Jau vairāk nekā trīs desmitgades gandrīz nemitīgā pasaules uzmanības lokā ir viena no savrupākajām un pat ģeogrāfiski grūti pieejamākajām valstīm pasaulē – Afganistāna. Lielākoties Latvijas un citu valstu iedzīvotājiem šī Vidusāzijas zeme asociējas ar karu un terorismu, kas ikreiz skatoties un klausoties ziņas par šo gandrīz vai teiksmaino zemes stūrīti liek pār ādu pārskriet viegliem šermuļiem. Nevienam vien Latvijā kāds tuvinieks, draugs vai paziņa pabijis tālajā Austrumu zemē militāras misijas ietvaros vēl padomju varas gados vai jau NATO militārā kontingenta ietvaros pēdējā desmitgadē. Turklāt taisnības labad jāsaka, ka latviešu saikne ar Afganistānu ir krietni senāka. Proti, vēl 1924. gadā latviešu lidotāju komanda Pētera Mežeraupa vadībā, dodoties ceļā no Samarkandas mūsdienu Uzbekistānā uz Kabulu un atpakaļ, kļuva par pirmajiem aviatoriem pasaulē, kuri uzdrīkstējās pārlidot milzīgo Hindukuša kalnu grēdu.
Šķērsojot robežu
Ja vēl Tadžikistānas pusē robežsargu automātos nav ielikti radziņi ar patronām, tad afgāņu pusē visi ir kaujas gatavībā. Neskatoties uz nozīmīgo ieroču klātbūtni, afgāņu robežsargi mūs sagaida ar smaidu un formalitāšu kārtošana Austrumu valsts robežpārejas punktam noris salīdzinoši raiti. Daļa darbinieku runā angliski, bet daļa saprot arī krieviski. Drīz vien jau esam saņēmuši savus dokumentus, atzīmes par iebraukšanu Afganistānas Islāma Republikā un varam doties nezināmajā. Pat neesam pamanījuši, ka nav notikusi somu pārbaude.
Jau izejot ārpus nožogojuma aiz pēdējā sardzes posteņa mūs pie sevis aicina vīri no metāliska konteinera, kādos mūsu pusē parasti darba pārtraukumos atpūšas celtnieki. Uz jautājumu, vai šeit iespējams samainīt valūtu viņi atbild – nē, šeit esot searching (angl. pārmeklēšana) un viņi vēloties pārbaudīt mūsu somas. Tāda esot kārtība. Tā kā metāliskais konteiners atrodas jau ārpus iežogotās un apsargātās teritorijas un vīri ģērbušies civilā, tas mums šķiet samērā aizdomīgi. Vēršamies pie netālu esošajiem sargkareivjiem un arī viņi atbildes vietā ar pirkstu norāda uz konteineru. Godīgi sakot arī viņu atbilde mūs nepārliecina un mēs paziņojam, ka dodamies atpakaļ uz robežsargu kontrolpunktu. Vēl izejot pasu kontroli esmu paguvis pārmīt dažus vārdus ar krieviski runājošo punkta komandieri, kurš laipni piekrīt mūs pavadīt. Pa ceļam atkārtoti pārprasījis, vai mums pieprasīta nauda un saņēmis noliedzošu atbildi, viņš pastāsta, ka šajā ēkā tiešām esot izvietota muitas pārbaude.
Turpmāko pusstundu šeit norisinās mūsu somu pārbaude, izprasot par katra somā esošā maisiņa saturu un tos izčamdot. Visai drīz vienā no tiem tiek atrasts arī konjaka pudele, kas nekavējoties piesaista komandiera uzmanību. Man šķiet, ka pusmūža vīrs pat aplaizās, ieraugot šo Vidusāzijas saules piepildīto pudeli.
Pārbaudes noslēgumā sākas īsteni austrumniecisks bazārs par atrasto alkoholu. Kā komandierim pienākas viņš vairs nenopūlas ar savu krievu valodu, bet izmanto angliski runājošā muitnieka pakalpojumus. Mums tiek skaidrots, ka alkohola ievešana Afganistānā ir aizliegta ar likumu, bet tas nebūtu nozīmīgākais šķērslis. Komandierim īstenībā esot vienalga, ka mēs ievestu kādu pudeli, it īpaši, ja tā domāta vešanai mājup, bet – afgāņu zemē neesot pārāk mierīgi. Ja slikti ļaudis pie mums atrastu to, mums nekavējoties tiktu pārgrieztas rīkles. Pašu drošības vārdā tiekam aicināti atstāt šo pudeli robežpārejas punktā (respektīvi drošajās komandiera rokās). Pēc piekrišanas saņemšanas vēl divas reizes tiekam pārvaicāti, vai mums nav pretenziju, ka pudele paliek šeit un pēc apstiprinošu atbilžu saņemšanas – šķiet, austrumnieciskais darījums ir noslēgts.
Jau ar pudeli rokā virsnieks pauž lielas cieņas apliecinājumus, mums tiek novēlēts veiksmīgs ceļš, kā arī atpakaļ ceļā, šķērsojot šo robežpunktu, tiekam uzaicināti ciemos pie komandiera, iepazīties ar viņa māju un ģimeni. Tam par apliecinājumu mums tiek piešķirts arī viņa mobilā tālruņa numurs, kā arī tiekam pie rietumnieciskiem komandiera rokasspiedieniem. uz atvadām mums tiek piekomandēti divi kareivji somu nešanai, bet angliski runājošajam muitniekam mums jāatrod taksometrs braucienam uz Kunduzu par pieņemamu cenu.
Ceļā uz Kunduzu
Jau pirmajos kilometros aiz robežas mūsu uzmanību piesaista fakts, ka pretēji Pjandžas labajam krastam, kur daudzu kilometru platībā stiepjas iekopti lauki, šeit plešas svelmains un putekļains tuksnesis, pa kuru vietām lepni pastaigājas Āzijas vienkuprainie kamieļi. Spilgtās atšķirības upes abos krastos izsauc irigācijas sistēmas trūkums afgāņu pusē, kas lauksaimniecības industrializācijas laikā ierīkota Tadžikistānā.
Pārbrauciena laikā līdz Kunduzai varam pārliecināties par valstī ieviesto ceļu drošības sistēmu. Kad pirms turpat diviem gadiem Pakistāna slēdza savus autoceļus starptautisko organizāciju kravu tranzītam uz Afganistānu, autotransports tika pārorientēts uz Dušanbe – Kunduza un Termeza – Mazāri Šarīfa šoseju. Kopš tā laika abi autoceļi ne reizi vien nokļuvuši Taleban kaujinieku un valdības drošības spēku krustugunīs un skaitās vieni no bīstamākajiem valstī. Ceļojuma laikā pieredzētie drošības pasākumi gan rada zināmu miera sajūtu par šoseju drošību. Proti, uz lielceļa ik pēc ~15 kilometriem izvietoti policijas kontrolposteņi, kuros automašīnas tiek apturētas, bet pasažieriem tiek pārbaudīti dokumenti. Ik pēc katriem 10 kilometriem izvietoti nelieli bruņoto spēku cietokšņi, no kuriem viegli novērot tuvējo apkārtni. Spriežot pēc izmēriem, tajos uzturas līdz 20 kareivjiem, kuri ir gatavi reaģēt un nekavējoties izbraukt uz notikuma vietu savā atbildības zonā. Turklāt 40 kilometrus garā ceļa posmā relatīvi netālu no lielceļa ir izvietotas divas karabāzes, kurās esošie kareivji arī ir gatavi reaģēt īpaši sarežģītās situācijās. Visu šo drošības pasākumu kompleksu papildina afgāņu īpašo uzdevumu vienību patruļas ar Hillux pikapiem, kuriem uz jumta uzmontēti ložmetēji. Noteiktā ceļa posmā pretējos virzienos dodas divas šādas patruļmašīnas. Katrā no tām atrodas pieci kareivji. Ceļa beigās tās nomaina tur atpūtā esošā ekipāža, bet ceļu veikusī – paliek atpūsties.
Pēdējā Taleban ziemeļu atbalsta punktā
Kunduza Afganistānas vēstures annālēs nokļuvusi ar faktu, ka 2001. gada rudenī tā palika par pēdējo islāma fundamentālistu kustības Taleban atbalsta punktu valsts ziemeļos, ko Afganistānas Ziemeļu alianse ieņēma vien novembra beigās. Varu un valdošo koalīciju maiņas lieliski raksturo Kunduzu arī vēstures gaitā, apliecinot savu piederību valsts buzkaši galvaspilsētai. Buzkaši ir spēle, kur nenoteikts jātnieku skaits cīnās par beigtas aitas ķermeni, kas netraucēti jāiznes prom no pārējiem spēles dalībniekiem. Rezultātā spēle, kurā katrs dalībnieks ir pats par sevi, veidojas tikai īslaicīga sadarbība un atbalsts, situācija mainās vai ik mirkli un vērotāji to dēvē par mērenu haosu, ar ko nereti tiek salīdzināta pat visa valsts politika un pārvaldība kopumā. Arī šobrīd šeit sajūtas ir kutelīgākas, nekā citās Afganistānas ziemeļu pilsētās.
Ņemot vērā, ka Afganistānā ir salīdzinoši niecīgs skaits daudzdzīvokļu namu un pilsētu absolūti lielāko daļu veido vienstāvu apbūve, tās izpletušās lielā platībā. Izņēmums nav arī Kunduza. Iebraucot tā mūs pārsteidz ar visaptverošu un biezu putekļu mākoni, no kura izkļūt iespējams vienīgi atsevišķu namu pagalmos esošajos dārzos. Brīžiem sajūtamies kā ietērpti putekļu mētelī. Un ne velti – vakarā uz galvas ir labi ieveidota un stingra parūka, kas izveidojusies matiem gandrīz vai ‘sacementējoties’ no smilšu putekļu visaptverošās klātbūtnes. Par iemeslu tamir gan apkārt pilsētai esošā tuksnešainā vide, gan arī acīmredzams finanšu trūkums pilsētas administrācijai. Kundūzas ielas un trotuāri šķiet nav tīrīti mēnešiem. Ejot pa betona bruģīša trotuāriem rodas iespaids kā ejot pa pludmales smiltīm.
Neskatoties uz dzīves sarežģījumiem un nestabilo drošības situāciju, Kunduzā kūsā dzīvība un ielās redzami smaidīgi ļaudis. Ir pilnīgi neierasti nokļūt situācijā, kur patstāvīgi esi visu uzmanības centrā. Situācijā, kad tevi pavada ikviena garāmgājēja skatiens, bet apstājoties ap tevi pulcējas 20 līdz 30 vietējo iedzīvotāju, kuri steidz uzdot steigā sadomātus un lauzītā angļu valodā izteiktus jautājumus, dažs labs zibsnī ar mobilajā tālrunī iebūvētu fotokameru, bet vēl kāds cits vienkārši smaida. Šādos brīžos iespējams apjaust to atpazīstamības nastu, ko nes tautā atpazīstami un mīļoti aktieri, kuru privātā dzīve vismaz daļēji jau sen pārvērtusies par sabiedrības kopīpašumu.
Zālītes tirgus
Interesanti, ka afgāņu pilsētās tikpat kā nav noteiktu tirgus laukumu. Tos aizstāj tirgus rajoni, kas gandrīz kā likums aizņem pilsētu centrus. Tirgus afgāņu izpratnē ir vairākas pilsētas centrālās ielas un kvartāli, kur tirgotāji grupējas pēc piedāvājamo preču un produktu klāsta. Savi kvartāli šeit ir dārzeņu tirgotājiem, savi – velosipēdu darbnīcām. Vienā vietā pulcējas audumu tirgotāji, bet citā – zeltlietu pārdevēji. Uz kāda stūra vīri mij ārvalstu valūtas, bet otrā ielas pusē jau pulcējas burkānu rīvētāji. Rau, te vēl strīpiņā sēž kurpnieki, bet trotuāra otrā pusē savu preci slavē un liela katlu un grāpju andelētāji. Turklāt visam šim raibajam austrumu bazāram pa vidu – ik pa laiciņam, ik pa celiņam sēž nasvaja un hašiša tirgotāji, veidodami savdabīgu zālītes tirgu. Te nekautrējoties prece tiek pārdota ne vien gramos, bet pat kilogramos. Jūtams, ka valstī ir milzīgs lērums citu problēmu nekā trenkāt gadu tūkstošos mērāmās tradīcijas veicinātājus. Savukārt, pamanītās nekārtības kārtības sargu ieskatā tiek likvidētas Latvijas izpratnei visai bargi – ar nūjām uzšaujot pa vainīgo mugurām.
Afgāņu sadzīve
Ar kārtības nodrošināšanu ielās līdzīgi Latvijai nodarbojas gan valsts, gan pašvaldības policisti ar to atšķirību, ka valsts policija Afganistānas pilsētu ielās patrulē ar automātiem, bet pašvaldības – ar paštaisītām nūjām, kas izgatavotas no nez kur sadabūtiem dēļu galiem vai kāda koka prāvākiem zariem. Nepaklausīgajiem ir ko trūkties.
Neskatoties uz salīdzinoši lielo bruņoto cilvēku skaitu ielās, šeit turpinās ikvienā valstī un zemē ierastā ikdienas dzīve. Acu priekšā burtiski iznirst tirgotājs ar tikko no malkas krāsns izņemtiem plāceņiem par sešiem afgāņiem gabalā, te garām paslīd saldējumu tirgojošie puiši, kas par patīkami vēso gardumu prasa vien 10 afgāņus. Neskatoties uz to, ka ārā jau rudenis, Afganistānā gaiss dienā iesilst līdz 26° un pat 28°C. Pēc visumā drēgnā Latvijas klimata tā ir kā patīkama atgriešanās vasaras siltumā.
Kā visnotaļ interesanta parādība zemē, kur 70% tās iedzīvotāju ir analfabēti, novērojami rakstvežu pakalpojumi. Izglītoti ļaudis par noteiktu atlīdzību līdzcilvēkiem palīdz uzrakstīt iesniegumus, lūgumrakstus un citus dokumentus, kas nepieciešami oficiālai saziņai ar valsts un pašvaldības institūcijām. Rakstveži šeit izvietojušies vienkopus uz noteiktām ielām. Katrs ir bruņojies ar nelielu galdiņu, vairākiem sēžamajiem, papīru un pildspalvu. Katrs klients tiek rūpīgi uzklausīts, iedziļinoties attiecīgā jautājuma problemātikā un, mutiski saskaņojot tekstu, nepieciešamais tiek izklāts uz papīra. Tā sacīt mazais bizness darbībā.
Tepat netālu rosās svaigi spiestu dzērienu tirgotāji. No cukurniedru stiebriem, citroniem vai granātābolu sēklām tiek spiesta sula, kas tiek sajaukta ar ūdeni un ledu, pagatavojot brīnišķīgi atspirdzinošus dzērienus. Tie tiek tirgoti par 20 afgāņiem lielās krūzēs.
