12.diena Pamukale

  • 6 min lasīšanai
  • 140 foto
12.diena. Melnās olivas. Šorīt tās bija perfektas. Katru rītu tās tika pasniegtas jebkurā vieta , kur bijām nakšņojuši, kā neatņemama brokastu sastāvdaļa un šorīt tās bija pašas, milzīgākās un sulīgākās. Braucot ārā no Marmarisas mēs vēl uz brīdi apstājāmies un nedaudz uzkavējāmies pludmalē. Laiks bija apmācies un pludmale šķita drūma un pamesta. Šķiet , ka sezonas karstumā Marmarisa varētu būt patiešām jauka kūrorta pilsēta , bet šodien tā šķita drūma un neviesmīlīga. Nopriecājušies , ka laiks ir sabojājies tieši tanī dienā , kad pēc plāna, kurš nav plāns mēs arī gatavojāmies pamest Vidusjūras piekrasti , devāmies ceļā. Bija paredzēts nobraukt vairākus simtus kilometrus līdz Pamukalei un tad rīkoties pēc garastāvokļa un apstākļiem. Pēc divām dienām mums bija pasūtīts viesnīcas numurs Stambulā. Attiecīgi mums it kā vajadzētu kaut kur nobumbulēt dienu vai divas. Īsāk rakstot plāna, kā vienmēr īsti nebija. Visu Vidusjūras piekrasti no pārējas valsts daļas, kā likums nošķīra kalni. Vienu reizi mēs jau tos bijām šķērsojuši, kad no Kapadokijas tuvojamies Vidusjūrai. Šoreiz mēs tos šķērsosim pretējā virziena ceļā uz Pamukali. Braucot pa kalnu pāreju sastapāmies ar uzjautrinošu ekonomisko parādību, kura tieši šajā dienā mums deva iespēja gardi izsmieties vēl ne vienu reizi vien. Līkumojot pa kalnu ceļu ievērojām, ka katru brīvo laukumiņu , kur bija iespējams apstāties, parasti bija okupējis kāds amatnieks un izstādījis savu preci. Tas būtu, protams, interesanti un intriģējoši , bet diemžēl vienīga prece , kura tika tur tirgota bija stārķi. Stārķi melni, balti, rozā, zili ar rakstiem un bez. Stārķi kuri izskatījās kā dzīvi un pilnīgi stilizēti Salvadora Dali cienīga interpretācija. Stārķi sākot ar pavisam maziņiem iespējams pat tik, ka no auto nevārējam saskatīt un beidzot ar tik lieliem, ka strausiem būtu ko piebilst par daiļo stārķu mātīšu imitācijām. Vārdu sakot viss kalnu ceļa pāreja bija viena vienīga stārku tirdzniecības vieta. Šis kuriozs tika novērots arī vēlāk braucot uz Stambulu vai paša pilsētā , kur lielā tirgus rajonā ir piemēram kvartāls , kur tirgo apavu zoles, vai diegu spolīšu kvartāls un t.t. . Ja tirgo tad tirgo pamatīgi. Bet pašreiz no rīta mēs noskaidrojām, ka gadījumā ja gribam nopirkt stārķi tad obligāti ir jābrauc uz šejieni Nobraucot no kalniem turpmāk ceļš veda pa līdzenumiem ar nelieliem pauguriem vai mazām kalnu grēdām tuvāk un tālāk. Pastudējot ceļvedi izrādījās, ka līdz pat pašai Pamukalei grāmata mums nesolīja neko īpašu. Mēs gan par to neskumām , jo braucot cauri pilsētiņām patīkami bija vērot tās nesapostas priekš turistiskās jezgas. Tās bija rimtas un parastas. Bez krāsainiem jezgas pārņemtiem kvartāliem un uzmācīgās ļembastošanas. Kādā no pilsētiņām šķiet Denizli apstājamies un uzmeklējam neta kabūzīti nedaudz pasēdēt iznternetā. Pamukale šās dienas galvenais apskates objekts saskaņā ar mūsu Mr. Dorlinga info bija kārtējais dabas šedevrs apvienojumā ar senas pilsētas vēsturiskām drupām. Pamukale tulkojumā nozīmē „ Kokvilnas pils” Jau no sen seniem laikiem pazemes ūdeņi , kuros ir ārkārtīgi liela kaļķa koncentrācija neskaitāmos avotos iztek no zemes. Saskaroties ar gaisu