7, 8 un 9 dienas Sapņu pludmale
|
Martins Kalnberzins
|
7.diena. Un atkal dienu sākām ar tradicionālājām turku brokastīm. Šķiet nekad mūžā neesmu tik regulāri ticis pie brokastīm, bet tādēļ jau mēs ceļojam , lai nokļūtu sev neierastā vidē. Dīvaini , bet brokastis man izrādās ir eksotika Nepilna pusstunda un mēs jau esam pludmalē. Esam bruņojušies ar neatminama Nmr. stipruma sauljošanās krēmu un pāris litriem dzeramā ūdens. Dienas mērķis ir iegūt ķermeņiem tumšāku ādas toni un pārliecināties par savām spējām darīt neko . Īsāk rakstot šajā dienā tika aplūkotas neskaitāmas jahtas un kuģīši ar kuriem tika vesti simtiem tūristu uz pludmali , šķiet ar saukli „ atpūtīsimies kādā nomaļā pludmale” protams sniedzot mums zināmas izklaides iespējas ar nelielu pārākuma apziņu vērojot visu šo jezgu no malas vienas dienas vecu aborigēnu statusā. Ar saviem novērojumiem nodarbojamies sistemātiski rotējot un vēršot dažādas sava ķermeņa daļas pēc iespējas lielākā leņķu amplitūdā pret sauli. Pludmale bija oļaina un neskatoties uz to , ka tie bija gaiši , saule tos bija uzkarsējusi tik tālu, ka staigāt pa tiem ar kailām kajām nebija iespējams, kas rezultāta izraisīja manu iecienītāko čibu pirmslaicīgu nāvi varonīgi izjūkot sāļajā Vidusjūras ūdeni pēc pamatīgas plucināšanās pārkarsētos oļos. Ietiepīgi cepinājušies visu dienu, vakara pusē devāmies paklaiņot un aplūkot apkārtni. Ciemats bija izvietojies aizā nelielas upītes krastā. Papildus visam dabas krāšņumam bonusā nāca senas pilsētas Finike drupas, kuras šķiet pamatā kādreiz ir bijušas par iemeslu ielejas tūrisma biznesa pionierismam. Klaiņojot atradām kalnu avotiņu, kurš satecēja nelielā dabīgā baseinā. Šās dienas karstumu šķiet varētu raksturot fakts , ka pat Zaicis iegūlās ledus aukstajā kalnu avota baseiniņā, lai gan pelde piemēram Baltijas jūras mēreni remdajos ūdeņos viņai prasa kādas piecpadsmit minūtes ievada pirms iztirzājuma :D Vakarā ap plkst. astoņiem paēduši manuprāt fantastiskas vakariņas, attiecīgi man pierunājot abas mūsu porcijas un atstājot Zaici tradicionāli ar čai un baltmaizi mēs laidāmies miegā lirisko turku dziesmu pavadījumā dzelžaina apņēmībā rītdienu pavadīt pieturoties pie tāda paša plāna. 8.diena. Šoreiz negājām uz pludmali caur ciematu , bet izvēlējāmies aizbraukt uz tās otru galu. Lai nokļūtu pludmales apmēram piecus km. tālajā malā, ar auto nācās nobraukt pa kalnu celiņiem kādus 20 kilometrus. Piebraukuši pie pludmales fiatiņš iestiga smiltīs. Nolēmu par to pagaidām nesatraukties un atlikt problēmas risināšanu uz vēlāku laiku. Savākuši no auto visu dienas ekipējumu devāmies uz vietu, kur pludmale beidzas ar stāvām klintīm. Fantastiski! Beidzot esam pie Vidusjūras un apkārt nav neviena cilvēka. Vienmēr esmu velējies pabūt uz neapdzīvotas salas un patreiz uz īsu brīdi varēju sev iztēloties šādu situāciju. Spilgti zila dzidra jūra, nelieli vilnīši, stāvu klinšu pakāje tu vārties karstos oļos. Aiz gara laika nolēmu veikt ekspedīcijas peldējumu uz klinšu raga galu , kurš iestiepjas jūrā paris simts metru attālumā. Atgriezies atpakaļ līdz asinīm sadriskātām rokam un kājām varēju ar smīniņu apcerēt Holivudas filmu varoņu cīnu uz ekrāniem milzīgos viļņos rāpjoties ārā no okeāna kādas klinšainas salas krastā. Es biju pamatīgi apskādēts pateicoties maziem, knapiem vilnīšiem kas slinki rotaļājas ar mūsu piepūšamo matraci krastā. Šim vakaram mums bija izplānots neliels piedzīvojums tādēļ savlaicīgi pēcpusdienā sāku dežūrēt pie iestigušā auto un nepilnas pusstundas laikā biju atbrīvojis braucamrīku no smilts lamatām ar ūsaina turku večuka palīdzību. Īsti nebija skaidrs kurš kuru bija nocopējis. Sākuma man šķita , ka es esmu veicis varoņdarbu un tuksnesīga vietā esmu sadabūjis palīgu, bet pēc tam, kad večuks lietpratīgi atvēris savu bagāžnieku , kura galvenais saturs bija, troses, lāpstas, zari, dēļi un visvisādi citi atribūti paredzēti auto atbrīvošanai no smilts skavām es sāku šaubīties par tēmu makšķernieks un loms. Manas aizdomas apstiprinājās , kad tika paziņota takse par sniegto pakalpojumu. Tas man atgādināja vienu pirtiņu Valmieras rajona, kur bija tā teikt dubulta tarifa bizness. Viens par pirts nomu, otrs par pirts laukuma iestigušo auto izvilkšanu no dubļiem ar kaimiņu traktorista Kārļa palīdzību. Lai nu ka , bet savlaicīgi bijām atpakaļ sava namiņā, nedaudz atpūtāmies un uzreiz pēc vakariņām ieslēguši turku hip-hopu traucamies pa naksnīgo šauro kalnu ceļu uz Čirali kalnu. Ka vēstīja sers Kinderslejs tas bija kalns , kur bija vulkānisko iežu atsegumi ar mūžīgi degošu uguni. Grieķu mitoloģija šī bija vieta kur trīsgalvainā briesmone Himera tika noslaktēta ar izkausēta svina palīdzību. Leģenda stāsta, ka ne bez vainas esot bijuši resgalis Bellofants un tā četrkājainais čoms Pegass. Jau pilnīga tumsā mēs piebraucām pie kalna pakājes, un sākam samēra nogurdinošo kāpienu augšup. Kalna galā, kā solīts, ar spožu liesmu vairākās atsevišķas vietās sadega dabas gāze. Ilgi sēdējām pie vienas no liesmām un vārāmies tumsā. Debess bija zvaigžņu pielietas , pa labi un pa kreisi tumsā varēja nojaust kalnu varenības klātesamību un priekšā tālumā bija jāvilņojās jūrai. Kārtējo reizi bija iespējams ļauties neikdienišķuma apskāvieniem. Apkārtne, tumsā nemanāmais bet nojaušamais dabas skaistums, smarža, neskaitāmas degošas uguns liesmiņas šur un tur kalna nogāze un protams mēs paši - prāta fiksēts emociju un izjūtu kopums . 9. diena. Astoņi un brokastis. Pirms tam jau bijām sakravājuši savas mantas. Atvadoties no saimniekiem ar patiesu sajūsmu pateicos par gardajām vakariņām , kurs man tika pasniegtas absolūti manā gaumē, tā izraisot saimniecē emociju uzplūdus, Atvadoties tiku piespiest pie viņas milzīgajām krūtīm . Dienas plāns bija nokļūt līdz Olu Deniz pludmalei. Esot naprakstāmi krāšņa Turcijai neraksturīga smilšu pludmale. Dienā veicamais attālums šķiet bija nepilni 200 kilometri. Mirkļa vājuma pārņemts es uzticējos kartei un nolēmu braukt pa gleznainu kalnu ceļu , nevis pa galveno . Par kļūdu to īsti nosaukt nevarētu, jo fināla mēs protams ka izbraucam tomēr uz mums nepieciešamo lielo ceļu , bet ar zināmām sekām , kuras izpaudās vaimanājoša Zaiča izskatā. Galvenais dienas sarunu temats bija, kalnu ceļi, karstums, reiboņi, aizas, saule, un auto logu atvēruma diapazons. Pat braucot jau pa galveno ceļu tas ar saviem līkumiem un stāvumiem īpaši neatšķiras no saviem nelielajiem brāļiem. Attālums paris simts kilometru, kuri Latvija aizņemtu tikai paris stundas šeit prasa vairāk ,ka pusi dienas. Vēlā pēcpusdiena bijām sasnieguši savu mērķi. Šoreiz piedzīvojām nelielu vilšanos. Par iemeslu tik pat labi varētu būt mūsu iepriekšējo dienu piedzīvojumi, kur mēs gozējamies patiešam maz apmeklēta un nepiesārņotā pludmale, bet ieraugot šo dabas krāšņumu pēdiņās uz līdzenas vietas šķiet ir jāver vaļa tūrisma kantoris un jāpiedāvā atpūta piemēram miķeļtorņa pludmalē. Šaubos vai kāds no Olu Deniz sastaptajiem atpūtniekiem ir redzējis patiešam tīru pludmali, kur nav nevien cilvēka tik tālu cik vien var saskatīt. pludmale protams atrādās ainaviska vieta, bet tas laikam jau ir visu krāšņo pieejamo vietu lāsts – netīrība. Visa izslavēto balto smilšu pludmale ir tā nokrāmēta ar galdiņiem un atpūtas krēsliem , ka slavenas smiltis ir grūti saskatīt. Ar nelielu brītiņu mums pietika , lai saprastu ka šeit nevēlamies palikt un devāmies atpakaļ uz pilsētas centru. Strauji tuvojas vakars un nolēmām atrast kādu viesnīcu te pat. Virzoties atpakaļ pa to pašu ceļu kur iebraucam, mēs izvelējamies vienu nelielu viesnīciņu ar tradicionālo baseinu pagalma. Nodusojušies devāmies pavakariņot. Braucot bijām ieveroši vienu ēstuzīti nokarinātu ar paklājiem, zemiem galdiņiem un t.t. Nolemjam , ka tas ir tas kas vajadzīgs. Daudz netielējoties ļāvāmies pierunāt mūs vakariņot tur, jo patiesība braucot ar auto neko piemērotāku nebijām ievērojuši. Pasūtījuši ērti izgāzušies izviļņos vērojam apkārtni. Restorāniņs bija pašā , centrālas ielas mala un Jo vairāk sāka krēslot , jo vairāk tūristu mums saka iet garām. Restorāniņa iekšā saucēja enerģiski mēģina viņus tvarstīt , bet visi veikli izvairijās un apņēmīgi turpināja savu ceļu labākajā gadījuma atsveicinot. Šķita ka daudzus no tūristiem darbiniece jau pazina , jo sauca tos vārdos. Pavakariņojuši un samaksājusi iespaidīgu rēķinu drūmu nojautu pārņemti pievienojamies tūristu straume un pēc nepilnu desmit minūšu gājiena nokļuvām pilsētas tūrisma epicentra ar mazo ieliņu mudžekli , kur bija simtiem restorānu un bāriņu ar daudz pievilcīgākiem noformējumiem un diemžēl arī cenām. Pēc paris dienu divvientulības sapņu pludmale šīs burziņš mums likās gana tīkams un pieņēmuši lēmumu , ka paliksim šeit pāris dienas nolēmām, ka rīt izvairīsimies no enerģiskas restorāna klientu piegādātājas vienkārši nobraucot pāris desmit metru gar restorānu ar auto rūpīgi pievēršot uzmanību tieši pretējās ielas pusei :D Esam gatavi rītdienai.
