpas. Pastaigas attālumā (apmēram 1,5 km) pa pludmali sasniedzams Colvas ciems ar veikaliņiem, ēstuvēm un augļu tirgotavām. Tur arī atradām ļoti pat pieklājīgus bankomātus, kas izdod naudu 24 stundas 7 dienas nedēļā (pārbaudījām, darbojas kā nākas). Par to mietpilsonisko atpūtu ar vispārnekānedarīšanu es, protams, nedaudz pārspīlēju, jo jau pirms brauciena bijām nolēmuši, ka viens kārtīgs divdiennieks Indijas iekšzemē jāizbrauc. Izvēle jau mājās izdarīta – Hampi, Karnatakas šatā, kas atrodas apmēram 7 stundu brauciena attālumā. Senā galvaspilsēta, varens UNESCO objekts, pa ceļam redzēsim arī nedaudz Indijas. Nedaudz samulsina cena – 250 USD cilvēkam, bet nu labi. Vairāk gan neko no mūsu uzņemošās firmas negribam, jo pat vienkārša apskates ekskursija pārdesmit kilometru attālumā tiek piedāvāta par 65 USD. Lai nu paliek ziloņi, krokodili un ūdenskritumi – ir jau redzēti un jādelēti citās zemēs. Vēl mūs interesē izbrauciens jūrā ar zivju zveju, ko var nopirkt pludmalē, un ar to arī pietiks. Tuvāko apkārtni izpētīsim kājām vai ar taksi. Fiksētas taksometru cenas piespraustas pie sienas recepcijā, un ir tīri pievilcīgas. Turklāt apkārtnes izpētes pārgājienā izpētām, ka autobuss no Colva beach uz Margao (paliela pilsēta) kursē nepātraukti un maksā 8 rūpijas vienā virzienā (taksometrs – 350 rūpijas turp un atpakaļ). Vēl Colvā atrodam tūrisma informācijas centru, kur ekskursijas tiek piedāvātas 90-1500 rūpiju apmērā (1USD = 38 rūpijas). Vietējās tūrfirmas netraucējam, lai gan tajās vienmēr eiropeisku ļaužu daudz un uz vienas durvīm pat lepni gozējas IATA zīme. Te nu bija „ciems”... Tā kā mūsu brauciena mērķis, kā jau minēju, bija atpūta, tad dienvidu GOA kā atpūtas vietu varu uzslavēt. Silts okeāns, labas pludmales ar gaisām, smalkām smiltīm – var pastaigāties kilometriem tālu gar ūdens malu, pa ceļam piesēžot pludmales ēstuvītēs, klimats karsts, bet patīkams – vakaros un rīros vairs nav karsts. Saule gan martā baisa – jāuzmanās, īpaši bālaidānajiem. Ar pretiedeguma krēmiem jāsmērējas rūpīgi, lai nesabojātu sev atpūtu. Ja līdzpaņemto krēmu arsenāls izbeidzas, to var labi papildināt vietējās aptiekās. Izvēlētā viesnīca arī ļoti pat apmierināja gan ar zaļo teritoriju, gan ēdināšanu, gan atrašanās vietu. Colva tuvums arī bija ļoti patīkams – gan augļus iepirkt, gan suvenīrus, gan atjaunot pretapdeguma krēmu krājumus varēja kaut ik rītu, nosoļojot apmēram pusotru kilometru gar okeāna krastu. Protams, bijām palasījušies internetā citu ceļotāju atsauksmes, viņu informāciju par cenām vietējās ēstuvītēs. Tad lūk – cenas ir dikti cēlušās, ko apliecināja arī tie, kas atpūtušies GOA pirms pāris gadiem. Tīģergarneļu porcija vairs nemaksā 150 rūpijas, bet jau 300. Tā lūk. Sākumā lielā sajūsmā devāmies pusdienot pēc kārtas visās tuvējās ēstuvēs, protams, orientējoties uz zivju un citu jūras produktu ēdieniem. Ar labām atmiņām par Taizemes virtuvi pasūtīju sea food zupiņu, jau rijot siekalas un iztēlojoties kautko gardu... Liels bija mans izbrīns, kad mazā plastmasas bļodiņā man tika pasniegts pelēcīgs škidrums ar dažiem kalmāru, mīdiju un astoņkāju gabaliņiem. Nebij jau negaršīgi, bet tie, kas ēduši gardo Tom Yum Taizemē, mani sapratīs... Vārdsakot, Indijā zupas neēd, vāra tikai tūristiem un – kā nu prot. Sākumā cītīgi izvairījāmies no iekšāsaucējiem ēstuvēs ar skanīgiem nosaukumiem, otrās nedēļas beigās konstatējām, ka tā bija liela kļūda – pa ceļam no Colva piestājām Antonio „restorānā”un konstatējam, ka gan cenas ir draudzīgākas, gan ēdiena uz šķivja divreiz vairāk par to pašu cenu (pasūtīju savus iecienītos spring rolls)... Tāpēc ieteikums – meklējiet! Meklējiet SAVU ēstuvi! Ak jā – šeit nav privāto pludmaļu, sauļoties var, kur vien tīk, guļamie un matracīši pieder kafejnīcām, ir izmantojami bez maksas, bet „pieklājas” kaut ko nopirkt – kaut ūdeni vai alu. Ekskursijas uz Hampi laikā ēdām arī indiskākos restorānos – ēdiens ass, bet ne pārmērīgi. Garšīgi un daudz. Gan piekrastē, gan citur iecienījām vietējo maizi – naan, kas noder gan piekošanai pie ēdiena, gan kā uzkoda pie alus. Īpaši ar ķiplokiem – nu ļoti garda. Nu un, protams, ananāsi - to cena gan atkarīga no tūrista iedeguma krāsas. Ja sākumā mums prasīja 50 rūpijas, tad beigās tai pat tirgotavā maksājām tikai 30. Tāpat arī ar kaulēšanos – „pieredzējušam” atpūtniekam iespējams nokaulēt daudz zemāku cenu. Labi iedarbojas arī teksts, ka kautkur citur mums piedāvāta šī pati prece par (nosauciet ļoti zemu cenu). GOA ļoti daudz atpūšas plašās Krievijas un bijušās PSRS ļauži. Atpūtnieki no Krievijas pēc otrā alus neaizmirsa uzmanīgi apjautāties, kā tad mums tur Latvijā iet... un vai esot taisnība, ka krievus te bezmaz galina nost. Pašiem gan jautās neticība balsī, bet vienalga – lai cik skaista Rīga saglabājusies viņu atmiņās, cilvēki tomēr baidoties braut uz Pribalķiku. Tagad gan stastīšot visiem, cik jaukus latviešus satikuši atvaļinājuma laikā! Re kā mums izdevās paspodrināt Latvijas tēlu  . Kopīgi pagānījām politiķus, pasūrojāmies par cenu pieaugumu, un šķīrāmies kā draugi. Izbrīnu radīja vien tas, ka neviens no satiktajiem nemaz, absolūti nemaz nerunāja nevienā citā valodā, izņemot krievu. To arī apliecināja vietējie tirgotāji – esot briesmīgi grūti ar krievu tūristiem komunicēt. Ja kāds zinot piecus vārdus, tas jau esot daudz. Arī paši to novērojām – stāv tantuks pie veikala letes un tik dod vaļā krieviski – kā gribi, tā saproti. Ne reizi vien nācās iet palīgā gan recepcijā, gan veikalos. Re, bet mēs te par savām svešvalodu prasmēm uztraucamies uz ārzemēm braucot... Vēl mazliet par mūsu izvēlēto ekskursiju uz Hampi – Vijaynagar viduslaiku galvaspilsētu, kas atrodas blakus štatā, 7 stundu brauciena attālumā. Sākumā 250 USD katram likās tā kā par daudz 2 dienu braucienam, pie kam cenā nav iekļauta ne ēdināšana (izņemot brokastis), ne ieejas maksas. Pēc brauciena nospriedām, ka labāk gan braukt par šo cenu, bet četratā ar labu mašīnu, zinošu gidu, labu šoferi, nekā īrēt taksi – nedaudz lētāk sanāktu, bet tas arī būtu vienīgais ieguvums. Ceļazīmju maz, ceļi slikti, braucēji – traki. Pagriezienu rādītāji lietoti netiek, tikai stūre un taure. Pat pa kalnu serpantīniem mašīnas ātrums reti kad bija zem 80 km/h (ar vājiem nerviem labāk neskatīties uz spidometru). Bijām apmierināti gan ar redzēto, gan apēsto, gan viesnīcu, gan kvalitatīvo informāciju. Vakarā pieveicām 600 pakāpienus kalnā, lai nolūkotos saulrietā, nākamajā dienā izstaigājām dažus no 26 kvadrātkilomatru lielās teritorijas objektiem. Iespaidīgas akmeņu ainavas un tempļi, patiešām. Cilvēki mēdzot šeit dzīvot nedēļām ilgi, un to var saprast - šeit patiesi ir ko redzēt, īpaši ar labām priekšzināšanām par Indijas vēsturi, kultūru un reliģiju. Apkopojot iespaidus varu teikt, ka: - klimats maigāks kā taizemē un Šrilankā - ļaudis nopietnāki un tādi kā norūpējušies kā pieminētajās valstīs - ēdiens un suvenīri lēti, ja atrod labas vietas un prot kaulēties - džungļi, ziloņi, krokodili, tempļi un apskates objekti – katram ko vien sirds kāro - ar snorkelēšanu vāji - rums lēts (100 rūpijas 750 g Old Monk) - benzīns salīdzinoši dārgs (ap 45 rūpijas litrs, cik pamanījām) - pludmales lieliskas! Visticamāk, ka GOA apmeklēšu vēlreiz. Jau ar nolūku to iepazīt pamatīgāk. Liels paldies Oksanai no JTL par ieteikumiem, un Olgai – mūsu gidei Indijā. Lielisks atvaļinājums! Tikai... varēja vēl trešo nedēļiņu...:)

14 svētdienas pie Indijas okeāna

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem