Ielūgums uz manu divu facebooka draugu kāzām Javā- pēdējā diena
|
Antra Vīksna
|
12.diena jeb brauciens uz lidostu Džakartā.
Mūsu šoferis ir klāt jau 6.30. Braucam palēnām par saspringto rīta satiksmi uz lidostu. Pa ceļam viņš mums notur tādu kā reklāmas šovu par savu firmu, bet tā kā viņš tiešām ir lielisks (flower) šoferis, tad man nav nekas pretī darīt zināmu par viņa eksistenci:
Charlie Transport (no šīs sabiedrības viņš nomājot mašīnu)
B. Abimanyu
087838224512 (telefonu ņemot viņs sieva, kas runājot angliski)
Par cenu ir jātirgojas, bet viņš ir uzticams, un ja nevarēs kādā dienā braukt, tad to arī pateiks un nesūtīs savu „brāli”.
Vietējā lidostā nav pārāk lielu iepirkšanās iespēju, kaut kas ēdams, batika, grāmatas un suvenīri. Man vislabāk patīk, ka divas reizes visā lidostā pazūd gaisma, to nu es citur nekur neesmu pieredzējusi; tā jau te ne tikai bumbu var ienest. C (shock) erēsim, ka nebūs neviens terorists.
Lidmašīnas izlido dažādos laikos, pat ievēroju, ka Garudas lidmašīnas izcēlās ar kapitālu kavēšanos. Vispār situācija manā izpratnē līdzinās Indonēzijai tik pierastam haosam. Mūsējā kavējas tikai 10 min. Lidmasīnā sabiedrība organizē kādu vietējo konkursu, kurā liela daļa ļoti aktīvi piedalās.
Kamēr saņemam bagāžu, tikmēr mūsu rīcībā ir palikušas tikai četras stundas. Bijām domājuši satikties ar Evu un Tomasu miniIndonēzijā (parks), bet mums saka, ka uz centru esot kapitālas rindas. Zvanu Evai un stāstu mūsu bēdas. Atvadāmies viena no otras, tagad tiksimies tikai facebukā. (hug) Mainām plānu, atstājam savu bagāžu un gribam dabūt taksi uz piekrasti.
Stāvam rindā pie Blue Bird takša. Piebrauc mūsējais, un vietu ierādītāji viņam saka, kur mēs gribam braukt. Sākam braukt, bet pēc kāda laika čoms aptur mašīnu un saka, ka viņam vajag adresi. Mēs viņam rādām karti, bet čoms laikam to nesaprot. Es viņam aizdodu savas brilles, bet man pamazām sāk rasties pārliecība, ka čoms ir analfabēts. ;( OK, esot jābrauc tajā virzienā, viņs saka un sāk atkal braukt. Diena ir apmākusies un mēs nespējam sekot, kur viņš brauc, bet brauc ļoti slikti- mašīna raustās, viņam nav pārskata par ceļu. Es zvanu BlueBird kompānijai, bet viņi arī neko nespēj palīdzēt. Mēs nožēlojam savu fantastisko ideju, bet tā kā braucam pa ātrgaitas šoseju, tad arī nevaram apturēt mašīnu. Situācija paliek arvien saspīlētāka, jo mēs saprotam, ka viņš brauc nepareizā virzienā. Es pieprasu nobraukt no ātrgaitas šosejas, bet nobrauktuve ir baigi ilgā, beidzot piebraucam pie kāda maksas punkta. Es atsakos maksāt. Kāpjam ārā un ejam uz vienu fabriku, kur sardzes telpā prasām izsaukt tūristu policiju.Viņi sadzenā rokā šefu. Pa to laiku ir ieradies arī šoferis, kas pieprasa maksāt 53.000, es atsakos, jo es neredzu, par ko man būtu jāmaksā. Vīrs pa to laiku ir kaut kur pazudis, un es sardzes telpā esmu kopā ar 5 vīriešiem, bet tas galīgi mani nevar izsist no sliedēm, jo es uzstājīgi prasu izsaukt tūrisma policiju un atsakos maksāt par nonsensservicu. Es jautāju, lai kartē parāda, kur mēs atrodamies. Ak kungs, pusceļā uz centru. Vajadzēja taču saprātu - ziemeļu virzienu nomainīt ar austrumu virzienu! Šoferis sāk žēloties, ka laiks iet, bet viņš neko nevar nopelnīt. Galā mēs vienojamies par 20.000 rupijām. Tā kā man ir tikai 100.000, tad šoferis saka, ka viņš izmainīšot, es atkal, ka es viņam neuzticos. Viens no apsardzes tiek iesaistīts kā starpnieks. Šoferis ir pārlaimīgs un metas man spiest roku, es demonstratīvi atsakos un saku, ka viņa sabiedrību nekad vairs mūžā neizmantošu. Tā kā es vairāk nekad negrasos uz Indonēziju doties, tad tā ir dziļa taisnība.
Es saku paldies šefam, kuru – kā es redzu pēc viņa acīm- visa šī situācija ir kapitāli uzjautrinājusi. ;) Viņš saka, ka viņam no sirds esot bijis prieks palīdzēt tik drosmīgai sievietei.
Dodos meklēt kādu taksi uz lidostu, jo man Džakarta ir dziļi noriebusies. Tā vietā atrodu vīru un priecājamies par „skaisto pludmales skatu” - drausmīgi grausti, uz kuru fona Pekingas hutongas izskatās kā luksa celtnes; papīriem, atkritumiem piegāztu upi, kas smird.
Man pēc visa pieredzētā drausmīgi gribas dzert, viena sula pazūd kā uz karstiem akmeņiem, jāmeklē vēl. Tepat esot kafejnīca. 200 m tālāk ir daudzstāvu māja, kur pirmajā stāvā ir lieliska kafejnīca ar nasi gorengu, kūkām, zaļo tēju, kafiju un sulām.
Ak, Indonēzija, man patīk tavi kontrasti – no visdrūmākās nabadzības līdz luksusam ir tikai daži soļi. Tādu es laikam Indonēziju arī atcerēšos – kā kontrastu zemi: ar smaržojošiem ziediem un smirdīgiem ezeriem, ar lieliskiem dabas skatiem un papīru piemētām upēm, ar maigām uz izpalīdzīgām sievietēm un lišķīgām zaglēm, ar ... tā laikam varētu turpināt, jo kontrastu te ir atliku likām.
Uz ielas apturam taksi, un ar ļoti labu šoferi braucam uz lidostu. Ceļš uz mājām ir sācies.