kaļķis nosēžas veidojot baltus nosēdumus, kā rezultātā ir izveidojies pilnīgi balts kalns ar daudziem avota ūdens baseiniem. Kalna galā esot senas pilsētas Heriopoles drupas. Saintriģēti ar šādu aprakstu mēs tuvojāmies tālumā redzamajam bālganajam kalnam. Vietā kur ceļš sadalījās divos dežūrēja kāds turku puika , kurš ieteica doties pa nelielu ceļa atzarojumu, paskaidrojot, ka tur būšot ērtāk novietot auto . Uzticējos un pēc neilga brauciena patiešām nokļuvām milzīgā autostāvvietā , kur šķīrušies no pāris desmit Turku lirām ieguvām tiesības iet aplūkot drupas , kaļķi un ūdeni. Nemanot laika apstākļi bija mainījušies un diena no karstas un apmākušās bija pārvērtusies par ļoti karstu un saulainu. Šķērsojuši betonu kluču krāvumi mēs sapratām, ka esam nokļuvuši apskates objektā. Mums priekšā bija milzīgs klajums ar nelielām drupām tieši priekšā kāda kilometra vai vairāk liela attālumā. Nedaudz pa labi bija neliels uzkalns, uz kura dižojās amfiteātra drupas, bet pa labi bija barakveidīga celtne ar sētu apkārt no kuras skanēja spiedzienu un kliedzieni liecinot par to, ka tur liels skaits cilvēku ar proporcionālu bērnu pārsvaru nododas hidropriekiem. Cik saprātam tad tur kaut kur arī vajadzēja būt kaļķu ūdens baseiniem . Nolēmām vispirms pievērsties vēsturiskām aktivitātēm un tad veldzēties bukletos apjūsmotajos ūdens baseinos. Pusceļā mēs brīdi iejukām krievu tūristu grupas vidu un kopā ar viņiem aplūkojām zemestrīces radītu plaisu , kas stiepās pāri visam laukam un aku kura esot izveidojusies tas rezultātā vairākus simtus metrus dziļumā. Blandoties apkārt, protams, ka gribējās iemūžināties bildēs uz vēsturisko pieminekļu fona vai kā minimums vienkārši vidē, bet līdz riebumam bija apnikušas visas standarta pozas , kurās tu mēģini izļurkāt savu augumu. Tā radās tarakančiku foto style. Mūsu fotografēšanas maniere izraisīja interesi pārējo sakarsušo klejotāju vidu. Tā vieta lai cēli stāvētu uz drupu foniem mēs lēkājām un kratījāmies ka traki tai bridi fotografējoties. Manuprāt, tā bildes iznāca daudzreiz dzīvīgākas, vienīgais, ka tas mūs tā aizrāva, ka īsti nesanāca sabildēt drupas. Apmierinājuši savu ziņkāri devāmies uz teātri. Šis šķiet bija lielākas nekā Sidē, vai ka minimums labāk saglabājies. Kādas tūristu grupas gids nodemonstrēja, ka teātra akustika vēl jo projām ir perfekta nodziedot dziesmiņu, kuru varēja sadzirdēt līdz pat teātra augšējai rindai. Sēžot teātrī mēs noklausījāmies, ka ieeja baseina maksājot 25 EUR no cilvēka. Šāds info mūs spēcīgi sarūgtināja un lika pasmīkņāt par bukletos redzamajiem skatiem. Nokāruši degunu mēs nolēmām pat netuvoties celtnei, kur šķiet tad nu bija nomaskējuši greznos kaļķu baseinus, bet devāmies uz tālumā redzamajām drupām. Pa ceļam mēs pietuvojāmies kalna malai un par prieku mums tomēr ieraudzījām nokaļķotās klintis. Skats patiesām bija dīvains un iespaidīgs, lai gan ne tik krāšņs kā bukletos. Kādu pusotru stundu pamatīgi novazājušies pa drupām un aplūkojuši dabas kaļķa gleznu mēs pārkarsuši , saguruši un izslāpuši lēnām virzījāmies uz automašīnas pusi, mums par milzīgu pārsteigumu apmetot līkumiņu vienam pauguram skatienam beidzot atklājās Pamukale! Fascinējoši, koši balta kalnu grēda ar neskaitāmiem ūdens baseiniem. Skats bija nereāls. Kalns bija tik balts, ka bija jāsamiedz acis. Kalna grēdas vidū pa taku , ka milzīga pingvīnu kolonija klumpačoja visos virzienos tūristi. To gaita bija grīļīga un patiešām atgādināja šos karaliskos putnus, jo pa visu kalnu plūda lejā neskaitāmi ūdens strautiņi un attiecīga pastāvēja paslīdēšanas risks. Nogurums bija kā ar roku atņemts un arī mēs devāmies zvīļīgajā pārgājiena pa taku no viena kalna malas līdz otrai. Ūdens tecēja vienkārši pa kalna sienam lejā un krājās baseinos. Šķiet, ka lielākā daļai baseinu tomēr bija pielikta cilvēka roka, lai izveidotu tiem ērtāku formu, bet tas bija gandrīz vai nemanāms , jo kaļķu nosēdumi tos ātri apstrādāja radot tiem dabisku šarmu. Kārtīgi veldzējuši savus ķermeņus ūdenī un izpriecājušies par unikālo dabas joku, par kuru eksistenci man nebija ne jausmas vēl tikai paris dienas iepriekš mēs devāmies prom no Pamukales. Brīdi , kad automašīnas spogulī tālumā vairs nebija redzamas baltās klintis notika krasa laika maiņa. Pēkšņi sacēlās spēcīgs vējš, kurš virpuļojot pa gaisu nesa ērkšķu kumšķus. Kļuva ļoti tumšs ,nevis tādēļ, ka saule būtu pazudusi mākoņos , bet tamdēļ, ka vējš bija sacēlis gaisā putekļu tonnas, caur kurām knapi spraucās cauri saules gaisma. Nopriecājušies , ka laika kungs mūs kārtējo reizi pārsteidz un tomēr saudzē, jo ļāva mums teicamā Turciskā karstumā izklejoties pa Pamukali , mēs nolēmām virzīties uz Stambulas pusi un pārnakšņot vai nu kādā viesnīcā vai vienkārši automašīnā. Redzamība putekļos bija tik slikta , ka apgrūtināja braukšanu. Sāka krēslot un mēs jau morāli sagatavojamies , ka šodien centīsimies braukt maksimāli ilgi , lai rīt no rīta būtu pēc iespējas tuvāk Stambulai, kas nozīmēja ka nav jēga meklēt viesnīcu un nakšņošana būs auto. Iestājoties tumsai pabraucām garam apmēram divdesmit metrus garam stendam , kurā bija sakrāmētas melones. Tas bija izvietotas uz slīpas letes , kura bija apmēram pusotra cilvēka augumā. Spilgti prožektori bija pavērsti pret meloņu stendu un ātrumā braucot šis spilgti dzeltenais stends tev noņirb gar acīm kā tāda nereāla mirāža. Skats bija iespaidīgs. Vel jo projām apspriežot to aiz nākama līkuma mūs gaidīja vel viens meloņu stends. Un tad sakās. Stārķu invāzija kalna pārejā bija nieks salīdzinot ar meloņu vairumtirdzniecības Meku. Stendi cilvēka augumā un stendi 5 metru augstumā, kur augšējo meloņu novietošana un paņemšanu ir riskants pasākums. Stendi bija sākot no piecu metru garuma un beidzot ar vairāku simtu metru garu leti. Vienu brīdi spilgti dzeltenā meloņu rinda atgādināja Vācijas autobāni ar dzeltenām sētām abās pusēs. Jāatdzīst, ka turki māk tirgot melones. Ekonomiskais pamatojums šim fenomenam man nav īsti skaidrs bet meloņu tirdzniecība mūs uzjautrināja vairāku desmitu kilometru garumā. Es nevarēju iedomāties, ka pasaulē var būt tik daudz meloņu , kur nu vēl viena vietā. Beidzoties spilgtajiem meloņu laukiem, kopa ar vienmuļo tumsu apkārt ceļam mums piezagās klāt arī nogurums un atraduši piemērotu benzīntanku , noslēpušies starp paris fūrem mēs atlaidām uz aizmuguri fiatiņa beņķus ļāvāmies miegam. Šķiet nav pārsteidzoši ka sapnī man rādījās melones :D


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais