Citāda Meksika
|
Dagnija Avota (Tobīsa)
|
Citāda Meksika
Lidojums pāri puspasaulei uz meitas kāzām, desmit dienas saulainajā Meksikā, «National Geographic» cienīgi skati un citi ceļojuma piedzīvojumi – tas viss kā brīnišķīga, krāsaina filma ritinās galvā un neļauj aizmigt klusajā Stambulas viesnīcas numurā. Kāpēc tas viss notika, kā lidojām 14 stundas, kā ieraudzījām citādu Meksiku, nekā domāts, kā svinējām kāzas okeāna krastā, par to būs šis stāsts. Lidojums Rīga – Stambula- Losandželosa – Gvadalahara (Meksika) Satraukums pirms nozīmīgā ceļojuma izrādījās daudz lielāks un gandrīz bez pamata, jo raibo notikumu virpulī tam vienkārši neatlika laika. Pirmais piedzīvojums – 14 stundugarais lidojums. Maršruts redzams virsrakstā, un tā dīvainību noteica pusgadu iepriekš iegādātās biļetes, kas maksāja tikai 250 latus par pārokeāna lidojumiem abos virzienos, turklāt deva iespēju (vai piespieda) atpakaļceļā trīs dienas pavadīt Čikāgā. Vēl jāpieskaita 131 lats lidmašīnas biļetei līdz galamērķim – Gvadalaharai. Rīgas lidostā mūs tālāk nelaida, pirms nebijām nosaukuši adresi, kur paliksim Amerikā, kaut arī uzrādījām biļetes lidojumam uz Meksiku un bijām iegādājušies īpašu anketu, ko pieprasa ASV, lai Latvijas pilsoņi tur varētu iebraukt bez vīzas. Stambulā apkalpošana bija nevainojama, tieši no lidostas uz aviosabiedrības apmaksātu viesnīcu un no rīta atpakaļ uz lidostu. «Turkish Airlines» lidmašīnā katrs pasažieris saņēma glītu metāla kārbiņu ar zobu pastu un birstīti, acu masku, ausu aizbāžņiem un zeķītēm. Siltai un mierīgai gulēšanai – spilventiņš un sega. Priekšējā sēdekļa atzveltnē iebūvētā monitorā ikviens varēja sekot līdzi lidmašīnas pacelšanās gaitai vai skatam aiz loga, lidojuma maršrutam pēc kartes vai detalizēta apraksta, skatīties filmas, klausīties mūziku, spēlēt spēles. Turklāt monitors izveidots un novietots tā, ka blakussēdētājs neredz kaimiņa ekrānā notiekošo un netraucē otram. Ja visas šīs ērtības zinātu iepriekš, satraukuma vispār nebūtu. Laiku aizpildīja arī čaklās stjuartes ar dzērienu ratiņiem, piedāvājot sulas, ūdeni, tēju, kafiju, alu, vīnu, rakiju (turku degvīns) vai mazas uzkodas, kā arī divas ēdienreizes ar interesantiem ēdieniem. Meksika – citāda, nekā domāts Ceļojums pa Meksiku bija neaizmirstams piedzīvojums un izmainīja mūsu ne pārāk pilnīgos un pozitīvos priekšstatus par šo valsti. Tā ir tik neparasta, kontrastaina, bagāta ar dažādām tūrisma vietām, viena no valstīm, kurā ir visvairāk UNESCO pasaules kultūras mantojuma objektu. Redzējām tikai niecīgu daļu no milzīgās zemes, tomēr iespaidu tik daudz, ka grūti izšķirties, par ko stāstīt citiem. Par Meksiku sarakstītas grāmatas, ir daudz publikāciju, informācija pieejama internetā, tāpēc šis raksts būs tikai par pašu piedzīvoto, redzēto un pārdzīvoto. Meksika mūs sagaida rīta agrumā ar vasarīgi siltu laiku (+25 grādi), palmām un ziedošiem kokiem, kurus nebeidzām apbrīnot visu ceļojuma laiku. Nedaudz atpūtušies, dodamies uz Gvadalaharas centru, kuram veltīt iznāk vien dažas stundas. Gvadalahara tiek uzskatīta par mariači mūzikas, starptautiski pazīstamā meksikāņu tautastērpa un tekilas dzimteni. Savu vārdu ieguvusi no Spānijas pilsētas Gvadalaharas, un tā izcelsme ir arābu – Wad-al-hidjara (Upe starp klintīm). Pilsētu dēvē par Meksikas Silīcija ieleju, tur atrodas vairākas starptautisko augsto tehnoloģiju uzņēmumu rūpnīcas. To mēdz saukt arī par Rietumu pērli un Rožu pilsētu. Apskatām pilsētas galveno laukumu ar katedrāli, ar mirušo piemiņas dienai veltītiem tēliem, akmeņkaļiem, kas turpat strādā, izstāda un pārdod savus meistardarbus, pavērojam divu krāšņos tautastērpos ģērbtu dejotāju pāru priekšnesumu ugunīgas meksikāņu mūzikas pavadījumā, fotografējamies pie Mirušo piemiņas dienas tēliem. Mirušo piemiņas laiks Meksikā nav sēras, to dēvē par «dzīves svētkiem», izstāda ar nāves tematiku saistītus tēlus, pārdod rotājumus un saldumus kā galvaskausus, mūmijas, skeletiņus, veido nelielus, oranžām samtenēm rotātus altārīšus ar veltēm mūžībā aizgājušajiem, kapsētās aicina mariači mūziķus un ar līksmu sanākšanu godina aizsaulē aizgājušos.
Interesanti, ka Gvadalaharas Sv.Huana galvenais tirgus ar 3000 tirdzniecības vietām četru tūkstošu kvadrātmetru plašumā izvietojies pazemē, raibs un ņirbošs, ar augļu un dārzeņu grēdām, apģērbiem, ādas izstrādājumiem un citām precēm. Kāds augļu pārdevējs skaļā ātrrunas balsī nepārtraukti uzskaita savus piedāvājumus. Mūs pacienā ar īstu kokosriekstu, kam pa nošķelto galu ar salmiņu var izdzert pienu; kodolu pārdevējs pēc tam izloba, sadala gabalos, pievieno sāli, laima sulu un saber maisiņā līdzņemšanai. Sāls, laims un čilli pulveris jebkurā kombinācijā ir ļoti iecienītas Meksikas ēdienu garšvielas. Jau laikus esam apgādāti ar roku dezinfekcijas līdzekli. To regulāri lietojam, jo pie ielu pārdevējiem lielā izvēlē var iegādāties sagrieztus augļus, iekost turpat gatavotu ļoti garšīgu vārīto kukurūzu, ko pasniedz ar krējumu vai majonēzi. Meksikāņu virtuve, tāpat kā viss cits šajā zemē, ļoti atšķiras no mums ierastā, un tas būtu vēl vesels stāsts. Redzējām, kā cilvēki cenšas strādāt, pat ļoti vienkāršus darbiņus, piemēram, lielveikalā saliek maisiņos pirkumus, autostāvvietās palīdz novietot mašīnu un, ja vēlaties, vēl uzmanīs to, nomazgās logus vai palīdzēs iepildīt degvielu. Pilsētās ar dzīvu satiksmi, kamēr luksoforā deg sarkanā gaisma, priekšā izskrien žonglieri, akrobāti vai citi triku meistari un izklaidē braucējus. Daudzi staigā gar mašīnām, piedāvājot augļus, pārtiku vai ko citu, bet tas notiek neuzbāzīgi. Ja pasakām «no, gracias» (nē, paldies) vai parādām, ka nevajag, neviens neuzplijas, bet iet tālāk. Gvanahuato pilsēta, kuru apmeklējām, atrodas Meksikas vidusdaļā, dažu stundu brauciena attālumā no Gvadalaharas, izcils UNESCO pasaules kultūras mantojuma objekts. Pilsētu dibināja spāņi 16. gadsimta sākumā, jo pie Guanahuata kalna (tulkojumā no purēpeču indiāņu valodas «kalnainā varžu vieta») tika atklātas bagātas sudraba atradnes. Pilsētai bijusi svarīga loma Meksikas vēsturē, īpaši Neatkarības kara laikā, par to liecina milzīgs cīnītāja piemineklis augstu kalnos un vairākas celtnes. 18. gadsimtā pilsēta kļuva par pasaules vadošo sudraba ieguves centru, tā strauji izauga uz neapstrādāta dabas reljefa, kļūstot par baroka un klasicisma arhitektūras pērli un ietekmējot visas centrālās Meksikas pilsētu celtniecības stilu. Pilsētas baznīcas ir vieni no izcilākajiem Centrālās un Vidusamerikas baroka arhitektūras pieminekļiem. Par pagātni liecina tās pazemes ejas, tuneļi, ielas, vesels ielu tīkls pazemē un tā saucamais «elles caurums» – urbums 600 metru dziļumā. Galvu reibinošs brauciens bija pa pazemes ielu labirintu, ko šķērso sānu ielas un strauji pagriezieni, tuneļiem, kuru sienas ir klintis un akmeņi. Izkļuvuši virszemē, ieraudzījām ļoti krāsainu, skaistu pilsētu, kuras mājas burtiski ieaugušas kalnos un terasveidīgi ceļas arvien augstāk kalnā. Apstādījumos aug kaktusu koki, kādus mājās audzējam puķupodos, agaves, palmas un citi augi. Ahihika – amerikāņu pensionāru paradīze Ahihikas pilsēta jeb ciemats ir viena no daudzajām apdzīvotajām vietām Čapalas ezera krastā. Garumā tas līdzinās jūrai, platumā – kā liela upe. Diemžēl ezerā nepeldas ūdens piesārņojuma un akmeņaino smilšu dēļ. Ezera krastu kā dzīvesvietu iecienījuši pensijas gadus sasniegušie amerikāņi un kanādieši, kas turp pārceļas uz dzīvi pavisam vai pavada te Amerikas ziemu – kā gājputni. Ahihika uzskatāma par šo ārzemnieku kolonijas centru. Čapalas ezera valdības tūrisma kampaņas sauklis slavē šo vietu kā otro vislabāko klimatu pasaulē – nevienā gadalaikā nav pārāk karsts vai auksts, valda vien mūžīgs pavasaris.
Pilsētā oficiāli ir 10 tūkstoši iedzīvotāji, kas Meksikas mērogiem ir ciemats, taču ļoti attīstīts ciemats, par tādu to izveidojuši vēl vismaz 5 – 10 tūkstoši ārzemnieku. Darbojas dažnedažādi klubi, teātris, neskaitāmas mākslas galerijas ar omulīgām kafejnīcām un veikaliņiem, bankas, nekustamo īpašumu firmas, restorāni, labdarības organizācijas. Iedzīvotājiem tiek piedāvātas daudzveidīgas atpūtas iespējas – teniss, golfs, pastaigas, skriešana, zirgu izjādes, laivu braucieni, makšķerēšana, kalnu riteņbraukšana, joga u.c. Tālu gar ezera krastu vijas skaista, palmām apstādīta promenāde. Un tas viss pāris kvartālos senu ieliņu ar melnu akmeņu bruģa klājumu, privātmājām košās krāsās un krāšņiem sienu gleznojumiem. Ahihikas pārmaiņas no zvejnieku un zemkopju ciemata par iecienītu atpūtas un dzīves vietu sākās ar ārzemnieku masīvu iebraukšanu pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Tolaik kalnos izolēto ciematiņu bija noskatījuši mākslinieki un alternatīva dzīves stila piekritēji, kā arī pa kādam, kas meklēja veldzi un veselību netālajos dziedinošajos avotu ūdeņos. No tā arī savulaik radies Ahihikas nosaukums – nauatlu (šodienas acteku) valodā «vieta, no kuras izplūst ūdens». No avotu ūdeņiem nu vairs palikuši tikai pāris nelieli akvaparki un daži spa centri, taču ārzemnieki lielākoties turp pārcēlušies, lai pavadītu vecumdienas. Viņu pensija ļauj dzīvot kā paradīzē – daudz lētāk iespējams izīrēt vai nopirkt māju, rūpēties par dārzu cauru gadu, priecēt acis ar kalnu ieskauto ezeru, bet tik un tā palikt savā ārzemnieku kopienā ar ierastajām aktivitātēm – bridža klubu, jogu, kino, izglītojošām lekcijām, labdarības organizācijām utt. Lielākā daļa ārzemnieku ir no ASV un Kanādas, taču sastopamas pat vairāk nekā 50 tautības, arī vairāki latvieši. Tekila – elites dzēriens Tekila ir daļa no meksikāņu kultūras, un, lai gan neesmu īpaši augstās domās par alkoholu vispār, Tekilas pilsētas un ražotnes apmeklējums lika šo vērtējumu mainīt. Tekila nav kaktusu šņabis, kā dažkārt nākas dzirdēt, to gatavo no zilās agaves, vienas īpašas šķirnes, turklāt nevis no sulīgajām lapām, bet stumbra, kuram jāaug astoņus, desmit gadus, lai tas būtu derīgs dzēriena iegūšanai. Augstākās kvalitātes tekilu atļauts ražot tikai trīs štatos, kuros šai agavei ir vispiemērotākie augšanas apstākļi. Apmeklējām Tekilas pilsētu Jalisko štatā, kur atrodas viena no senākajām tekilas ražotnēm Hosē Kuervo, kuras simbols un sargs ir milzu krauklis. Pēc videoprezentācijas devāmies apskatīt ražotni. Uzticību viesa gan tīrās telpas un iespaidīgās iekārtas, gan skaistie apstādījumi rūpnīcas iekšpagalmā un apkārtnē, gan ražošanas process, kuru atļauts rādīt apmeklētājiem. Īsumā tas notiek šādi: uz lauka agavei nošķeļ lapas un nogriež stumbru, kas atgādina milzīgu ananasu. Sadalīts mazākos gabalos, tas nonāk sautēšanas cehā, kur to noteiktā temperatūrā karsē, iegūstot saldu masu, no kuras izspiež sīrupu. Tekilai paredzētais sīrups dažādos tehnoloģiskajos procesos pārtop dzērienā. Tas tiek nostādināts ozolkoka mucās, kuras ražo Francijā. No nostādināšanas laika atkarīga tekilas garša un krāsa, šķirnes ir baltā (blanco, nenostādināta), nostādinātā (reposado, atstāta ozolkoka mucās vismaz divus mēnešus), nogatavinātā (añejo, vismaz gadu) un īpaši nogatavinātā (extra añejo, nostādināta vismaz trīs gadus). Atšķiras arī agaves cukura saturs, uz labas tekilas pudeles jābūt rakstītam «100% agave» un to visbiežāk bauda, lēni malkojot no mazām glāzītēm. Ja šāda uzraksta nav, tekilai pievienoti citi cukuri, tā nav tik kvalitatīva, taču lietojama kokteiļos ar greipfrūtu limonādi, kolu vai citrona sulu (slavenās margaritas). Lai garantētu vislabāko kvalitāti, ražošanas process tiek ļoti rūpīgi uzraudzīts, katras muciņas iepildīšanas laiku atbildīgais meistars apstiprina ar parakstu un zīmogu. Tekilas ražošanas vēsturiskās iekārtas apskatāmas atsevišķā ekspozīcijā. Pagalmā redzējām ar akmeņu mūri izklātu bedri, kurā senāk karsēja agaves stumbrus, lielu kublu, kurā masu maisīja un kājām bradāja divās maiņās visu diennakti. Bruņurupucīte dēj olas pludmales smiltīs Ar jaunās ģimenes radinieku laipnu gādību trīs dienas nodzīvojām skaistā vietā, ērtā pludmales kūrortpilsētas dzīvoklī okeāna krastā Puerto Vajartā. Tur izplatīta tā sauktā TIME SHARE metode – dārga, sezonāli lietojama īpašuma iegāde, apvienojoties vairākiem cilvēkiem vai ģimenēm, un tā izmantošana katram noteiktu laika periodu pēc savstarpējas vienošanās.
Pilsēta atrodas mitro mežu joslā džungļu pakājē Klusā okeāna krastā, ceļš līdz tai veda cauri kalniem un džungļiem, kuru krāšņumu aizrautīgi vērojām caur mašīnas logiem. Dažbrīd braucām kā pa zaļu tuneli, jo milzīgie koki, augstajām galotnēm savijušies kopā, liecās pāri ceļam. Par okeāna tuvumu vēstīja mitrā, karstā gaisa īpašā smarža, un pēc piecu stundu brauciena to arī ieraudzījām. Peldi okeānā mūsu jaunieši izbaudīja jau pirmajā vakarā. Izrādījās, ka pat pavisam nelielu viļņu milzīgais spēks spēj nogāzt cilvēku no kājām, vien līdz pusstilbam iebrienot ūdenī, vai kā korķi izmest krastā, turklāt peldkostīms tiek piesists pilns ar raupjajām smiltīm. Protams, vēlāk atklājās, ka dažus soļus aiz plīstošā viļņa var peldēt, šūpojoties siltajos viļņos. Tomēr dziļums sākas ļoti strauji no krasta, un labāk neriskēt, bet krastā mierīgi izmantot tirkīzzilo baseinu ar vēsāku ūdeni nekā okeānā. Šis vēsums bija īpaši patīkams, jo dienā temperatūra sasniedza 32 – 35 grādus. Parasti šajā laikā neesot tik karsts, tāpēc novembris ir iecienīts kāzu mēnesis. Aptuveni metru garo bruņurupucieni ieraudzījām kādā rīta stundā. Zemē tā bija izrakusi padziļu bedri un, enerģiski cilādama galviņu uz augšu un uz leju, dēja olas. Kad dēšanas process bija beidzies, bet sākās tas krietni ātrāk par mūsu vērojumiem, bruņurupucīte ar pakaļējām pleznām enerģiski sāka aizraust bedri. Iesaistījās tikko atnākušie Tūrisma policijas vīri, nocēla jauno māmiņu no tikko izdētajiem dārgumiem, noglauda tās muguru un pagrieza uz okeāna pusi, kur tā aizčāpoja un ienira ūdenī. Policisti atraka izdētās olas, mums skaitot iznāca gandrīz simts, un aiznesa tās, lai parūpētos par jauno bruņurupucīšu paaudzi, ko citādi apdraudētu iznīcības briesmas gan vietējo iedzīvotāju, gan tūristu un citu dzīvo radību izskatā. Kāzas pludmalē No Puerto Vajartas devāmies uz kāzu vietu – Sanfrancisko jeb Sanpančo ciematu, kas atrodas džungļu ieskautā okeāna krastā. Arī tas kādreiz bijis zvejnieku ciematiņš, kurš tagad pārvērties par ārzemnieku mājvietu. Tā ir iecienīta atpūtas un alternatīva kāzu vieta stundas brauciena attālumā no Puerto Vajartas, kur kāzas lielākoties organizē ķēžu viesnīcu augstceltnēs. Sanpančo viesnīcas piedāvā mierīgāku gaisotni tuvāk džungļiem un gandrīz mežonīgajām savvaļas pludmalēm. Sanpančo smiltis tiek daudzinātas to īpašā zeltainā spīduma dēļ, ko rada smalkas kvarca daļiņas. Tūristu masas nav sabradājušas no jūras izskalotos gliemežvākus, var redzēt tikko no palmām nokritušus dažāda lieluma kokosriekstus, rāpo lielākas un mazākas radības, ieskaitot skorpionus. Šis nelūgtais viesis pamanījās ielavīties arī mūsu viesnīcas mājiņas pirmajā stāvā un sacēla lielu paniku. Uz pavisam netālo kāzu vietu pludmalē viesus veda ar mašīnām vai autobusiņu, kas kursēja cauru nakti. Svinību teritorija bija norobežota ar degošām lāpām un smiltīs noklāti celiņi.
Kāzas Meksikā nav tik tradīcijām bagātas kā Latvijā, taču ir viens no ievērojamākajiem pasākumiem gandrīz katrā ģimenē ar balli un dejām līdz rītam. Ģimenes ir lielas, draugu daudz, jāielūdz arī vecāku tuvākie draugi un kolēģi, krusttēvi un krustmātes (kas ir atsevišķi gan no kristībām, gan pirmās komūnijas un konfirmācijas, gan arī vēl vairāki tieši kāzām). Meksika ir pasaulē otrā lielākā katoļticīgo valsts, atpaliekot tikai no Brazīlijas, tāpēc arī vērienīgākās svinības ir pēc baznīcas laulībām. Lai nodalītu baznīcas varu no valsts, Meksikas pirmais indiāņu prezidents Benito Huaress 19. gadsimta otrajā pusē citu veikumu un izcilu sasniegumu vidū izlēma, ka baznīcas laulībai nav juridiska spēka. Taču meksikāņi ir atraduši risinājumu – jālaulājas divreiz. Vienreiz pavisam īsā ceremonijā sev izvēlētā vietā – mājās, pie okeāna, dārzā vai dzimtsarakstu nodaļā –, bet īstā svinību diena ir dievkalpojumā noslēgtā laulība.
Mūsu jauniešu kāzas sākās ar laulībām baznīcā un turpinājās ar īsu ceremoniju pludmalē. Dievkalpojumā jaunais pāris apmainās ne tikai ar solījumiem un gredzeniem, bet mācītājs arī iesvēta un nodod jaunās ģimenes lietošanā tuvāko cilvēku dāvinātu Bībeli, rožukroni un 13 simboliskas monētas. Mums tās bija īpašās latu monētas ar mākslinieku veidoto reversu – Nameja gredzenu, eglīti, skursteņslauķi un citiem simboliem. Jaunais vīrs tās pasniedz sievai kā solījumu rūpēties par ģimenes labklājību – katra monēta simbolizē vienu gada mēnesi, bet trīspadsmitā ir ziedojums trūkumcietējiem. Jaunajam pārim apliek tā saukto laso, kas ir liels, dubults rožukronis ar divām cilpām, ko pārliek pār līgavas un līgavaiņa pleciem, krustu atstājot pa vidu, tādējādi simboliski saistot kopā uz mūžu. Katoļiem šķiršanās neeksistē un baznīcā slēgtā laulība tiek uztverta ļoti nopietni. Ceremonijas beigās līgava atsevišķu ziedu pušķi atstāj pie Jaunavas Marijas altāra, aizlūdzot Dievmātes svētību jaunajā dzīvē. Modernā laikmeta gaisotnē pēc ceremonijas viesi jaunajam pārim vairs nemet rīsus, bet pūš ziepju burbuļus. Vakars turpinās smalkā banketā, pēc kura sākas azartiskas dejas bez pārtraukuma. Tajās piedalās gan jauni, gan cienījamos gados, gan pāros, gan pa vienam, un deju kustību dažādās improvizācijas var vērot kā aizrautīgu izrādi. Protams, tika mests līgavas pušķis neprecētajām meitenēm, un mums vēl neredzēta bija līgavas kājas rotas mešana jaunajiem puišiem. Pēc latviešu tradīcijas notika mičošana, pēc tam pateicām, ka tikai tagad viņi ir vīrs un sieva – šo ziņu visi sveica ar ovācijām. Lai laimīgs mūžs jaunajai ģimenei! Meksika faktos Platība: 1,96 milj. km2, 105 miljoni iedzīvotāju. Senās indiāņu zemes, senākā kultūra Amerikas kontinentā, ko 16. gs. iekaroja spāņi. 19. gs. sākumā sākās atbrīvošanās karš, un 1821. g. 16. septembrī Meksika pasludināja neatkarību, 1829. g. atcēla verdzību. Valstī ir maz lauksaimniecībai derīgas zemes. Zeme, ko redzējām izraktu ceļu vai ielu remonta vietās, ir kā rupjas grants un akmeņu sajaukums. Gvadalahara – otrā lielākā Meksikas pilsēta, ap 8 miljoni iedzīvotāju. 1542. g. to dibinājis spāņu konkistadors Nunjo Beltrāns de Gusmans, kurš dzimis Spānijas Gvadalaharā.
Ahihika - pilsētiņa atrodas 45 km no Gvadalaharas, pie Čapalas ezera, kas ir lielākais saldūdens ezers Meksikā – ap 1100 km², dziļums ap 4,5 m. Puerto Vajarta – kūrortpilsēta Klusā okeāna krastā, ap 350 000 iedzīvotāju un vēl vairāk tūristu, kas ierodas no oktobra līdz maijam. Aptuveni puse iedzīvotāju nodarbināti tūrismā, attīstīta arī lauksaimniecība, rūpniecība un tirdzniecība.
Mariači – populārākais meksikāņu tautas mūzikas žanrs, izplatīts daudzos Latīņamerikas, Spānijas, ASV dienvidu reģionos, ietverts UNESCO pasaules kultūras mantojumā. Mūziķu skaits grupā nav noteikts, parasti 3 – 12, izpilda dažādu stilu dziesmas no visiem Meksikas reģioniem, tērpti sombrero un tradicionālajos meksikāņu kostīmos, kas rotāti ar sudraba sprādzēm un izšuvumiem. Profesionāļi spēlē vairākus mūzikas instrumentus, kā arī dzied, un tēvi savu amata mākslu nodod dēliem. Izmantoti materiāli no «Lursoft» laikrakstu bibliotēkas (www.news.lv ) un interneta enciklopēdijas (www.wikipedia.com)
Dagnija Avota, Vaira Avota, 28.12.2012.
Raksts publicēts laikrakstā Zemgales Ziņas , 2012, 28.dec. (www.zz.lv )