Tumsa Afganistānā iestājas samērā agri un pēc stundu gara mijkrēšļa, kas sākas ap plkst. 18.00, pilsēta iegrimst pilnīgā tumsā, ko šķeļ vien blāvas un pa retam izvietotas laternas uz Kunduzas galvenajām ielām. Ap plkst. 22.00 visa pilsēta jau devusies pie miera, lai celtos līdz ar muedzinu saucieniem uz pirmo namazu puspiecos no rīta.
Pēc Kunduzas apskates nolemjam doties tālāk uz Mazāri Šarīfu. Līdz izbraukšanas punktam dodamies ar motorikšu, kas mūs izvizina pa pilsētu par 100 afgāņiem. Tā kā esam atvērta tipa braucošā transporta līdzeklī, kura mazais motoriņš rūc un dīc ko spēj, varam brīvāk fotografēt garāmgājējus un justies netraucēti, vērojot pilsētas ainiņas. Autostāvvietā, protams, ap mums nekavējoties pulcējas lielāks bariņš vietējo šoferu, kuru piedāvātās cenas atšķiras pat divkārt. Tā kā vispārpieņemto cenu esmu noskaidrojis jau viesnīcā, tad dzirdot pirmos piedāvājumus, vien purinu galvu, līdz jauns puisis piedāvā cenu, kas ir pat zemāka nekā man sacīts un aicina nekavējoties doties ceļā. Tā arī notiek – automašīna kopā ar mums viņam jau ir pilna un varam doties ceļā.
Ziemeļu galvaspilsēta
Pilna automašīna Afganistānā tik tiešām nozīmē pilnu transporta līdzekli. Tā šajā gadījumā Toyota Corolla pikapa versijā ir piepildīta ar astoņiem braucējiem un visu līdzi paņemto bagāžu – mēs kopā ar šoferi sēžam pirmajā rindā, trīs vīri iekārtojušies otrajā rindā, bet plašajā bagāžniekā ierūmējušies vēl divi puiši. Turklāt, kā novērojām pa ceļam, tas nav viss ko iespējams ietilpināt vienā autiņā. Dažos labos līdzīga izmēra braucamajos otrajā rindā sēž četri pasažieri, bet bagāžniekā – trīs vīri un viens bērns.
Kad nonākam līdz Afganistānas ziemeļu galvaspilsētai Mazāri Šarīfai, esam gan nedaudz apraduši ar šo savdabīgo Austrumu zemi un tās ļaudīm, gan nokļuvuši vietējiem mērogiem daudz liberālākā sabiedrībā. Samērā bieži pilsētas ielās var redzēt sievietes ar atsegtām sejām, bet dārgākajos centra veikalos plašā skaitā tiek tirgoti pat minisvārki un kleitas ar divdomīgi dziļiem dekoltē un šķēlumiem. Šīs drānas domātas mājas ballītēm un liecina par turīgo un izglītoto afgāņu gaumi. Turīgums šeit ir jūtams, ne vien dārgajos veikalos, bet arī zeltlietu tirgū, kur plašā klāstā iegādājamas rotaslietas no Apvienotajiem Arābu Emirātiem. Tā vesela ieliņa vizuļo un spīd saules pielietā zeltlietu mirdzumā.
Afgāņu paklāji
Mazāri Šarīfas pilsētas tirgus rajonā izvietojies pat vesels veikaliņš ar sadzīves tehniku no Baltkrievijas – Стиль Берёзка. No ne viena vien netālu esošā tirgotāju bariņa dzirdamas uzrunas pieklusinātā krievu valodā: Ei, Aleksandr; Sveicināts, Aleksandr; Nāc iepirkties. Un iepirkties šeit ir jāprot! Afgāņi augstu novērtē sarunu biedra sajūtu par īsteno cenu un paši tikpat kā nekad nelaiž garām iespēju pārbaudīt potenciālo klientu, nosaucot 2 – 3 reizes augstāku cenu par vispārpieņemto. Pirmajā tirdzniecības vietā, kur vēlamies iegādāties Afganistānas ziemeļu daļai raksturīgo vīriešu galvassegu – pakolu – mums tā tiek piedāvāta par 10$, nākamajā par 5$, bet iegādājamies to tikai aiznākamajā bodītē par trim zaļgano papīriņu ekvivalentu – 150 afgāņiem.
Par visvērtīgāko Afganistānā iegādāto suvenīru kļūst šīs noslēpumu aizplīvurotās zemes slavenākās eksportpreces – paklāja – iegāde. Afganistāna ir dzimtene vieniem no labākajiem ar rokām darinātajiem paklājiem pasaulē. Turklāt labākie eksemplāri nāk no Afganistānas Turkestānas – Eikšahas (Aq Shah) reģiona. Veicot šādu nozīmīgu pirkumu visa tirgotāju uzmanība nedalīti tiek veltīta klientiem, ceļot no plauktiem ārā un atlokot dažādu valsts reģionu, atšķirīgu tehniku, izmēru un nokrāsu lepno grīdassegu eksemplārus. Paklājs ir neatņemama afgāņu kultūras un sadzīves sastāvdaļa. Tā vērtība ar gadiem tikai pieaug. Paklājs mājās aizstāj gan galdu, gan krēslu, gan dīvāna zvilni. Turklāt tas kalpo arī par īpašnieka labklājības simbolu – jo vairāk mājā paklāju, jo cienījamāka ģimene un cieņai Afganistānā ir izšķiroša nozīme.
Tikšanās ar talibu
Vakarā pēc pastaigas pa burzmaino pilsētu, gūstot iespaidus un apmeklējot jaunas vietas, tirgojoties un tērgājot ar vietējiem iedzīvotājiem atgriežamies viesnīcā. Šeit sarunas turpinās ar puišiem no naktsmītnes administrācijas, kuriem interesē gan stāsti par Latviju, gan mūsu domas par Afganistānu. Ilgi nav jāgaida līdz esam iepazinušies ar Ahmedu no kaimiņos esošās kinozāles, ko ar viesnīcu savieno rezerves izeja.
Izrādās, ka Ahmeds padomju varas gados PSRS apguvis atslēdznieka profesiju un pat vairākus gadus nostrādājis toreizējā kaimiņvalstī. Ņemot vērā viņa lieliskās krievu valodas zināšanas vairākas stundas pavadām sarunās par Afganistānas šodienu un iespējamo rītdienu līdz salīdzinoši vēlā vakara stundā pajautājam, kā tad ir gājis talibu laikā.
Uz šo Ahmeds vaļsirdīgi nosaka, ka pats sešus gadus sabijis talibos un rāda no pilsoņu kara laika palikušu ievainojuma rētu plecā. To dzirdot un galvā saliekot kopā visu, kas iepriekš dzirdēts par talibiem, šķiet, vēders no iekšpuses apgriežas kājām gaisā, bet neko – sarunu turpinām.
Motivācija vīram bijusi vienkārša – darba nebija, darīt ko nebija, aizgāju talibos – tad strādāju kā kareivis, tagad – kā kinozāles pārzinis. Tā vienkārši un viss. Pēc kāda laika uz mūsu jautājumu, kuros laikos, tad afgāņiem dzīvojies labāk – padomju, talibu vai amerikāņu – Ahmeds atbild, viltīgi pasmīnot, – kā nu kuram, kurš labāk bija iekārtojies padomju laikā, kurš pie talibiem, bet kurš – pie amerikāņiem. Tiem arī tie laiki arī esot labāki, nepārstājot smaidīt novelk mūsu vēlīnais sarunu biedrs.
Par vienu Ahmeds gan ir pārliecināts, ja starptautiskie militārie spēki aizies no valsts, nekas labs nebūs gaidāms un diez vai ilgstoši izdosies saglabāt stabilitāti.
Hašiša karaliste
Vienu dienu dodamies apskatīt arī Balhu, kas arābu mitoloģijā tiek dēvēta par visu pilsētu māti, bet dažos islāma atzaros to dēvē par pilsētu, kur pirmo reizi pēc pasaules plūdiem zemes krastā izsēdies Noass. Vēsturniekiem šī vieta saistās ar pēdējo varenās Persijas pretestības punktu Maķedonijas Aleksandram, pēc kuras ieņemšanas tā laika slavenākais Eiropas karavadonis apņēma par sievu vietējo princesi un izdaudzināto skaistuli Roksanu. Vēl mūsdienās saglabājušies leģendārā cietokšņa iespaidīgie mūri, kur ik pa laikam ierodas vietējie ‘melnie arheologi’, lai izraktu antīkas senlietas, ko piedāvāt Mazāri Šarīfas tirgū. Iespaidīgi mūri ir ne vien senajam cietoksnim, bet arī 12 kilometru garumā apkārt visai pilsētai, liekot ikvienam atnācējam sajust senās vēstures elpu.
Ar Balhu saistās arī afgāņu nostāsts par pirmsislāma laika svēto Bab Koo-i Mastan jeb Dievišķi trako, kurš pirmais rafinējis hašišu no vietējām kaņepēm. Jau vairāk nekā 2000 gadus pie šī vīra kapa, kas novietots uz pašiem pilsētas mūriem, nāk vietējie iedzīvotāji palūgties, iedomāties kādu vēlēšanos un nostiprināt to ar stiprāku dūmu vietējā hašiša, kas afgāņuprāt esotlabākais pasaulē.
Balha ir arī slavenā persiešu dzejnieka Rūmī dzimtā pilsēta, kur iedvesmojušo vārsmu autors arī apbedīts. Pie viņa kapa mēdz pulcēties romantiski noskaņotas meitenes, lai klusībā apcerētu savu nākotnes mīlestību. Arī mūsu apmeklējuma laikā, šeit grozās viens jaunu meiteņu bariņš, kas par pārsteigumu Afganistānas konservatīvajai sabiedrībai pat uzsāk čalot ar mums un nekautrējas fotografēties, lai steigtu fotoaparātā aplūkot sanākušo rezultātu. Pilsētas plānojums Balhā ir varen interesants. Divas centrālās ielas veido lielu krustu, kura centrā ir pilsētas parks, bet pārējās ir regulāra riņķa līnija, kas arvien paplašinās, sasniedzot pilsētas mūrus.
Tāda mums atklājās Afganistāna – savdaba ar svabadu garu apveltīta zeme, kur ik dienu roku rokā mijas viduslaiki ar mūsdienām, vīriešu pasaule tiek strikti nošķirta no sieviešu. Pasaules vēstures līkloči vijas gadu tūkstošiem ilgā vēsturē un senā zīda ceļa valdzinājums mijās ar slavenu karavadoņu drosmīgiem karagājieniem, bet lielvaru ambīcijas ikreiz sastopas ar vietējo ļaužu sīkstumu. Aizbraucam no šī vilinošā zemes stūrīša ar domu atgriezties un apziņu, ka esam kļuvuši par vieniem no pirmajiem, ja ne pirmajiem, Latvijas neatkarīgajiem ceļotājiem, kas pabijuši Afganistānā.
ceļotāji
Ivars Jakovels, Vita Kalniņa
Afganistāna (dari: افغانستان, Afğānistān; puštu: افغانستان, Afġānistān) ir valsts Centrālāzijas dienvidos. Rietumos tā robežojas ar Irānu, dienvidos un austrumos ar Pakistānu, ziemeļos ar Turkmenistānu, Uzbekistānu un Tadžikistānu, bet austrumos ar Ķīnu. Tās galvaspilsēta ir Kabula.Militārs cietoksnis uz Lejas Pjandžas (Tadžikistāna) un Kundūzas šosejas. Šādi cietokšņi Afganistānas nacionālās armijas ātrās reaģēšanas spēkiem izvietoti ik pēc 10kmKamēr Pjandžas upes Tadžikistānas pusē, pateicoties padomju gados ierīkotām irigācijas sistēmām, visi lauki ir zaļi, afgāņi pusē paŗņem tuksnešanais sajūtasKunduz hotel Kundūzā - viesnīcu iejoza dzeloņstiepļu žogs un katrā maiņā to apsargāja trīs vīri, bruņoti ar automātiem.Kundūza - pilsēta ar vairāk nekā 250 000 iedzīvotāju; reģionālais centrs Ziemeļu Afganistānā; pēdējais talibu pretošanās punkts valsts ziemeļos 2001. gadā; joprojām nemierīgākā pilsēta valsts ziemeļosPusdienojam - divi lieli vistas stilbi ar prāvu daudzumu fritētu kartupeļu un svaigu zaļo piparu izmaksāja pa latuKundūzas šefpavārsViena no Kundūzas mošejām. Atšķirībā no Jelgavas, kur katoļu baznīca dauza zvanu 4 reizes stundā no plkst. 6.00 - 22.00 gan darbadienās, gan svētkos, reliģiozajā Afganistānā muedzina saucieni uz lūgšanu tiek atskaņoti tikai 5 reizes dienā.priekšplānā saldējuma tirgotāji. Viens saldējums 10 afgāņi (~0,10 LVL)Afganistānā mīt ap 29,1 miljons cilvēku, tomēr tas ir tikai aptuveni lēsts, jo oficiāla tautas skaitīšana pēdējo reizi notika 1979. gadā. Aptuveni 40% no iedzīvotājiem ir puštuni (afgāņi). Citas lielākās etniskās grupas ir tadžiki, hazareji un uzbeki. Oficiālā valsts reliģija ir islāms.Kundūzas tirgus rajonā. Šeit tiek tirgots viss. Arī hašišs vairākus kilogramus smagās plāksnēs.Kurpnieks vajadzīgs ikvienā sabiedrībā, kas izmanto apavusTā kā Vidusāzijas virtuvē daudz izmanto sīki sagrieztus un /vai sarīvētus dārzeņus, tad tirgos iespējams iegādāties, piemērma, svaigi sarīvētus burkānusKas var būt labāks par tveicīgā oktobra dienā (+28C) svaigi spiestu cukurniedru dzērienu ar ledu? Cena 20 afgāņi (~0,20 LVL).Gaļas tirgotājs ar jēru pēcpusēm - ledusskapji šeit ir izcīnījuši vietu tikai dārgākajos veikalos un bagātākajās mājāsarī afgāņi regulāri apmeklē frizieri ;)Ja kaut kur Afganistānā piestāj kaut vai uz dažām minūtēm, jārēķinās ar prāvu fanu pulciņuRakstvedis - valstī, kur 70% iedzīvotāju ir analfabēti, rakstvežu pakalpojumu saziņai ar oficiālajām iestādēm, ir makten vajadzīgi. Starp citu Latvijā šādi ļaudis bija populāri vēl 20. gadsimta 30-to gadu beigās, jo analfabētisms tikai likvidēts tikai pēc padomju varas nostiprināšanās.rakstvežu Kundūzas ielās nav mazums - savukārt, Mazāri Šarīfā, kur ir augstskola un pilsoņu karš tika skāris minimāli, šādu pakalpojumu skaits ir minimālsmotocikls - populārs pārvietošanās līdzeklisAr ziediem noformēti zirgu pajūgi ir populāri ne tikai Irānā, bet arī AfganistānāTādas ir Afganistānas šosejas - varam salīdzināt ar Latvijas analogiem ;)Hindukuša piekalnes. Starp citu Hindukušu pirmie pārlidoja latviešu piloti Pētera Mežeraupa vadībā vēl 1924. gadā. Tolaik tas tika atzīts par gada notikumu pasaules aviācijā.afgāņu kišlaksbieži vien Afganistānas kišlaku un pilsētu visa sabiedriskā dzīve izvietojusies uz galvenās ielas - te arī tirgus, te arī oficiālās iestādes, te arī ēstuves, citur tikai dzīvojamie kvartāliBaglānaPūli Humrī ar 60 000 iedzīvotāju ir 7. lielākā Afganistānas pilsēta. Nozīmīgākie rūpniecības objekti - hidroelektrostacija un cementa rūpnīca, ko savulaik uzbūvējusi Padomju Savienībaceļmalas tirgotāji - interesants produkts maisiņos ar aukstu ūdeni ielikti bumbieri, kas patīkami atveldzē Ģeogrāfiski Afganistāna atrodas vietā, kur vēstures gaitā saskārās daudzas Eirāzijas civilizācijas, krustojās tirdzniecības un kara ceļi. Līdz ar to reģions ir piedzīvojis neskaitāmu tautu staigāšanu, tajā bijušas āriešu, mēdiešu, persiešu, sengrieķu, maurju, Kušanas, arābu, tjurku, mongoļu, britu un PSRS armijas.Pirmie pašu afgāņu valstiskie veidojumi, kam bija kāda nebūt politiska loma, izveidojās un pastāvēja XVI-XVII gs.: Hatasku haniste, Pešavaras haniste, Heratas haniste, Gilzaju haniste, Kandahāras haniste, Kabulas haniste, Abdaliju haniste, kas visas bija Persijas vasaļvalstis. XVIII gs. sākumā gilzaji gan sarāva vasaļattiecības un sāka ekspansiju, ieņemot Isfahānu, kur 1722. gadā Mirs Mahmuds pasludināja sevi par šahanšahu, taču ar to pašu dumpis tika apspiests un afgāņu ciltis atkal nonāca atkarībā no Persijas.Kokvilnas lauks. Jāsaka gan, ka Uzbekistānā tie izskatījās kuplāki, bet te jāņem vērā ķimikāliju postošā ietekme uz vidi, kas nepieciešamas pilnvērtīgai kokvilnas audzēšanaiZiemeļafganistāna lielā mērā ar elektrību tiek apgādāta no Uzbekistānas un Tadžikistānas, savukārt attālos kišlakos populāri ir dīzeļģeneratorisievietes tiek primāri pārvadātas bagāžniekos - mulluprāt tā sievietēm labāk, jo tur neviens nevar viņām uzmāktiesMazāri Šarīfas tirgotājitik pikantas kleitas var atļauties bagātākās afgānietes - protams - šāds apģērbs domāts mājas ballītēm - uz ielas tādas vaļības neredzētMāzāri Šarīfa - 4. lielākā pilsēta Afganistānā ar turpat 400 000 iedzīvotāju ir viena no izglītotākajām vietām valstī, kur ir liela ar slavenām tradīcijām universitāte. Augstāko izglītību kopā ar zēniem iegūst arī meitenes. Talibu valdīšaanas trīs gados šeit notika pret hazāriem (Afganistānas mongloīdu tauta) vērsts genocīds. Pašlaik pilsētā tikpat kā vairs nedzīvo puštuni, kas savulaik veidoja talibu vairākumu. Mazāri Šarīfā atgriezušies hazāri. Lielāko daļu pilsētas iedzīvotāju veido uzbeki un tadžiki.Afganistānā lauku un pilsētas robežas joprojām ir izplūdušasškērsielās skati ir nedaudz atšķirīgi...Afgāņu slavenākā eksportprece - ar rokām austi paklāji. Kadrā turkomānu paklājs no Al Shaq reģiona, kas atrodas starp Herātu un Meimeni Turkmēnijs pierobežāIeroču veikals - lauku reģionos par drošību jāprot parūpēties pašam. Viesnīcā iepazīnos arī ar bijušo talbu, kurš padomju gados mācījies, strādājis un dzīvojis Ukrainā. Uz jautājumu, kāpēc aigāji talibos, atbildēja - vienkārši, nebija darba, iztikas līdzekļu, aizgāju strādāt par zaldātuMazāri Šarīfas tirgūAfganistānas valstiskuma vēsture sākas 1747. gadā, kad Persijas karaspēka afgāņu vienību komandieris, abdaliju cilts hans Ahmads sasauca sasauca pirmo puštunu vistautas sapulci — Lojadžirgu (loya jirga - lielā padome), - Kandahārā, kurā tika ievēlēts par visu puštunu hanu, pieņēma titulu "šahs" un vārdu Duranī - "Persijas pērle" - sākot dēvēties par šahu Duranī (valda 1747.-1772.). Ahmadšahs, būdams talantīgs karavadonis un politiķis, gan ar spēku, gan diplomātiskā ceļā pakļāva un apvienoja visas afgāņu ciltis, izveidojot t.s. Duranī lielvalsti. Sava lielākā uzplaukuma laikā Duranī lielvalsts bez tradicionālajām puštunu apdzīvotajām teritorijām aptvēra arī visu mūsdienu Afganistānas teritoriju, daļu Mešhedas Persijā, kā arī visu mūsdienu Pakistānu un Kašmīru. Ahmadšaha pēcnācēju laikā valsts ieslīga nebeidzamos konfliktos ar Persiju un sikhiem, kas stipri samazināja tās teritoriju, bet pati valsts sadrumstalojās. Pēc šaha Timura nāves 1793. valstī sākās haoss, jo nebija leģitīma troņmantnieka un uz troni pretendēja visi nelaiķa dēli, kas katrs pārvaldīja savu provinci un karoja savā starpā.1826. gadā Kabulu ieņēma Dosts Muhammeds, barakzaju klana vadonis, pieņemot emīra titulu un proklamējot Afganistānas emirātu. Taču tas bija laiks, kad šī zeme bija nonākusi Krievijas impērijas un Lielbritānijas savstarpējās sāncensības par dominanti Āzijā krustpunktā (skat Lielā spēle). 1839. gadā zemē iebruka Britu impērijas ekspedīcijas korpuss un sākās t.s. Pirmais angļu-afgāņu karš, kas ilga līdz 1842. gadam. Puštunu teritorija tika sadalīta ar Durandas līniju daļā, ko Britu impērija pilnībā pakļāva (mūsdienu Pakistānā), un nepakļautajā daļā (kas kļuva par iemeslu saspīlētajām attiecībām starp Britu Indiju, kā arī vēlāk ar Pakistānas valsti - šī problēma šodien ir zināma kā „Puštunistānas jautājums”). 1878. gadā briti atkal iebruka Afganistānā, sākot Otro angļu-afgāņu karu un uzspiežot Afganistānai Gandamakas miera līgumu. Afganistānas emirāts kļuva par Britu impērijas vasaļvalsti ar lemšanas tiesībām tikai iekšpolitikā. Taču 1919. gadā, nākot pie varas emīram Amanulaham, Afganistāna pasludināja neatkarību, ko Londona negribēja pieļaut un sākās t.s. Trešais angļu-afgāņu karš, kas beidzās ar Rāvalpindi miera līgumu), ar kuru Lielbritānija atzina Afganistānas neatkarību.Izmantodams valdnieka prombūtni, Afganistānas monarha Zahīršaha brāļadēls hans un ģenerālis Sardars Mohammads Dauds 1973. gada 18. jūlijā sagrāba varu un pasludināja Afganistānu par republiku. Zahīršahs vairs neatgriezās valstī un turpmāk lielākoties uzturējās Francijā.
Monarhijas gāšanu islāmiskie spēki uztver par signālu cīņas sākumam. Viņu mērķis ir nodibināt Afganistānā teokrātisku islāma valsti, atjaunojot ticības un morāles tīrību. Daudzi emigrēja uz Pakistānu, kur uzsāk bruņotu grupu veidošanu. Pagrīdes organizācijas "Musulmaņu jaunatne" rindās bija Kabulas universitātes Inženieru fakultātes students Gulbedins Hekmatjars (nākamais Afganistānas Islāma partijas vadītājs), teoloģijas profesori Rabani (nākamais Afganistānas Islāma biedrības dibinātājs un valsts prezidents) un Saijafs (nākamais Afganistānas atbrīvošanas islāmiskās savienības dibinātājs).1978. gada 27. aprīlī (1357. gada saura mēneša 7. dienā) notika militārs apvērsums, kura laikā Daudu un viņa brāli nogalina pulkveža Abdula Kadira vadītā armijas virsnieku grupa (interesanti, ka „Aprīļa revolūcijas„ plānošana notika pilsētas zooloģiskajā dārzā). Lai arī operācijā iesaistīti augstu stāvoši armijas virsnieki, reālā varas pārņemšana notika ar septiņu tanku palīdzību, kas iebrauca Kabulas centrā, ieņēma pastu, telegrāfu un banku. Pučisti „par pretošanos” nošāva valdību un pasludināja Afganistānu par demokrātisku republiku. Revolucionārā padome iecēla Mohammadu Tarakī par valsts pagaidu vadītāju un revolucionārās padomes priekšsēdētāju. Dienu vēlāk - 3. maijā, par priekšsēdētāja vietnieku ievēlēts Babraks Karmals, bet par Tarakī kā premjerministra vietnieku un ārlietu ministru tika iecelts Hafizulla Amins. Aizsardzības ministra pienākumus piekrita pildīt pats Abduls Kadirs. Gandrīz valdības locekļi vēl pirms pāris dienām atradās cietumos, kur bija iekļuvuši kā ATDP biedri. 9. maijā notikušo nosauca par Saura (aprīļa) revolūciju, kas tika pasludināta kā rūpīgi plānota un gatavota jau kopš partijas dibināšanas 1965. gadā. 1978. gada vasarā uzsāktā agrārā reforma izpaudās plānveida izbraukumos uz laukiem, kur sapulcināto vietējo iedzīvotāju acu priekšā tika nošauti lielāko zemes gabalu īpašnieki, turpat aprokot tos un steigā sadalot zemi visiem klātesošajiem. Cilšu elitē, kas pārvaldīja zemes platības, tas izsauca sašutumu, kas pārauga par bruņotu pretošanos. Nestabila bija arī pati valsts vadība. Jau augustā pulkvedis Kadirs tika pasludināts par "kontrrevolucionāru elementu" un arestēts. Deviņu mēnešu laikā tiek arestēti divi tūkstoši TDP biedru, 500 no viņiem - nošauti. No politiskās skatuves uz laiku pazuda Babraks Karmals - Tarakī vietnieks partijā. 1979. gada septembrī, atgriezies no triumfa pilnas ciemošanās Havanā un Maskavā, Tarakī uzzināja, ka viņa vadītās partijas ārkārtas plēnums izskatījis un akceptējis Tarakī lūgumu veselības stāvokļa dēļ atbrīJau 1991. gada beigās tika izveidota "Afganistānas glābšanas apvienotā islamiskā fronte" (Jabha-yi Muttahid-i Islami-yi Milli bara-yi Nijat-i Afghanistan), plašāk zināma kā "Ziemeļu alianse", kurā apvienojās praktiski visi nepuštunu modžahedi. 1992. gada martā, sagraujot valdības spēku paliekas, Ziemeļu alianses spēki ieņēma Kabulu, pirms tajā bija ielauzušās puštunu vienības. Izveidotā valdība, kurā bija pārstāvētas visas lielākās partijas un grupējumi, visai drīz ieslīga iekšējos ķīviņos un tās darbība praktiski bija paralizēta. Sākās cīņa par varu starp dažādām modžahedu frakcijām - centrālajai valdībai nebija reālas varas ārpus galvaspilsētas un dažiem lielākajiem centriem, - teritoriju savā starpā sadalīja dažādu mudžahedu grupējumu vadoņi.Kā atbilde uz haosu un korupciju, radās islama fundamentālistu militārā kustība Taleban, kas uzsāka karu pret separātajiem cilšu vadoņiemi cilšu un klanu asinsradniecības saitēm, talibi visai īsā laikā uzvarēja "veco modžahedu" koalīciju pilsoņu karāus Taleban kontrolētās teritorijas. 1996. gadā. Taleban izveidoja valdību (no citām valstīm tās leģitimitāti atzina Apvienotie Arābu Emirāti, Pakistāna un Saūda Arābija.) un centralizētu pārvaldes aparātu, kas ieviesa via akta ASV]] sākās ASV un to sabiedroto iebrukums Afganistānā, kas beidzās ar Taleban valdības gāšanu. Dzīvi palikušie valdības locekļi evakuējās uz Pakistānu un uzskata sevi par likumīgo Afganistānas valdību emigrācijā.2001. gada 11. septembrī, ASV un tās sabiedrotie kopā ar Ziemeļu alianses spēkiem īstenoja militāru iebrukumu Afganistānā - dažās nedēļās ASV vadītā koalīcija strauji sagrāva emirāta armiju un okupēja teritoriju. Taleban valdība tika gāzta, tās dzīvi palikušie locekļi glābās bēgot un Pakistānas kalniem. Savukārt sakautie Taleban spēki atkāpās uz apvidiem kuros tiem bija lielāks civiliedzīvotāju atbalsts - galvenokārt dienvidu un dienvidaustrumu provincēs, - un uzsāka tur partizānu karu, kas turpinās ari mūsu dienās.
2001. gada beigās Bonnā tikās Rietumu valstu diplomāti ar afgāņu cilšu vadoņiem un diasporas politiskajiem līderiem, vienojoties par jaunas valdības izveidošanu (par pagaidu vadītāju koalīcijas spēku valstis 2001. gada decembrī iecēla Hāmidu Karzaju) - vistautas Lojadžirgā 2002. gadā, Karzajs tika oficiāli ievēlēts par Afganistānas prezidentu.
Lai nepieļautu jaunās valdības gāšanu, nodrošinātu valstī kārtību, un palīdzētu tai atjaunoties, ASV un NATO miera uzturētāji (t.sk. arī Latvijas kareivji) turpina atrasties Afganistānā, apkarojot valdības pretiniekus.Mazāri Šarīfas Zilā mošeja, kurā saskaņā ar leģendu apbedītas pravieša Muhameda znota Alī mirstīgās atliekas, ko afgāņi izzaguši no kapenēm mūsdienu Irākas teritorijā. Patiess stāsts vai labs mārketings? Katrā gadījumā, ja pirms tam reģiona centrs bija 18km attālā Balha, tad mūsdienās tā ir tikai maza provinciāla pilsētiņa, kurpretim Mazāri Šarīfa kļuvusi par vienu no varas centriem Afganistānā (pateicoties svētceļnieku pieplūdam, šurp atplūda arī tirgotāji un pilsētā sākās nepieredzēta augšupeja)Zilās mošejas apkārtnē ir daudz baltu dūju. Afgāni tic, ka katrās septiņās baltajās dūjās iemieso viena cilvēka dvēsele. Jo vairāk šo graciozo putnu, jo svētāka vietaKaut arī Afganistāna pamatā tiek uzskatīta par Centrālāzijas valsti, dažreiz to pieskaita Dienvidāzijas vai Tuvo austrumu reģioniem, jo tai ir ciešas kultūras, etnolingvistiskas un ģeogrāfiskas saites ar vairumu no tās kaimiņiem.
Afganistāna no visām pusēm robežojas ar citām valstīm; tai nav izejas uz atklātu jūru. Arābijas jūra ir tuvākā jūra; tā atrodas aptuveni 500 km uz dienvidiem no Afganistānas. Afganistāna joprojām ir viena no vissliktāk kartētajām valstīm pasaulē, jo gan tās izolācijas, gan nestabilās politiskās iekārtas dēļ nav izdevies to pilnvērtīgi izpētīt.[6] Dienvidos un austrumos Afganistāna robežojas ar Pakistānu (ieskaitot Kašmīras reģionu, kuru pārvalda Pakistāna, bet teritoriālas pretenzijas ir arī Indijai). Rietumos robežojas ar Irānu, bet ziemeļos ar Centrālāzijas valstīm Turkmenistānu, Uzbekistānu un Tadžikistānu. Salīdzinoši, ļoti īsa robeža Afganistānai ir arī ar Ķīnas autonomu rajonu Siņdzjanu. Afganistānas platība ir 647 500 km² (aptuveni 10 reizes lielāka par Latviju).Mazāri Šarīfas zeltlietu tirgū - te visa iela spīd un mirdz saules staru un rotaslietu savstarpējās gaismu rotaļāsAfganistāna ir prezidentāla republika, ko pārvalda prezidents, valdība, Nacionālā asambleja un pašvaldību padomes.
Konstitūcija pieņemta 2004. gada janvārī.Mazāri Šarīfas hazāri - sabiedriskā transporta vadītāji. Afganistānā izplatījies priekšstats par hazāriem kā kalpu tautu. Reti, kad šīs tautības pārstāvjiem izdodas ieņemt vadošus amatus valsts un sabiedriskajā pārvaldē. Pirmo reizi vadošus amatus armijā un valsts pārvaldē hazāri sāka ieņemt 20. gadsimta 80-tajos gados, kad valstī tika nodibināts sociālisms. Hazāri bija arī vieni no sīvākajiem talibu pretiniekiem. Pēc starptautisko spēku ienākšanas Afganistānas valdība ir tā pārdalījusi valsts provinces, lai tikpat kā nebūtu hazāru vairākuma apdzīvotu provinču un izņemot Hindukuša centrālo rajonu, hazāri it visur būtu mazākumā.pieticīga čaihana sabiedriskā transporta galapunktā, kur maltītes ietur šoferi.Zaļais tIrdziņš vienā no Mazāri Šarīfas rajoniemAfganistāsn kafejnīcās meitenēm ir atsevišķas zonas aiz aizkariem, kur drīkst ieeit tikai oficiants. Šeit sievietes atļaujas novilkt arī parandžas un nikābuss.
Afganistānā ir divpalātu parlaments - Nacionālā asambleja - uzsāka darbu 2005. gada 19. decembrī pēc 2005. gada 18. septembrī notikušajām vēlēšanām. Vēlēšanu kandidātes sievietes bija apmēram 10% no kopējā kandidātu skaita un pateicoties kārtībai rezervēt vietas sievietēm deputātēm, sievietes ieguva 27,3% vietu apakšpalātā un gandrīz 30% vietu pašvaldību padomē. Vēlēšanu laikā nogalināja astoņus kandidātus un vairākus darbiniekus, kas iesaistīti vēlēšanu darbā. ES Vēlēšanu Novērošanas Misija ziņoja par pārkāpumiem un krāpšanu vairākās provincēs.Afganistānā ap 18.00 ir jau pavēls vakars, jo oficiālās iestādes beidz darbu 16.00.Kopā ar vietējiem vīriem un policistu - visiem patīk bildētiesZilā mošeja naktī ~23.00 pēc vietējā laikāafgāņi mostas agri - plkst. 5.00 pilsētas ielās ir jau sastrēgumiValsts teritorija administratīvi sadalīta 34 provincēs: Kandahāra, Helmanda, Kunāra, Zabula, Nuristāna, Gazna
Lielākās pilsētas: Kabula - 2 000 000, Dželālābada - 59 000, Kandahāra - 226 000, Kondūza - 57 000, Herāta - 177 000, Baglāna - 41 000, Mazāri Šarīfa - 103 000, Gardeza - 50 000 iedzīvotāju.
Afganistāna sastāv no 34 provincēm.Afganistānā dzīvo vairāk nekā 20 tautu - puštuni (38% no valsts iedzīvotāju skaita), tadžiki (25%), hazareji (19%), uzbeki (6%), citas tautas (12%) - turkmēņi, kirgīzi, kazahi, beludži, čaraimeki, nuristāņi u.c. Vidējais apdzīvotības blīvums ir 31 cilv./km2, toties auglīgās ielejās un oāzēs tas pārsniedz 100 cilv./km2. Kalnu rajoni un tuksneši maz apdzīvoti.
Kara darbības rezultātā daudzi iedzīvotāji devušies bēgļu gaitās. Pakistānā uzturas ap 3 miljoni afgāņu bēgļu, bet Irānā ap 1,3 miljoni.
Valstī ir 48,5% sieviešu un 51,5% vīriešu (100 sievietes uz 106 vīriešiem). Iedzīvotāju dabiskais pieaugums 3,48% gadā (2001). Vienai sievietei dzīves laikā dzimst vidēji 6 bērni. 60% Afganistānas iedzīvotāju ir analfabēti, īpaši izplatīts analfabētisms sieviešu vidū - tikai 15% sieviešu prot lasīt un rakstīt.afgāņu strādnieki dodas uz darbu Iedzīvotāju vecuma struktūra (2001):
0 - 14 gadi 42,2%
15 - 64 gadi 55,01%
65 un vairāk gadi 2,79%
Dzimstība 41,42 (uz 1000 iedz.)
Mirstība 17,72 (uz 1000 iedz.)
Dabiskais pieaugums 23,7
Zīdaiņu mirstība (uz 1000 jaundzimušajiem) 147,02
Mūža vidējais ilgums vīriešiem ir 47 gadi, sievietēm 45,5 gadi (2001). Pilsētās dzīvo 21% Afganistānas iedzīvotāju. Darbaspēka resursus veido 10 miljoni iedzīvotāju (37% no iedz. skaita). 70% darbaspējīgo nodarbināti lauksaimniecībā, 15% rūpniecībā, 15% pakalpojumu sfērā. Gandrīz 3 miljoni iedzīvotāju ir nomadi un pusnomadi.Valdošā reliģija ir islāms (sunnīti - 84%, šiīti - 15%), citas ticības 1% (jūdaisti, hinduisti).Afganistānas izolācija un vairāk nekā 20 gadus ilgušais pilsoņu karš pilnībā izpostījis valsts ekonomiku un infrastruktūru. Elektroenerģija pieejama tikai 6% iedzīvotāju. Tikai 10% iedzīvotāju pieejams tīrs dzeramais ūdens. Valsts ekonomikas atjaunošanai pasaules attīstītākās valstis nākamo 5 gadu laikā sniegs ekonomisko palīdzību 5 miljardu dolāru apmērā.[nepieciešama atsauce] Nauda nepieciešama izpostītās saimniecības atjaunošanai, kājnieku mīnu savākšanai, infrastruktūras attīstībai, izglītībai un veselības aprūpei, tīra dzeramā ūdens nodrošināšanai, kā arī enerģētikai un komunikācijām.
Valsts ekonomikas pamats ir apūdeņojamā zemkopība un ganību lopkopība. Aramzeme aizņem 12% teritorijas, ganības 46%, meži un krūmāji 3%. Valstī apūdeņo 30000 km2 (5% teritorijas). Lauksaimniecību būtiski ietekmē krasi kontinentālais klimats: aukstas ziemas, karstas un sausas vasaras. Sevišķi liels sausums bija 2001. gadā, kura dēļ bada nāve draud 7 miljoniem iedzīvotāju.Eksportē dabasgāzi, augļus, paklājus, vilnu, riekstus, karakulādas, importē pārtiku, plaša patēriņa preces degvielu.Valsts ir bagāta ar dabas resursiem: nafta, dabasgāze, ogles, varš, cinks, svins, dzelzsrūda, hromīti, vizla, barīti, sērs, vārāmā sāls, dārgakmeņi un pusdārgakmeņi.
Ar pus amatnieciskām metodēm iegūst akmeņogles, akmeņsāli, lazurītu, beriliju, dzelzsrūdu, būvmateriālu izejvielas.pie Dievišķi Trakā apbedījuma vietas. Šis vīrs saskaņā ar vietējo atmiņām pirmais pirms vairāk nekā 2000 gadu Afganistānā rafinēja hašišu. Ļaudis joprojām nāk pie viņa kapavietas uzvilkt kādu stiprāku dūmu un iedomāties kādu vēlēšanos.Valstī pārsvarā naturālā lauksaimniecība un nomadu lopkopība (aitas, kazas, kamieļi, ēzeļi, zirgi).
Zemkopības galvenās kultūras: kvieši, rīsi, kukurūza, mieži, kokvilna, lini, sezams, cukurbietes, cukurniedres. Audzē citrusus (aprikozes, persikus), cidonijas, vīnogulājus, dižlazdas, olīvkokus, dārzeņus.
Plaši izplatīta ir opija magoņu audzēšana. 1999. gadā saražoja 1 670 000 tonnu[nepieciešama atsauce] opija pulvera, no kura iegūst heroīnu. Afganistānā tiek iegūti 95% no pasaulē patērētā heroīna. Kopš 2001. gada heroīna iegūšana ir dubultojusies.Balhas pilsētu joprojām apjož 12km gari mūri, kas vēl pieredzējuši Maķedonijas Aleksandra invāziju.Ražošanā dominē mājamatniecība. Izgatavo paklājus, pledus, mēbeles, kokvilnas un vilnas audumus, augu eļļu, ziepes.Interesanti, ka Balhā visas ielas izņemot divas savstarpēji perpendukulāras centrālās ielas, veido riņķa līnijasRietumu pasaules tradicionālie komandu sporta veidi, kā basketbols, volejbols, nekad nav ieguvuši vispārēju popularitāti. Olimpiskajās spēlēs Afganistānas sportisti pirmo reizi piedalījās 1936. gada Vasaras Olimpiskajās spēlēs. Pagaidām vienīgā Olimpiskā medaļa ir izcīnīta teikvando (līdz 58 kg) — 2008. gada Vasaras Olimpiskajās spēlēs bronzas medaļu ieguva Rohulla Nikpajs. Afganistāna pagaidām vēl ne reizi nav aizsūtījusi savus sportistus uz Ziemas Olimpiskajām spēlēm.Afganistānai ir bagāts kultūras mantojums, kas aptver vairāk nekā 5000 gadus ilgu laiku posmu. Tajā ir atrodami dažādu kultūru elementi, no kurām īpaši jāizceļ Persijas un Indijas kultūras. No Hellēnisma laikmeta ir saglabājušies arī seno grieķu kultūras elementi. Šis kultūru sajaukums vairākas reizes Afganistānas vēsturē piedzīvoja ziedu laikus, īpaši Mogulu impērijas laikā, kad Kabula un Herāta kļuva par nozīmīgiem mākslas un izglītības centriem. Laika periodā no 16. līdz 20. gadsimtam literatūra, māksla un arhitektūra bija panīkusi, kas izskaidrojams ar to, ka valsts bija izolēta no ārpasaules un lielākā daļa no iedzīvotājiem dzīvoja ārpus pilsētām, kur dominējošā tomēr bija zemnieku "kultūra". Sociālās dzīves pamatā bija patriarhāts.Burtiski nosaukums Afganistāna nozīmē "afgāņu zeme" - acīmredzot cēlies no vārda afgānis. Domājams, ka puštuni sāka izmantot vārdu afgānis kā pašnosaukumu, kopš islāma perioda sākuma. Saskaņā ar dažu zinātnieku viedokli, vārds afgānis pirmo reizi vēsturē parādījās nezināma autora, desmitā gadsimta ģeogrāfiskā grāmatā ar arābu nosaukumu ‘Hudud-al-Alam’, 982. gadā (pilnajā nosaukumā „Hudud ul-'alam min al-mashriq ila al-maghrib„ - „Pasaules robeža no austrumiem līdz rietumiem”).pie slavenā persiešu dzejnieka Rūmī kapa satikām jaunas meitenes, kas par pārsteigumu Afganistānas konservatīvajai sabiedrībai pašas nāca runāties un bija ar mieru bildētiesKalnainais reljefs kavē transporta tīkla attīstību. Dzelzceļu kopgarums ir 82 km, autoceļu - 21 000 km, no tiem ar cieto (asfalta) segumu 2793 km, pārējie 18207 km ir zemes ceļi.
Preču transportā izmanto autotransportu, kā arī vilcējdzīvniekus: kamieļus, ēzeļus, zirgus.Balhas cietoksnis. Savulaik, pēdējai pretestības centrs Maķedonijas A1leksandram Persijā. Vieta, kur izcilais Eiropas karavadonis aprecējās ar vietējo princesi Roksanu.Balhas vēsturiskā cietokšņa teritorijā joprojām mēdz saimniekot melnie arheologi, kas atrastos kušanu impērijas laika dārgumus ved uz Mazāri Šarīfu pērdošanai, uzpircējiemBalhas saimniece ar gāzes balonu rokāsvīrs pa kreisi nodzīvojis Dānijā 10 gadus - viņa veikalā jutāmies viskomfortablāk, jo uzreiz bija skaidrs, kur atradīsies saldumi, ūdiens un citas precespiemineklis afgāņu tradicionālajam sporta veidam: Buzkaši.
Buzkaši ir viena no tām aktivitātēm, par kuru rietumu ļaudis var jūsmot, šausmināties un likt dīvaināko lietu top 20.
Buzkaši ideja ir, jājot uz zirga, saķert beigtu aitu un, atdaloties no pārējo spēlētāju bara, iznest to cauri vārtiem. Spēle ir komandas sports, tomēr tās tiek formētas tieši pirms spēles sākuma, kad visi spēlēt gribētāji ir sabraukuši. Spēlētāji, protams, ir tikai vīrieši, labākie parasti ir kungi ap 40, jo spēle pieprasa fizisku sagatavotību gan no dalībnieka, gan zirga. Hairatana - Afganistānas pieronežas pilsēta iepretim Termezai. Uz šejieni brauc gan Rīgā iekrautie vilciena sastāvi, gan arī smagās automašīnas ar palīdzības kravām Afganistānai. Pateicoties kravu tranzītam pilsēta ir ievērojami augusi un izstiepusies. Kravu termināļi vien upes krastos izstiepušies kādu piecu kilometru garumā.
Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem
Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais