13.diena. Iebruacot Stambulā

  • 4 min lasīšanai
  • 140 foto
13.diena. Pa miegam dzirdēju , ka ap mūsu auto ārā notiek rosība. Šķiet, divas smagās kravas mašīnas mēģināja izlavierēt no stāvlaukuma. Sabozies piecēlos sēdus un palūrēju pikti uz vienu no turkiem , kas tieši pie mūsu auto stāvēdams sirsnīgi žestikulēja un auroja mēģinot palīdziet šoferiem. Saule vēl nebija uzlekusi un samiegojies ieritinājos atpakaļ beņķī. Dzirdēju mašīnu motoru dūcināšanu, kas palēnām mani atkal ieaijāja miegā. Vakar vakarā apstājoties uz naktsguļu stāvlaukums bija pilns ar smagajām mašīnām. Pamostoties mēs vientuļi stāvējām laukuma vidū, kļūstot par vieglu upuri blakus esoša kafūža saimniekam , kurš šķiet jau bija sastādījis mums speciālu ēdienkarti par speciālām cenām. Izstaipījušies un sakārtojuši auto mēs plati uzsmaidījām turkam un gļēvi ar slaidu riņķi izbraucām no stāvvietas uzsākot savu trīspadsmito ceļojuma dienu. Bijām kādus 300 km. no Stambulas. Viesnīcu Stambulā biju norezervējis no rītdienas, bet man bija cerība, ka ierodoties agrāk mēs tomēr nepaliktu uz ielas. Šķiet, ka velēšanās nokļūt ātrāk Stambulā bija arī saistītas ar mājas sajūtām, jo nākamais posms aiz Stambulas bija Rīga Jo tuvāk mēs bijām Stambulai , jo ceļi kļuva platāki, noslogotāki un beigu beigās jau apmēram 100 km. pirms tās sakās pilsētiņu nebeidzama virkne, kuras kopumā ņemot varētu mierīgi pieskaitīt pašai lielpilsētai. Stambula pilsēta par kuru var teikt šo spārnoto frāzi , jau izmantoto daudzos bukletos un grāmatās ................ „ pilsēta , kur satiekas Āzija un Eiropa”........... ar visām no tā izrietošām sekām. Senu vēsturi un fantastiku kultūras miksli. Bizantija, Konstantinapole vietu nosaukumi, kuri skolas vēstures stundās šķita pasakainu, nereālu, cildenu, asiņainu, romantisku notikumu epicentrs . Tas viss toreiz likās nereāls un nesasniedzams, vienkārši krāsains pleķis vēstures atlantā, bet patreiz mēs bijām pāris simts kilometru attālumā un tuvojamies tai ar pārliecinošu 120 km. ātrumu. Kad pēc maniem aprēķiniem bijām tuvu mirklim , kuru varētu uzskatīt par iebraukšanu Stambulā nolēmu kārtīgi izpētīt karti, lai aptuveni izplānotu mūsu braukšanas trajektoriju, garantējot mūsu viesnīcas veiksmīgu atrašanu. Pilsētā iebraucām no Āzijas puses caur Bejegoul rajonu attiecīgu mums bija jāšķērso Bosfora šaurums un jāatrod sava turpmāko dienu dzīvesvieta pašā Stambulas vēsturiskajā centrā Sultanahmet rajonā. Kādu stundu braukuši un gaidījuši īsto brīdi, lai nogrieztos uz pareizo ceļu , mēs nokonstatējam, ka esam pašāvuši tam garām un varējām aplūkot pilsētas Eiropas pusi pāri Bosfora šaurumam. Saņēmušies un ieslēguši visas iespējamas debespušu orientēšanās maņas, pēc līkumošanas pa mazām ieliņām šaubīgos kvartālos, beidzot izgriezām uz tilta un iekļaujoties auto straumē braucām pareiza virzienā. Ņemot vērā to, ka šis nebija pirmais Stambulas apmeklējums, biju pārliecināts, ka atrast pareizo rajonu un attiecīgi mūsu viesnīcu mums nesagādās lielas problēmas. Katra pusstunda riņķojot pa Stambulas centru, vai ne centru ar vien vairāk un vairāk sagrāva manu kartogrāfisko pašpārliecinātību. Beigu beigās pēc vairāku stundu riņķošanas un šķiet vienkārši pateicoties tam , ka bijām iepazinuši centrālās pilsētas maģistrāles atkal un atkal riņķojot pa tām beidzot nonācām uz pareizās ielas un pēc pāris pagriezieniem pieripojam pie mūsu viesnīciņas. Trīsstāvīga stūra ēka Sultanaahmet rajona tikai piecu minūšu gājiena attāluma no Zilās mošejas. Manas aizdomas apstiprinājās un mūsu viesnīcniekam izrādījās mūsu numurs un neviens cits veiksmīgi atbrīvojies tieši šodien. Gulēšana auto un stresa pilnā riņķošana pa pilsētu ar savdabīgo satiksmi , bija mūs pamatīgi nogurdinājusi un mēs labu brīdi vienkārši gulšņājām savā numuriņā. Tuvojoties vakaram, saņēmāmies un nolēmām izmest riņķīti pa pilsētu. Steigties mums nebija kur, jo pilsētas baudīšanai mums bija atvēlētas vēl trīs pilnas dienas neskaitot šo. Atstājuši atslēgu pie viesnīcnieka , kurš mums mēģināja uztirgot braucienu par Bosfora jūras šaurumu, laiski devāmies pastaigāties. Pēc dažu minūšu gājiena nokļuvām vecajā Hipodroma laukumā , kura viena galā ir pasaules slavenā Zilā mošeja, bet otrā vēl slavenāka Sofijas katedrāle. Ieraugot šo laukumu mums nācās gardi par sevi pasmieties, jo šeit mēs bijām jau braukuši ar auto savu viesnīcas meklējumu sākuma posmā. Attiecīgi šauro mudžeklīgo ieliņu dēļ, mēs neesam sasnieguši savu mērķi jau pašā meklēšanas sākumā. Šovakar mūsu mērķis nebija aplūkot vēstures pieminekļus , bet vienkārši izbaudīt pilsētu un pavakariņot. Laukumā kņada bija milzīga. Visapkārt tam bija izvietojošies neskaitāmi ēstūži, šķiet uz ātru roku sameistarotās nojumēs, kur pasniedza tikai tradicionālos turku ēdienus. Uz milzīgiem iesmiem grillējās gaļa , no kuras ar meistarīgiem naža vēzieniem tika grieztas nost sulīgas gaļas šķēles. Turpat oglēs tika gatavota turku kafija un blakus milzīgos katlos vārītas viras. Pankūku cepēji virtuozi metēja pa gaisu savus kulināros lolojumus. Pa starpai tika tirgoti dažnedažādi saldumi . katrs pavārs un meistars reklamēja savu preci aurodams nešpetnā balsī. Pa vidu pūlim šaudījās iekšā saucēji pārbļaudami cits citu un reklamēdami sevis pārstāvēto ēstuzīti. Zem nojumes pie zemiem galdiņiem , un beņķīšiem satupuši sēdēja simtiem ēdāju. Tikai nākamajā diena mēs noskaidrojām , ka tas nav parasts skats šajā vieta , bet tiek svinēti reliģiskie svētki Ramadams, kuru viens no momentiem ir badošanās dienas garuma un steidzīga pierīšanās pukst. septiņos vakara saulrieta laikā. Savādāk par pierīšanos to nenosauksi, jo saulrieta brīdi var teikt pēkšņi laukuma iestājas klusums. Visi ēd. Visos estūžos šajā brīdī tiek pabaroti tūkstošiem cilvēku. Laukuma vidū ir apmetušās simtiem ģimenes un uz izklātām segām ir izvietojuši pamatīgus pārtikas krājumus un garšīgi vakariņo. Kājās ir palikuši tikai pavāri un nedaudz tūristi , kuri ar apjukušam sejām veras apkārt apstulbināti no pēkšņā miera un relatīvā klusuma , kurš ir sekojis milzīgajai kņadai. Lēnām šķērsojuši laukumu nonācām uz vienas no centrālajām ielām, kura ved gar Lielā tirgus rajonu. Uzkoduši uz ielas nopērkamos kebabus , mēs lēnām pastaigājāmies pa pilsētu kopā ar karstumu uzsūcot sevī tās drudžaino satiksmi, temperamentīgos cilvēkus, netīrās un gleznainās šķērsielas un pa visu pilsētu mikrofonos skanošos aicinājumus uz lūgšanu. Neriskēdami apmaldīties atgriezāmies atpakaļ uz viesnīcu atkal cauri vecajam hipodroma laukumam. Kņada laukumā bija mainijusies sava būtībā. Nebija vairs tik drudžaina, bet nu jau patiesi izraisīja svētku noskaņojumu. Cilvēki mierīgi pastaigājās, fotografējās, pirka saldumus, laiski vārtijās zālienā. Zinot , ka viesnīca ir tikai paris minūšu gājienu attālumā, atļāvāmies pretoties nogurumam un labu brīdi arī klimtām apkārt pa laukumu izbaudot svešas tautas svētku noskaņojuma radīto emociju gammu. Visbeidzot nolēmām iet gulēt , jo apzinājāmies, ka rītdiena būs interesanta un smaga diena, ar pamatīgu bumbulēšanu pa pilsētu. Ar.lbnkti!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais