4 dien. Adena-Alania

Martins Kalnberzins 14.12.2010 8 min lasīšanai 140 foto

Mežonīgs karstums. Vairākas reizes naktī esmu modies augšā un mēģinājis iekārtoties ērtāk mazlitrāžas auto priekšējā sēdeklī. Visas nakts neērtības mirklī aizmirstas, kad apziņa man atgādina kur es atrodos. Praktiski viena mirklī es esmu ārā no auto un veros koši zilas juras viļņos. Salīdzinot ar iepriekšējā rīta skatu tas nav tik aizraujošs, bet viennozīmīgi dod iespēju izgaršot piedzīvojumu. Auto ir novietots nelielā uzkalnā pāris desmit metrus no šosejas, krūmu ieskauts, ar priekšu tieši pret Vidusjūru, kuras dzidrie, koši zilie ūdeņi, laiski skalojās pret oļaino krastu. Zaicis arī palēnām sāk knosīties. Lai arī plkst. ir tikai septiņi no rīta, tomēr jau ir pamatīgs karstums. No pieredzes zināju , ka pelde sāļā jūrā nesniegs nekādu higiēnisko mierinājumu, tādēļ nolēmām doties ceļā un atrast kādu vietiņu kur pabrokastot un vispār iespējams pat apmesties. Izbraukuši uz lielceļa turpinājām savu iepriekšējās nakts ceļojumu pa nebeidzamo pilsētiņu galveno ielu. Man vienmēr bija licies , ka zemēs kur valda šāds karstums visi mostas ārkārtīgi agri, lai no rīta kamēr vēl nav iestājusies pilnīga svelme paspētu sadarīt ikdienas darbus. Turcijā šķiet tā nebija. Pilsētas iemītnieki slinki modās. Šur tur kāds darbonis laiski knosījās pa savu bodi vai tējnīcu. Ja naktī noguruma mākti un cerēdami aiz nākamā ciemata ieraudzīt ilgi gaidīto ērti piebraucamu pludmali , lai liktos uz auss un atpūstos mēs traucāmies pa ceļu ka negudri, tad šorīt mēs braucām lēnām visu vērojot un meklējot atbilstošu restaurant brokastīm. Protams var jau nopirkt veikalā visu nepieciešamo un pabrokastot, bet man šķiet ēšana dažādos iestādījumos ir veids kā pastiprināt ceļojuma kolorīto baudas gammu. Piejūras ciemati. Tā laikam vajadzētu saukt ēku kopumus, kuri nepārtraukti blīvējās vairāk vai mazāk abās pusēs ceļam. Mūsdienu turku arhitektūra ir teiksim askētiska. Modē ir vienkāršas daudzstāvu betona celtnes ar neiztrūkstošiem balkoniem. Pamatkrāsas ir dzeltens, rozā, oranžs un balts. Manu attieksmi pret mūsdienu arhitektūru šajā Vidusjūras daļā varētu raksturot tas, ka man nav ne viena šo šedevru foto. Ievērības cienīgas ir mošejas un mazās mālu būdeles starp piecu vai pat vairāk stāvu rozā gigantiem. Brīžos , kad mūsdienīgie arhitektūras šedevri nebojā ainavu, tad var priecāties par mērenā netīrībā uzturētām citu gadu desmitu būvēm. Kura un kad ir būvēta noteikt pagrūti, jo šķiet nabadzīgos rajonos būvinžinierija ir palikusi gadsimtiem veca līmenī un vēl jo projām tiek izmantots māls un kaut kadi akmeņi. Protams ir arī interesantas celtnes, bet pārsvarā tomēr šķiet ka arhitektiem nedod iespēju īpaši izvērsties. Par nelaimi šķiet , ka viņiem nav piekrastes apbūves detālplānojuma, vai ari ja ir tad par zināmu samaksu nav problēmu uzbūvēt māju uz trim citām mājām un vel 200 m garu molu jūrā. Praktiski visa piekraste ir apbūvēta. Reti kur ir nevienam nepiederošas pludmale vai brīvs laukums bez biedējošiem sarūsējušiem nožogojumiem. Ceļš no abām pusēm bija blīvi apbūvēts divām vai pat trijām māju rindām. No paša rīta gadījās divi gleznaini cietokšņi, bet kauns atdzīties brokastis nemanījušie vēderi viennozīmīgi ņēma virsroku par mūsu vēsturisko zinātkāri un mēs tikai uz bridi apstājāmies lai aplūkotu tos pa gabalu. Ja līdz šim ceļš bija vedis pa līdzenumu gar pašu jūras krastu tad priekšā mums atkal slējās kalni. Ceļš veda pa stāvām, brīžiem pat pilnīgi vertikālām kalnu nogāzēm , kurās tas vijās līdzi robotajai krasta līnijai. Vienā pusē mums nepārtraukti bija spilgti zilā Vidusjūra otrā dažādas pakāpes brūnama klintis. Braucot es atkal un atkal vēroju fantastiskos skatus, kuri mainijas viens pēc otra. Mana sajūsma par ainavu bija bīstama, jo ceļš bija sarežģīts. Pārsvarā bija trīs joslas. Divas pret kalnu un viena no. Bieži vien pagriezieni bija tik asi , ka šķita ka ceļš priekšā beidzas . Dažreiz uzbraucot kāda kalna virsotnē un pie labvēlīga skata leņķa ceļu vērēja verot vairākus km uz priekšu. Šad tad tas tuvojās ūdens līmenim un kādā līcītī vai ieplakā starp klintīm bija nelielas pludmales, kur kā likums kāds uzņēmīgs vietējais darbonis bija saorganizējis kempingu vai restorāniņu. Vienā no šādām atpūtas vietiņām mēs nolēmām pabrokastot. Lēmumu to darīt, nācās pieņemt strauji , jo uz šaura kalna ceļa apstāties, lai apgrieztos nav daudz iespēju un brokastošanas variants bija uzradies pēkšņi iznirstot aiz kārtējā asā pagrieziena. Pasūtījuši turku brokastis mēs sasveicinājušies ar vecu pensionāru pārīti un ērti iekārtojušies pie jauka, balta plastmasas galdiņa pārklātu ar zilu papīra gabalu - apmēram pieci metri no jūras, izklājām karti pa visu galdu un pētījām šās dienas potenciālos piedzīvojumus – kartogrāfiski. Ja apmērām simts metru attālumā no mūsu brokastu vietas milzīgs nezināmā vārdā nosaucams traktorekskavatorisks agregāts nenodarbotos ar kalnu ceļa paplašināšanu radot burvīgu monotonu dārdoņu mēs mestu kedas pa gaisu , lai paliktu te , vārtieties saulē un peldēties. Mūsu ķermeņi bija izslāpuši pēc pamatīga saules apcepiena, mati tā vien vēlējās savelties kunkuļos no peldes sāļajā ūdenī un lielais varenais Neko Nedars bija gatavs mūs pārņemt. Vienojušies ka tas, ko mēs šodien vēlamies ir apmēram šāds kempings, kā jau apgūtais - bungalo pie ūdens, duša, iespēja uzkost, tīra pludmale ar vienīgo atšķirību - kalnu ceļu remonta neesamība mēs devāmies ceļā cerot ieraudzīt mūsu sapņu pludmali aiz nākama pagrieziena. Pulkstenis rādija nedaudz pāri desmitiem. Pulkstenis bija apmēram četri pēcpusdienā un mēs nenormāli piekusuši, pārkarsuši, pārsvīduši ar lielu ātrumu traucāmies tuvāk tālumā redzamajai Alanyai drūmā apņēmībā beidzot tikt karotajā dušā. Ambīcijas uz mūsu tuvāko paris dienu atpūtas vietu bija viļņojušās kā orkāna satracināts okeāns. Sākot ar viesnīcām , kurām mums bija šķitis par maz palmu apkārt vai baseini ne tāda formā beidzot ar nelieliem akmeņainiem zemes pleķīšiem klinšu malās pie jūras, kur teorētiski varētu uzsliet telti un gurķoties paris dienas. No rīta pametot brokastu vietu mums šķita ka tūlīt aiz līkuma būs tas, ko meklējam un mums par nelaimi šī sajūta mūs bija pavadījusi visu dienu liekot brāķēt to, ko redzam un traukties tālāk. Beidzot pa ceļam kādā kārtējā tūrisma pilsētelē, kuras standartā sastāvēja no dažāda līmeņa hoteļu sakopojuma, restorāniņiem un tūristu tirdziņa, pēc visu iespējamo variantu izbrāķēšanas mēs atradām neta kafūzi un izmantojot www.booking.com izvelējamies apmierinošu viesnīcu 70 km attālajā Alanya. Protams viss nebija tik traki, ka es te atainoju. Patiesība mēs visas dienas garumā bijām baudījusi neatkarojamus dabas skatus un viesnīcām jau arī laikam nebija ne vainas, vainīga ir cilvēka daba ar pamatsaukli „ Zāle ir zaļāka tur kur mūs nav.” Ceļš visas dienas garumā nebija atkāpies no jūras. Tas zilgme mūs bija pastāvīgi hipnotizējusi. Zaicis nepārtraukti virināja logus ciet un vāļā vaimanājot vienlīdz skaļi kā par kalnu ceļiem , kas lika turku brokastīm veikt gravitatīvos treniņus vēderā tā arī par dabas skatiem , kurus redzot tu uzreiz jau nožēlo to ka diezvai kādreiz dzīve tos redzēsi atkārtoti. Šķiet pieminēšanas vērta ir banānu ieleja, kura mums gadījās pa ceļam. Starp divām kalnu grēdām jūras krasta bija neliela ieleja, kura bija aizpildīta līdz maliņām ar banānu kokiem. Tie auga cieši blakām viens otram ieskaujot nedaudzās ciemata ēkas tik cieši , ka likās tās sabruks no augu spiediena. Uzbraukuši nākamājā kalnā mēs uz brīdi apstājamies ceļa malā un vērojam banānu paradīzi, papildinot vizualizaciju ar pilnīgi gatava Turcijas banāna garšu mutē. Alanya - iebraukuši pilsētā mēs beidzot nolēmām veltīt stundiņu peldei un saulei. Atstājuši auto ceļa malā mēs bez liekam ceremonijām metamies iekša ūdenī. Ūdens bija fantastiski silts un tādēļ Zaicha drebināšanās brienot iekša lika man atcerēties to cik skaļi viņa spiedz ejot peldēties Baltijas jūrā. Kārtīgi izpeldējusies un pagulšņājuši krastā mēs nolēmām doties meklēt viesnīcu. Viens divi izbraukuši cauri pilsētiņai un neatraduši mūsu viesnīcu, kura man šķiet bija pašā pilsētas centrā un tieši jūras krastā mēs uzmeklējām neta kafūzi un atjaunojam atmiņā karti. Šeit man tika mācība, ka rezervējot viesnīcu dienā, kad tu ierodies ir risks palikt uz ielas. Kā izrādījās numuri šajā viesnīcā bija rezervēti jau 2 nedēļas uz priekšu. Braukājot pa pilsētu mums bija pilnīgi skaidrs, ka vēlamies te palikt uz kādu dienu vai divām. Gandrīz pie paša centra jūras krastā mēs ievērojam baseinu un nolēmām ka viesnīcu jāatrod ir te pat. Mums par laimi pilsētas sociāli/ekonomiska struktūra bija līdzīga Gorome tikai nedaudz modernizētāka un lielākā mēroga. Praktiski katra celtne pilsēta bija iekārtota līdzīgi un paredzēta turkam, viņa radiem, sievai, bērniem un tūristiem. Vienīgā atšķirība no Gormoes bija lielākas un modernākas ēkas un nemanīja ēzeļus. Es mērķtiecīgi sāku ķemmēt visas ēkas pēc kārtas un uzdevu trīs jautājumus. Cena, duša, brokastis? Izvelējos piecstāvīgu Hoteli ar nelielu baseinu, kura īpašnieks bija gatavs mums piešķirt trīsistabu apartamentus ar virtuvi par trīsdesmit sešiem latiem uz divām dienām. Neskatoties uz nogurumu mēs nodušojušies un sapucējušies devāmies paklejot pa pilsētu. Pa ceļam nolēmu atdot viesnīcniekam netīro drēbju maisu mazgāšanai tā izraisot, ja ne asiņainus tad kā minimums skaļus notikumus, kuri izpaudās sekojoši. Īsi pēc brīža , kad biju atdevis maisu ar drēbēm un izgājuši uz ielas mēs izdzirdējām milzīgu ļembastu. Cik nopratu strīda iemesls bija viena no darbinieka atteikšanās aiznest mūsu netīrās drēbes uz mazgātavu. Tas viss sākās ar mūsu drēbju maisa, slotas kāta un naža vicināšanu pa gaisu un beidzas ar darbinieka atlaišanu , jeb precīzāk dzenāšanu ar slotas kātu visas šķērsielas garumā. Jāpiebilst ka tas pats viesnīcnieks, kas skaļi aurodams skraidīja pa ielu vicinādams slotaskātu vēlāk flegmātiski sēdēja savā aizgaldā izskatoties tā, ka diezvai kādreiz ir kustējies tālāk par trīs metriem no savas dirnvietas ar TV priekšā. Atceroties ceļojumu pamatiespaidi par šo pilsētu tika gūti nākamajā vakarā, bet šovakar mūsu galvenais mērķis bija gardi pavakariņot. Mūsu viesnīcas bija šķērsielas stūra ēka un tieši apakša bija restorāniņš. Izejot uz ielas mēs momentā bijām noķerti un mulsi smaidot aplūkojām ēdienkarti noklausoties lekciju par mākslu izvelēties pareizo iestādījumu vakariņām. Pamatīgi izpētījuši ēdienkarti laipni atvadājamies un apsolījāmies atgriezties. Tie kas ir bijuši Turcijā ir iepazinuši cilvēku laipnību, ieinteresētību un izpalīdzību, kura bieži vien balansē uz pašas merkantilisma smailes. Šad tad merkantilisma pīķis brutāli uzšķeļ šis visas labās uzskaitītās īpašības un izverošās par klaju tūristu apņirgšanu. Bet šī bija pirmā diena viena no Turcijas tūrisma biznesa epicentriem un mēs vēl bijām pārāk maz nomocīti ar šo tūrisma industrijas lāstu. Ja iepriekšējās dienās mēs ar savu klātbūtni izraisījām interesi un ja tikām sveicināti tad ar patiesu labvēlību tad šeit katrā uzsauciena „ Hi, how Are you? „ , „ Where are you from?” un t.,t. Kopa ar skaņām no uzsaucēja mutes , ja to attēlotu multifilmā ap saucēja smaidīgo seju riņķotu daudzas $ naudas zīmītes. Lai vai kā šajā vakarā tas mums nebojāja omu un mēs izbaudot tūristisko kņadu klejojām pa ielām meklējot mūsu vakara ēstūzi. Apbrīna vērta ir restorānu iekša saucēju spēja noteikt paēdušos un izsalkušos. Mūs nemitīgi mēģināja ievilkt katrā barā , restorānā, kafūzi. Vēlākajās dienas es ievēroju , ka ja mēs bijām paēduši, tad tas tika nolasīts no mūsu gaitas, vai skatiena un iekšā saucēji mūs lika mierā. Nedaudz pastaigājušies pa pilsētas centru mēs nolēmām sagādāt pārsteigumu mūsu viesnīcas ēkas restorāna iekšā saucējam un doties vakariņot turp. Izvēle bija pareiza. Vakariņas patiešam varējām izbaudīt, jo tas bija teicami pagatavotas un par visumā pieņemamu summa, ja nemaldos nepilni divdesmit Ls. Runājot par pusdienošanu un vakariņošanu. Var paēst par samērā lētām naudām 3-4 Ls tas ir kādu kebabu vai burgeru ar dzērienu, bet ja gribi pasēdēt ar baudu tad nekas neatliek kā šķirties kā minimums no 15 Ls uz dieviem. Pie tam maksājot rēķinu tevi vienmēr pavada šaubas par tā patiesiem apmēriem. Es jau no saviem iepriekšējiem ceļojumiem esmu guvis vienu smieklīgu atziņu. Atrodoties cita valstī tu ārkārtīgi seko līdzi tam cik kas maksa, vai netiec apšmaukts, izpēti ēdienkarti nokonstatē ka pusdienas izmaksās padsmit latus un nogrozījis galvu meklē tavuprāt atbilstošāku vietu, bet kad atgriezies mājās aizej uz kādu savu iemīļoto vietiņu Rīgā paēst un bez lieka stresa iztērē tādu pašu summu, ja ne lielāku. Protams nerunāju par tiem, kuri naudu neskaita. Labi nav ko par slikto. Šis vakars bija burvīgs. Ēdiens gards, apkalpošana perfekta, rēķins negraujošs, restorāns mīlīgs, Vidusjūra redzama un skats uz Alanyas cietoksni teicams. Pēc iepriekšējās dienas daudzajiem iespaidiem, mokošās nakšņošanas automašīnā un šās dienas nogurdinošajiem apsolītās zemes meklējumiem ar fantastiskām vakariņām finālā es draugi mīļie laidos miegā bez jebkādiem gudriem prātojumiem un man šķiet pareizāk būtu teikt „ novēlos kā beigts” baltos palagos. NkBBP. p.s bildes maz , jo vienkārši apnika bildēt.