3 diena Kapadokija, Ilhara

19.03.2008
11 min lasīšanai
140 foto

Šķiet apraksta pirmās daļas beigas būšu nohalturējis. Lūk , kas notiek ja apnīk nodarbe. Šoreiz mēģināšu nesteigties un nodot pēc iespējas vairāk izjūtas, iespaidus un pārdomas. Telpa bija teicami radīta Pampshanai ar lielo burtu. Tumša, vēsa ar slapētām ciemata kņadas skaņām tālumā. Varētu gulēt un gulēt, bet ar pirmajiem apziņas mirkļiem , nemiers un piedzīvojumu kāre liek skaļāk žāvāties un ar neveiklām kustībām it kā nejauši raut ārā no miega apskāvieniem Zaiconu. Diezgan veikli sakopušies devāmies brokastīs, bet pirms aprakstīšu tradicionālas turku brokastis jāatzīmē fakts, ka brīdī , kad izgājām no numuriņa atkal vienkārši labu brīdi sēdējam uz klints malas mēģinot uzsūkt sevī līdz pēdējam pikselim ainu , kas pavērās mūsu priekšā. Gana izpriecājušies par iespaidīgo skatu pie numuriņa izejas varējām to turpināt darīt ēdot brokastis, kuras tika pasniegtas uz viesnīcas jumta. Turku brokastis. Tradicionāli tiek pasniegta tēja turkiem tūristiem pēc izvēles arī kafija. Liels šķīvis vai grozs ar lielās donās sagrieztiem baltmaizes gabaliem. Baltmaize vienmēr bija fantastiski garšīga un gandrīz vai silta. Vēlāk ceļojuma laikā es pat sāku apcerēt mistifikāciju ar tās svaigumu. Bija vietas , kur es varēju droši apgalvot , ka no rīta neviens to nebija piegādājis. Uz vietas to necepa , bet brokastis atkal tika pasniegta brīnumgarda svaiga maize. Parastā brokastu komplektā papildus ietilpa sviests, viena vai vairāku veidu siers, gurķi, tomāti un melnas olīvas. Šī bija tā retā reize , kad Zaicis tika pie viena no saviem iecienītākajiem ēdieniem - omletes. Informēsim , ka Zaicis piemīt pie tās gastronomisko izvirtību cienītāju kategorijas , kuri atdzīst omleti, makaronus ar sieru, makaronus bez siera, makaronus ar kečupu un šad tad makaronus ar malto gaļu. Protams tiek slavētas un akceptētas arī omu kotletītes ar kartupeļiem un t.t., bet ēdot ārpus mājās ir jārēķinās ar makaronu dietas pastāvēšanu. Baudīdami brokastis vērojam , kā pa debesim lēni slīdēja gaisa balons. Nieka 150 EUR un mēs abi varējām vērot no augšas kā citi viesnīcas iemītnieki apēstu mūsu brokastu tiesu. Malkodami otro kafijas tasi spriedelējām par turpmākajiem plāniem. Šis vietas burvība bija tik spēcīga, ka Zaicis vēlējās te vienkārši pabūt vel dienu. Es savukārt apgalvoju , ka mums vēl viss ir priekša un ka ir jāsteidz gūt citus iespaidus. Īsti tā nevar saprast , kam bija taisnība, jo pirmie iespaidi ir tie spēcīgākie un varbūt patiesi vajadzēja tiem ļauties vēl dienu, bet no otras puses dodoties prom ir sanācis tā ka Kapadokija ir palikusi par to vietu, kur gribas atgriezties. Norēķinājāmies par naktsmājām ar teju vai izputināto jaunas viesnīcas īpašnieku, pakasījām aiz aus vietējam čomiņam - suņukam un braucām prom. Plāns kuru bijām izplānojuši bija grūti nosaucams par plānu. Galvenā doma bija virzīties uz Vidusjūras piekrasti, kura atradās apmēram 300 km. attālumā pa ceļam aplūkojot visu , kas vien bija aplūkojams. Pirms pamest Gorome, mēs rūpīgi izbraukājām tās apkārtni. Kādā kalna nogāzē atradām vīnogu audzi. Raža jau bija novākta, bet kādā krūmā pašā takas malā karājās viens ķekars. Mēs to nočiepām un pirmo reizi mūžā es ēdu tik saldu vīnogu. Tās saldums bija tuvu mums labi pazīstamo rozīņu saldumam. Izbraukuši no kalnu celiņiem uz šosejas devāmies paredzētajā virziena un jau pēc neliela ceļa gabala bija jāstājas nost un jāvelta klusuma mirklis kārtējai ainavai. Ainava ! Sastingsti un vēro. Vispirms vienkārši, kārtējo reizi apstulbis vēro dabas skaistumu. Palēnām tu esi piesūcies pilns ar to ko tu redzi un sāc pievērst uzmanību ainavas atsevišķām detaļām. Tu vēro tās. Noskurinies un atkal vēro visu krāšņumu kopumā. Tu dziļi ievelc elpu it kā cenzdamies uzņemt sevī to, aizturi un ar nožēlu izpūt . Ak jā, jānofotografē. Ak jā jāskrien tālāk, jo aiz līkuma varu derēt, ka ir vēl krāšņāks skats. Par to daudz runā un raksta, par mūsdienu steigšanos ieraudzīt, izbaudīt, piefiksēt, nofotogrāfēt, paņemt un t.t. Gandrīz katru reizi vērojot dabas ainavu es saprotu, ka tās skaistumu nav iespējams paņemt līdzi fotogrāfija un tomēr laikam es atbalstīšu pikseļotās fiksācijas nometni. Paskaidrošu ar piemēru. Es labu laiku atpakaļ , tas ir kādus 12 gadus biju darba darīšanās Meksika. Meksika ir viena no tam valstīm , kuras es obligāti vēlētos apmeklēt kopa ar citām Dienvidamerikas valstīm. Es vēl jo projām atceros bērnībā lasītas grāmatas par konkistadoriem, maijiem , inkiem , actekiem. Es tur sabiju vairāk kā nedēļu, bet diemžēl man praktiski nav nevienas bildes. Es biju šis valsts pārņemts. Iespaidi bija grandiozi, tas bija viens no maniem pirmajiem ārzemju ceļojumiem un pie tam vel uz valsti, kuru es jau no bērnības sapņoju ieraudzīt. Un tomēr , lai arī cik spēcīgi bija mani iespaidi, no ceļojuma tik vien ir atlicis , kā atmiņas par to, ka sajūtas bija fantastiskas un dažu smieklīgu notikumu atstāstījumu, kuri reizi divos gados tiek kādam pie izdevības pastāstīti. No atmiņas izdziest iespaidi, emocijas, sajūtas, bet uzlūkojot kādu no nedaudzajām bildēm ir iespējams reanimēt savu sajūtu krātuvi. Ainava kuru mēs vērojam pašreiz bija kārtējais dabas arhitektūras triks izmantojot mīkstos iežus, vēju, lietu un sauli. Patiesība dabas materiāli un instrumenti veidojot savu mākslas darbus daudz neatšķiras un tomēr mākslas darbu daudzveidība arvien pārsteidz. Tas ir līdzīgi mūzikai. Nezinu precīzi cik notis ir , bet tās ir tik cik ir un tomēr atkal un atkal varam priecāties par kādu jaunu fantastisku skaņas darbu :) Gana izbaudījuši ainavu un izblandījusies pa nelielu ciematiņu devāmies tālāk DA virzienā. Par laimi mana teorija par laika apstākļiem apstiprinājās. Es jau reiz biju izbaudījis cik strauji var mainīties laika apstākli , ja dodas dienvidu virzienā un ņemot vērā, ka mēs jau tā atrādamies visnotaļ dienvidnieciskā vietā tad šim izmaiņā bija jābūt jūtamām bezmaz vai katros 10 km . Manu pārliecību apstiprināja fakts, ka automašīna man blakus, drēbēs satuntuļotas jaunietes vietā sēdēja vasarīgā topiņā izmeties Zaicons. Ka jau zināms no vēstures viens no cilvēces attīstības stūrakmeņiem ir bijusi darbu dalīšana. Mūsu 2 personu sabiedrība nebija izņēmums. Es stūrēju, bet Zaicim cīnoties ar nelabumu, ko izraisīja lasīšanas mēģinājums braucoša mašīna vajadzēja skaļi vēstīt Dorling Kingslei ceļveža saturu, lai mēs varētu pieņemt operatīvus lēmumus par iespējamām apskates vietām. Šeit būtu laiks pievērsties ceļu un satiksmes kvalitātei Turcija. No vēstures nodaļas mēs uzzinājām , ka 50 gados ceļu būve tika uzstādīta kā galvenā prioritāte valsts veiksmīgai attīstībai un varu teikt, ka mūsu eiropeiskai Latvijai būtu ko pamācāties par kvalitatīvu ceļu izbūvi no valsts , kur savukārt restorānu sanitāras normas neatbilst pat mūsu priekšstatam pa nelegālo belašu ražotni centrāltirgus tuvumā. Vārdu sakot ceļi bija loti labā kvalitātē. Braukšanas kultūra gan spēcīgi pieklibo, bet atkal tikai mūsu izpratnē. Protams tā ir ļoti bravurīga, dažreiz šķiet haotiska un neuzmanīga. Dīvaina šķiet temperamentīgā pīpināšana, bļaustīšanas un roku vicināšana pa logiem, bet tai pašā laikā , ja pilsētā četru joslu kustības ielā tu apstāsies kreisā joslā un ar žestiem noradīsi savu vajadzību apgriezties pretējā braukšanas virziena, visa kustība uz ielas apstāsies un milzīga ļembasta tas ir taurēšanas un šoferu aurošanas pavadījuma tu netraucēti varēsi veikt savu manevru. Eh labi par daudz visādu atkāpju no ceļojuma. Tātad braucam ar auto. Diena izvēršas perfekta. Apmēram 24 C*. Pamatojoties uz grāmtiņas info mēs nolemjam aplūkot Ilharas ieleju, kas esot neaprakstāmi skaista. izmetuši kādus 50 km liekus kilometrus lielu loku , mēs nonākam miestiņa , kur esot sākums tūristu takai pa Ilharas ieleju vairāk ka 30 km garumā. Ieleja ir slavena ar nelielu kalnu upīti, gleznainiem skatiem un daudzām mūku cellēm , kuras ir izkaltas turpat ielejas kalnu grēdu kailajās klints sienas. Vispirms izlūkošanas nolūkos mēs ar auto izbraukājam vietējo ciematiņu, uzbraucam kalnu grēdas augšā uzmest aci visam skaistumam kopumā. Nobraucām atpakaļ ielejā un atstājuši auto pie kāda restaurant īpašnieka devāmies gar upīti iekšā ielejā. Gar pašu upīti bija iemīta tūristu taka. Netālu no sava ceļa sākuma redzējām kādus sešus atpūtniekus , kuri vārtijās zāle starp kājām saviem zirgiem. Šķiet , ka tas bija viens no izklaides veidiem, ko šeit varēja baudīt. Par laimi tie bija arī vienīgi mūsu ( tūristu) sugas pārstāvji, ko mēs manījām pa ceļam. Nu ko es varu teikt par šo ieleju. Kārtējo reizi nācās atkārtoti vilkt plaušās gaisu , bez maz vai sajūtot mutē ainavas skaistuma garšu. Bērnībā viena no manam pirmajām grāmatām , ko es pats personīgi lasīju bija Žila Verna &quot; Noslēpumu sala &quot; . Es lasīju šo grāmatu un tik spilgti iztēlojos visu šo salas burvību. Varoņu mītni - alu, augstu kalnā ar skatu uz jūru. Es to visu tik skaidri redzēju savā prātā , ka es atkal un atkal mēģināju to visu atainot savos zīmējumos. Diemžēl vīzijas kuras uzbūra mana iztēle spēcīgi atškīrās no tām , kuras es biju spējīgs izlikt uz papīra. Nu lūk šis ielejas skaistums bija tāds, kāda iespējams mana iztēle uzburtu manās smadzenes bērnība, ja Noslēpumu salā būtu aprakstīta kāda ieleja. Tā bija perfekta ieleja manā izpratne. Skaidra dzidra upīte, zaļa zāle un nelieli kociņi, kuri to ieskauj no abām pusēm cik vien tālu var saskatīt. Jo tālāk no ūdens jo zaļums paliek blāvāks, pārvēršas dzeltenā un leknas zāles statusu nomaina uz dzelkņotiem kalnainu apvidu ērkšķiem un augiem. Kopā ar kalnu floru sakās arī pašu kalnu nogāzes, kuras pāraug majestātiskās klintīs. Vairākas stundas nogājuši pa ieleju mēs notēmējām uz kalnu kori , kura šķita vieglāk sasniedzama un veicām aprēķināto triku ar nokļūšanu līdz auto pa citu ceļu. Vienu brīdi uzmācās doma, ka varētu iegādāties pārtiku un veikt visu 30 km garo pārgājienu pa ieleju divas dienās, bet nemiera gars liedza nodoties divu dienu ielejas baudai. Pamatīgi izslāpuši, nostaigājušies, bet priecīgi ievēlamies līdz droši ka 100 C* uzkarsušai mašīnai, uzsmaidījuši restaurant īpašniekam mēs nadzīgi laidāmies prom, kamēr nebijām piespiesti uzēst pusdienas viņa iestādījumā. Pa ceļam nopirkām meloni un paris aprikozes. Tās arī bija mūsu pusdienas. Grāmatiņa vairs nevēstīja neko interesantu un mēs devāmies taisnā virziena uz Vidusjūru. No dienas sakuma mēs kopsummā ar visu līkumošanu neko tuvāk mērķim īsti nebijām pavirzījušies un tā vēl jo projām plus mīnus bija 300 km attālumā. Mēs braucam jau vairākas stundas pa nebeidzamu līdzenumu. Ceļš šķita pilnīgi taisns. Nedaudz pa kreisi no ceļa bija vulkāns. Otrs lielākais, ja nemaldos to neoficiāli sauca par Erdziusa jaunāko brāli. Tas bija tik liels ka vairāk vai mazāk tas bija redzams vairākas stundas. Brīdi kad mēs bijām nonākuši zenīta punkta attiecībā pret kalnu un ceļu, nolēmām ka to derētu aplūkot tuvāk. Pa gabalu kā balti nelieli punktiņu vulkāna pakājē bija izmētāti nelieli ciematiņi. Ja ir ciematiņi tad ir arī ceļi :) Atraduši vienu no tādiem , kas par 90 * no liela ceļa veda tieši pie vulkāni mēs priecīgi braucām turp. Pēc nepilnam 20 minūtēm mēs bijām beidzot patiešām vulkāna pakājē un ciematiņā. Ciemats bija ar relatīvi jaunām mājā, bet ja godīgi tik lielu nolemtību nebija gadījies Turcijā redzēt. Vīriešu uz ielas praktiski nebija, tikai nosmulējušās sievietes un bērni. Tie ar neviltotu izbrīnu vēroja mūsu auto un no visām pusēm kā mazi netīri tarakančiki līda ārā no savām mājām. Bija pilnīgi skaidrs, ka ja mēs apstātos un izkāptu nāktos ar tiem komunicēt. Vardu sakot mēs un es tam nebijām gatavi un nedaudz sakaunējušies paši par sevi un arī par pasauli kopumā griezām auto riņķi un devāmies prom. Pievakare, līdzenums beidzot bija beidzies un mēs sākam braukt pa kalnu serpentīniem. Spriežot pēc kartes pats labums vēl bija priekša, bet zaicis jau patreiz ik pa laikam izdvesa nopūtu vērodams kalnu skaistumu. Kalni vienmēr fascinē tādus līdzenumu iedzīvotājus, kādi esam mēs. Mans plāns bija šodien par katru cenu braukt līdz jūrai, jo tomēr bija 25 septembris un man loti gribējās izbaudīt neciešamu karstumu un zilo Vidusjūras ūdeni. Pēc maniem aprēķiniem no man tīkamās temperatūras mūs šķira kalnu grēdas, kuras tad arī regulē burvīgo Turcijas Vidusjūras piekrastes klimatu. Plāns bija apdraudēts ar Zaicha paziņojumu , ka viņa nevēlas pazaudēt ne mirkli , ne skatu no brauciena pa kalniem, kas notiktu ja mēs turpinātu cēlu tagad . Sāka krēslot un tumsā kalnu klātesamību varētu tikai nojaust līkumojot pa serpentīniem. Man nācās apsolīt , ka kalnus mēs vel uzspēsim gan apskatīt gan izbaudīt līdz nelabumam, kas ari izrādījās burtiska taisnību, jo otrās nedēļas vidū es ne reizi vien dzirdēju automašīnā frāzi : &quot; ak dies atkal kalni &quot; Pierunājis turpināt ceļu un izvēlējušies ekonomijas un piedzīvojumu kāres dēļ veco kalnu ceļu , nevis moderno autobāni es iespiedu pedāli grīdā:) Kalnu ceļš naktī. Nezinu kādēļ , bet šķiet ka gandrīz viss autobraucēji tomēr izvelējas moderno autobāni. Kustība pa manis izvelēto ceļu bija tik minimāla, ka man dažu bridi pat šķita , ka kaut kas nav kartība un ceļš kaut kādu iemeslu dēļ būs vēlāk slēgts. Liecība tam , ka braucam pareizajā virziena, bija autobāņa klātesamības nojausma ik pa laikam redzot tālumā kaut kur augstāk vai atkal dziļi apakša zem mums nebeidzamu automašīnu uguņu straumi. Savukārt mums ceļa trāpijās uz pirkstiem saskaitāmi braucēji. Ceļš pa kalnu serpentīniem mums kopuma aizņēma kādas 3 stundas. Absolūta klusumā mašīnā, jo turku radio gaudošana jau bija apnikusi labu laiku atpakaļ un savu disku nebija, mēs traucamies pa līkumoto ceļu augšā un lejā. Dažreiz mēs braucām cauri ciematiem. Ciematiem kā likums bija viena centrālā iela un katrā no tiem bija viens vai divi restauranti, kuri bija stāvgrūdām pilni ar turku vīriešiem. Tie nesteidzīgi kūpināja cigaretes vai pīpes un malkoja chai. Iestādījumi kuros tie pulcējās bija nojumes ar daudz dažāda kalibra un pasugas galdiņiem. Apgaismojums standartā bija dienas gaismu lampu. Braucot cauri ciematiem šie bija vienīgie gaismas laukumi komplekta ar daudzām melnīgsnējām vīriešu sejām, kuras visas vienmērīgi sekoja līdzi mūsu automašīnas kustībai. Sajūtas bija tik siriālas, ka dažu brīdi pārņēma vēlēšanās apsēsties starp tiem un arī iebaudīt chai. Atturēja turku neviltotais izbrīns par mums un Zaicha gaiši blondā galva, kura varētu izraisīt neparedzamas komplikācijas. Ceļš bija teicams. dažubrīd ripojām lēja no kalna ar pirmo ātrumu uz 80 km /h taupot bremzes un tikai galējas nepieciešamības gadījuma strauji bremzējot pirms kārtējā 90 vai pat 180 grādu pagrieziena. Dažreiz atkal palēnam biju spiest mest no 4 uz 3 no 3 uz 2 un tad uz 1 lai tiktu augšā nogāzē. Automašīnas starmeši izrāva no tumsas nīkulīgas priedītes, krūmus, kokus, klints sienas , bet bieži vien pagriezienos tie izklīda tumsa , liekot mūsu iztēlei smadzenes izgaismot desmitiem m augstu potenciālo kritienu kādā aizā:) Protams tas viss bija netik dramatiski, bet ticiet man sajūtas bija fantastiskas. Beidzot pēc gaišākas naksnīgas debespuses varēja nojaust ka priekša kalnu vairs nav. Nobraukuši līdzenumā mēs apstājāmies izpētīt karti un nolemt ko darīt.. Es nebiju kļūdijies laika apstākļu prognozēs. Plkst. bija ap 8 vakara bet āra bija izteikti mitrs un karsts gais :) īsti ģeniāls plāns neradās. Patiesībā bija sanākusi gara piedzīvojumiem bagāta diena un nogurums lika sevi manīt. Pastudējot karti un grāmatiņu noskaidrojām ka atrodamies netālu no Adenas. Nolēmām aizbraukt un aplūkot pilsētu. Mums bija izstrādāta svešu pilsētu apguves metode iepazīstot Eiropas pilsētas. Tā bija pavisam vienkārša. Pilsētu izjust un izbaudīt var vēlu vakara bezmērķīgi braukājot bez kartes palīdzības pa ielām kur vakara sastrēgumi jau bija beigušies. . Palēnam riņķojot tu sāc atpazīt jau pazīstamas vietas, vari sākt plānot kustību un trajektoriju. Atrodi vietas , kuras velētos apskatīt un fināla , kad esi drošs par to kur atrodies un pilsētu gana labi iepazinis sāc apstaties tur, kur tev ir šķitis kas interesants. Mēs riņķojām pa Adenu paris stundas, bet vai nu jau esošo piedzīvojumu piesatinēti vai kāda cita iemesla dēļ, nekas īpaši izņemto austrumniecisko kņadu nepiesaistīja mūsu uzmanību. Braukdami un vērodami pilsētu apspriedāmies par turpmāko rīcību. Viens variants bija doties austrumu virziena otrs rietumu.:) vienkārši ! Ja mēs dodamies uz austrumiem. Mēs viennozīmīgi attālinamies vel vairāk no tūrisma zonas ar izrietošam sekām. Principā aiz kalniem vairs nav tālu Irākas robeža. Kas tur īsti notiek nav skaidrs. Tad biju dzirdējis par kurdu nemierniekiem. Tie gan ņemas pa Ziemeļturciju, bet velns kas zin kur vel ne. Plusi būtu iespējams vel vairāk izbaudīt vietējo kolorītu, bet ņemot vēra ka mēs nebijām īpaši čomojušies ar vulkāna ciemata iedzīvotājiem un pa ceļam kalnu ciematos nedzeram arī tēju ar pussimtu ūsainu ciematnieku tad diez vai mēs arī turpmāk izradītu kādas tautu sadraudzības aktivitātes. Mēs vienprātīgi pieņēmām lēmumu virzīties uz rietumiem. Pa ceļam pārnakšņot automašīnā un rīt nokļūt cienījama atpūtnieka statusā kādā pludmalē. Divu stundu ilgajā klaiņojumā pa Adenu mēs to jau pārzinājām teicami un droši uzņēmām kursu vajadzīgajā virziena. Plāns par nakšņošanu bija vienkāršs, bet kā izrādijās grūti realizējams. Mēs velējamies atrast kādu romantisku vietiņu jūras krastā, kur apstaties nopeldieties iedzert Turku Efes alu , kurs tika sarūpēts Adena un izgāžoties auto sēdekļos kārtīgi nosnausties. Realitātē atrast romantisku vietiņu izrādījās grūti. Ceļš nepārtraukti vijas gar piekrasti un patiesība bija nebeidzams ciematu un pilsēteļu virknes galvenā iela. Nenoliedzami tas bija interesants brauciens, jo ar platam acīm vērojām šo pilsēteļu naksnīgo dzīvi. Mājas, veikalus, bārus, cilvēkus, auto , moto, riteņ un nez kādus vel braucējus. Tie bija atkal jauni iespaidi , jo piekrastes ciemati un cilvēki krasi atšķīrās no Kapadokijā redzētā. Beidzot ap vieniem naktī galīgi nomocījusies, pilnīgi neromantiski un izdzerot uzvārijušos alus pudeli mēs laidāmies miegā uzkalniņā , piecus metrus no lielceļa ar iespējams skatu uz jūru, kuru tomēr tumsa neredzēja. Treša diena šajā valstī bija galā. Iepriekšējā dienā es laidos miega ar apziņu , ka mani piedzīvojumi tikai sākas. Šajā naktī es migu ciet un brīdis , kad es devos ara no sava dzīvokļa Rīgā man šķita nereāli sens.

3 diena Kapadokija, Ilhara

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem