Apburošā Vjetnama un khmeru citadele - Kambodža

oskars šmeliņš 01.01.2013 34 min lasīšanai 128 foto

Šo maršutu bjiu vēlējies izbraukt jau pasen, lai paraudzīties uz to no sava skatu punkta .

Lai gan stāstījums padevies kā īsts garstāsts vai neliels ‘’romāns’’, ļoti ceru, ka tas liksies gana interesants un kādu, iespējams, pamudinās doties uz šo mītiem un varbūt pat maldiem apvīto zemi...Tas arī bija mana rakstītā mērķis.

Pirmo reizi šo valstu tūrprogrammas kopā ar Laosu ieraudzīju Impro mājaslapā (un tas patiešām bija par labu cenu, uz nākamo gadu tas gan kļuvis nedaudz dārgāks!). Pēc ilgas domāšanas Laosu es atmetu lielu papildizmaksu dēļ, jo ‘’lētās aviokompānijas’’, piem. Air Asia (kas īstenībā nemaz tik lēta nav) no Kambodžas turp nelido ,plus vēl Laosas vīza un visbeidzot dienu skaits man bija ierobežots- 16 dienas, tas ir nepietiekami, lai apceļotu ‘’trīs vienā’’, jo man bija jāatskaita ~3 dienas ceļam ar palikšanu vienu nakti Bangkokā. Kad biju iegādājies akcijas biļetes ar ‘’turkiem’’ līdz Bangkokai, nolēmu,ka 3 dienas veltīšu Kambodžas apskatei, pārējās Vjetnamai. Mans galvenais uzstādījums palika nemainīgs- primāri mērķis bija fotogrāfēt putnus un dabu, vietās uz kurieni ‘’parastus mirstīgos’’ tūrfirmas neved. Jaatzīstās, ka Kambodžā es neizpildīju ‘’šos putniem un sev dotos solījumus’’, toties ‘’Vjetnamas lidoņi’’ ar uzviju visu kompensēja ...

Ielidoju Bangkokā. Tā kā vienīgais Air Asia reiss uz Pnompeņu bija jau izlidojis, iegādājos Taizemes ‘’vienreizējo’’ vīzu un devos uz jau iepriekš noskatīto viesnīcu. Tā parasti ir viena un tā pati, jo maksā samērā lēti un atrodas labā vietā, kur daudz tirdzniecības centri, neatrodās nomaļā vietā, kā arī ērtības viesnīcā ,uc. ir ļoti pieklājīgas. Pēcpusdienu un vakaru veltīju atpūtai , augļu degustācijai, pēc kuriem biju patiesi noilgojies. Olalā- ananāsi , arbūzi, mango, mangustīni , rambutāni, papaijas, šo sarakstu varētu vēl ilgi un dikti turpināt...Tā kā biju ļoti noguris no ilgā pārlidojuma caur Stambulu, ar nīkšanu lidostā, devos atgūt spēkus salonā , izvēloties pēdu masāžu. Hi-end! Izgājis no tā, esmu gatavs lēkt, skriet, diet, godavārds- foršas sajūtas! Izlēmu, ka šajā sutoņā ar fiziskajām aktivitātēm nevajag pārspīlēt un devos pie miera.

Nākamā dienas rītā devos ar taksi uz lidostu , lai lidotu uz Kambodžas galvaspilsētu Pnompeņu. Kad ierados lidostā, pirmā neierastā procedūra pie pasu kontroles bija abu roku un visu pirkstu skenēšana (acīmredzot te meklē personas, kuras pieļauju , ir iepriekš veikušas noziegumus, kuras interesē Interpolam, t.sk. dzimumnoziegumus) , tā beidzās veiksmīgi, un kad biju ieguvis Kambodžas karalistes vīzu, devos ar taksi uz viesnīcu. Uzreiz pamanīju un tas man izrādījās liels pārsteigums, ka auto brauc pa pareizo pusi, proti, pa labo. Nu paldies jāsaka francūžiem ,kuri iedibināja šo šķiet vienkāršo un visnotaļ normālo eiropiešu braukšanas stilu un kārtību. Blakus brālīgajā Taizemes valstībā visi pārvietojās , ‘’pateicoties’’ snobiskajiem angļiem un ne tik snobiskiem austrāliešiem. Jāatzīmē, ka Kambodža reiz saucās Kampučija, un milzīga tautas daļa, proti, ~3 miljoni aizgāja bojā šausminošajos Pola Pota pret tautu vērstajos noziegumos. Šis vājprātīgais psihopāts ierindojams vienuviet ar Staļinu un Hitleru...Pat no Budas nav piedošanas no šīs miermīlīgās, pagalam vienkāršās un jaukās tautas par genocīdu pret paša tautu un miljoniem nomocītu kambodžiešu.

Tagad šajā Indoķīnas zemē dzīvo apt. 14 miljonu iedzīvotāju. Valsts ir uz t.s. kapitālisma ceļa, bet tai vēl garš un smags ceļš ejams, atšķirībā no kaimiņiem Vjetnamas un īpaši Taizemes ,kuras ir platu soli priekšā. Vēl sliktākā stāvoklī ir vienīgi Laosa (Taizemes brāļu tauta), Mjaņmā neesmu bijis ,bet šķiet,ka tāpat kā Kambodža tā ir vienādā līmenī un atrodās,šķiet, ‘’uz pareizā ceļa’’... Starp citu, kambodžiešus sauc arī par khmeriem. Milzīgu pienesumu no tūristu atstātiem miljoniem nepārprotami ienes ‘’8.pasaules brīnums’’ – dziļi džungļos noslēpusies Angoras pils,kura celta 13.gadu simtenī, un kura ir lielākā reliģiskā būve pasaulē! Par to vēlāk. No lidostas pavadu 1,5 stundu satiksmes korķī, esmu pikts un dusmīgs, jo pilsēta ir daudz mazāka kā Bangkoka ,bet ‘’bardaks’’ uz ceļiem vēl lielāks. Patiesības labad jāsaka, ka bija darba dienas beigas... Pa ceļam palūdzu šoferim piestāt pie autostas ,lai savlaicīgi iegādātos autobusa biļeti braucienam uz Siem Riepu (šeit atrodās Angkoras pils un lielākā Indoķīnas ezers- Tonle Sap). Jāsaka, ka šoferis ’’palīdzēja’’ iegādāties biļeti uz apšaubāmas kvalitātes deluxe autobusu un šis pār- brauciens palika atmiņā kā viens no negatīvajiem momentiem manā ceļojumā. Iekārtojies viesnīcā (numurs toties bija ļoooti labs- ar vairākiem balkoniem un vienreizējo skatu uz krāšņi izgaismoto Sudraba Pagodu), devos vakariņās. Jāsaka, ka Kambodžas virtuve nav tik daudzveidīga kā taizemiešu, bet arī ir gana pikanta un garšīga – viena no galvenajām tās sastavdaļām ir zivs. Visos sevi cienošos restorānos un citos ēdināšanas uzņēmumos tiek piedāvāta zivs Amok kambodžiešu gaumē. Tas ir viņu nacionālais ēdiens. Tā ir zivsbiezu kokosriekstu un karija mērcē, ietīta banānu lapās un pasniedz to ar tvaicētiem rīsiem (sastāvā vēl ir ingvers, citronzāle). Katrā vietā tā garšoja mazliet savādāk, bet visur garšīgi gan! Arī springroļļi tur ir iecienīti. Taču pārsteigums mani gaidīja vēlāk Vjetnamā , kuri kaismīgi aizstāvēja savu viedokli, ka tas ir vjetnamiešu izdomāts ēdiens,nu ej Tu tiec gudrs ar viņiemJ. Paši kambodžieši stipri atšķīras no vjetnamiešiem gan pēc izskata- tie ir tumšāki , gan pēc runasveida, valodas un citam nacionālajām īpatnībam. Paņēmis vairākus aliņus (vietējos, bet nekas īpašs) apsēdos sava numura terasē un baudīju naksnīgo Pnompeņu.

Rīta programma bija sakārtota tā, ka tūdaļ atradis sev tuk-tuk (kas ir greznāki un platāki ka taizemiešu) devos pilsētas apskates eksursijā. Transporta līdzeklis gana labs un galvenais, ka lēts. Pnopmpeņa, lai arī nav ļoti iecienīta vieta starp populārakajiem tūrisma maršrutiem, ir ļoti skaista arhitektūras ziņā pilsēta ar daudziem tempļiem un pagodām. Tā atrodās Mekongas upes krastos, un, kā zināms tā ir Indoķīnas likteņupe un tā vijās cauri četrām zemēm, Taizemi, Laosu,Vjetnamu un Kambodžu, izņemot Mjaņmu. Galvenā Pnompeņas arhitektūras nagla ir Sudraba Pagoda, kas gan vairāk laistījas zeltā nevis sudrabā. Šo pagodu dēvē par sudraba, jo grīda pagodas iekšpusē izklāta ar 500 sudraba plāksnēm. Pasakaini un krāšņi, ar fascinējoši skaistiem tempļu tornīšiem un jumtiem. Vēl intereses vērta bija Pnom tempļa (Wat Phnom) apskate, kuras ieeju pie kāpnēm sargāja septiņgalvainās čūskas galvas. Lai gan ir karsts , laiks paiet ātri, šī vieta patiešām ir vērta , lai to apstaigātu un aplūkotu ciešāk. Vēl man atmiņā palika Nacionālais muzejs un, protams, Karaļa pils komplekss ,kas gan manu sajūsmu izsauca, redzot to no ārpuses, jo laiks nepielūdzami gāja uz priekšu. Pa ceļam , mans šoferītis apturēja pie viena koka ,kuras lapotnēs gulēja milzu sikspārņi vai lidojošās lapsas (info tiek precizēts) ar galvām uz leju. Citos kokos tos nemanīju, šāds pats koks tika ‘’apciemots’’ arī otrajā lielākajā pilsētā Siem Riepā. Pnompeņu dēvē vēl arī par ‘’četru seju pilsētu’’ ,jo uz viena no torņīšiem ir attēlota cilvēka galva ,kura ir apskatāma no četrām debespusēm. Vēl tiek man izrādīts genocīda muzejs,kurš atrodas Pola Pota cietumā. Blakus man atbraukusi arī vācieši,kuriem tiek stāstīts par šīs valsts asiņaino pagātni. Kā liecība tam, redzama ir vienā no Stupas stikla sienām sakrauti cilvēku galvaskausi. Šeit ir veikti arī masu pārapbedījumi. Laiks doties uz viesnīcu pēc mantām. Vēl tikai interesants suvenīru veikala apmeklējums , kuros iegādāti khmeru daiļamatniecības priekšmeti, kā ,piemēram, lielāki un mazāki dažādas nokrāsas zīda lakati, kuri jāsaka ir ļoti kvalitatīvi, nav dārgi un aizņem maz vietas koferīJ...Vēl tikai pusdienas un došanās uz t.s. autoostu, kura gan jāsaka bija visai netīra un manī pamatoti raisīja aizdomas, ka mana odiseja uz džungļos pazudušo Angkoras pilsētu, kura atrodās pie Siem Riepas pilsētas (kura vel nesen bija samērā necils lau ciematiņš) būs ilga un mokoša...Bet prognozes pārspēja piedzīvoto, tas bija īsts murgs 7,5 stundu garumā (toties manā finanšu bilancē uzradās ‘’lieki’’ 80 lati , salīdzinot , piemēram, ja būtu izlemis lidot). Kad ieraudzīju busā vēl 2 pārīšus baltos cilvēkus tā kā mazliet nomierinājos (bija jau braucis vairākkārt gan Taizemē ,gan Malaizijā) , taču izrādījās par agru... Drīz vien sapratu, kāpēc lielākā daļa ‘’normālo’’ tūristu izvēlās lidot, buss bija pārpildīts, ceļu segums bija vietām vienkārši nekāds, kur vidējais ātrums bija ap 30 k /h un buss 325 km veica 7,5 stundās ( ar vienu lielo stopu)... Vietējiem, kuri iekāpa pēdējie , vietas tika laipni piedāvātas turpat uz ... kāpnītēm, tādā veidā, piemēram, viens pārītis stoiciskā mierā pavadīja kādu stundu. Citai meitenei ,kurai vieta tika laipni ierādīta pašā priekšā , kājām vienkārši nebija vietas, jo attālums līdz busa priekšgalam bija kādi 30 cm... Kad devos uz tualeti, atvainojos, durvis izrādījās nobloķētas ar kādu veļas mašīnu vai ledusskapi, kuru manos spēkos nebija atgrūst... Šoferis mierīgi paziņoja, ka drīz būsim klāt (~1h)...Kā noslēgums visam bija, blakussēdētāja nejaušā ‘’barības nesaturēšana orālā veidā’’J... Tika mainīta garderobe, ‘’neatejot no kases’’... Arī vienīgais stops bija visai uzjautrinošs, jo vietā kur apstājāmies tādā kā ‘’pirtsgaismā’’ nebija iespējams atrast ko paēst , jo vienkārši viss bija jau apēstsJ...,Pārgājis šosejai pāri , ielas ēstuvē sastapu vietējo sievieti, kurai ar žestiem mēģināju parādīt, ka dikti gribās ēst, sapratu, ka vairāk kā baltos rīsus un vistas gabalu nedabūšu , sāku baudīt khmeru lauku ēdienu galīgā pustumsā kopā ar vistām un gaiļiem un puspliku puisēnu (vispār laukos daudzviet mazus puisēnus nemaz neapgērbj, tie bieži vien skraida kā no mātes miesām iznākuši) , kuram uzdāvināju Latvijas šokolādi, par kuru tas bija ļoooti priecīgs. Laimīgi tomēr sasniedzu galapunktu, kurš izrādījās izdangāta un tumša pagalma izskata baigā nomalē , mulsuma pārņemts nodomāju, kur tad ir tā lielā pilsēta, kas minēta aprakstos, tūdaļ tika aizvērti vārti, lai neviens no tā netiek laukā un pieklājīgi tūristiem tika piedāvāti tuk- tuk par salīdzinoši lētu naudiņu. Turpinājums bija gana optimistiskāks kā likās sākumā- kad izgriezāmies uz šoseju un pabraukuši 500 m, sapratu, ka tā nekur nebija pazudusi, biju vienkārši palaidis garām. Ieradies savā viesu namā jeb guest housā , par kuru iepriekš internetā biju samaksājis 15USD par nakti, es atviegloti nopūtos... Tā kā atsauksmes par šo viesu māju bija glaimojošas, es izvēlējos tieši šo un ne mazākā mērā nenožēloju, serviss bija ekselents, darbinieki ļoti laipni, ēdiens samērā garšīgs un tas atradās ļoti tuvu centram. Arī tuk-tuk šoferis tika atrasts super. Pats pieteicās nākamajā rītā. Tas bija visai nozīmīgi ,jo ar viņu es pavadīju veselas divas dienas, un, pateicoties viņa pieredzei, vienkāršībai un samērā veiksmīgajai maršrutu izvēlei, izjutu patiesi ļoti patīkamus brīžus un viss iepriekš piedzīvotais ātri aizmirsās...Nākamā rītā devos ar tuk-tuk uz 12 km attālo liellaivu ostu , no kurienes tālāk var doties kruīzā pa lielāko Indoķīnas ezeru Tonle Sap. Ceļš līdz turienei nebija ar gludu asfaltu noklāts, bet interesants gan. Piestājām daudz, jo visur likās tāda eksotika, daļa mājiņas bija uz peldošiem pāļiem ezera krastā , te bija ko fotogrāfēt, cilvēki trūcīgi , arī piemājas saimniecība tāda pati, visur daudz bērnu- smaidīgi, vienkārši un nācās šur tur apturēt, lai pabildētos kopā, uzņemtu kādu īsfilmiņu. Bijām arī apstājušies pie lotosu fermas. Te audzēja lotosa ziedus, ūdens līdz ceļiem vai drusku pāri, bet ezera dibens staigns un man ļoti neieteica mēgināt brist, lai tiktu pie lotosa ziediem, pat brīdināja ,ka te esot dēles... Tā sabildējušies,un klāt bija arī mūsu galamērķis. Saule jau bija augstu, pat stipri karsēja. Tūdaļ divas daiļavas ar paplātēm piedāvāja itkā aukstus dzērienus, kaut kādas uzkodas...Paņēmu, jo nodomāju, kazi, kur vēl pusdienas nāksies ieturēt... Tad palūdzu šoferītim noskaidrot , kā tikt un cik maksā ,lai tiktu līdz Prek Toal – tas ir putnu rezervāts ezerā, līdz kurienei izrādās bija jābraucot ar lielljaudas motorlaivu ~1,5 stundu. Cena izrādījās gandrīz kosmiska, tikai par braukšanu ar laivu 90USD (jā, starp citu, aizmirsu pateikt, ka norēķini visur tikai dolāros, vietējie reāli , 4000 reāli= 1 USD netiek uzskatīti par naudu, atšķirībā no Vjetnamas, kur ‘’pieprasīja ‘’ tikai vietējos dongus, 20 000 dongi- 1 USD). Sāku domāt - saule jau zenītā, kamēr tiksim, kamēr atradīsim gidu, kamēr tiksim līdz pirmajai putnu pulcēšanas vietai, būs jau neizturami karsti, kā nekā aklimatizācijas grūtākā, proti- 3. diena! Padomāju, ka man vēl 1,5 diena rezervē, braukšu rītdien ~6AM, taču izrādījās, ka stipri alojos, kā vēlāk noskaidroju pilsētas informācijas birojā- sestdiena un svētdiena šim valsts nozīmes biosfēras rezervātam esot brīvdiena. Tas man bija kā auksta dušaL... Nu neko, redzot manu bēdīgo sejas izteiksmi, šoferītis pieteicās man aizvest pie ‘’kaut kādiem lauku putniem’’ , kaut ko jau arī redzējām, dažus pat nobildēju, bet nekas īpašs, pie tam saule karsēja ne pajokam. Sarunājām,ka agri no rīta viņš mani vedīs uz it kā džungļiem ,kur obligāti būtu jābūt putni(hot)... Pēcpusdienā devāmies uz slavenāko tūrisma objektu Kambodžā un pat visā Indoķīnā- senās Angkoras impērijas pils kompleksu, kurš sastāv no vairākiem lielākiem un mazākiem tempļiem, kā,piemēram, Baijonas (Bayon) templis, Ta Prom (Ta Phrom), Ziloņu terase, Apsara un Sra Srang (Srah Srang) monumentiem. Biļetes uz šo 8.pasaules brīnumu pārdod gan vienai dienai, divām un pat veselai nedēļai. Man kā dabas cilvēkam, pietika ar 3 stundām pēcpusdienā. Paspēju arī uz saulrietu, kaut arī jāsaka, ka rietēja saule pretējā no Angkoras pusē, tātad uzleca tā tieši aiz tempļiem, bet man rīt rītam bija citi plāni. Jāatzīstas, ka patiešām Angkoras tempļu komplekss ir varens, iespaidīgs, pat mistisks, laika zobs sagrauzts, un tas pievilina desmitiem tūkstošu tūristu katru dienu un cauru gadu. Kad devos mājās, pa īstam varēju novērtēt , cik un transportlīdzekļi sabraukuši- gan lielie tūristu busi desmitiem, simtiem mazāku busiņu un tuk-tuk, lērums motociklu, velosipēdistu un autobraucēju. Jā, starp baltajiem tūristiem ļoti populāri bija šeit atbraukt ar īrētajiem velosipēdiem. Vēl tikai atliek piebilst, ka šī 13.gadu simteņa Angkoras pils komplekss ir lielākā reliģiskā būve pasaulē. Laikam pašam jāredz, lai spriestu par kādreizējās Angkoras impērijas varenību.

Tā kā bija tumšs devos atpakaļ uz viesu māju, vēl tikai banānu šeiks-kokteilis (shake), auksts aliņš ar nacionālajām vakariņām.

Nākamais rīts , agrs un cerīgs. Devāmies ar moto tuk-tuku jau tālāk no pilsētas, kādus 20 km, un ,kad ceļš palika arvien šaurāks un bedraināks, šoferis atkabināja karieti no motocikla un tālāk devāmies kā motobraucēji. Klāt bija solītie džungļi, kas gan vairāk atgādināja biezi saaugušus krūmus 2 m augstumā ar ūdens tērcītes apkārt tiem... Kad sandalēs sāka smelties ūdens un motocikls stigt dubļos, sapratu, ka manai fototehnikai šis brauciens varētu arī nepatikt...Te sāku lūkoties apkārt un vienīgais, ko es ieraudzīju un saklausīju – bija skaists mazputniņš vārdā Tailorbird . Tam bija oranža cepurīte, zaļš ķermenis, man par prieku skaisti sadziedājās ar tādu pašu oranžgalvīti. Dzirdēt viena lieta, redzēt –cita. Paspēju nobildēt divus kadrus un ,lai kā arī centos, kadrā man nebija lemts tos vairs noķert. Redzējis vēl dažus ‘’nesvarīgus’’ putnus, sapratu, ka šajā apkaimē nav ko meklēt. Šoferi tas nesamulsināja, tikpat nopietnā balsī viņš piedāvāja ‘’nākamos džungļus’’ , no kuriem es laipni atteicos. Saule sāka cepināt. Sapratu, ka man laiks ir dažu suvenīru iegādei, pusdienām, viesnīciņas check-outam un, protams , pēdu masāžai. Salīdzinot sapratu, ka taizemiešu-kambodžiešu pēdu masāžas ne ar ko neatšķiras, bet varbūt arī atšķiras, par ko man nebija tomēr īsti jausmas, jo es šajā nopietnajā procesā cieši iemigu. Tuk-tuk beidzamo reizi mani aizvizināja uz gesthauzi pēc mantām, kā rezultātā no veļas mazgātuves saņēmu mazliet rozā iekrāsojušos džinsus (bikses apakšdaļā)... Novērtējis situāciju, ka droši vien laiks pienācis iegādāties jaunas bikses , devos uz Siem Riepas lidostu, lai ar Cambodia Angkor aviokompānijas lidaparātu pārlidotu uz lielāko Vjetnamas pilsētu Hošiminu jeb Saigonu , kā to dēvēja agrāk. Atvadījamies lielā steigā, jo reģistrācijas laiks gāja uz beigām. Pirmo reizi savā ceļojuma ‘’karjerā’’ dzirdēju savu labi izrunātu uzvārdu paziņojam pa lidostas informatīvo telpu, jo , iečekojies lidostas recepcijā izskaitļoju, ka man ir gana laiks ,lai apmeklētu vietu, kur ‘’parasti ķeizars iet ar kājām’’:D .

Nepilnas stundas lidojuma tika pasniegtas arī vieglas uzkodas. Te vietā piebilst, ka iespējams samazināt izdevumus un no Siem Riepas var doties ar nakts autobusu vai dodoties mazliet garākā ceļojumā pa Mekongas upi ar ātrlaivu. Tas maksā reizes 4 lētāk kā avio, bet atceroties ‘’ilgo ceļu pa bezceļiem no Pnompeņas uz Siem Riepu’’, negribēju sevi vēlreiz pakļaut fiziskiem un psihologiskiem satricinājumiem.

2.daļa- Vjetnama.

Vjetnama ir valsts , kurā nevar iebraukt, vīzas vienkārši iegādājoties lidostā ,šajā uz sociālismu orientēto republiku var ieceļot, ja kāds Jūs iepriekš ir uzaicinājis. Es aicinājumu ieguvu, stājoties virtuālajos kontaktos ar tūrfirmām Vjetnamā, kuras mani ļoti labprāt gribēja redzēt lidostā , lai satiktu un tikpat laipni palūgtu no manis 55USD , un šīs finanšu manipulācijas rezultātā es 5 min. laikā ieguvu brīnišķīgu Vjetnamas tūristu vīzu. Šeit vietā piebilst, ka par alternatīvu darījumu man Rīgā noplēstu veselus 70 el-es. Lai mans ceļojums būtu pēc iespējas ‘’zaļāks’’ un Vjetnamas dabas procesiem tuvāks, es patērēju daudz laika, lai jau mājās iegūtu maksimālu plašāku informāciju par ceļošanas iespējām valsts dienvidos un dienvidrietrumos. Lielu atbalstu man sniedza internetā atrasts draugs (brīvprātīgie gidi ir visai izplatīti visā Indoķīnas teritorijā), kurš man bija savācis un apkopojis ceļojuma maršrutus, izmaksas un kā vislabāk šajās vietās nokļūt. Jāsaka, ka viņš- vārdā Sy pārspēja visas manas cerības, viņš bija izcili samenedžējis tūres, gan slavenajā Cattien nacionālajā parkā , kurš atrodās ~160 km ziemeļrietumu virzienā, gan arī tai sekojošam Dong Nai biosfēras rezervātā (50 km no Hošiminas) . Kā vienreizēji brīnišķīgs akords pirmajai ceļojuma daļai bija, kad pēdējā dienā pirms došanās uz Hanoju, pavadīju fantastisku vakaru kopā ar Sy un viņa kuplo ģimeni pat veselos divos Hošiminas restorānos. Bet visu pēc kārtas.

Pāris vārdus vēl par Vjetnamu. Tā sniedzās no Ķīnas dienvidiem līdz Kambodžas robežai un attālums starp galvaspilsētu Hanoju līdz dienvidu ‘’galvaspilsētai ‘’ Hošiminai pārsniedz 1450km. Platumā gan šī zeme neaizņem vairak par 300-400km (dienvidos). Tai ir milzīga jūras robeža. Demogrāfiskā sprādziena rezultātā Vjetnamā jau šobrīd iedzīvotāju skaits strauji tuvojas 90 miljoniem. Vairāk tikai ir Japānai un Indonēzijai, neskaitot ,protams , mega lielvalstis Indiju un Ķīnu.

Pēc izskata vjetnamieši vairāk līdzinās ķīniešiem, proti ,ādas krāsa tiem gaišāka kā dienvidu kaimiņiem, tie ir arī tikpati naski ir uz tirgošanos kā ziemeļu kaimiņi. Valoda tiem arī līdzīga kā ķīniešiem , bet rakstībā ir liela atšķirība- hieroglifu vietā tie lieto latīņu burtus. Liekas, ka viegli – ha, kas tev deva, jo – pastkaņos tiek lietotas 6 veidu uzsvari, un tas reāli tiek attēloti ar ‘’divpunktēm, aplīšiem, šķērsvītrām uz vienu un otru pusi’’...Pēdējā zilbi bieži vien ir ar kāpjošu intonāciju , tādā veidā šķiet, ka vjetnamieši samērā asi par kaut ko strīdās...

Ārā mani gaidīja Sy brālēns un kaimiņš, puisis vārda An. Pateicis taksistam mana hoteļa adresi , pats devās līdzi ar motociklu. Hotelis bija biznesa darījuma centrā , bet visai vienkāršs. Iekārtojies un izpakojis visas savas dāvanas no Latvijas, kuras tūdaļ pārceļoja uz mr. An mugursomu (nākamais gids un internetā iegūtais draugs Sy bija darba darīšanās Bangkokā, viņš,starp citu, strādā par sertificētu būvinženieri, tāpēc sagaidīja mani viņa radinieks). Pēc suvenīru atdāvināšanas biju visai atvieglots, jo ceļojuma somas svars un apjomi zīmīgi saplaka. Īsā duša, jā, starp citu, Vjetnamā vannas istabās vienmēr var atrast suvenīra ķemmi un it kā vienreizējo zobu birsti komplektā ar zobu pastu (piem. kaimiņzemēs šādas ekstras nebija, tur populārāki bija mazie suvenīrdušas un šampūnu pudelītes ar attiecīgās viesnīcas logo). Devāmies ar mocīti meklēt kādu labu vjetnamiešu ēstuvi, bet apbraukuši vairākus riņķus netālu no viesnīcas, sapratu, ka mans gids neorientējās šajā pilsētas daļā un pēc neilga laika apstājāmies pie restorāna, kas iekšā izskatījās kā milzīgs bistro. Apkalpo tur zibenīgi, pamanu,ka pie netālā galdiņa jautrību sit augstu vilni, šķiet tiek svinēta dzimšanas diena. Mēs izvēlamies ēdienus pēc kompanjona ieteikuma, tie ir gana garšīgi, kaut arī īsti labi nestrādā gremošana un apetīte ir viduvēja (jāsaka, ka tā bija vienīgā reize, kad izjutu gastronomisko diskomfortu ). Ja, mocīšiem , ir paredzētas stāvvietas, kamēr Tu izklaidējies, tie tiek apsargāti par nelielu naudiņu. Pēcāk tieku vests uz interesantākajām Hošiminas vietām. Jāsaka, ka šī lielākās valsts pilsēta ar turpat 10 miljoniem iedzīv. (2010.g. bija ~8 milj. un 3, 5 miljoni motociklu!!!) , skaista ir īpaši naktī. No arhitektūras viedokļa, pilsētā nav īpaši daudz ko redzēt, skaistākās ēkas ir no franču valdījuma laikiem- galvenā pasta ēka, pilsētas rātsnams, Hošimina piemineklis, Saigonas opera jeb municipalā teātra ēka. Iepazinies ar šīm atsvešķajām arhitektūras pērlēm, devos atpakaļ uz viesnīcu. Jāpiezīmē,ka savu tagadējo nosaukumu tā ieguva 1976.gadā, kad ziemeļvjetnamas karaspēks ieņēma dienvidvjetnamu, kuras galvaspilsēta bija Saigona (vēl šobrīd daudzi tā šo dēvē) .

Mr. Ans ar moci laiž pārdroši, pa sarkano luksofora gaismu šeit drīkstot nogriezties pa labi, atšķirībā no Hanojas. Pirmā diena Vjetnama ir noslēgusies.

Nākamā diena sākās ar samērā trūcīgām brokastīm (Taizemē gan ir bagātīgi brokastu galdi!) un paziņas Sy ierašanos. Sasveicinamies , atstājam manu bagāžu lobijā, un dodos apskatīt pilsētu dienas gaismā. Sy brauc lēnāk un drošāk. Vjetnamietim ir darba darīšanas, viņš mani izlaiž pie galvenajiem objektiem, to te nav pārāk daudz...Sarunājam pēc 1h satikties pie vienas no skaistākajām HCMC (Hošimina) ēkam, proti, Centrālās Pasta ēkas, ko ,protams, būvējuši francūži. Iekšā pie cilindriskas formas greznajiem griestiem stāv milzīgs vjetnamiešu simbola Hošimina portrets. Viņš ir nacionālais varonis un pēc dzīvesstāsta līdzīgs kā mums bija Kārlis Ulmanis , kurš savas tautas labā ir darījis neizmērojami daudz. Visu savu raženo dzīvi veltījis savas tautas labā un vienkāršo vjetnamiešu mīlestība ir bezgalīga. Onkulis Ho (uncle Ho) kā viņu devēja ne reizi nebija precējies, bet viņam bija ļoti daudz bērnu – visa Vjetnamas tauta viņu sauca par tēvu un onkuli! Vjetnamieši gan uzveica franču kolonizatorus, un pateicoties Hošiminas dibināja savu valsti, gan neļāva amerikāņiem pakļaut vjetnamiesu tautu. Pēcāk esot Vjetnamas džungļos atskārtu, cik grūti bija jeņķu iekarotājiem pieveikt sīkstos vjetkongus... Zeme atrodās tropu un subtropu klimatiskajās zonās, ar milzīgām aplūstošam (daudz upju) teritorijam, kur vieglajiem vjetnamiešiem bija milzīgs pārākums pret ‘’pasmagajiem’’ amerikāņiem. Džungļos viņi bija labāk adaptējušies un iztikas ziņā labi orientējos vietējos mežos . Bet , protams, ka svarīgakais un galvenais faktors bija motivācija aizstāvēt dzimteni un savu zemi pret iebrucējiem, bet amerikāņiem diametrāli pretēji – nebija stimula ,lai atdotu savu dzīvību svešas zemes dēļ. Kā atceramies, karš turpinājās vairāk 20 gadu (ASV beigu fāzē pat palielināja munīcijas un karaspēku lielumu, bet tā arī neizdevās to pa īstam pakļaut)... Galvenais iemesls bija efektīgā vjetnamiešu partizānu kaujas taktika. Šajā nejēdzīgajā karā bojā aizgājā simtiem tūkstoši nevainīgu cilvēku, vairums vjetnamiešu, kā arī 58 000 amerikāņu... Tas bija viens no lielākajiem kauna traipiem visā ASV militāro operāciju vēsturē! Sākums jau bija absolūti ‘’taisnīgs un nevainīgs’’ – pieaugoša cīņa pret komunisma ekspansiju pasaulē un tieši DA-Āzijā (kā lielākās ieroču piegādātājas atceramies bija tieši ‘’komunisma rēgu’’ liellvalstis pasaulē- PSRS un Ķīna)...

Galvenie apskates objekti arī vēstīja par šīm vjetnamiešu tautas melnākajam vēstures lappusēm, gan,- Kara muzejs, Neatkarības asambleja un citi objekti. Vēl apskates vērtas bija viena no retajām kristiešu (katoļu) baznīcām (kā zināms, vjetnamieši 80% nepiekopj nekādu ticību un skaitās ateisti , un piekritīsiet, ka priekš Indoķīnas zemes tas patiešām ir ļoti neparasti), Saigonas opera, Notre Dam teātris. Saigonu salīdzina ar mazo Parīzi , neesmu bijis Parīzē , tāpēc atturēšos teikt un,hmm, paklusēšu... man lielpilsētas vispār diez ko nepatīk, milzīgo Saigonu ieskaitot...

Mani Sy savāc un ar mocīti dodamies uz autoostu, kur lielākajā Saigonas autostā iesēžamies mikriņā, lai dotos uz valsts rietumiem – Cattien nacionalo parku, kas atrodās ~160 km attālumā. Satiksmes līdzekļi bez avio un taksīša ir pabriesmīgi, un to izmanto pārsvarā vietējie. Ja Eiropas Ford mikriņā būtu 13-15 vietas (mazliet cita modifikācija), tad vietējos tur saskaitīju vienubrīd 25 (!), pat vietās , kur aizmugurē atrodas pasažieru bagāža , ‘’ērti’’ bija iekārtojušies trīs mazi (ne siventiņi!) ,bet vjetnamieši, kuri sēdēja uz tikpat mazām taburetītēmJ... Vidējais ātrums 30-40 km, visu ceļu ekspeditors jeb mikriņa vecākais kasieris aicināja braukt gribētājus . Šādi kuļoties mēs 4-5h laikā ‘’aizkūlāmies’’ uz īstiem laukiem, kur itin nemaz nebija jūtamas lielpilsētas drūzmas. Tūdaļ mēs iegādājāmies prāmja jeb liellaivas biļeti, lai šķērsotu Dong Nai upi... Izrādās, ka parks ir nošķirts no cietzemes... Starp pasažieriem biju vienīgais baltais ,tāpēc izpelnījos nedalītu uzmanību , t.sk.,arī no videooperatora, kurš izrādījās pārstāvēja dienvidvjetnamas TV. Milzīgu interesi izraisīja iespaidīgais ‘’elektroniski-optiskais ierocis’’ – 500mm un turpat 6 kg smagais foto objektīvs. Kad bijām pietauvojušies, tiku laipni uzaicināts uz bezmaksas nakts safari, ko organizēja parka administrācija kopīgi ar Vjetnamas televīzijas cilvēkiem. Biju patīkami pārsteigts –tas labs pieteikums fotomedībam. Jāatzīstās gan , ka izņemot divu sugu briežu barus un mazu – Āzijas brūno mušķērāju ,neko citu neredzēju, taču ļoti patikās kopīgā atmosfēra izbraucienā ar televīzijas trupu, kurā ietilpa žurnāliste, kura mani ar paziņas SY (izrunā Sei) palīdzību nointervēja un 2 operatori. Protams, tas bija komercsižets, kā reklāma visai turīgajiem vjetnamiešiem , jo uzturēšanas parkā un ,piem. , 3 dienu tūre ar gidu maksāja 300USD diviem cilvēkiem + dzeramnauda gidam (ja braucējs ir viens, jāmaksā identiska summa, un tā ir cena ar ‘’atlaidi’’, jo šo pasākumu organizēja vietējais). Otrs pārsteigums viesnīčas numuriņā - pēc stiprām lietusgāzem nav elektrības... Neizsamistam, bet ejam ...vakariņās, izrādās, ka vjetnamieši māk pagatavot ēst arī šādos ekstremālos apstākļos. Ir gana garšīgi, atzīmējam ierašanos ar pāris aliņiem (pie blakus galda TV operatori niekojās ar vodku)... Drīz dodamies nakts safari, par kuru jau minēju iepriekš. Naktī elektrība parādās un varam uzlādēt akumulatorus.

Par savām foto medībām daudz neizplūdīšu, tik vien padalīšos ar pašu šķiet, svarīgāko. Cattien (Katjen) nacoionāla parka faunas un floras daudzveidību raksturo ap 350 putnu sugu, daudzu desmito zīdītāju, abinieku un citu kustoņu esamība. Parks ir valsts nozīmes aizsargājams objekts ar plašām izglītības funkcijām un nopietnu bruņotu apsardzi (pats biju liecinieks). Regulāri tiek rīkotas konferences un semināri par dabas un mežu aizsardzību ( šeit tiek apmācīti reindžeri jeb mežsargi, mežziņi). Doties iekšā dziļāk džungļos nav atļauts un nav ieteicams. Lielo plēsēju praktiski nav, bet it kā tīģeri tomēr vēl esot šajā reģiona. Cēlāmies no rīta ,protams, augšā ‘’ar putniem’’ , ap 5.30-6AM, putnu gids man bija ļoti gudrs, zinošs un pieredzējis pensionārs, kurš turklāt labi zināja , kur atrodās Latvija un Krievija . Vispār jasaka, ka gan jauni, gan veci samērā labi zināja vēsturi un ģeogrāfiju, arī attieksme bija ļoti silta un viesmīlīga. Protams, detaļās neviens nezināja, ka Latvija pirms tās okupācijas bija neatkarīga un pastāvīga valsts un, ka latviešos atmiņās par kaimiņzemi – PSRS nav absolūti sentimentālas , lai neteiktu vairāk...To viņi tā kā nezināja, tālab tika piespiedu kārtā mazliet izglītotiJ

Šis laiks Vjetnamā (novembra vidus) ir pēclietus periods un lai gan vēl ir mitrs un slapjš, saule spīd biežāk un nokrišņu ir mazāk. Agri rīti gan nebija diez ko pateicīgi labām fotogrāfijām, proti, pirmajā rītā bija liela dūmaka un fakstiski daba ‘’bez krāsām’’. Taču bija arī veiksmīgi brīži - kā atskārtu vēlāk mājās - esmu bijis viens no nedaudzajiem , kas savaļļā nofografējis pāvu (Green Greanfowl, zaļā forma, mātīte) un Olīvmuguras dzeni (Olive-backed Woodpecker), jo kā slavenā dānu ornitologa Mortena Stranges grāmatā (izd. 2000.g.) rakstīts, ka līdz šim esot bijuši daži novērojumi dabā. Milzīgs prieks un gandarījums!!! Vēl no veiksmes momentiem jāmin – zaļais bišķērājs , kuru biju redzējis ,bet nebiju nobildējis, zilbārdas bišķērājs- ļoti laba vieta šīs sugas novērošanai, jo ļoti labi izdodās to pievilināt ar balss atdarinājumiem, tad ļoti uzmanīgā un kautrā Austrumu zilvārna ar kolorīto nosaukumu angļu valodā - Dollarbird, tāpat arī Indijas zilvārna , kas augumā lielāka, un ļoti izplatīta, bet grūti ir kvalitatīvi nobildējama. Arī zivju dzenīši mani iepriecināja, īpaši retais melngalvas zivju dzenis (Black-Capped Kingfisher). Tos novēroju un nofotogrāfēju peldot ar laivu pa Dong Nai upi. Skaisti un interesanti bija plēsēji, kas lidoja augstu gaisā, daļa gan vēl nav atšifrēti (īpaši skaists un graciozs bija mazs piekūns baltā krāsā – Collared Falconet). Tāpat elegantais un milzīgais veģetārietis Degunradžputns mani ‘’sveicināja’’ koku lapotnē...Ļoti amizanti putni, kuri pārtiek tikai no augļiem ,ogām un augiem. No dzīvniekiem sastapām garastes makakas un vientuļu mangustu, kurš bija agri no rīta devies medībās...Sastapām ar savaļļas briežus (ne Hermaņa tumšos!). Kā tropu valsts piederīgajiem piedienās, mūsu acis bagātīgi lutināja taureņi dažnedažādās krāsu variācijās. Feini!

Bez faunas un floras fiksēšanas , nodevos brīvos brīžos gastronomiskajam izvirtībām, jo vjetnamiešu virtuve ir ļoti daudzveidīga un juteklīga,tā pēc ķīniešu virtuves ir viena no visiecienītākajām Tālajos Austrumos un Indoķīnā. Tā nav asa, ar ļotu plaša izvēli, kā ierasts galvenie produkti ir rīsi, nūdeles , tie ir vairāki veidi atkarībā no reģiona- dienvidi , centrālā daļa vai ziemeļi, zivs, zivju produkti, cūkgaļa, vistas un pat liellopa gaļa (retāk), nekādas ‘’superdelikateses’’ kā , atvainojos , čūskas, suņi un pat medījumi netika piedāvāti , laikam zinot manu ‘’dzīvneikmīlestību’’ ... (nelielu ieskatu varēsiet nomanīt fotogrāfijās )... Tā bija lustīgi un kvailitatīvi pavadīts laiks šajā brīnumainajā Dabas parkā (daudzviet gan ierobežotā laika dēļ nenokļuvām, jo tas patiešām ir milzīgs- 720 kv.km, un šajā parkā ietilpst gan vairāki palieli ezeri, gan purvi ,gan milzu ap ~40% bambusu audzes un mitrāji jeb vienvārdsakot- džungļi jeb lietusmeži...) .

Vieta, kur savu neaizmirstamo šovu izrāda neticami satriecošie tropu pavalsts iemītnieki , bija jāpamet. Atvadījušies no mūsu gida un pārpeldot atpakaļ laivā, devamies gaidīt savējo ‘’izcilo mikrobusiņu’’, lai es vēlak vienatnē turpinātu savu ceļojumu blakus reģionā , netālu esošajā Dong Nai biosfēras rezervātā , kas atradās nieka 50 km attāluma no Hošiminas. Busiņš bija vnk nekāds , pārpildīts divreiz virs normas, ar visiem atvērtajiem logiem,utt., Pamatīgi ceļā saaukstējos, bet kādās 4h stundās bijām vietā, kur mani sagaidīja nākamās tūres organizatori - uzņēmīgu vjetnamiešu jauniešu grupa, kuri bija puslegāli nodibinājuši savu ‘’mazbudžeta tūrfirmiņu’’. Atvadījies no sava jauniegūtā drauga Sy, sēdos lepnajā džipā un devos ~25 km uz mazu ciematiņu , kuras pilnā pasta adrese ir : Hiếu Liêm Commune, Vĩnh Cửu District, Đồng Nai Province, VIET NAM . Garām pabraucām HES ,kuras ielejā , garām tekošo (tai pašai) Dong Nai upei , atradās šis mazais ciematiņš. Tikai 50km no dienvidu megapilsētas Hošiminas, bet kāds miers un klusums! Īsumā par šeit piedzīvoto: mana programma bijā šāda, kad biju iekārtojies šīs jautrās kompānijas vadītāja un gida Hieu (izrunā Hiū) mājās (ļoti vienkārši, kā biju iepriekš brīdināts) , mani iepazīstināja ar visu grupu, kurā bija gan IT speciālists ,kurš atbildēja par mājaslapu, bija PR (public relations) puisis, vēl citam piederēja briežu dārzs , vēl kādam - zirgu ferma, visbeidzot pēdējais bija vienkārši vietējais no šī ciematiņa, tādejādi pretendējot uz viszinošākā ‘’eksperta’’ statusu...

Mājas pagalmā bija izrakts dīķis, kurā tika ķertas zivis (karpveidīgāa un samveidīgās), viena daļa vēlāk tika celtas galdā kā cienasts, bet pārējās zivteles rīta agrumā mēroja ceļu uz vietējo maztirdziņu... Vjetnamieši, kad ir ir kolektīvas vakariņas pirms maltītes dodas dušā, saprotams, ka šā ekstras tika piedāvātas arī man. Galds bija klāts ne pa jokam – gan to ko paši ēd ikdienā, gan bija speciāli ciemiņam pagatavoti ēdieni... Godīgi pateikšu, man šīs visas ēdienreizes (un tās patiešām bija daudz) sajukušas ‘’vienā lielā un biezā putrā’’... Zinu tikai to, kad ikkkatra ēdienreize šajā kompānijā izvērtās par nelielām svinībam ar aliņiem, lielu jautrību un ļoti patīkamām emocijām... Tās, bija naturāli īstas vjetnamiešu sadzīves ainiņas –kolorītas un bāzētas uz bezgala patiesām izjūtām... Šķiet, ka tādus emocionālus piedzīvojumus nevar īsti piedāvāt neviena lieltūrfirma, lai nu neņem ļaunā...

Bet īstais piedzīvojums bija tikai vēl priekšā. Nākamās dienas rītā devāmies putnu medībās...Bija sarunāta laiva (pat divas, kuras saāķējām kopā) , un pa upes augšteci turpinājam ceļu gandrīs līdz pašam HES...Te upe pārtapa vecupē, ar mazu pieteku, kur bija vērojama samērā intensīva putnu dzīve...Bija ar arī inteersanti novērojumi, kā, piemēram, vienīgais Zivju dzenītis (šis ir viņa īstais nosaukums), kurš apciemo Eiropu un mūsu Latviju (man blakus Iecavā vasarā apmetās samērā daudz šo ļoti krāšņo putnu), tāpat redzami bija ‘’mani draugi’’ - Bengālijas bišķērāji , kuriem te bija ideāls barošanās areāls- pļava ar lidojošiem insektiem, koki un arī pats galvenais –upe, kurā padzerties!

Sastapām ar citus zivju dzwnīšus- gan raibo, gan arī baltkrūša dzenīti. Nofotogrāfēju arī ierastos ūdensputnus- Lapzemes ķīvītes, vairākus gārņus un kādu no tilbītēm. Atpakaļ ceļā mūsu laivas stūrmanis motoru nomainīja pret airēšanu ar ...kājām, tas viņam izdevās ,šķiet, labāk kā citam tas būtu izdevies ar rokām... Kādi plēsēji lidinājās virs mūsu galvām, vēl krūmos saskatījām kādus mazputniņus- kā vītīti, parasto ioru, parasto vēdekļastīti. Krastā mēs devāmies jau citā virzienā, bet laiks bija jau karsts, saule cepināja, tāpēc no putniem neko dižu vairs neredzējām, ja atskaita ļoti skaistos baložu pārus – koši zaļā krāsā , ar dzelteno apakšspalvām, gaišzilu knābi un sarkanām ķepiņām. Vispār jāsaka, ka Vjetnama mani pārsteidza ar fantastisku baložu ‘’parādi’’ – Green Imperial Pigeon , Red Turtle Dove, Spotted Dove, Oriental Turtle Dove un Wedge-tailed Pigeon (tulkojumi vēl top) un viskrāšņākais no visiem Orange-breasted Pigeon- Oranžkrūšu balodis (diemžēl ļoti sliktās gaismas dēļ, foto sanāca nekvalitatīvi) , tādus vienuviet nebiju nekur redzējis līdz šim, pat putnu ‘’mekā’- Kenijā! Kad bija beigusies mūsu dienas programma, pa ceļam nofotogrāfēju skaistu plēsēju ,gan lidojot, gan majestātiski sēžot kokā. Pēc īsas atpūtas un garākas maltītes, gatavojāmies vakara naglai – pārbraucienam ar motocikliem 30 km attālumā uz džungļu nometni , vietām pa ārkārtīgi sliktiem un tikko salijušajiem ceļiem, kurus vēl ‘’pasliktināja’’ mālainā augsnē. Visu ņēmām līdzi uz motocikliem - gan pārtiku, gan dzērienus, gultas veļu ,uc. Ceļojums bija tiešām ekstremāls, jāpasaka tikai tas, ka vienīgie, kuru mocis nekrita, bija mūsu ekipāža, pārējie līdz mērķiem tika, nošmulējušies līdz ausīm:D Bet tas ne uz sekundi nemazināja prieku un emocijas , kādas mūs bija pārņēmušas, laimīgi tikām līdz džungļu viesu mājai...Principā to par viesu māju nosaukt ir grūti, drīzāk tā ir mežsargu-reindžeru atpūtas māja, kurā dzīvo un strādā trīs sūri vīri, kuru galvenais uzdevums ir apkopt monumentu - pieminekļu kompleksu Vjetnamas kara varoņiem, bet otrs uzdevums ir ‘’bioloģisks’’ – apsargāt un uzmanīt, lai neviens svešais šais lietusmežos neko sliktu nedarītu - nu tāda mežsargu un mežziņu funkcijas izpilde. Mūs uzņēma silti, tad remdena duša ‘’cietušajiem’’, un visi kā viens ķērās klāt (izņemot mani) pie svētkus vakariņu gatavošanas. Tieku iepazīstināts (ar lepnumu) ar mājas vecāko- solīdu kungu jau stipri pusmūžā...Uz galda tiek likts vietējais brendijs ar bambusiem dzinumiem iekšā un uzrakstu ‘’Putinka’’ , tas man vēl šim ir noslēpums, kā šīs etiķetes nonākušas līdz šejienei... Sēdāmies pie galda , un pirms vietējās dziras baudīšanas, kas jāsaka bija ļoti ekselenta (no paliela daudzuma galva no rīta nesāpēja itin nemaz), uzsaucām tostu ar vietējo alu – viņi ‘’prozit’’ vietā , glāzes un krūzes virza uz centru vienuviet , izsaucot ‘’Jo’’ vienā balsī! Pēc daudziem ‘’jo’’ ķērāmies klāt pie ‘’bambusa brendija’’,(kurš bija gaiši brūnā tējas krāsā), grādi šķiet tam bija analoģiski mūsu šnabim – ap 40°, par ēdieniem atkal nekādas saprašanas, atminos, ka vissuperīgākā bija uz oglēm ceptas cūkkgaļas šķēles vjetnamiešu gaumē, daudz bija visādu iepriekš neredzētu zaļumu, ko visus laikam zināja tikai vietējie floras pazinēji... Dzira darīja savu, bezgala sirsnīgie un vienkāršie vjetnamieši viesim par godu (visi deviņi) nodziedāja ...KATJUŠU vjetnamiešu valodā(shock)... Patiesi forši un vārdiem neaprakstāmas sajūtas...Tās sita augstu vilni, bet dziesmas harmoniski pārgāja ļoti melodiski melanholiskās dziesmās, jo bija iedarbināts ‘’nakts karaoke ‘’ ar visu mikrofonu, monitoru un vārdu tekstiem...Diemžēl jāsaka, ka stāsta autors tika iebalsots žūrijā, jo nebija laicīgi iemācījies nevienu vjetnamiešu dziesmu (visa programma bija vietējā dialektā)... Žūrijas vadītāja pienākumus pildīju apzinīgi, jo bambusa šnabja pudeles mainījas cita pēc citas, tā cena ‘’džungļu veikaliņā’’ bija nepieklājīgi zema – 2.50Ls bez pvn:D ... Galvenā balva tika vietējam tūrfirmas dalībniekam ar facebookā pieņemto pseidonīmu - Paradise to Horses, viņš vienīgais sasniedz 99 punktu atzīmi. Balle beidzās ar reālām noguruma pazīmēm, cits sāka šņākuļot turpat pie galda, vēl jauniešiem nakts apgaita , bet man tiek ierādīta karaliska vieta - vienīgajā gultā es feini atpūtos (pārējiem bija gana askētiskāki apstākļi – matracis,guļamaisi ar pretodu tīklu... ). Jāsaka gan , ka nekādi insekti mani nesakoda (izņemot pirmajās dienās Kambodžā, laikam jau mazās skudras) un rāpuļi, abinieki un bezmugurkaulinieki mūsu apartamentos neielīda(bat)... Šis patiešām bija jaukākais piedzīvojums manā ceļojumā!

Rīts atmodās dzestrs , bet paši jutāmies moži, bez saguruma pazīmēm...Pēc vienkāršām brokastīm devāmies atceļā, jo pēcpusdienā man bija jādodās uz Saigonu. Nekā ievērības cienīga nebija, atsveicinājāmies no viesmīlīgajiem mežsargiem, devāmies ceļā. Spīdēja saule, ceļš bija apžuvis un braukt bija vieglāk. Vēl tikai atvadu pusdienas, kas atkal pārvērtās ‘’mazā festivālā ar daudziem aliem ‘’ - kāda nomaļā lauku kafejnīciņā tika celti galda visādi vietējie ēdieni , un kas interesants, ka uz beigām tiek atnests katls ar pavardu, kurā pašam jāmet iekšā visādi produkti, vairāku veida sēnes, dārzeņi, tofu siers un pa kādam zivju produktam (garneles,krabji) ..Pienāca laiks atvadīties no šīs fantastiksi jautrās un sirsnīgās kompānijas, vēl Hiū mani aizved līdz savām majām , sakārtoju somas, un mani jau gaida džips, atvadas no gida mammas (kādus 10-15 jau esot atraitne), kurai novēlu labu veselību un dzīvesprieku... Pateicos par viesmīlīgajam mājām, dodamies ceļā. Saigonā esam pēc pāris stundām, jo Hiū ir sazvanījies ar manu iepriekšējo gidu Sy , kurš sagaida ar mocīti mūs vienā no pilsētas nomalēm, kurā pats arī netālu dzīvo (kopā ar sievu un māsu īrē māju) ...Atvados no dzīvespriecīgā, atraktīvā un enerģiskā Hiū (sarunājam, ka varbūt vēlreiz atbrauksim ar draugiem šurp, klāt ‘’pieķerdami’’ skaistāko Vjetnamas salu –Phu Quoc , aber kāpēc ne – varbūt kāds vēlās??)...Te man ir nobukota viesnīca pēdējai naktij Saigonā, vienkārša pagalam, bet ko dižu uz vienu nakti vajag) ...Pēc brīža es tieku uzaicināts oficiālajā atvadu ‘’ceremonijā’’ – svētku vakariņās ar visu lielo Sy ģimeni. Kad pēc 10 min. esmu gatavs , radinieks Ans mani aizved pie mana drauga uz mājām... Priekštelpā mani sagaida visa lielā ģimene - māsa-studente ar draugu, masīca, brālēns, Sy sieva un pamāte, kura savos 52 gados izskatās visai jauna un eleganta...Jāatzīstās, ka angliski (brīvi pārvalda) runā tikai pats namatēvs, Ans un nedaudz arī māsīca... Ir uzlikti uz galda eksotiski augļi un vietējiem par brīnumu , es visus tos atpazīstu, dažus arī nodegustēju (salaks, džekauglis, rambutāns, mangustīns, mango,uc.) ... Mani stāda priekšā, ievēroju, ka goda vietā ir Sy darba diplomi, viņš ir diplomēts un pieprasīts ceļa būvju inženieris... Īsumā pastāstu par Latviju, latviešiem, un ģimeni...

