Latvieši Parīzē atklāj Planētas Zeme gadu

  • 3 min lasīšanai
  • 18 foto
Katram būtu jāzin, ka šis - 2008. gads - oficiāli ir pasludināts par Starptautisko Planētas Zeme gadu. Šajā sakarā visā pasaulē tiks rīkoti dažādi pasākumi, lai nodrošinātu apdomīgu resursu izmantošanu un drošu dzīvi Zemes iedzīvotājiem. Protams, šīs grandiozās akcijas atklāšana nedrīkstēja notikt bez pārstāvjiem no Latvijas, tāpēc arī es devos uz UNESCO galveno mītni Parīzē, lai atklātu Planētas Zeme gadu... =) Patiesībā jau viss sākās ar nejauši pamanītu informāciju par studentu radošo darbu konkursu. Varēja rakstīt, zīmēt, dzejot vai fotografēt par tādām tēmām kā veselība, klimats, okeāni, augsne, lielpilsētas, resursi ar pamatdomu - ilgstspējīga planētas attīstība. Nolēmu izmēģināt veiksmi un aizsūtīju arī savu eseju. Vēlāk saņēmu iepriecinošu atbildi - esmu ieguvis tiesības piedalīties Starptautiskā Planētas Zeme gada atklāšanas pasākumā Parīzē. Lai gan Zemes gada moto ir ”Zemes zinātnes - sabiedrības labā”, neviens zemes zinātņu students nebija uzvarējis konkursā. Tomēr būvniecība, kuru studēju es, manuprāt, ir ne mazāk svarīga zinātne par ģeoloģiju, ģeogrāfiju un citām ģeo-zinātnēm attiecībā uz mūsu planētas ilgstspējības veidošanu, jo tieši mūsu nozare patērē visvairāk enerģētisko un vides resursu pasaulē - 38% no kopējā enerģijas patēriņa. Brauciens uz Parīzi bija gana sarežģīts - jāceļas jau divos naktī, lai paspētu uz pirmo lidmašīnu rīta agrumā. Pa ceļam jāpārsēžas Prāgā, kur tālākais lidojums jāgaida veselas 3 stundas. Taču, kad liekas, ka laimīgi esi nokļuvis Parīzē, problēmas tikai sākas. Lidostā mūs sagaida pasākuma organizatori, taču viņiem diemžēl bez mums jāsagaida vēl kādi 30 studenti no dažādām pasaules malām. Rezultātā jāuzkavējas lidostā vismaz 2 papildus stundas. Tad, kad visi tā kā būtu salidojuši, izrādās, ka daži studenti jau ir paguvuši nomaldīties Šarla de Gola lidostas laberintos. Meklējot viņus, pamanās pazust arī viens no organizatoriem, un arī viņa mobilais nedarbojas... Pēc 4 aizraujošām stundām lidostā, tomēr visi atrodas un varam doties uz savu viesnīcu - izsalkuši un pārguruši. Parīzē pavadījām četras nepilnas dienas, no kurām divās norisinājās UNESCO konference un Zemes gada atklāšana. Konferencē piedalījās arī 200 citi studenti - konkursa uzvarētāji no visas pasaules. Liela daļa studentu bija no Āfrikas un Āzijas valstīm. Iespējams, tāpēc, ka konferences tēmas - ilgtspējīga attīstība, pieaugošais iedzīvotāju skaits, veselīgs dzīvesveids, klimata pārmaiņas un piesārņojums - ir ļoti būtiski popularizēt un risināt tieši šajās jaunattīstības valstīs. Interesanti, ka arī vairums citu valstu studentu tieši nebija saistīti ar zemes zinātnēm. Konferenci man kā studentam saistošu padarīja arī līdzās notiekošā zemes zinātņu izstāde, kur interesentiem bija iespēja izmēģināt zemestrīču simulatoru. Lai gan Latvija pagaidām nav seismiski aktīvajā zonā un būves netiek paredzētas zemestrīcēm, man kā inženierim šī ierīce bija ļoti saistoša. Joprojām grūti iztēloties kādām gan jābūt ēkas konstrukcijām, lai tās izturētu grūdienus, kas mani gan uzmeta gaisā, gan nolika gar zemi... Ļoti aizraujošs bija arī muzikālais priekšnesums, kurā jāpiedalās bija mums pašiem - studentiem. Priekšnesuma režisora uzdevums nebija no vieglajiem - stundas laikā apmācīt 200 studentus tā, lai visi organizēti uzkāptu uz skatuves, dziedātu, smaidītu, ritmiski kustētos, plaukšķinātu, vicinātu karodziņus, paklanītos un nokāptu no skatuves. Brīnumainā kārtā viss izdevās gandrīz kā iecerēts - vienīgi klanīšanās sanāca visai haotiska. Tā kā pasākuma oficiālā valoda bija angļu, tā bija arī lieliska iespēja uzlabot angļu valodas prasmes, runājot gan ar īriem, frančiem un citiem rietumeiropiešiem, gan austrumu valstu pārstāvjiem - indiešiem, korejiešiem un mongoļiem, kuru izruna stipri atšķirās no tik pierastās angļu valodas. Vakaros pēc konferences mēs gājām uz kādu no daudzajiem Parīzes restorāniem un izmēģinājām franču izsmalcināto virtuvi - piemēram, pīles pastēti ar sīpolu ievārījumu, austeres un arī slavenos vīngliemežus (zaļi, gļotaini gaļas pikucīši) ... =) Lai gan brīvā laika mums bija maz, tomēr popularākos tūrisma objektus apskatīt bija iespēja. Vismaz garāmskrienot redzēju majestātisko Triumfa arku, plašo Elizejas lauku avēniju, La Defense moderno debesskrāpju rajonu, slaveno Luvras muzeju un romantisko Monmartru. Tiesa, ja zem pilsētas neplestos milzīgais metropolitēna tīkls ar 300 stacijām, tad diez vai būtu iespējams apskatīt pat pusi šo objektu mums atvēlētajās dažās brīvajās stundās. Un, protams, pabiju arī pie 320 m augstā inženiertehnikas meistardarba Eifeļtorņa, kurš atradās tikai nieka kilometra attālumā no UNESCO galvenās mītnes. Lai gan bija februāris, torņa pakājē jau ziedēja puķes un smaržīgie Japānas ķirši. Torni vērts apskatīt arī vakarā, kad tas reizi stundā uz 5 minūtēm pārvēršas par zibsnījošu lampiņu miljonu kopumu - krāšņi, gluži kā Ziemassvētku eglīte! Atgriešanās Latvijā ar pārsēšanos Prāgā noritēja vienkārši ideāli līdz pat ielidošanai Rīgas lidostas teritorijā. Pilnīgi negaidot uzradies sniegputenis (cik netipiski šai ziemai!) šūpo un krata mūsu lidmašīnu apmēram stundu, neļaujot nosēsties. Protams, gaisā neviens vēl nav palicis un arī mēs beigu beigās laimīgi tomēr nosēdāmies pieputinātajā Rīgas lidostā (laikam degviela sāka iet uz beigām)...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais