Ielūgums uz manu divu facebooka draugu kāzām Javā- 11. diena-Solo
|
Antra Vīksna
|
11.diena jeb Solo apkārtnes diena.
8.30 ar vilcienu (20.000 no cilvēka) braucam uz Solo. Vietas nav nummurētas, bet it kā pēc idejas ir jābūt air condition. No sākuma ir, bet tad tas pazūd. Vīrs vaicā konduktoram, vai šis ir lētais vilciens bez aircondition. Tad redzam, ka vienā stacijā konduktors un vēl viens darbinieks kaut ko skatās zem vagona. Jā, mums ir atkal aircondition. Apkārtne mainās, mājiņas sāk izskatīties arvien nabadzīgākas. Uz ceļiem nav daudz mašīnu, bet ir mazie mini motocikli.
Solo ieradušies pieeju pie taxi servica, bet viņi man sāk runāt, ka tas esot kā divi braucieni un par katru esot jāmaksā 550.000, es tikai smejos un atmetu ar roku, jo lai nu ko, bet cenu es zinu. Uzreiz man apstāj taksistu bars, kas piedāvājas mūs aizvest par 500.000 rupijām. No way jeb par šo cenu mēs varējām izbraukt no Džodžas. Viens pavecāks vīrietis pienāk klāt un mēs sarunājam braucienu par 300.000 rupijām. (gift)
Sangeran atrodas apruveni 19 km no Solo. Jā, kas tad ir Sangeran? Tas ir UNESCO muzejs, par iebraukšanu ir jāmaksā 20.000 no cilvēka. Omulīgs mašīnu stāvlaukums. Muzejs ir nedzudz slēpts no cilvēku acīm un uz to ved plata, gandrīz kā uzbraucama rampa. Muzejs satāv no trīs zālēm. Pirmajā zālē ir dažādas fosīlijas un ļoti pedagoğiski attēlota attīstība uz homo sapoens jeb cilvēku. Šeit pie Sangiranas ir atrasti 3 dažādi galvaskausi, vecie ceļveži gan min tikai vienu hlandiešu profesora 1891. gadā atrasto Javas cilvēku homo erectus galvaskausu, bet tās ir vecas ziņas. Te – muzejā- ir lieliski izveidoti stendi, bet diemzēl lielākā daļa informācijas ir tikai indonēziešu valodā. Trešajā zālē ir mamutu, kā arī citu Javā atrasto dzīvnieku kopijas, oriğināli ir Nacionālajā muzejā. Otrā zāle ir ļoti pedagoğiski iekārtota stāstot par pasaules izcelsmi, kā arī attīstību. Informācija ir tikai indonēziešu valodā, bet tāpat jau te viss ir saprotams.
Pēc Sangiran braucam atpakaļ uz Solo, jo no Sangiranas neved neviens taisns ceļš uz Candi Sukuh. No Solo ir jābrauc 29 km. Lielās ceļojumu sabiedrības nepiedāvā braucienu uz šo templi, jo lielie autobusi vienkārši neesot spējīgi uzbraukt stāvajā kalnā. Daudzas mazās sabiedrības braucienu uz šo templi nepiedāvā reliğisku uzskatu dēļ, jo kā jau īsti musulmaņi viņi šo templi uzskata par izvirtības perēkli. Mūsu šoferis ir ļoti labs braucējs, bet es arī noelšos (shock) , kā viņš cīnās, lai uzdabūtu mašīnu augšā. (car) Mašīna iet rēkdama, es jau sāku apdomāt, ka labāk būtu bijis iet kājām pēdējos simts metrus, kad pēkšņi esam augšā.
Informāciju par Sukuh templi mēs atradām kādā vecā grāmatā, tur bija arī tempļa attēls, un, kad mēs to ieraudzījām, bija skaidrs – tas noteikti ir jāredz, jo mani pilnīgi un galīgi pārsteidza tā līdzība ar maju tempļiem Meksikā! Visādā ziņā tas nelīdzinās nevienam citam templim Javas salā. Mēs no stāvlaukuma ieejam templī pa kalēja ieeju, tā kādreiz esot bijusi prestiža ieeja. Daži skolas zēni mūs no ārpuses vēro un ķiķina, bet kad mēs esam uzrāpušies uz tempļa, tad viņi arī saņem drosmi un nāk iekšā tempļa teritorijā. Pēc kāda brīža ierodas viens čoms ar biļetēm- jā, ja nu kalns neiet pie Muhameda utt. Biļešu pārdevējs mums sāk rādīt tempļa izgreznojumus un stāsta, ka pats interesantākais esot no galvenās ieejas puses. Ejam viņam līdzi jeb uz leju. Te ir zemākā daļa, kur ir attēlota Bivas (?) cīņa ar milzeni. Šī daļa esot attīrīšanās no visa grēcīgā. Tad seko otrā daļa – starp galveno ieeju un tālāko tempļa daļu, kur ir attēlots vīrieša dzimumloceklis ceļā uz dzemdi, tas neesot jāsaprot burtiski, bet kā cilvēka mūžīgā tiekšanās uz sevis pilnveidošanu. Trešā daļa esot vissvētākā.
Kad es lasīju par templi, tad man likās, ka tas būs baigi erotiskais, bet templis atstāj ļoti harmonisku iespaidu, un daudzie dzimumlocekļi liekas kā normāla grāmata par cilvēka attīstību. Vīrs gan saka, ka šis esot pirmais templis, kur viņš redzot onanējošu statuju, bet tā kā šī skulptūra ir nomaļus, tad arī tā netraucē kopējam iespaidam.
Te ir arī daudz dažādu zvēru un rāpuļu skulptūras. Savdabīgs skats.
Nu ir ieradusies paliela skolnieku grupa, kas grib ar mums fotogrāfēties. Ilgi gan mums tā fotogrāfēšanās nesanāk, jo sāk līt.
Šoferim sakām, ja viņš redz kādu katellas augu, tad lai pietur. Viņš par mums pārsmejas, ka mēs tā apbrīnojam varenu augu un pat fotografējam (Tas būtu tas pats, ja Latvijā kāds apbrīnotu kartupeļu ceru.) :))
Šoferis visu laiku ir braucis tik fantastiski – asfalts ir bedrains, bet mēs to neesam jutuši, minimotociklisti ir mēğinājuši mūs terorizēt, bet viņš jau laikā ir to paredzējis utt.; to mēs protam novērtēt ar 50.000 dzeramnaudu.
Līdz vilcienam ir kādas 45 minūtes, tāpēc izejam mazu līkumu pa Solo, bet te viss liecina par dziļo provinci un atpalicību.
Ar vilcienu atpakaļ uz Džodžu. Pakojam somas.