Dodamies atvadu vakariņās, visi grib ar manu fotgrāfēties, dažādos rakursos, gan kopā , gan pa vienam, gan pie viena restorāna, gan arī pie otra- vjetnamiešiem paēst - nozīmē doties uz īstu restorānu, bet vakara muzikālo daļu (ar nelielu alkohola vai kafijas, limonādes devu) noskatīties jau citā restorānā- bārā , vai kā vjetnamieši sauc ‘’coffey shop’’ ... Jā , patiešām, vjetnamiešu kafija ir stipra un to manu nākamās dienas rītā nodemostrē Sy, kad dodamies trijātā (ar An) brokastīs...Tā ir ekspresso tipa kafija (vjetnamā audzēta kafija ir eksluzīva un Eirpopā maz tirgota) ar saldo krējumu, tas trauciņā nogulsnējas atsevišķi , un šis nelielā pēc daudzuma dzira likās garda un varen stipra. Pēc baudīšanas tieku apdāvināts ar dažādām kafijām un , kas man vairāk garšo - ar Vjetnamā audzētu tēju - gan jasmīnu klasisko, gan lotusa tēju, kura vēl nav iemēģināta(lick)... Vakars paiet ‘’pār-ēšānās’’ zīmē, ēdieni mainās cits ar citu, šķiet visi galdiņi ir aizņemti ,un tā kā ir piektdienas vakars, tad brīvas vietas šajā restorānā nav (pamanu, ka apkārtne ir bezgalīgs skaits restorānu, bāru un citu ēdināšanas iestāžu)... Kā jau minēju , vjetnamieši pie galda nemēdz iegrožot savas emocijas, tieši pretēji - viņi ir ļoti atvērti, brīvi un jautri , arī skaļi! Bet tas taču piedienas pie lietas! Kad ir absolūts ‘’negremošanas stāvoklis’’ un pat ‘’putna pienu’’ nevar dabūt iekšā, dodamies ar mocīšiem uz ’’coffey shop’’, tas ir gana klusāks un tukšāks, iekšā atrodās kādi padsmit cilvēki... Pasūtam tikai dzērienus, un baudam vietējo muzikantu izklaidējošo daļu. Pārsvarā dziesmas ir skumīgas, daudzas ir par karu , tā godājot savu tautiešu, draugu, radinieku atmiņu, jo daudz karā ir zaudējuši tēvus, brāļus un draugus...Vēl gan Sy mēģina uzrakstīt uz lapiņas man veltītu starptautiski pazīstamu dziesmu, bet kāda nezināma iemeslu dēļ, tās ‘’pirmizrāde’’ izpaliek, laikam jau ansamblis nezināja šo dziesmu...Atvadas ir emocionālas, grūti , ‘’tā un uzreiz’’ atvadīties, vēl tieku atgādāts savā viesnīcā un ar smagu vēderu un pateicības pilnu sirdi dodos gulēt.

Pēdējais rīts Hošiminā (esmu laicīgi iegādājies 4 dienu tūri no vietējiem , piepalīdzot atkal manam draugam Sy un tas reāli palīdzēja ietaupīt), esam vietējā kafejnīciņā brokastīs, par kuru jau iepriekš mazliet pastāstīju. Laiks līdz avioreisam uz Hanoju ir daudz un izbaudam to malkojot kafiju ar saldo krējumu. Kopīgajās sarunās dalos ar piedzīvoto pēdējās dienās un stāstot par nākotnes iecerēm. Uzaicinu Sy ar An (viņš gan ir students, tālab ceļošana nav primārais) apmeklēt mūsu Latviju un Baltiju, stāstot, ka arī viņš tiks uzņemt ne sliktāk , un ,ka pie reizes, piemēram, varēs apmeklēt kādu no Eiropas kaimiņzemēm, piemēram , Zviedriju (protams, tas nav tik vnk, jo cenas salīdzinot ar Indoķīnu ir reizes 3-10 augstākas) , bet cilvēkam, kurš nav bijis Eiropā, gribās tomēr ieraudzīt arī kādu citu zemi...

Tālāk ceļš ved ar mocīti uz starptautisko lidostu, esam laikā, atvados no trim pavadītājiem (Ans ir paņēmis ar moci un draugu arī manas somas) un esmu vietējā lidaparātā ceļā uz ziemeļu pērli un Vjetnamas galvaspilsētu Hanoju...Arī stundas lidojumā apkalpe pasniedz vieglas uzkodas, AB -pamācieties, to latiņu jau var pielikt ‘’klusām’’ pie biļetes, i neviens gailis (atkal putni) pakaļ nedziedās!

Nedaudz par Hanoju – 2010.gadā tā atzīmēja ļoti pieklājīgu jubileju -1000 gadu, un tā ir arī Vjetnamas galvaspilsēta no 1976.gada, bet 1954.gadā tai bija gods nēsāt Ziemeļvjetnamas galvaspilsētas godu (atceramies, ka dienvidi atradās sabiedroto- franču, vēlāk amerikāņu rokās). Iedzīvotāji pēc lielās reformas, kad tika pievienoti blakus reģioni , esot ap 7 miljoniem, taču man vismaz tā nelikās un vairāki vjetnamieši apgalvo ,ka te esot ne vairāk kā seši miljoni. Nu Saigona likās nesalīdzināmi blīvāk apdzīvota un arī daudz trokšaināka. Pirmais iespaids ļoti labs- taksometra vadītājs neizdvesa ne zilbes līdz viesnīcai un laiks ir mērenāks un pat ideāls- ~24 ° un šāda bija praktiski visas trīs dienas ,ko es pavadīju šeit. Braucot līdz viesnīcai pamanu,ka Hanoja ir daudz klusāka, augstceltnes daudz zemākas (un to skaits daudzkārt mazāks), nakstsdzīve kūsā tikai pašā centrā, ap Hoan Kiem ezera rajonā, proti, Hanoju ieskauj vairāki ezeru, un tas padara pilsētu zaļāku un pievilcīgāku. Esam klāt viesnīcā, tas izrādās solīdākā un ar vislabāko komforta līmeni. Tikai 3*, bet ar savu portatīvo datoru un hi-fi, ar augļiem, lielu LCD TV un gultu ,kurā varētu sagulēt pat 4 pilsoņi vienuviet...

Esmu noguris, uzzinu cikos mani gaida vietējās tūrfirmas gids, lai vestu mūsu uz pasakaino Halongas līci un dodos pie miera.

Arī brokastis šeit ir augstākā līmenī ar bufetes galdu, izvēle samērā laba un izbaudījis rīta mielastu pilnībā, sagaidu savu gidu . Busiņā esam astoņi – pavisam jauns pāris no Argentīnas , divas draudzenes no Īrijas, Dublinas (ceļo jau vairākus menēšus tipa pēc principa un romāna ’’ēd,lūdzies,mīli’’, vientuļniece no ASV dienvidiem (tāpat kā īrietes ceļo un dzīvo pēc tiem pašiem principiem) un jauns pāris no Mančesteras , nu ja un plus gids...Tagad mums būs būt vienai komandai uz pusotru dienu. Esam pēc ~3,5 stundām galamērķī. Šeit patiesi apzinies tos milzu biznesa mašinērijas apjomus, jo visapkārt pie ostiņas cilvēku simtiem, drūzma kā austrumu tirgū, gids skatās,ka nepazūd kāds...Īsāk kā konveijerī – vieni brauc malā un iet uz busiņiem, citi- otrādi dodās uz mazlaiviņām, lai ar tām tiktu aiztransportēti līdz kuģītim...Visur mudž, iet ņigu ņegu...laivas un kuģīši desmitiem , varbūt simtiem...

Nosaukumi kuģīšiem visdažādākie un par fantāziju saimnieki gan nesūdzās : Feniksa kruīzs, Paloma, Pūķa, Delfīna, Paradīzes, Jasmīna, Pelikāna, Smaragda, Uzvaras zvaigznes, ud.c. kruīza kugi piedāvā Jums izbaudīt šo vienreizējo dabas brīnumu, kurš ir iekļauts Pasaules Mantojumu sarakstā. Ir vienkārši ‘’tautas’’ kuģīši, ir deluxe un private tipa kuģi, un to cenas svārstās no ~ 100USD par d/nakti līdz pat 600USD. Nedaudz par Halongas līci un to nozīmi visas pasaules faunā un florā. Halonga burtiskā tulkojumā nozīmē ‘’vieta, no kurienes pūķis iegāja jūrā’’. Sena leģenda vēsta, ka laikā , kad ienaidnieki uzbruka vjetnamiešiem bija tuvu zaudējumam, Nefrīta valdnieks sūtīja palīgā Visu pūķu māti un vienu no viņas dēliem. No pūķu mutēm izplūda milzīgs daudzums pērļu, kas ūdenīpārvērtās par brīnišķīgām salām, kurās ienaidnieku laivas ietriecās un sašķīda. Līcis bija tik brīnumains, ka pūķi apmetās tur uz dzīvi. Vēl joprojām vietējie zvejnieki stāstot, ka ik palaikam parādoties kāds milzīgs radījumsJ. Halongus līci arī saucot par dabas šedevru un tās 1500 kv. km lielā areālā ir ap 2000 salu, pārsvarā mazu un neapdzīvotu, bet ir daudzas, kuru augstums ir pat 200 m. Aptuveni pusei salu doti ir nosaukumi. Halongas līča daudzveidība izpaužās trijās galvenajās ekosistēmās: tropiskajā mežā, piekrastē un jūrā. Visās ekosistēmās ir milzīgs augu , dzīvo radību sugu daudzveidība, pieminot tikai, piemēram, jūrā ir ~170 koraļļu sugas un 91 aļģu un 313 zivju sugas, bet piekrastē, piemēram , mangroves dod patvērumu ap 200 putnu sugām! Neticami! Nokļuvuši līdz mūsu kuģītim, iepazīstina mūs ar 3 apkalpes locekļiem ,ieskaitot kapteini. Pēc kajīšu ieņemšanas, tūdaļ jau aicina pie kopējā galda. Neiedziļināšos ēdienu nosaukumos, pateikšu tikai ,ka viss bija ļoti garšīgs, tāpat ievēroju, ka angliski runājošie ir nodibinājuši ‘’savu klubiņu’’ , bet ārpus tā es un latīņamerikāņu saldpārītis. Nu es par to neizsamistu, neba jau es atbraucu uz šejieni tusēties ar visai snobiskajiem britiem...Es labāk ar savu ‘’foto bazuku’’ izeju uz klāja un kā nu ne – ieraugu gaisā plivinoties skaistus lidoņus – šķiet , Zivjērgli (pasuga tiek precizēta) , kuri mani uzticīgi pavadīs gandrīz divu dienu garumā...Esmu starā, jo varu izvērsties pa riktīgam (jāatzīstās,ka citu sugu šeit prakstiski nebija, ja neskaita vēl 2-3 novērotas putnu sugas). Bildes ar šo putnu sataisīju neskaitāmas, bet īsti labas beigās izrādījās vien dažasL Dienas programmā mums bija vienas palielas salas apmeklējums,kurā ir izveidota ala un dažādu krāsu izgaismotas pretī vērās stalaktīti un stalagmīti. Tas jau kaut kur ir redzēts, cilvēku simti mainās vietām, un mēs dodamies tālāk pa kāpnēm, lai ievērtētu peizāžu no pašas augšas. Tā nekas, tikai smagnēaj rāpšanās (pēc pusdienām taču)...Tālāk mūsu ceļi ved uz izklaides centru pie vienas saliņas,kur tiek piedāvāta iespēja apbraukt šīs skaistās saliņas ...pašiem , proti ar smailītēm. Man pārī tiek samērā tarkšķīgā amerikāniete, abi neesam ne reizes smaiļojuši. Iemācāmies ātri un jau kā labi amatieri veicam pāris goda apļus ap tuvākajām paradīzes saliņām. Atdodam peldlīdzekli, esmu pa pausei slapjš, jo viss mitrums ir notecējis uz smailītes dibengalu (es esmu šķiet arī krietni smagāks par daiļā dzimuma pārstāvi). Pienāk laiks doties vērot (drīzāk fočēt) saulrietu. Konkurence ir liela, jo kuģu daudz , bet vietas pie salas , no kurienes ved kāpnes augšup uz kalna galu, ir maz un kamēr tūļājamies, esam prakstiski jau nokavējuši...Fotogrāfējamies pusceļā, patiesības labad gan jāsaka, ka saulriets tāds pāšvaks šoreiz, traucē kalni un mākoņi, kas daļējo aizklāj sauli. Laiks vakara programmai, gardām vakariņām sveču gaismā , visi ir saviļņoti , apmainās redzētajā un triec jokus. Kad ir iedzerts toniks ar džinu, palieku pavisam slābans un uz pēdējo vakara naglu, proti, karaoki, nepalieku. Esot bijusi ‘’viena aktiera izrāde’’ - gids esot dziedājis vietējās dziesmiņas, nekā diža neesmu zaudējis. Toties esmu pirmais augšā, ir visai drēgns, gaidu saulrietu, meklēju ar acīm savus uzticamos Zivjērgļus. Tie kā allaž lidinās , bet uz kaimiņkuģa klāja saulrieta gaismā tiek inspirētas mistiskas kustības, kas , protams, ir rīta vingrošana labākajās ‘’fen šui vai in-jaņ’’ tradīcijās. Iedvesmojoši! Saprotu, ka katra kuģa komanda izdomā kaut ko īpaši specifisku un interesantu tūristu izklaidei un tas ir atzīstami, jo iegulst labi atmiņā...Mūsu gida ‘’specnumurs’’ bija vjetnamiešu tradicionālā ēdiena jeb ātrās uzkodas sprinroll pagatavošana! Tas tiešām izrādās vjetnamiešu izdomāts ēdiens! Pēc brokastīm katram ir jākārto ‘’eksāmens’’ springroļļa pagatavošanā, kad to ir pārādījis gids. Masa (dārzeņi,sēnes,uc.) ir sagatavota, rīsu plāsnītes arīdzan. Kā nu kuram sanācis, tas nu ir uz katra ‘’sirdsapziņas’’ , manu ‘’meistardarbu pavada ar ilgstošiem aplausiem...Beigās viss ir labi,kas labi beidzās, atdodam darinājumus pavāram ,kurš tos pagatavo uz pusdienām. Starp citu, springroļļa recepte ir sameklējama internetā... Garšo labi, tāpāt kā viss ,kas ir likts galdā atvadu pusdienās. Vēl pirms tam visi pieņemam saules procedūras uz kuģa klāja, kā jau pie jūras ,šeit saule ir pietiekami, ko nevar teikt par visu Vjetnamas ceļojumu. Pēdējie atvadu sveicieni apkalpei un pārējām dzīvām būtnēm un esam atkal jau krastā (un pretī no jauna dodās pasažieru simti) ,lai savā mikriņā veiktu atpakaļceļu. Mūs visus pēc kārtas ‘’izmet’’ pie viesnīcām, pamanu, ka dzīvoju pašā lepnākajā no tāmJ... Man no jauna jāčekojās, esmu citā numuriņā, saņemu izmazgātas un izgludinātas drēbes. Vakars paiet restorāna un suvenīrveikaliņu meklēšanas zīmē. Viens no mulsuma brīžiem Hanojā un vispār Vjetnamā, ka normālam kājāmgājējam ir praktiski neiespējami šķērsot ielu, jo luksoforu nav un nav arī ‘’zebras’’ uz ielas braucamās daļas. Izeja viena- saņemt dūšu un vienkārši ‘’pa naglomu’’ iet pāri (shock)... mocīši, u.c. satiksme apstāsies, par to variet nešaubīties ne mirkli (uz manu atbildību!!!).

Nākamā (pēdējā) diena Hanojā un Vjetnamā sākās ar tā paša gida ierašanos un dodamies t.s. City tour pa Hanojas skaistākajam vietām. Nolīgstam, ka veselas dienas vietā ceļošu ar grupu pusdienu, jo pēcpusdienas programma izraisa zināmas aizdomas par ‘’šopingviesizrādēm’’ labākajās tradīcijās piepilsētas tirgos un faktorijās, kuras pateicoties lielajai pieredzei, izsauc manī pamatotu skepsi...Daudz neiedziļināšos redzētajā, tikai padalīšos, ka Hanojā patiešām ir ko redzēt, tā ļoti skaista pilsēta, kas no vairākām pusēm ir ‘’ielenkta’’ ar diviem ezeriem – Rietumu un Hoan Kiem jeb Atdotā Zobena ezers. Tā ir (bez Hoi An un Hue) gandrīz vienīgā pilsēta Vjetnamā, kurā par spīti kariem, ir saglābājies spilgts arhitektūras stils. Te jūtama gan franču ietekme (jaunajos laikos, francūči cēla Hanoju kā Indoķīnas Parīzi), gan līdz 19.gs. 30.gadiem valdošā ķīniešu influence. Man spilgti palika atmiņā Literatūras templis- visas Vjetnamas lepnums , tas ir vecākais templis Vjetnamā (celts 1070.gadā!), kurš īpaši populārs ir studentu vidū, šeit viņi ierodās pulciņos, saposušies un taisa fotosesijas, kā arī , lai aizlūgtu par dusmīgiem pasniedzējiem vai izlūgtos labākas atzīmesJ. Šeit atrodās arī mītiska putna (dzērve?) figūra, kuras ķermeņa vietu paberzējot var iedomāties kādu vēlējumu. Vēl mūsu ceļi aizveda vietās, kur dzīvoja un strādāja Onkulis Ho jeb Hošimins, un kur tika arī deklarēta Vjetnamas neatkarība. Apkārt ir izveidoti skaisti parki ar dīķiem. Tāpat pieklājās aizbraukt uz Hošimina mauzoleju, kurš gan ar iedvesmojošu oriģinalitāti neizceļās (diez kur varētu būt līdzīgi?), taču iespaidīgi gan, bet tā kā bija pirmdiena mauzolejs bija slēgts...Noteikti jāredz (tā atrodās netālu no Hošimina muzeja) Viena Pilāra jeb Kolonnas Templis , kur imperators Ly Thai Tong uz vienas kolonnas nelielā dīķītī lika uzcelt šo Pagodu jeb Templi. Kā pēdējo vēlos pieminēt senatnīgo un ezera krastā esošais Tran Quoc Templis, patiešām interesants objekts. Mana programmas daļa bija beigusies, vēl tikai vizīte veikalā, kur savus darbus pārdod cilvēki ar fiziskiem trūkumiem, gandrīz ikkatrs no mūsu mazās grupiņas kaut ko šeit iegādājās .Es nopērku brīnišķīgu no zīda diegiem veidotu gleznu – kurā attēlota idilliski skaista un rāma vjetnamiešu dzīves aina – ‘’ zvejnieki zvejo ar tīkliem saulrietā’’ .

Un tā man paliks atmiņā kā viena no galvenajām Vjetnamas mūsdienas dzīves ainām.

Pēcpusdienu pavadu papildinot suvenīru krājumus, izvēlos arī vjetnamiešu masāžu, kas diži neatšķirās no kaimiņu veiktajām un gatavojot ceļasomas atpakaļceļam.

Ir agrs rīts, dodos uz Hanojas starptautisko lidostu, lai caur Bangkoku atgrieztos mājās. Vēl tikai ‘’ikdienišķā nīkšana’’ Stambulas lidostā, kurā atttopjos, ka mana mobilā tālruņa batereja ir izbeigusies, bet zinot, ka pie mūsu izlidošanas vārtiem noteikti jābūt kādam tautietim, pārāk neuztraucos. Pamanu divas tautietes, kuras, jau biju piefiksējis Bangkokas lidostā, uzsāku ‘’nevainīgu sarunu par Taizemes iespaidiem’’, kuras beigu daļā izsaku savu savtīgo lūgumu. Paldies liepājniecei (vārdu esmu aizmirsis), kura laipni atļāva veikt starptautisko tālruņa zvanu uz mājām. Pēdējie gaisa kilometri un esam Rīgas lidostā, kura liekās , ka maza miera osta pēc visā redzētā un piedzīvotā. Nekur nav tik labi kā mājās, vai ne?!

Beigas.