Dolomīti bez klinšu kurpēm un adrenalīna, jeb ko pusjaunām puskāpējām sadarīt Kortīnā.
|
Ilze Krišlauka
|
Vasaras atvaļinājuma laika logi un lidmašīnu ceļi šoreiz ved uz Dolomītu pusi. Turienes ēdienkartē ir viss ko dvēsele un muskuļi vēlās – dažāda garuma un sarežģītības trekings, „Via Ferratta” pārbagātība, sporta un tradicionālās kāpšanas maršruti, lieliskas dabas ainavas un tīkams klimats. Ceļojuma „grupa” ierasta un visādos pigoros pārbaudīta – Dina un es. Vēlmes salāgot nav grūti, un plānos iezīmējam ātras trekinga takas un vieglas „ferratas”. Uz lielo mugursomu stiepšanu prāts šoreiz nenesas, tāpēc bāzēsimies Kortīnā (Cortina d’ Ampezzo) un nodosimies radiālām izklaidēm. Attiecīgi atsvaidzinam gan inventāra krājumus, gan spēkus, un uz Dolomītu pusi dodamies vieglsvara ekipējumā, ar sportisku sparu. Plānošanas darbi aizņemtības dēļ sanāk diezgan haotiski, bet ar aprakstiem, kartēm un idejām apkrāvušās esam abas. Atliek visu likt lietā.
17.07., otrdiena. Rīga-Frankfurte-Venēcija-Kortīna
Jau 5 esam lidostā, lai baudītu Lufthansa labumus maršrutā Rīga-Frankfurte-Venēcija. Prieks saņemt lielisku servisu, kas arī finansiāli ir tīkamāks par „mazcenas” aviokompāniju piedāvājumiem. Frankfurtes lidostā nākas uzgaidīt. Paspējam gan pagulēt, gan palasīt. Satelītsakaru traucējumu dēļ nerealizējas garlaicībā dzimis plāns palaist „Endomondo” orientēšanas vai airēšanas režīmā, un izvicot treniņu pa lidostu. Šļūkājam šurpu-turpu bez tehnoloģiju iesaistīšanas.Diemžēl aizkavējas izlidošana, un Venēcijā piezemējamies vēlāk kā plānots, tieši tajā brīdī, kad atiet mūsu autobuss uz Kortīnu (www.cortinaexpress.it). Jāgaida nākošais. Iekārtojamies zālājā lidostas priekšplānā un izgaršojam šovasar reto dabas dāvanu – siltumu, kopā ar veldzējoša alus malkiem.
Autobusa pieturā saķeru nīgrumu par vietējo ļaužu nejēdzīgajiem smēķēšanas paradumiem. Dūmi griežās kā kūlu svilinot. Salīdzinājumā Rīgas stacijas un Centrāltirgus rajons ir nepīpētāju paradīze.
Beidzot Kortīna. Ieliņas vijas cilpu cilpām, serpentīnu serpentīniem, līkumu līkumiem. Vēl trakāk nekā Talsos! Pilnīgi neko nesaprotu. Supernavigators Dina pieslēdzas kartei, es pieslēdzos telefona GPS funkcijai, un lēnā solī velkam rumpīšus kempinga virzienā. Tikai 2 km un 20 minūtes, bet par biežāko vāvuli šajā telpas un laika nogrieznī kļūst bubināšana: „nu kas man tajā somā”. Smaga tā iedzīve, un galīgi nav skaidrs, kā pērn šo visu spējām izstaipīt 10 dienu gājienā. Nočāpojam līdz upei, nu jāizšķiras starp diviem kempingiem - „Cortina” un „Rochetta”, kuri atrodas viens otram līdzās. Brīdi minstināmies, tad katra speram ārā pirmo impulsu, kas ienāk prātā. „Rochetta” (www.campingrocchetta.it)! Vienbalsīgi. Kempinga saimnieciņš iedod karti ar atzīmētu pleķi, kura rāmjos mēs varam izvēlēties „any place You like”. Nekāds „any place” gan nesanāk, jāņem tas, kas palicis pāri. Savu mazo namiņu būvējam starp milzīgu vācu ģimenes „māju” un kādas itāļu kundzītes treileri. Kompaktā kalnu telts uz iespaidīgo mitekļu fona izskatās vairāk kā pieticīgi.
Kaimiņu kempinga krodziņā iebaudām gardas picas, nopērkam arī gāzes baloniņa apmetnes „virtuvei”. Kā vēlāk izrādās, pat lētāk kā pilsētas veikalos. Saņemam ziņu par Edgara Bertuka zeltu Pasaules orientēšanās čempionātā. Pie telts piespraustajam Latvijas karodziņam nu ir vēl viena, īpaši svinīga nozīme. Priecājāmies un lepojamies! Netālu pamanām minivenu ar Francijas numuru un orientieristu „lukturīti” logā. Pēdas niez aizčāpot ciemos, un pajautāt, vai viņi zina, no kurienes ir jaunais čempions, kurš iekabinājis pašam Tjerī Žoržū. ;)
18.07., trešdiena. Pirmās „ferratas”.
Pulkstenis rāda tikai nedaudz pāri sešiem, bet ilgāk nogulēt neizdodas. Dīdītājs, cietie matracīši un neesošie spilveni dara savu. Žiglas brokastis, sapucējamies, un aidā, ceļā! Plānā iesildīšanās gājiens, ar vairāk kā 1000 augstuma metru „uzcelšanu” un „Astaldi” ferratas. Tām piešķirtā I grūtību kategorija lieliski atbilst mūsu „Via Ferrata” (VF) bezpieredzei. Ierūsējušās sporta kāpšanas iemaņas apzināti cenšamies likt malā. Psiholoģiski tas nenāk viegli – „kā, mēs taču esam kāpušas tur, un arī tur...un ko tagad „vienniekos” līdisim vai”? Bet kā Dina saka: „nevar jau zināt, kurš to „viennieku” piešķīris”. Tāpēc metam ambīcijas nost, un samierināmies ar pieticīgāko no cipariem, lai saprastu kas ir kas.
Stundas gājienā sasniedzam kaimiņciemu Pocol, un ņipri vicojam augšup uz „Rifugee Dibon” (2083 m). Čāpojās labi, vieglajos apavos kājas pašas nes. Vai tā mazo somu maģija, vai rūpīgākā pieeja treniņiem, bet ir neticami viegli, un bērnišķīgs prieks par mundro soli, lieliskajiem laika apstākļiem un fantastiskajām kalnu ainavām burtiski plūst pāri malām. Piestājam pie kāda krucifiksa, lai domās pateiktu Paldies.
Pie „Dibonas” ieturam kruasānpauzi, un žigli uzraujam līdz 2320 m augstumā esošajām „Astaldi” „ferratām”. Nostāsti vēsta, ka ļaudis pat ar pieticīgu klinšu pieredzi te varot iet bez drošināšanas, bet tā kā ar pīpi uz „ferratu” jumta esam pirmo reizi, sistēmās un ķiverēs sapošamies gan. Taka vienkārša un skaista. Dažādkrāsu ieži atviz varavīksnes toņos, bet visvairāk atgādina tādu kā latvisko rupjmaizes kārtojumu. Neliekas ne grūti, ne bīstami. Spriežām, ka līdzīgi ceļi ir mēroti pat bez drošināšanas. Atmiņā nāk arī pastaiga pa leģendāro „Camino del Ray” Spānijā (www.adventurerace.lv/?DocID=1321). Salīdzinājumā ar to „Astaldi” ir gatavā promenāde. Ķivere gan lieliski noder, jo ik pēc brīžapāri galvai nobirst sīku akmentiņu lietus. Vai tas vējš, vai nopietni kāpēji kaut kur augstāk, bet ar pliku galvu varētu būt diezgan nepatīkami. Vēl daži elpas vilcieni, un galā esam. Atskatāmies uz krāsainajām klintīm un cilvēku skudriņām lejā pie „Dibona”. Sapriecājamies, ka „Astaldi” taku iziet paspējām tieši pirms kādas grupas, kas lēnā piesardzībā aizsitusi to gandrīz visā garumā. Būtu tizli tur iestrēgt. Lejupceļā kādā „riffugio” iztukšojam pa alus glāzei, kas mani noved pie vienīgās visa ceļojuma laikā izdzertās Ibumetīna tabletes. Kopā ar sauli un slodzi saķeru tādas galvas sāpes, ka maz neliekas. Bez tam esmu paslinkojusi ar pretiedeguma krēma lietošanu, un kārtīgi apsvilinājusi „kaprenēm” neapsegtos stilbus. Saules atstātās pēdās līdzinās indiāņkrāsās pusgarajām zeķēm. It kā kādreiz pēc kalniem būtu bijis savādāk – kāp uz grābekļa cik gribi, mācība nekāda. :)
Pēc 7 h ņipras plosīšanās kalnu takās atrodam spēkus patukšot pilsētas dārgākā „supermercato” „La Cooperativa” plauktus. Un tad jau „mājas”, duša, prīmusvakariņas un „gulta”. Priecājos, ka mums paveicies ar klusiem un mierīgiem kempinga kaimiņiem. Lielākais bieds būtu dzīvot blakus sev pirms gadiem 10-13. Nekāda rāmā kompānija vis nebijām. :)
19.07., ceturtdiena. Apkārt Pieciem torņiem.
Atkal agrs rīts. Piesardzīgi iekustinu ķermeni, un brīnumi notiek, nekas, pilnīgi nekas nesāp! Treniņiem tomēr ir nozīme.
Jau par rituālu izvēršas kruasānu pirkšana kempinga veikaliņā. Nu izcili gardi! Un to rakstu es, kura ilgu laiku šo franču kulinārijas brīnumu uzskatīja par pilnīgi bezjēdzīgu pārtiku.
Šodien plānā leģendārie „Cinque Torri” jeb „Pieci torņi”. Kilometrus līdz kāpiena sākumam nogriežam ar autobusu. Pilsētas busiņš par 1 EUR mūs aizvizina līdz autoostai, bet biļešu iegāde līdz netālajam Bain de Dones (1889 m) izvēršas visai sarežģīta. No kasēm mūs aizsūta uz avīžu kiosku, no kioska uz autobusu, no autobusa vēlreiz uz kiosku, lai konstatētu, ka mums vajadzīgās biļetes braucienam „līdz 20 km attālumam” ir beigušās. Līdz izbraukšanai vairs tikai pāris minūtes, spriedze pieaug, un beigu beigās biļetes tomēr nopērkam autobusā. 3,5 EUR, kioskā tas pats būtu 2,2 EUR. Lai nu kā, pēc brīža esam Bain de Dones (1889 m) un ritinām savu ceļu uz „Cinque Torri” (2361 m). Slinķiem te pieejams pacēlājs, bet neesam taču vizināties braukušas. Cauri īstam pasaku mežam uzvelkam augšup līdz „torņiem”. Iespaidīgi. Ne vien no dabas gleznieciskā, bet arī no vēsturiskā viedokļa. I pasaules kara laikā šeit risinājušās nopietnas cīņas starp Itālijas un Austrijas spēkiem. Atgādinājumi par senajiem notikumiem sastopami gan pamatīgajos tranšeju un ierakumu labirintos, gan info stendos. Baisi pat iedomāties, kas tolaik te gājis vaļā. Arī paši akmens torņi veido iespaidīgu bildi. Šur tur pamanām klinšu kāpējus. Sirds nedaudz notrīc, bet labi apzinos patreizējo netrenētību šādiem varoņdarbiem. Mazliet gan pafantazēju, kā tas būtu čubināties augšup lūk pa to stūrīti, pa to plaisiņu, atsperties uz tās aizķerītes.
Pēc žiglas kruasānpauzes pa ļoti skaistu un vieglu taku aizdodamies Passo Giau (2236m) virzienā, apdzenot grāmatā prognozētos laika limitus gandrīz uz pusi. Mēreni kāpumi mijas ar kritumiem, un tad uppssss, takas galā asfaltēts stāvlaukums un svētdienīgi tērptu ļaužu pulki! Gandrīz vai neizbēgams „pārsteigums” jebkurā no civilizētās Eiropas kalnu masīviem. Pieliekam soli, un prom, prom no šejienes! Takas sākums vijas pa nogludinātu, norobežotu, plāksnēm klātu promenādi. Manī mostas snobs, atļaujos pavīpsnāt par tēmu, ka šī laikam ir tā vieta kur dzimst sociālajos tīklos sabāztās bildes ar lepnām pozām uz kalnu fona, un nobružāto parakstu „par kalniem skaistāki ir tikai kalni” :P . Jā, jā, zinu, ka esmu ciniķe. Apskaidrojam atrašanas vietu un virzienus kādam franču pārim, kuri Dievs vien zina kā šeit nokļuvuši, bet bez kartes pazaudējuši ceļu atpakaļ. Augšā uz Averau (2413m) uzraujam naski. Un atkal jau - lai slava mazajām somām un vieglajām „krosenēm”! Atcerēties pērno tusnīšanu ar visu iedzīvi uz muguras pat negribas. Bet nenoliedzami, savs gardums ir abiem pārvietošanas veidiem.
Averau pārejā atkal nokļūstam tūristu stropā (pacēlāji, pacēlāji...). Mūkot no masām, un meklējot „īsceļus” mazliet pazaudējam taku, kāpjam lejā tieši zem pacēlāja trosēm. Uff, lūk arī īstais ceļš, ar cerību trāpīt tieši uz autobusu. Sarakstā tīšuprāt neskatāmies, lai nesaķertu lieku stresu, ka nu tik jāskrien. Pacilpojam garām kādai mammai ar divām tiroliešu stilā sapucētām meitiņām, un lejā esam. Piesēžam, izvelkam transporta kustības sarakstu, un secinām, ka nākamā iespēja nokļūt Kortīnā ir tikai pēc 3 stundām. Vēee! Varianti ir – iet uz Kortīnu kājām (+/- 13 km, nu nē), iet uz Kortīnas pusi un busu gaidot nobāzēties kādā uz takas esošā „riffugio, ar saldējuma porcijām un vīna karafi (jau labāk), vai mest pie malas latvisko pieticību un mēģināt sarunāt vietas kādā transporta līdzeklī (pavisam labi). Pa to laiku mūs panāk iepriekš sastaptā mamma, liekam kautrību nost un apjautājamies par savām iespējam nokļūt Kortīnā viņas auto. Sarunāts! Dinai kā 3 meiteņu mammucim tiek goda vieta starp abām mazajām jaunkundzēm, bet man priekšējais sēdeklis, kopā ar misiju uzturēt sarunu, ko arī godam veicu. Mazajām dāmām esam vesels piedzīvojums – ne jau katru dienu viņu auto vizinās pilnīgi svešā mēlē runājošas tantes.
Šoreiz nomēģinām otru Kortīnas pārtikas lielveikalu, necilo „Kangoroo”, kas atrodas gandrīz zem vecā dzelzceļa tilta. Patīkams pārsteigums – cenas te kārtu zemākas, kā „La Cooperativa”. Pazaudējam bremzes, un somās sagulst burciņas ar pildītiem pipariem, olīvām, kaperiem, marinētiem ķiplokiem, sieriem un visādiem citādiem Itālijas labumiem. Nelielā augļu bodītē iepērkam uz mēles kūstošu aprikožu kilogramu, un vakars paiet gastronomiskās izpriecās. Radoša gara uzturēšanai Dina pamanās nedaudz pazīmēt, bet es uzrakstu veselus divus teikumus kādam rakstu darbam ar degošu nodošanas termiņu. Atvaļinājuma laiskums ir ņēmis virsroku. Ja vien var nedomāt, tad nedomāšu. Apspriežam rītdienas plānus. Mazliet sašaubos par pašas rosināto ideju aizriteņot līdz Toblahai. Taču arguments, ka „sen neesmu braukusi tik garus gabalus, nākošajā dienā sāpēs dibens” atduras pret Dinas loģiku :„Tev taču nebūs jāsēž”. Dinai atkal taisnība, jo lielāko diennakts daļu vai nu ejam, vai guļam. :)
20.07., piektdiena. „Papiņa baiki” patiešām rullē!
Kempinga dzīve jau apaugusi ar rutīnu un rituāliem. Atvērt acis. Izvilkt prīmusu un uzlikt ūdeni kafijai. Izrosīties, kamēr pārējie iemītnieki vēl guļ, un modušies vien daži kāpēji. Sagatavot ceļamaizītes, un ieturēt pamatīgas prīmusbrokastis. Šovasar esam advancējušās pat līdz omletei ar sieru un tamlīdzīgām izvirtībām. Tad sakārtot somas, iepirkt kārtējo kruasānu pārīti un noķert pilsētas autobusu.
Šodien velo diena. Speramies iekšā Kortīnas – Toblahas (Dobbiaco jeb Toblach) veloceliņam tuvākajā nomā „Papina bikes” un tiekam pie diezgan vienkāršiem, bet gana labiem MTB. Cena jauki pārsteidz. Ja tīmeklī sasēņotā info draudēja ar šķiršanos no 30 EUR, tad realitātē tiekam cauri ar 18 naudiņām. Īpašs serviss ir iespēja ričukus atstāt blakus pilsētu filiāles, un mājup braukt ar autobusu, gadījumā, ja spēki ir par īsu atpakaļtikšanai. Patīkami, ka nomā neprasa nedz atstāt dokumentus, ne ieguldīt naudas ķīlu. Bez tam pats „Papiņš” zina kur ir Latvija, zina Rīgu un sauc mūsu zemi ļoti skaistu esam. Sākums labs.
No Kortīnas līdz Toblahai (izvēlos vācisko nosaukuma variāciju, jo šo vieglāk paturēt galvā) ir aptuveni 30 km. Un tieši tikpat atpakaļ. Katrā virzienā nākas pacelt Gaiziņa cienīgus augstuma metrus, bet ceļš ir līdzens un patīkams. Tas ved pa senu dzelzceļa līniju, vietumis izvīdamies cauri nopietniem klinšu tuneļiem. Sākumā pacēlums ir tik lēzens, ka ar aci nav saredzams, bet lai tiktu uz priekšu, ķermenim tomēr nākas krietni pastrādāt. Dažviet braukšana samežģas krasākos kāpumos un kritumos, ko pieveicu stumjoties. Sajūsmas spiedzienu vērts ir tālākceļš pēc augstākā punkta sasniegšanas. Vellītis ripo pats, atliek vien piestūrēt, lai nenoskrietu no ceļa. Traucamies līksmi samādamās ar pretīm braucošajiem augšupceļa mērotājiem un Toblahā burtiski ielidojam. Atstājam veļļukus lokālajā „Papina bikes” kantorītī, un dodamies izlūkot nelielo Dienvidtiroles pilsētiņu, kura lieliski iederētos jebkurā banālā pastkartē. Pusdienas ieturam baltgaldotā ēstuvē „Winkelkeller”, kur beidzot nogaršojam nacionālo pamatēdienu – polentu (kukurūzas putru) ar visādām gardām piedevām.
Atpakaļ vairs tik žigli neiet. Kājā iemetās krampis, savu dzīvi sāk dzīvot ātrumu pārslēgs, un pirmos 13 km pret kalnu veicu „pabraucu – pabraucu - pastumjos” ritmā. Vairs neesmu pārliecināta, vai rullēt mājup ar velo bija laba doma. Ka ar mani viss ir normas robežās, saprotu vien pēc pāris dienām, kad daļai pa šo trasi braucošo MTB maratonu dalībnieku sejas ir ne mazāk iespringušās kā man, bet astes gala ātrums ne par matu lielāks. Dina izskatās nenogurdināma, bet ko Tu padarīsi, vairākārtēja veloorientēšanās čempione, un neiztrūkstoša piedzīvojumu maču dalībniece, ar rūdījumu ne tādos vien ceļos. Pat pamanās sabildēt visādus romantiskus ezerus, un vēl šādas tādas „must see” vietas, uz kurām man prāts galīgi nenesās. Gribās šņaukāties un čīkstēt, bet kam tad Tu čīkstēsi – Dina šos jociņus sen jau neņem aubē. Piepūšu vaigus un atslābstu tikai pēc uzkarpīšanās augstākajā punktā. Atliek 17 km lejupceļš ar vēju matos. Juhū! Kortīnā ietraucamies kā ar spārniem, un tieši tajā brīdī sāk līņāt. Paveicās nesamirkt ceļā esot.
21.07., sestdiena. Lai tik līst.
Šodien jau iepriekš plānota atpūta, nekā nedarīšana un Kortīnas iepazīšana. Un tieši šodiena atnāk ar pamatīgu lietu. Lai jau. Brokastu kafiju uzmeistarojam neizlienot no telts, pērnās iemaņas organizēt pilnvērtīgu sadzīvi pāris kvadrātmetros nekur nav zudušas. Kad beidzot esam gatavas rausties laukā, slapinātājs ir pierimis, un pamošanas nolūkos pāris km līdz Kortīnai mērojam kājām. Nekāda omulīgā pastaiga nesanāk, atkal sāk pamatīgi gāzt. Pa jauko kūrortpilsētiņu kustamies pārskrējieniem. Labu brīdi iestrēgstam „Millet” veikalā, kāda omulīgā kafijotavā sarakstām muļķīgu pastkaršu grēdu mājās palicējiem, kārtīgi iepusdienojam krodziņā „Cinque Torri”, un lietum burtiski gāžot vicojam atpakaļ uz kempingu. Aš nīgrums piemetās – nu ko lai ar šo slapjumu sadara. Paldies Dievam, telts turās godam, iekšā patīkami sauss, un iekārtojamies grāmatu lasīšanai. Uznāk neizbēgams „Deja vu” ar pērno nīkšanu Aržentjēras lietavās (www.adventurerace.lv/?DocID=1907). Tikai ruma blašķe pietrūkst.
Un labi ka pietrūkst, jo lietus šoreiz pierimst ātri. Pār Dolomītiem plešas zila debess. Sarosāmies nelielam skrējienam, kas ar ruma klunkšķiem vēderos būtu visai neiespējami. Aizcilpojam līdz Olimpiskajam trampalīnlēkšanas stadionam, caur kārtējo pasaku mežu nokļūstam Kortīnas industriālajā daļā ar dažādām darbnīciņām un nelielām ražotnēm. Tālākceļš nemanot ieplūst jaukā piepilsētā, ar cakainām mājiņām, puķotiem balkoniem, un ņipriem bērneļiem, kuri skaļi un smaidīgi sveicina. No šejienes uz Kortīnu ved otrdienas romantiskā kino cienīgs pastaigu celiņš,pa kuru svarīgi maršē visāda vecuma atpūtnieki, baudot pēclietus veldzi ar Dolomītu ainavām kadrā. Arī mēs nometam tempu, un atkrītam uz kāda soliņa, lai pajūsmotu „ak vai cik te tomēr ir skaisti”. Atkal atkāpj atziņa, ka līdz šim viss iet tik gludi, ka vai bail paliek. Esam šeit, ar kalniem un prieku,ar labu laiku, smaidošiem cilvēkiem,ar labu veselību. Šīs dienas gluži kā skaistas dāvanas. Nu kā lai nepasaka Paldies Tam Tur Augšā. Lai kas Viņš arī būtu. Paldies!
22.07., svētdiena. Simtiem smaidu diena.
Svētdienai pašsaprotami jābūt vieglai dienai. Tāpēc saplānojam šķietami īsu izgājienu līdz Fanes ūdenskritumu kaskādei (Cascata di Fanes) un vēl vienai I kategorijas ferratai „Giovanni Barbara”. Tīšām vai nē, bet mūsu maršruta sākumdaļa pārklājas ar velomaratona „Kortīna – Toblaha” trasi, un kamēr braucēji iesildās, ņipri soļojam pa celiņu. Gandrīz katrs sportiskais puisis, vīrietis, kungs un onkulis sirsnīgi sveicina un mēs tik sveicinām pretī, smaidam, mājam, sveicinām, smaidam, mājam. Tik intensīvu un patiesi labvēlīgu sveicināšanos sen nebiju piedzīvojusi. Uzreiz muguras taisnākas un solis žirgtāks. Pēc 3 km čāpošanas nobāzējamies saulainā pļaviņa, un tad jau arī maratons ir startējis un pirmie braucēji klāt. Sparīgi mājam un saucam uzmundrinājuma vārdus, korī ar kādu itāļu ģimenīti, kuru „pappī” naski min pedāļus pirmajā peletonā. Toties astes gala braucēju sarežģītās grimases ir kā plāksteris manam sašķobītajam ego – ne viens vien ripinātājs ir vismaz tik pat iesprindzis kā es, pirms pāris dienām šajā pašā līkumā ierullējot.
Tālākais ceļš gar mūsu priekšgājēju rakstos bieži minēto Fiames kempingu „Olimpija” pa kaut ko līdzīgu Siguldas takām uzvilina līdz Fanes ūdenskritumu kaskādēm. Klausam rekomendācijām, un „Giovanni Barbara” „ferratā” lienam saposušās sistēmas un ķiverēs, lai gan vismaz sākumā drošināšana nemaz neprasās. Taka izvijas zem iespaidīga ūdens aizkara, jākustās žigli, lai slapjums nepiekož par dziļu. Kamēr gorāmies un fočējamies, mūs pieķer paliela ferratotāju grupa, kas brāžas pa pēdām kā savvaļas kumeļu pulks. Te pieļaujam mega kļūdu – palaižam viņus garām – sak, ja jau esat tik ātri, tad skrieniet ar, vismaz neelposiet pakausī. Un tad tik sākās podi. Pie pirmā puslīdz nopietnā posma, ko veido diezgan vertikāls nokāpiens +/- 4stāvu ēkas augstumā ar nelielu traversu virs upītes, kumeļi pārvēršas par lēnīgiem ēzelīšiem, un burtiski iestrēgst. Vadītāja bezatbildība uzdzen ko vidēju starp šoku un izbrīnu. Neaiztaisītā ķiverē sapucējies pusmūža alusvēders noraušas lejup pirmais, savus pensijas vecuma ganāmos atstājot savā vaļā. Inventārs grupai visraibākais,bet puse vico bez jebkādas piedrošināšanās. Daļa kāpēju izbrīnā raugās tālāk ejamajā gabalā, un šķiet vispār nesaprot kur nokļuvuši. Galvas saķērušas vērojam notiekošo. Paiet krietna pusstunda, līdz tiekam pie virzības. Gaidot pamatīgi nosalstam. Kad trase brīva, nokāpjam lejā, lai secinātu, ka mūsu „ātrie skrējēji” bloķē taku pārdesmit soļus tālāk. Nu johaidī, tā mēs te tupēsim līdz vakaram. Saskatamies, izvelkam karti, un urra, izeja ir! Raujam prom pa kanjona otru pusi, kas iespējams nav tik „ferratīga”, bet aizas skaistumu nobaudām tik un tā. Skatoties uz viņā pusē buksējošo cilvēkskudriņu virkni, sapriecājamies, ka neesam ielipušas kaut kur pa vidu tam ārprātam. Pamazām būvēju viedokli par „ferratām” kā tādām. Tās tomēr nekļūs par manu iecienītāko „kalnu disciplīnu”. Ja vēl kādreiz izdomāšu patirināties pa klinšu „sieniņām”, tad visticamāk tas būs kāds sporta maršruts, ar atbilstošiem treniņiem pirms tam. Un noteikti ne milzu grupā.
Ceļš uz mājām šķiet aplam garlaicīgs. Ejam, ejam un ejam. Trases dažādošanai pa ceļam piekāpjam Podestagno pils drupām, kas savdabīgi slejas virs trīs ieleju satekpunkta. Ar bažām raugāmies uz melnajiem padebešiem Kortīnas pusē. Un tiešām, kempingā ir lijis, bet savās takās atkal pamanāmies izmukt no lietus mākoņiem.
Šoreiz vakariņām punktu uzliekam ar krietniem grappas klunkšķiem. :) Un līdzsvaram nosukājam pamatīgu aprikozu un nektarīnu grēdu. Nelielais augļu un dārzeņu veikaliņš pa ceļam uz kempingu ir kļuvis par obligātu piestāšanas vietu.
23.07., pirmdiena. Tur augšā, zem zemes.
Esam gatavas kādam gargabalam. Plānos vēsturiskie „Lagazuoi” tuneļi un kārtīgs pārgājiens, ko līdzpaņemtā Dolomītu trekingtaku grāmatiņa rekomendē veikt divās dienās. Mēģināsim tikt galā vienā. Ar jau zināmo autobusu uzšaujam līdz Falzarego pārejai (Paso Falzarego 2105 m), iebaudām pa kapučino tasei un dudinām augšup pa serpentīnu, kur pēc 300 augstuma metriem atrodama ieeja leģendārajos Lagazoui labirintos. Tur redzētais un sajustais pārspēja visas cerības. Aizraujoši, baisi, iespaidīgi un neomulīgi vienlaikus. Lagazoui ir absolūti unikālas tuneļu sistēmas, ko I pasaules kara laikā saveidojuši itāļi, klapējoties ar austriešiem. Ejas pa kalna iekšpusi aizvijas vēl gandrīz 300 metru pacēlumā, līdz pat 2750 m augstumam. Ik pēc brīža paveras logi uz ārpasauli, pa kuriem iespējams arī izkāpt laukā, un pajūsmot par skaistajiem skatiem. Bet diez vai skati bija prātā puišiem, kuri šo visu izveidoja, kuri te dzīvoja, strādāja, karoja, tā vietā lai būtu savās mājās, ar saviem mīļajiem.
Arī šoreiz klausām grāmatām, un tuneļos lienam ar ķiverēm, sistēmām un pieres lukturiem. Ja bez drošināšanas arī šoreiz varēja iztikt, tad ķivere ļoti noderēja, jo visu laiku pamanījos kaut kur iebliezt te ar pakausi, te pieri. Savukārt lukturītis ir obligātais izdzīvošanas minimums, lai redzētu kur kāju spert.
Pēc krietnas rāpšanās pa tuneļu skarbajiem pakāpieniem izraušamies virszemē un uiiii, ir nu gan vējiņš! Vēl pagrozāmies, pafočējamies un žiperīgi taisāmies lejā, iekams aukstums nav lāsteku degungalā izaudzējis. Taka aizstiepjas gar Tofanes masīvu visā tā garumā, vedot lejup līdz jau zināmajām Fanes ūdenskritumu kaskādēm. Aukstais vējš pieķer tā, ka nu jau skrienam vārda burtiskajā nozīmē. Pirmo reizi savās kalnu gaitās pārliecinos, ka arī ļoti ātrs lejupceļs ar visiem akmeņainajiem pārlēcieniem ir visai baudāms pasākums. Tāda lidojuma sajūta. No sirds izgaršojam skaistos skatus, kustības prieku un labo ekipējumu, kas no fiziskās formas ļauj izspiest maksimumu.
Lielāko ceļa daļu virzāmies gar Travenzanes upīti, nometot augstumu līdz 1532 m. Taka visai vientuļa, citus gājējus nemana, esam tikai mēs un kalnu sienas abās pusēs. Monotono gājienu atsvaidzina pašu tarkšķēšana, veģetāciju maiņas, un vairākkārtēja nepieciešamība šķērsot līdzās plūstošos ūdeņus, kas neļauj iemigt pavisam. Pagriezienu uz „Cascade Sbarco de Fanes” miniferratiņām tomēr noguļam. Kad attopamies, atpakaļ vairs galīgi nevelk, virzāmies uz māju pusi. Vēl 200 m augšup Col Rosa virzienā, kur Dina pamanās uzskriet līdz „E.Bovaro” VF 3nieka starta punktam, palūkot, vai tur neganās kādi smuki puiši, un tad jau diebjam atpakaļ pie civilizācijas. Grāmatā rekomendēto divu dienu gājienu esam pabeigušas mērenā pēcpusdienā.
Autobuss Fiames pieturā ieripo tieši minūti pēc mums. Transporta Dievs šodien ir mūsu pusē.
24.07., otrdiena. Par mata tiesu no adrenalīna.
Pēdējai Kortīnas dienai tā vien gribas atrast ko īsu, skaistu, bet ne garlaicīgu. Izvēlamies trīsstundīgu „Sport/Running” taku virs Misurinas, ar skatu uz ezeru un mūsu acīm vēl neredzētajiem „Tre Cime di Lavaredo” - trīs akmens torņiem, kas veido vienu no populārākajām Dolomītu pastkaršu ainavām. Taka sola arī nelielu „punktotu” posmu, kas esot piemērots pieredzējušiem „valkeriem” un „runneriem”. Nu re, ir pat cerības uz sagurumu un adrenalīnu.
Jau ierastais ceļs uz autobusu, avīžu kiosks, biļetes „attālumam līdz 20 km”, un pēc neilga pārbrauciena esam Misurinā. Pamošanās nolūkos šaujam iekša tuvākajā kafejnīcā no kuras atskan īsti tiroliska jodelēšana. Kapučīno krūzes, laba konjaka pinģerots, skats uz gleznaino ezeru un latvieša ausij jancīgā mūzika uzbur nerealitātes sajūtu. It kā braucām paskraidīt pa kalniem, bet izjūtas kā senioru kurortā. Lai nu kā, jodeļi kopā ar kafiju paceļ garastāvokli, pārgājienā dodamies vai dziedādamas. Mazliet samaldāmies, nespējam uztaustīt kartē iezīmēto maršrutasākumu. Velkam kalnam tieši pierē, cerībā atdurties pret taku, un tā arī notiek. Aši pieķeram un apdzenam kādu cienījama vecuma gājēju grupu. Sirmas kundzes „Scarpa” multikurpēs un „North Face” jakās... nu visu cieņu, ir uz ko tiekties! Taka omulīgos serpentīnos vijas pret kalnu, ezerslejā kļūst arvien mazāks un mazāks, toties iepretīm esošie „Tre Cime di Lavadero” arvien labāk saskatāmi. Skaista izvēlē pēdējās dienas izgājienam. Pēc aptuveni 500 augstuma metriem ieveļamies spocīgi klusā un gleznainā ielejā, kur starp ziediem un akmeņiem ieturam kruasānpauzi. Izmetam smuku loku, nosoļojam gar Popēnas cietokņa drupām, un esam gatavas lejupceļam, kurš sākas ar jau minēto „punktoto” etapu. Tas izpaužas kā neliels bezdrošināšanas traverss gar klints malu un pamatīgs nokāpiens pa nobirām. Kādā pašaurā vietā sastopam gājiena sākuma apdzīto grupu, kuri nobiras izvēlējušies augšupceļam. Par laimi tieši blakus ir klints mala, kurai pielipt, iekārtoties, un droši palaist garām pretīmnācējus. Atšķirībā no pirms pāris dienām satiktās grupas gida, šīs vadītāji pārliecinoši zin ko dara. Pavada, sagaida, sazinās pa rācijām, iedrošina un pat izvelk virves, lai savu cienījamo kompāniju nogādātu galā sveikus un veselus. Tupam uz klintsbluķiem kā zvirbuļi, iedrošinoši smaidām, un atkal jau klāt ir doma: „uhh, kā gribētos viņu vecumā tā!” Un tālāk...tālāk pretīgās nobiras, kas vienmēr, vienmēr man šķitis pats, pats riebīgākais pasākums, kāds kalnu ceļos vien var būt. Piepūšam vaigus un uzmanīgā līklocī šļūkājam lejup. Veiksmīgi, šoreiz tikts cauri tikai ar slapju muguru, bez apdauzītas sēžamvietas, delnām un ceļgaliem. Tālāk lēkšojam ar pārlēcieniem, patiešām īsts „sport/running”. 3 stundas pēc starta esam lejā. Līdz autobusam nākas uzgaidīt. Dina velk laukā čakli līdzi stieptos pasteļkrītiņus un mēģina iemūžināt Misurinas ezera ūdeņus. Es atkal baudu absolūtu nedomāšanu. Vēl tikai kārtīgas pusdienas ar skatu uz ezeru un autobuss.
Vakarā pilsēta un mēģinājumi iepirkt taustāmus sveicieniņus maziem un lieliem mājās palicējiem. Vēlme pēc jauna skriešanas krekla ievilina „K2 Sport” bodītē. Viņu pārstāvētais „Patagonia” zīmols ražo arī kleitas. Acis ieplešas sinhroni ar maciņiem, un pirkumu maisiņos iegulst... nu ne jau sporta krekli.
Atvadām piesēžam pie saldējuma porcijām. Pa šīm dienām Kortīnā esmu burtiski iemīlējusies. Viegla, draudzīga, smaidoša, skaista un daudzveidīga.
25.07., trešdiena. „Grappa in capuchino is very terrible thing”
Aizbraukšanas rīts kā vienmēr paīgns. Tizluma sajūtai punktu uzgrabina lietus. Līdz ko slapinātājs pierimst, mēģinām sapakot mitroiedzīvi 2 x 50 litros. Somās nekam nav vietas, mantas kļuvušas smagākas, un vispār viss besī.... Izrakstāmies no kempinga, un gaišāka skatiena atgūšanai beidzot nomēģinām kempinga bāra dzērienkartes piedāvajumu. Ar kapučīno vien šoreiz nepietiek. Palūdzam tasēs piešaut grappas šļuciņu. Bāra meitenes acis ieplešas izbrīnā. „For italian people grappa in capuchino is very terrible thing”J. Bet ko darīt, ja pasaulē labāko kafijas stiprinātāju, Rīgas melno balzāmu šeit nepiedāvā. „Terriblais” dzēriens garšo labi, ķermenī ielīst jauks siltumiņš, sejās atdzimst smaidi un esam gatavas Venēcijai.
Pēc pāris stundām autobusā un operatīvas pārsēšanās Mestres stacijā, izbirstam Venēcijas saulē. Apjukums un apdullums. Cita pasaule, cits klimats, citi cilvēki un noskaņa. Dina saka – „centrāltirgus jūlija pusdienlaikā”. Pavērtām mutēm ielīstam 30 grādu tveices uzkarsētajā tūristu burzmā, un plūstam norezervētās „Hotel Marte”virzienā. Paldies Dievam, jāiet nav tālu, pēc minūtēm 7 esam klāt. Caurums tik baiss, ka gaidītais atvieglojums par iespēju nomainīt telti pret istabu tā uzreiz nemaz neseko. Pierašanas vaina, jo viesnīciņa ir gana ciešama, stratēģiski labā vietā, pie paša Ponte delle Guglie, ar burvīgoCannaregio rajonu vienā pusē, un ātri sasniedzamu centrālo transporta mezglu otrā. Par 2 naktīm samaksājam 170 EUR, tieši tikpat, cik par 8 naktīm kempingā. Sapošamies pilsētas paskatā (kmh, mums taču ir jaunas kleitas!), un aiziet, pusdienu meklējumos. Mazliet pavācamies sāņus no tūristu straumju pieblīvētajām ielām, un pirmās pusdienas Venēcijas kanālmalā nepieviļ – ir gan skaisti, gan garšīgi. Tikai maciņš žēlabaini nopūšas…. Un nepamet sajūta, ka beidzot pa īstam esam ierautas tūrisma industrijas naudas kāšanas mašinērijā. Nākamais uzdevums – atrast Marka laukumu. Plūstam pilnīgi uz dullo, un nav nekāds brīnums, ka samaldāmies. Toties ar baudu iebāžam degunus klusās ieliņas ar puķotiem tiltiņiem un romantiskiem namiem. „Must see” Rialto tilts un Marka laukums iebliež kā ar āmuru. Šī noteikti nav mana Venēcija, kas nogurdina stipri vairāk kā kalni. Savu Venēciju atrodam saulrieta noskaņās, senajā ebreju geto. Un Cannaregio nomalē, kur sveicinām uz lieveņiem vakarējošos vietējos, un kājas jūrā karinot mājam garām braucošām motorlaivām. Šī ir īstā vieta, kur sajust kā dziestot saulei iedegas lampas un zvaigznes. Ir vienkārši labi. Vēl izmetam līkumu pa pilsētu, iebaudām pa vīna glāzei kāda ielas malas ieskrietuvē. Vērojam ielas rosību, un mēģinām saglabāt to Venēcijas sajūtu, kas nav atkarīga no skaļiem nosaukumiem, aprakstiem un tūrfirmu rekomendācijām.
26.07., ceturtdiena. Tūristojam!
Neapdomīgi vaļā atstātais logs rosina tādu odu uzbrukumu, ka miegu par atspirdzinošu nu nekā nenosaukt. Varbūt pat labi, jo mostamies agri, un spirgtā pastaigā redzam pilsētu bez blīvajiem cilvēku pūļiem. Arvien vairāk sāku saprast tos, kuri Venēciju dēvē par savu Lielo Mīlestību. Ir, ir tur savs šarms, ir!
Kultūras bagāžas pieaudzēšanai aizejam uz Salvadora Dali darbu izstādi. Iesprūstam tur uz ilgu laiku, jo Meistara veikumu gribas redzēt vēl un vēl.
No mākslas vien paēdis nebūsi. Vēderi kurkst, un prāts atceras „street food„kiosku gandrīz pie pašas viesnīcas. Bingo! Apmaiņā pret 5-6 EUR iegūstam milzīgas turzas ar acu priekšā uzfritētiem kalmāru gredzeniem un jūras velšu maisījumu. Pāris EUR vērtos ceptos dārzeņus atstājam nākošajai reizei. Blakus lāviņā nopērkam citronu, un laimīgām sejām plūstam uz viesnīcu, lai ieturētu vienu no gardākajām maltītēm visā ceļojuma laikā. Ar savām iespaidīgajām tūtām kalpojam par kioska staigājošām reklāmām. „Where did You get this?” – un nu nemaz nav žēl paskaidrot.
Tālākajās gaitās uzraujamies uz pāris „obligāti jāredz” pasākumiem, par kuru nepieciešamību šaubas sāk mākt sekundi pēc iesaistīšanās tajos. Nopērkam 24 h transporta biļeti, kura noderēs arī rītdienas braucienam uz lidostu, un metamies „baudīt” Venēcijas sabiedriskā transporta sistēmu. Sākam ar Murano salas apmeklējumu. Stikla izstrādājumi patiešām skaisti, bet to daudzums kopā ar karstumu burtiski gāž no kājām. Galva griežas no krāsām, no cilvēku pūļiem, no tveices. Pieļauju, ka īsto Murano burvību var sajust kādā rēnā ziemas pēcpusdienā. Vai rudens pieklusinātajā saulē. Tomēr saņemamies iepirkt jaukas dāvaniņas Dinas mazajām princesēm, un dodamies nākamajā „must see” pasākumā – braucienā pa Lielo Kanālu.
Un te nu sākas nervus kutinošākais piedzīvojums. Šķiet tieši šodien nolemts uzstādīt jaunu Ginesa rekordu upju tramvaju ietilpības jomā. Citēšu Dinu: ”Tas bija šausmīgi! Tā īsumā: pietura ik pēc pārsimt metriem, kad viena masas daļa, kam aptrūkās, ko elpot izveļas ārā, otra, kas to vēl grib izbaudīt – iekāpj atpakaļ. Un tas viss pie pusatklāta klāja un pāri par 30grādos pēc Celsija”. Ja sākumā turos tā neko, un pat kaut ko pamanos ieraudzīt, tad jau drīz attopos iespiesta kādā nišā zem rezerves glābšanas virves, kā tāda zeķe labi pieblīvētā kāpēja mugursomā. Bez tam apkārtējo spiediens liek pieņemt arvien dīvaināku izlocīšanas lenķi. Saķeru „ak-Dievs-cik-neganti-pārpildīts-kuģītis” fobiju. Dinai neklājas daudz labāk, saskatāmies un spurdzam laukā no šīs tūristu presētavas, tā arī neveikušas pilnu maršrutu. Sagurums un aizkaitinājums tāds, ka bez labām mundrumzālēm neiztikt. Iegādājam šīs vasaras Itālijas top dzēriena Spritz pudeli, kas faktiski ar aperatīva, šampanieša un minerālūdens kokteilis neganti oranžā krāsā. Vēl tikai atlikušo ciemakukuļu iegāde, otrs aplis līdz „street food” kioskam, un tad jau atkal laiks iet kājas jūrā patirināt. Skaistas atvadas no skaistas pilsētas. Tikai nebrauciet turp jūlijā.
Karte: „Cortina D’Ampezzo E Dolomiti Ampezzane”, Tabacco, 1:25 000 + vietējā informācijas centrā dabūtās kartes.
Grāmata: „Walking in the Dolomites” by Gillian Price, Cicerone. Bez šīs mierīgi var iztikt, lielākādaļa maršruti domāti ļoti lēniem, bet naudīgiem gājējiem.Rekomendē nakšņošanu un ēšanu kalnu mājās.
