11 diena Raftings

  • 5 min lasīšanai
  • 140 foto
11.diena. Perfekta diena. Visas ceļojuma dienas bija brīnišķīgas. Kāda ar savu slinkošanu un sauļošanos, kāda ar krāšņiem dabasskatiem, bet šī ar teicamu piedzīvojumu. Līdz pulksten astoņiem mēs jau bijām sakravājuši mantas auto un uzreiz pēc brokastīm devāmies ceļā. Autobuss , kuram bijām nolēmuši sekot bija jau aizbraucis septiņos un nācās paļauties uz karti un manu atmiņu. Vairākus gadus atpakaļ man bija tas gods braukt pa šo upi , un tādēļ mēs nolēmām atrast raftinga centru paši. Līdz upei bija jābrauc apmēram simts km. Diena bija kā vienmēr saulaina un karsta. Koncentrējušies uz pareiza ceļa meklēšanu un iedrošinot viens otru , ka mūsu avantūra izdosies mēs traucamies uz Dalaman upi nepievēršot lielu uzmanību dabas skatiem un neskaitāmajiem ciematiem , kuriem izbraucam cauri. Beidzot atmiņa un karte signalizēja , ka mums ir jāpamet lielceļš un jābrauc augšā kalnos. Izbraukuši cauri nelielam ciematiņam, mēs nobraucām no asvaltēta ceļa un turpinājām braucienu pa grantētu ceļu , kurš kļuva ar vien šaurāks un viennozīmīgi garantēja mums strauja pacelšanos virs jūras līmeņa. Jāatdzīst , ka atmiņa mani pievīla un mēs izmetām pamatīgu loku līdz veiksmīgi uzdūrāmies nelielai noplukušai norādei „ raftin center.” Sekojot tai mēs braucām vēl pa stāvākiem un šaurākiem kalnu ceļiem līdz ieraudzījām upi un netālu no tās sameistarotu milzīgu nojumi ar bāriņu viena kaktā. Salauzti airu kāti, glabāšanas vestes un ķiveres liecināja par sportisku gaisotni šajā vietā. Sasveicinājies ar diviem turkiem noskaidroju , ka visi jau ir stundu atpakaļ devušies ceļā uz upes augšteci – starta vietu. Mūsu sarūgtinājums bija tik liels , ka abi darboņi sasparojās un pēc pamatīgas izbļaustīšanas pa mobilajiem tālruņiem, roku vicināšanas un citām karstasinīgām komunikatīvam atraktivitātēm tika noslēgts darījums. Par 60 EUR mēs ieguvām šoferi , kas nogādās mūsu auto atpakaļ uz bāzes vietu un vienošanos ka tiekam gaidīti starta vietā. Burtiski ielekuši auto mēs devāmies ceļā. Mūsu pavadonis ūsains , pamatīgs turks sēdēja man blakus iespiedies fiatiņa mazajā priekšēja beņķī. Zaicis aizmugurē un es pie stūres. Turks nerunāja angliski, bet omulīgi kaukto murmulēja ik pa laikam ar roku norādot virzienu un iebļaujieties „ left” vai „ right” Šeit sākās pamatīga jautrība. Lai izprastu tas iemeslus ir jāveic neliela atkāpe vēsturē. Gadus piecus atpakaļ vai četrus es baudīju raftinga priekus šajā upē. Toreiz mēs bijām aizbraukuši uz turciju ar savu auto no Latvijas. Jāpiebilst , ka šai izpriecai ļāvāmies divas dienas un kopsummā nebrauciens tikai veikts vairākas reizes. Tāpat kā tagad es arī toreiz biju autovadītājs. Ceļš pa kuru bija jābrauc bija ar ārkārtīgi stāviem kāpumiem un kritumiem. Praktiski lielāko daļu tikai vienas automašīnas platuma ar ārkārtīgi asiem pagriezieniem. Vārdu sakot perfekts kalnu ceļš pie tam , kas ved pa ārkārtīgi gleznainām , ainaviskām vietām ar kolosāliem skatiem. Šis ceļš bija tik iespaidīgs gan ar skatiem gan arī ar komplicētību, ka es to jau toreiz vienkārši dievināju un ar baudu biju veicis neskaitāmas reizes braucot šurpu turpu ar cilvēkiem un laivām. Turks gan brīnījās , kā mēs paši uz savu roku viņus bijām atraduši taču nenojauta ka man ir kaut mazākā nojausma kur ir jābrauc un vispār no viņa ķiķināšanas bija noprotams , ka viņš gaidīja zināmu šovu no mana brauciena pa domājams mani biedējošo, šauro kalnu ceļu. He. Sākumā es patiešām uzmanīgi līkumoju sekojot viņa norādēm , bet brīdi kad mēs pagriezāmies un es atpazinu savu iemīļoto ceļu es iespiedu pedāli grīdā. Es ar sajūsmu atpazinu katru pagriezienu un nepacietībā gaidīju grandiozos skatus , kuri paveras skatienam. Turks vēl kādu brīdi ķiķināja, teica „ Ok, Ok” vai mēģināja komentēt " right" vai "left" un tad pamazām mašīna iestājas klusums. Zaicis iekrampējies rokturos zvārojās aizmugures sēdekli pa labi un pa kreisi. Es ar patiesu baudu izjutu ātrumu un pagriezienus liekot fiatiņa motoram kaukt un mētājot pa gaisu akmeņus atstāt aiz mums milzīgu putekļu mākoni. Turks vienkārši iekrampējis durvju rokturī klusēja. Man par nelaimi , bet varbūt mums par laimi mēs noķērām mikroautobusiņus jau pusceļā, jo tie bija apstājušies. Pametuši savu auto ūsaina stūrmaņa pārraudzība ieklupām busiņā. Ceļš turpinājās rimtā braucienā ar pamatīgi izgrabējušu nezināma izlaiduma gada "pequeto" busiņu. Beidzot mēs sākām braukt lejā no kalnu kores un pēc iespaidīgiem pēdējiem ceļa pagriezieniem nokļuvām pie upes. Raftings. Tā ir visnotaļ interesanta izklaide. Palielā labas kvalitātes piepūšamā laivā tiek sasēdināti apmēram plus mīnus 8-12 tūristi ar ķiverēm galvās un glabāšanās vestēs. Piedzīvojuma pastiprinājumam katram tiek izsniegts arī aris. Lai arī pirms braukšanās instruktors ar nopietnu seju piesaucot un atstāstot nelaimes gadījumus mums liek apgūt elementāras komandas „ airēt labais” airēt kreisais” „ stop” „ airē visi ” tomēr jāatdzīst ka patiesība visu galveno darbu veic viņš pats un vienīgā un galvenā komanda ko mums patiešam ir jāapgūst ir „ sēsties laivā” . Kas nozīmē ka mums ir zibenīgi jādabū savas pakaļas nost no laivas malas ,uz kuras visu laiku sēžam un jāsatupjas laivas dibenā iekrampējoties speciālās trosēs. Pēc neliela treniņa esam gatavi doties ceļā. Dalaman upe esot viena no grūtāk laivojamām upēm Turcijā. Vienīgais tā nu pat ka svaigi ir apskādēta ar hidroelektrostaciju tā padarot to seklāku un ar to arī bīstamāku. Instruktori parasti dzen velnu un mēdz vietās , kur krāces nav dzīvībai bīstamas apgāzt laivu vai izmest it ka netīšam kādu no laivotājiem par bortu. Pirmajās krācēs ar labpatiku ļāvos būt neuzmanīgs un jauki izlidoju no laivas nokļūstot ledainajā kalnu upes ūdenī. Otrajās krācēs, kad mūs pāri gazās ūdens šaltis un laiva tika mētāta šurpu turpu starp akmeņiem no laivas izlidoja Zaicis. Pilnīgi slapjš un no pārbīļa pat nenosalis Zaicis tika ievilkts atpakaļ laiva. Upes dievs bija pakampis Zaicha čību apmaiņā pret mums turpmāk sagatavotajiem pārsteigumiem un izpriecām. Pirms nopietnākiem upes sagatavotajiem trikiem visas laivas sapulcējās kopā. Pirmās cauri krācēm izbraukušās laivas instruktors parastu apstājās krastā un izkāpis ieņēma dežuranta posteni uz kāda akmeņu krāvuma sekojot līdzi citu laivu metāšanai straumē starp klintīm. Vārdu sakot perfekta izklaide nepieredzējušiem ūdens tūristiem ar zināmu adrenalīna devu un protams neatkārtojami krāšņiem dabasskatiem. Lai mēs galīgi nepalaistos slinkumā kārtības pēc mēs arī ritmiski airējam sekojot instruktora bravurīgajiem auru ritmiem. Tika uzbrukts citam laivām mēģinot tas apgāzt vai kā minimums aptašķīt ar ūdeni. Tika plakšķināti airi pret ūdeni un tika bijīgi klusumā vērotas varenas klintis , kas draudīgi mēdza sakļauties virs galvas desmitiem metru augstuma atstājot šauru zilu debess svītru. Piedzīvojums ilga nepilnas divas stundas un tas bija vienkārši kolosāls. Pulksten četros mēs slapji nosaluši , bet laimīgi atgriezušies bāzes vietā šķinam iekšā vēderos sarūpētas brīvpusdienas , kaislīgi diskutējot ar laivas biedru no Krievijas par viņa tautiešu bezcerīgo stāvokli Latvijā. Nedaudz vēlāk atbrīvoti vēl no 10 dolāriem par automašīnas veiksmīgu nogādāšanu atpakaļ bāzē, lai gan tas itkā bija apmaksāts, mēs bravurīgi pīpinādami ardievas piedzīvojuma biedriem braucām prom. Spēcīgo izjūtu pārņemti nemaz nemanījām , ka bijām jau nobraukuši savus 200 km un sasnieguši Marmarisu. Nedaudz palīkumojuši pa pilsētiņu ar saukli „ka sezona ir jau beigusies” izkaulējām sev teicamu viesnīcas numuriņu palielā 3zvaiģžu viesnīcā par draudzīgu ciparu. Nomazgājušies devāmies Marmarisas apgaitā un vakariņu vietas meklējumos. Diena bija tik ļoti piesātināta ar piedzīvojumiem un emocijām , ka diezgan vienaldzīgi klejojām pa tūristiskās jezgas apņemto pilsētu un garlaikoti žāvādamies vērtējām daivinga piedāvājumus. Nolēmām par daivingošanu pieņemt lēmumu nākamajā dienā un uzkoduši ātru roku kebabus stūrējām uz viesnīcu. Netālu no tās mēs bijām tik neuzmanīgi , ka iesaistījāmies dialoga ar kādu turku un neuzspēju pat attapties ,kad biju iegādājies gana greznu šaha dēli ar visiem kauliņiem. Šahs man vienmēr ir patici un jāatdzīst , ka Turcija ir ārkārtīgi plašs un intriģējos šīs spēles galdiņi piedāvājums. Šaha kauliņu izvēle gan bija neveiksmīga. Tos es nopirku gatavotus no dzelzs un to svars un izskats mums radīja daudz neērtu brīžu vēlāk pametot šo valsti. Atgriezušies viesnīcā, stāvot uz balkona saņēmām pēdējo dienas sarūpēto pārsteigumu grandiozu negaisu ar pērkona grāvieniem un zibens spērieniem, kas palīdzēja pieņemt lēmumu no rīta doties tālāk uz Pamukali nevis mēģināt gulšņāt pludmalē vai doties jūrā daivinga. Lēmumi pieņemti gaidām rītdienu.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais