Afganistāna bez bruņuvestes

02.01.2013
12 min lasīšanai
87 foto

Jau vairāk nekā trīs desmitgades gandrīz nemitīgā pasaules uzmanības lokā ir viena no savrupākajām un pat ģeogrāfiski grūti pieejamākajām valstīm pasaulē – Afganistāna. Lielākoties Latvijas un citu valstu iedzīvotājiem šī Vidusāzijas zeme asociējas ar karu un terorismu, kas ikreiz skatoties un klausoties ziņas par šo gandrīz vai teiksmaino zemes stūrīti liek pār ādu pārskriet viegliem šermuļiem. Nevienam vien Latvijā kāds tuvinieks, draugs vai paziņa pabijis tālajā Austrumu zemē militāras misijas ietvaros vēl padomju varas gados vai jau NATO militārā kontingenta ietvaros pēdējā desmitgadē. Turklāt taisnības labad jāsaka, ka latviešu saikne ar Afganistānu ir krietni senāka. Proti, vēl 1924. gadā latviešu lidotāju komanda Pētera Mežeraupa vadībā, dodoties ceļā no Samarkandas mūsdienu Uzbekistānā uz Kabulu un atpakaļ, kļuva par pirmajiem aviatoriem pasaulē, kuri uzdrīkstējās pārlidot milzīgo Hindukuša kalnu grēdu.

Šķērsojot robežu

Ja vēl Tadžikistānas pusē robežsargu automātos nav ielikti radziņi ar patronām, tad afgāņu pusē visi ir kaujas gatavībā. Neskatoties uz nozīmīgo ieroču klātbūtni, afgāņu robežsargi mūs sagaida ar smaidu un formalitāšu kārtošana Austrumu valsts robežpārejas punktam noris salīdzinoši raiti. Daļa darbinieku runā angliski, bet daļa saprot arī krieviski. Drīz vien jau esam saņēmuši savus dokumentus, atzīmes par iebraukšanu Afganistānas Islāma Republikā un varam doties nezināmajā. Pat neesam pamanījuši, ka nav notikusi somu pārbaude.

Jau izejot ārpus nožogojuma aiz pēdējā sardzes posteņa mūs pie sevis aicina vīri no metāliska konteinera, kādos mūsu pusē parasti darba pārtraukumos atpūšas celtnieki. Uz jautājumu, vai šeit iespējams samainīt valūtu viņi atbild – nē, šeit esot searching (angl. pārmeklēšana) un viņi vēloties pārbaudīt mūsu somas. Tāda esot kārtība. Tā kā metāliskais konteiners atrodas jau ārpus iežogotās un apsargātās teritorijas un vīri ģērbušies civilā, tas mums šķiet samērā aizdomīgi. Vēršamies pie netālu esošajiem sargkareivjiem un arī viņi atbildes vietā ar pirkstu norāda uz konteineru. Godīgi sakot arī viņu atbilde mūs nepārliecina un mēs paziņojam, ka dodamies atpakaļ uz robežsargu kontrolpunktu. Vēl izejot pasu kontroli esmu paguvis pārmīt dažus vārdus ar krieviski runājošo punkta komandieri, kurš laipni piekrīt mūs pavadīt. Pa ceļam atkārtoti pārprasījis, vai mums pieprasīta nauda un saņēmis noliedzošu atbildi, viņš pastāsta, ka šajā ēkā tiešām esot izvietota muitas pārbaude.

Turpmāko pusstundu šeit norisinās mūsu somu pārbaude, izprasot par katra somā esošā maisiņa saturu un tos izčamdot. Visai drīz vienā no tiem tiek atrasts arī konjaka pudele, kas nekavējoties piesaista komandiera uzmanību. Man šķiet, ka pusmūža vīrs pat aplaizās, ieraugot šo Vidusāzijas saules piepildīto pudeli.

Pārbaudes noslēgumā sākas īsteni austrumniecisks bazārs par atrasto alkoholu. Kā komandierim pienākas viņš vairs nenopūlas ar savu krievu valodu, bet izmanto angliski runājošā muitnieka pakalpojumus. Mums tiek skaidrots, ka alkohola ievešana Afganistānā ir aizliegta ar likumu, bet tas nebūtu nozīmīgākais šķērslis. Komandierim īstenībā esot vienalga, ka mēs ievestu kādu pudeli, it īpaši, ja tā domāta vešanai mājup, bet – afgāņu zemē neesot pārāk mierīgi. Ja slikti ļaudis pie mums atrastu to, mums nekavējoties tiktu pārgrieztas rīkles. Pašu drošības vārdā tiekam aicināti atstāt šo pudeli robežpārejas punktā (respektīvi drošajās komandiera rokās). Pēc piekrišanas saņemšanas vēl divas reizes tiekam pārvaicāti, vai mums nav pretenziju, ka pudele paliek šeit un pēc apstiprinošu atbilžu saņemšanas – šķiet, austrumnieciskais darījums ir noslēgts.

Jau ar pudeli rokā virsnieks pauž lielas cieņas apliecinājumus, mums tiek novēlēts veiksmīgs ceļš, kā arī atpakaļ ceļā, šķērsojot šo robežpunktu, tiekam uzaicināti ciemos pie komandiera, iepazīties ar viņa māju un ģimeni. Tam par apliecinājumu mums tiek piešķirts arī viņa mobilā tālruņa numurs, kā arī tiekam pie rietumnieciskiem komandiera rokasspiedieniem. uz atvadām mums tiek piekomandēti divi kareivji somu nešanai, bet angliski runājošajam muitniekam mums jāatrod taksometrs braucienam uz Kunduzu par pieņemamu cenu.

Ceļā uz Kunduzu

Jau pirmajos kilometros aiz robežas mūsu uzmanību piesaista fakts, ka pretēji Pjandžas labajam krastam, kur daudzu kilometru platībā stiepjas iekopti lauki, šeit plešas svelmains un putekļains tuksnesis, pa kuru vietām lepni pastaigājas Āzijas vienkuprainie kamieļi. Spilgtās atšķirības upes abos krastos izsauc irigācijas sistēmas trūkums afgāņu pusē, kas lauksaimniecības industrializācijas laikā ierīkota Tadžikistānā.

Pārbrauciena laikā līdz Kunduzai varam pārliecināties par valstī ieviesto ceļu drošības sistēmu. Kad pirms turpat diviem gadiem Pakistāna slēdza savus autoceļus starptautisko organizāciju kravu tranzītam uz Afganistānu, autotransports tika pārorientēts uz Dušanbe – Kunduza un Termeza – Mazāri Šarīfa šoseju. Kopš tā laika abi autoceļi ne reizi vien nokļuvuši Taleban kaujinieku un valdības drošības spēku krustugunīs un skaitās vieni no bīstamākajiem valstī. Ceļojuma laikā pieredzētie drošības pasākumi gan rada zināmu miera sajūtu par šoseju drošību. Proti, uz lielceļa ik pēc ~15 kilometriem izvietoti policijas kontrolposteņi, kuros automašīnas tiek apturētas, bet pasažieriem tiek pārbaudīti dokumenti. Ik pēc katriem 10 kilometriem izvietoti nelieli bruņoto spēku cietokšņi, no kuriem viegli novērot tuvējo apkārtni. Spriežot pēc izmēriem, tajos uzturas līdz 20 kareivjiem, kuri ir gatavi reaģēt un nekavējoties izbraukt uz notikuma vietu savā atbildības zonā. Turklāt 40 kilometrus garā ceļa posmā relatīvi netālu no lielceļa ir izvietotas divas karabāzes, kurās esošie kareivji arī ir gatavi reaģēt īpaši sarežģītās situācijās. Visu šo drošības pasākumu kompleksu papildina afgāņu īpašo uzdevumu vienību patruļas ar Hillux pikapiem, kuriem uz jumta uzmontēti ložmetēji. Noteiktā ceļa posmā pretējos virzienos dodas divas šādas patruļmašīnas. Katrā no tām atrodas pieci kareivji. Ceļa beigās tās nomaina tur atpūtā esošā ekipāža, bet ceļu veikusī – paliek atpūsties.

Pēdējā Taleban ziemeļu atbalsta punktā

Kunduza Afganistānas vēstures annālēs nokļuvusi ar faktu, ka 2001. gada rudenī tā palika par pēdējo islāma fundamentālistu kustības Taleban atbalsta punktu valsts ziemeļos, ko Afganistānas Ziemeļu alianse ieņēma vien novembra beigās. Varu un valdošo koalīciju maiņas lieliski raksturo Kunduzu arī vēstures gaitā, apliecinot savu piederību valsts buzkaši galvaspilsētai. Buzkaši ir spēle, kur nenoteikts jātnieku skaits cīnās par beigtas aitas ķermeni, kas netraucēti jāiznes prom no pārējiem spēles dalībniekiem. Rezultātā spēle, kurā katrs dalībnieks ir pats par sevi, veidojas tikai īslaicīga sadarbība un atbalsts, situācija mainās vai ik mirkli un vērotāji to dēvē par mērenu haosu, ar ko nereti tiek salīdzināta pat visa valsts politika un pārvaldība kopumā. Arī šobrīd šeit sajūtas ir kutelīgākas, nekā citās Afganistānas ziemeļu pilsētās.

Ņemot vērā, ka Afganistānā ir salīdzinoši niecīgs skaits daudzdzīvokļu namu un pilsētu absolūti lielāko daļu veido vienstāvu apbūve, tās izpletušās lielā platībā. Izņēmums nav arī Kunduza. Iebraucot tā mūs pārsteidz ar visaptverošu un biezu putekļu mākoni, no kura izkļūt iespējams vienīgi atsevišķu namu pagalmos esošajos dārzos. Brīžiem sajūtamies kā ietērpti putekļu mētelī. Un ne velti – vakarā uz galvas ir labi ieveidota un stingra parūka, kas izveidojusies matiem gandrīz vai ‘sacementējoties’ no smilšu putekļu visaptverošās klātbūtnes. Par iemeslu tamir gan apkārt pilsētai esošā tuksnešainā vide, gan arī acīmredzams finanšu trūkums pilsētas administrācijai. Kundūzas ielas un trotuāri šķiet nav tīrīti mēnešiem. Ejot pa betona bruģīša trotuāriem rodas iespaids kā ejot pa pludmales smiltīm.

Neskatoties uz dzīves sarežģījumiem un nestabilo drošības situāciju, Kunduzā kūsā dzīvība un ielās redzami smaidīgi ļaudis. Ir pilnīgi neierasti nokļūt situācijā, kur patstāvīgi esi visu uzmanības centrā. Situācijā, kad tevi pavada ikviena garāmgājēja skatiens, bet apstājoties ap tevi pulcējas 20 līdz 30 vietējo iedzīvotāju, kuri steidz uzdot steigā sadomātus un lauzītā angļu valodā izteiktus jautājumus, dažs labs zibsnī ar mobilajā tālrunī iebūvētu fotokameru, bet vēl kāds cits vienkārši smaida. Šādos brīžos iespējams apjaust to atpazīstamības nastu, ko nes tautā atpazīstami un mīļoti aktieri, kuru privātā dzīve vismaz daļēji jau sen pārvērtusies par sabiedrības kopīpašumu.

Zālītes tirgus

Interesanti, ka afgāņu pilsētās tikpat kā nav noteiktu tirgus laukumu. Tos aizstāj tirgus rajoni, kas gandrīz kā likums aizņem pilsētu centrus. Tirgus afgāņu izpratnē ir vairākas pilsētas centrālās ielas un kvartāli, kur tirgotāji grupējas pēc piedāvājamo preču un produktu klāsta. Savi kvartāli šeit ir dārzeņu tirgotājiem, savi – velosipēdu darbnīcām. Vienā vietā pulcējas audumu tirgotāji, bet citā – zeltlietu pārdevēji. Uz kāda stūra vīri mij ārvalstu valūtas, bet otrā ielas pusē jau pulcējas burkānu rīvētāji. Rau, te vēl strīpiņā sēž kurpnieki, bet trotuāra otrā pusē savu preci slavē un liela katlu un grāpju andelētāji. Turklāt visam šim raibajam austrumu bazāram pa vidu – ik pa laiciņam, ik pa celiņam sēž nasvaja un hašiša tirgotāji, veidodami savdabīgu zālītes tirgu. Te nekautrējoties prece tiek pārdota ne vien gramos, bet pat kilogramos. Jūtams, ka valstī ir milzīgs lērums citu problēmu nekā trenkāt gadu tūkstošos mērāmās tradīcijas veicinātājus. Savukārt, pamanītās nekārtības kārtības sargu ieskatā tiek likvidētas Latvijas izpratnei visai bargi – ar nūjām uzšaujot pa vainīgo mugurām.

Afgāņu sadzīve

Ar kārtības nodrošināšanu ielās līdzīgi Latvijai nodarbojas gan valsts, gan pašvaldības policisti ar to atšķirību, ka valsts policija Afganistānas pilsētu ielās patrulē ar automātiem, bet pašvaldības – ar paštaisītām nūjām, kas izgatavotas no nez kur sadabūtiem dēļu galiem vai kāda koka prāvākiem zariem. Nepaklausīgajiem ir ko trūkties.

Neskatoties uz salīdzinoši lielo bruņoto cilvēku skaitu ielās, šeit turpinās ikvienā valstī un zemē ierastā ikdienas dzīve. Acu priekšā burtiski iznirst tirgotājs ar tikko no malkas krāsns izņemtiem plāceņiem par sešiem afgāņiem gabalā, te garām paslīd saldējumu tirgojošie puiši, kas par patīkami vēso gardumu prasa vien 10 afgāņus. Neskatoties uz to, ka ārā jau rudenis, Afganistānā gaiss dienā iesilst līdz 26° un pat 28°C. Pēc visumā drēgnā Latvijas klimata tā ir kā patīkama atgriešanās vasaras siltumā.

Kā visnotaļ interesanta parādība zemē, kur 70% tās iedzīvotāju ir analfabēti, novērojami rakstvežu pakalpojumi. Izglītoti ļaudis par noteiktu atlīdzību līdzcilvēkiem palīdz uzrakstīt iesniegumus, lūgumrakstus un citus dokumentus, kas nepieciešami oficiālai saziņai ar valsts un pašvaldības institūcijām. Rakstveži šeit izvietojušies vienkopus uz noteiktām ielām. Katrs ir bruņojies ar nelielu galdiņu, vairākiem sēžamajiem, papīru un pildspalvu. Katrs klients tiek rūpīgi uzklausīts, iedziļinoties attiecīgā jautājuma problemātikā un, mutiski saskaņojot tekstu, nepieciešamais tiek izklāts uz papīra. Tā sacīt mazais bizness darbībā.

Tepat netālu rosās svaigi spiestu dzērienu tirgotāji. No cukurniedru stiebriem, citroniem vai granātābolu sēklām tiek spiesta sula, kas tiek sajaukta ar ūdeni un ledu, pagatavojot brīnišķīgi atspirdzinošus dzērienus. Tie tiek tirgoti par 20 afgāņiem lielās krūzēs.

Tumsa Afganistānā iestājas samērā agri un pēc stundu gara mijkrēšļa, kas sākas ap plkst. 18.00, pilsēta iegrimst pilnīgā tumsā, ko šķeļ vien blāvas un pa retam izvietotas laternas uz Kunduzas galvenajām ielām. Ap plkst. 22.00 visa pilsēta jau devusies pie miera, lai celtos līdz ar muedzinu saucieniem uz pirmo namazu puspiecos no rīta.

Pēc Kunduzas apskates nolemjam doties tālāk uz Mazāri Šarīfu. Līdz izbraukšanas punktam dodamies ar motorikšu, kas mūs izvizina pa pilsētu par 100 afgāņiem. Tā kā esam atvērta tipa braucošā transporta līdzeklī, kura mazais motoriņš rūc un dīc ko spēj, varam brīvāk fotografēt garāmgājējus un justies netraucēti, vērojot pilsētas ainiņas. Autostāvvietā, protams, ap mums nekavējoties pulcējas lielāks bariņš vietējo šoferu, kuru piedāvātās cenas atšķiras pat divkārt. Tā kā vispārpieņemto cenu esmu noskaidrojis jau viesnīcā, tad dzirdot pirmos piedāvājumus, vien purinu galvu, līdz jauns puisis piedāvā cenu, kas ir pat zemāka nekā man sacīts un aicina nekavējoties doties ceļā. Tā arī notiek – automašīna kopā ar mums viņam jau ir pilna un varam doties ceļā.

Ziemeļu galvaspilsēta

Pilna automašīna Afganistānā tik tiešām nozīmē pilnu transporta līdzekli. Tā šajā gadījumā Toyota Corolla pikapa versijā ir piepildīta ar astoņiem braucējiem un visu līdzi paņemto bagāžu – mēs kopā ar šoferi sēžam pirmajā rindā, trīs vīri iekārtojušies otrajā rindā, bet plašajā bagāžniekā ierūmējušies vēl divi puiši. Turklāt, kā novērojām pa ceļam, tas nav viss ko iespējams ietilpināt vienā autiņā. Dažos labos līdzīga izmēra braucamajos otrajā rindā sēž četri pasažieri, bet bagāžniekā – trīs vīri un viens bērns.

Kad nonākam līdz Afganistānas ziemeļu galvaspilsētai Mazāri Šarīfai, esam gan nedaudz apraduši ar šo savdabīgo Austrumu zemi un tās ļaudīm, gan nokļuvuši vietējiem mērogiem daudz liberālākā sabiedrībā. Samērā bieži pilsētas ielās var redzēt sievietes ar atsegtām sejām, bet dārgākajos centra veikalos plašā skaitā tiek tirgoti pat minisvārki un kleitas ar divdomīgi dziļiem dekoltē un šķēlumiem. Šīs drānas domātas mājas ballītēm un liecina par turīgo un izglītoto afgāņu gaumi. Turīgums šeit ir jūtams, ne vien dārgajos veikalos, bet arī zeltlietu tirgū, kur plašā klāstā iegādājamas rotaslietas no Apvienotajiem Arābu Emirātiem. Tā vesela ieliņa vizuļo un spīd saules pielietā zeltlietu mirdzumā.

Afgāņu paklāji

Mazāri Šarīfas pilsētas tirgus rajonā izvietojies pat vesels veikaliņš ar sadzīves tehniku no Baltkrievijas – Стиль Берёзка. No ne viena vien netālu esošā tirgotāju bariņa dzirdamas uzrunas pieklusinātā krievu valodā: Ei, Aleksandr; Sveicināts, Aleksandr; Nāc iepirkties. Un iepirkties šeit ir jāprot! Afgāņi augstu novērtē sarunu biedra sajūtu par īsteno cenu un paši tikpat kā nekad nelaiž garām iespēju pārbaudīt potenciālo klientu, nosaucot 2 – 3 reizes augstāku cenu par vispārpieņemto. Pirmajā tirdzniecības vietā, kur vēlamies iegādāties Afganistānas ziemeļu daļai raksturīgo vīriešu galvassegu – pakolu – mums tā tiek piedāvāta par 10$, nākamajā par 5$, bet iegādājamies to tikai aiznākamajā bodītē par trim zaļgano papīriņu ekvivalentu – 150 afgāņiem.

Par visvērtīgāko Afganistānā iegādāto suvenīru kļūst šīs noslēpumu aizplīvurotās zemes slavenākās eksportpreces – paklāja – iegāde. Afganistāna ir dzimtene vieniem no labākajiem ar rokām darinātajiem paklājiem pasaulē. Turklāt labākie eksemplāri nāk no Afganistānas Turkestānas – Eikšahas (Aq Shah) reģiona. Veicot šādu nozīmīgu pirkumu visa tirgotāju uzmanība nedalīti tiek veltīta klientiem, ceļot no plauktiem ārā un atlokot dažādu valsts reģionu, atšķirīgu tehniku, izmēru un nokrāsu lepno grīdassegu eksemplārus. Paklājs ir neatņemama afgāņu kultūras un sadzīves sastāvdaļa. Tā vērtība ar gadiem tikai pieaug. Paklājs mājās aizstāj gan galdu, gan krēslu, gan dīvāna zvilni. Turklāt tas kalpo arī par īpašnieka labklājības simbolu – jo vairāk mājā paklāju, jo cienījamāka ģimene un cieņai Afganistānā ir izšķiroša nozīme.

Tikšanās ar talibu

Vakarā pēc pastaigas pa burzmaino pilsētu, gūstot iespaidus un apmeklējot jaunas vietas, tirgojoties un tērgājot ar vietējiem iedzīvotājiem atgriežamies viesnīcā. Šeit sarunas turpinās ar puišiem no naktsmītnes administrācijas, kuriem interesē gan stāsti par Latviju, gan mūsu domas par Afganistānu. Ilgi nav jāgaida līdz esam iepazinušies ar Ahmedu no kaimiņos esošās kinozāles, ko ar viesnīcu savieno rezerves izeja.

Izrādās, ka Ahmeds padomju varas gados PSRS apguvis atslēdznieka profesiju un pat vairākus gadus nostrādājis toreizējā kaimiņvalstī. Ņemot vērā viņa lieliskās krievu valodas zināšanas vairākas stundas pavadām sarunās par Afganistānas šodienu un iespējamo rītdienu līdz salīdzinoši vēlā vakara stundā pajautājam, kā tad ir gājis talibu laikā.

Uz šo Ahmeds vaļsirdīgi nosaka, ka pats sešus gadus sabijis talibos un rāda no pilsoņu kara laika palikušu ievainojuma rētu plecā. To dzirdot un galvā saliekot kopā visu, kas iepriekš dzirdēts par talibiem, šķiet, vēders no iekšpuses apgriežas kājām gaisā, bet neko – sarunu turpinām.

Motivācija vīram bijusi vienkārša – darba nebija, darīt ko nebija, aizgāju talibos – tad strādāju kā kareivis, tagad – kā kinozāles pārzinis. Tā vienkārši un viss. Pēc kāda laika uz mūsu jautājumu, kuros laikos, tad afgāņiem dzīvojies labāk – padomju, talibu vai amerikāņu – Ahmeds atbild, viltīgi pasmīnot, – kā nu kuram, kurš labāk bija iekārtojies padomju laikā, kurš pie talibiem, bet kurš – pie amerikāņiem. Tiem arī tie laiki arī esot labāki, nepārstājot smaidīt novelk mūsu vēlīnais sarunu biedrs.

Par vienu Ahmeds gan ir pārliecināts, ja starptautiskie militārie spēki aizies no valsts, nekas labs nebūs gaidāms un diez vai ilgstoši izdosies saglabāt stabilitāti.

Hašiša karaliste

Vienu dienu dodamies apskatīt arī Balhu, kas arābu mitoloģijā tiek dēvēta par visu pilsētu māti, bet dažos islāma atzaros to dēvē par pilsētu, kur pirmo reizi pēc pasaules plūdiem zemes krastā izsēdies Noass. Vēsturniekiem šī vieta saistās ar pēdējo varenās Persijas pretestības punktu Maķedonijas Aleksandram, pēc kuras ieņemšanas tā laika slavenākais Eiropas karavadonis apņēma par sievu vietējo princesi un izdaudzināto skaistuli Roksanu. Vēl mūsdienās saglabājušies leģendārā cietokšņa iespaidīgie mūri, kur ik pa laikam ierodas vietējie ‘melnie arheologi’, lai izraktu antīkas senlietas, ko piedāvāt Mazāri Šarīfas tirgū. Iespaidīgi mūri ir ne vien senajam cietoksnim, bet arī 12 kilometru garumā apkārt visai pilsētai, liekot ikvienam atnācējam sajust senās vēstures elpu.

Ar Balhu saistās arī afgāņu nostāsts par pirmsislāma laika svēto Bab Koo-i Mastan jeb Dievišķi trako, kurš pirmais rafinējis hašišu no vietējām kaņepēm. Jau vairāk nekā 2000 gadus pie šī vīra kapa, kas novietots uz pašiem pilsētas mūriem, nāk vietējie iedzīvotāji palūgties, iedomāties kādu vēlēšanos un nostiprināt to ar stiprāku dūmu vietējā hašiša, kas afgāņuprāt esotlabākais pasaulē.

Balha ir arī slavenā persiešu dzejnieka Rūmī dzimtā pilsēta, kur iedvesmojušo vārsmu autors arī apbedīts. Pie viņa kapa mēdz pulcēties romantiski noskaņotas meitenes, lai klusībā apcerētu savu nākotnes mīlestību. Arī mūsu apmeklējuma laikā, šeit grozās viens jaunu meiteņu bariņš, kas par pārsteigumu Afganistānas konservatīvajai sabiedrībai pat uzsāk čalot ar mums un nekautrējas fotografēties, lai steigtu fotoaparātā aplūkot sanākušo rezultātu. Pilsētas plānojums Balhā ir varen interesants. Divas centrālās ielas veido lielu krustu, kura centrā ir pilsētas parks, bet pārējās ir regulāra riņķa līnija, kas arvien paplašinās, sasniedzot pilsētas mūrus.

Tāda mums atklājās Afganistāna – savdaba ar svabadu garu apveltīta zeme, kur ik dienu roku rokā mijas viduslaiki ar mūsdienām, vīriešu pasaule tiek strikti nošķirta no sieviešu. Pasaules vēstures līkloči vijas gadu tūkstošiem ilgā vēsturē un senā zīda ceļa valdzinājums mijās ar slavenu karavadoņu drosmīgiem karagājieniem, bet lielvaru ambīcijas ikreiz sastopas ar vietējo ļaužu sīkstumu. Aizbraucam no šī vilinošā zemes stūrīša ar domu atgriezties un apziņu, ka esam kļuvuši par vieniem no pirmajiem, ja ne pirmajiem, Latvijas neatkarīgajiem ceļotājiem, kas pabijuši Afganistānā.