Ielūgums uz manu divu facebooka draugu kāzām Javā- 6. un 7. diena
|
Antra Vīksna
|
6.Diena jeb Prambanans un ardievas trešajam faceboka draugam.
No paša rīta saņemu dīvainu izziņu no Nassir- vai es drīkstu paņemt līdzi savu draugu. Ilgi nedomājot, atrauca – kāpēc nē? Rīts ir apmācies, bet satiksme tāda pati kā vienmēr, vārdu sakot, drausmīga. Pl. 7.30 laukums pue Prambanan ir kā izmiris, pat neviens tirgotājs neko nepiedāvā. Mūs šoferis ved uz internacionālo ieeju, kas ir daudz komfortablāka nekā vietējiem. Es jautāju – kāpēc ne vietējo ieeja? Viņš atrauc, ka tad man esot bijis jāpiedzimst Indonēzijā. Droši vien cenas tad jau arī ir citādas, būs jānoskaidro. Atkal ir jāapsien sarongs, bet tas ir citādāks nekā Borobudur – ar vietējiem zīmējumiem. No ieejas ejam uz temli jeb tempļu kompleksu, kas tika smagi sapostīts 2006. gada zemestrīcē.
Tāds fantastiski majestātisks iespaids. Skat vairāk šeit: http://en.wikipedia.org/wiki/Prambanan (angļu tekstā ir vairāk bilžu) Ejam pa celiņu un temlis pamazām atklāja sarvien vairāk un vairāk. Hindu tempļi – salīdzinot ar budisma temļiem- ir tādi kā pārspīlēti savā krāšņumā. Budisma tempļi ir vienkāršāki.
Pēkšņi izziņa no Nassir – kur tu esi? -Iekšā templī un gaidu jūs. - Mums nav ar ko samaksāt, atnāc, lūdzu, un nopērc biļetes. Aha, Nassirs laikam ir sasapņojies par slaucamu dolāru govi jeb pārskatījies seriālus, kur visi ārzemnieki ir kapitāli idiņi. Nu, vecīt, nekā nebūs, vispirms man piesolīt rādīt templi un tad šitā. Čau, Gauja, plūsti plaši; es izslēdzo mobilo un vēsā mierā dodos uz iekšējo pagalmu, kur ir Šivas templis; Šiva latviski nozīmē iznīcinātājs. Man patīk šī simbolika. Vispirms galvā ir jāuzliek kaska, jo kas nu zin, ja nu atkal kāda zemestrīce sākas, kamēr mēs esam templī. Bilžu grāmatas akmenī attēlotas te gan netrūkst, vietām bildes ir visai seksuālas, tā kā nav brīnumi, ka vietējie lūdz Merapi garu, lai tas taču vienreiz par visiem laikiem šos tempļus izposta. Templis jau bija totāli izpostīts 16. gs, bet kā Prometejs atkal ir atdzimis no pelniem.
Mūs ielec neskaitāmie skolnieku bari, un mēs bildējamies gan kopā ar diviem, gan vai veselu baru. Nu tas vismaz nav nepatīkami.
Man visvairāk pievelk svētnīca – candi, kur kā skultūra ir govs. Apstaigājam arī apkārt un cenšamies saprast atjaunošanas darbus, jo liela daļa ir drupās.
Cewu templis, kas ietilpst Prambanan tempļu kompleksā ir aptuveni 1 km no galvenās tempļu grupas. Apmācies sen vairs nav, un saule tā karsē, ka mēs jau esam uz pārkaršanas robežas, bet vēl jāredz viens templis, kas ir tipisks budistu templis ar izteiktu mandalas principu:
Divas figūras katrā tempļa pusē, kopā astoņas, starp tām ir ieeja. Kvadrāts vidū ir galvenais templis. Tad šo principu arī sauc par mandalas principu.
Apkārt ir kapitāla sagruves aina. Vietām gan ir kāda atjaunota svētnīca.
Nu mēs esam abi uz plīšanas robežas. Bet te - eurēka- ieraugam vietējo veikalu, un vīrs caur žogu saaurē pārdevēju, kas ierodas ar divām sulām. Naudas/preces izmaiņa caur žogu. Lai dzīvo brīvais tirgus! Dzīve uzreiz lieka skaistāka. Jau esam ceļā uz izeju, bet te uzduramies vietējam muzejam, kur ir izstādīta kompleksā atrastā kolekcija. Man it īpaši palīk zelta monētu kopijas, kas ir īsti mākslas darbi.
Šoferis mūs ir galīgi pārgaidījies. Tā kā visi esam izsalkuši, braucam uz vietējo ēstuvi, un notiesājam pankūkas. Šoferis var izvēlēties, ko ēst, bet viņš kompānijas pēc paņem pankūkas, pēc tam sūdzas: „ My stomack not feel good. Rice is good.” (yawn) Jā, pieradumam ir baigais spēks.
Braucam uz Plavesan templi. Pa ceļam šoferis rāda mango koku, jo pašlaik ir mango sezona. Tad nu ir jāapstājas, jo man tas notekti ir jānofotogrāfē. Vietējie, pārlaimīgi par tādu dumiķi, man dāvina mango augļus. Naudu neņem, bet ir priecīgi, ka es viņus sabučoju. Plavesan templis – ieeja ir 50.000 rupijas. Faktiski tur ir divi indentiski tempļi, kas ir labi saglabāti, tiem iekšpusē ir divas pilnīgi vienādas sānu telpas, kur kādreiz ir atradušās statujas. Galvenie raksti ir ārpusē. Grezni un ļoti iespaidīgi.
Šoferis mūs sauc un rāda papaijas koku. Vietējie pa to laiku nāk klāt ar pārgataviem mango augļiem. Vienu uz vietas notiesājam. Ak, kungs, garšo tik fantastiski (lick) , kādus mājās es nekad neesmu ēdusi. Es jautāju, vai ir dažādi mango augļi, jo pie mums pirktos var saukt par ko grib, tikai ne par garšīgiem. Esot daudz – pietrūkst tulka- mango, tādu un šitādu, bet šo, ko mēs ēdām, nekur neizvedot. Maksājam par augļiem un ejam skatīties vienu mazāku templi, kur ganās vietējais vistu bars. Apskate ir fantastiski ātra, jo man vismaz iriestājusies temļu alerğija.
Uz viesnīcu, paguļam, zvanu Evai, paēdam un atkal ejam gulēt.
7.Diena jeb ar gidu Borobudur.
Jāāā! Šis ir pirmais rīts, kad vairs nedzirdu mullu bļaustīšanos no vietējās mošejas. Rīts atkal ir apmācies. Pa ceļam ir avārija, mazais mocis ir izlicies priekšā autobusam un autobusss ir uz sāniem ietriecies vietējā bodē. Tad vēl pēkšņi dzirdam policijas sirēnas un redzam mašīnu rindu- šoferis saka, ka tie ir kāznieki, kuriem vietējie šerifi palīdz atrisnāt transporta problēmas. Aiz šerifiem ir gara mašīnu rinda.Tad mūsu šoferītis arī iekantējas astē (car) , un mēs nobraucam visai ātri kādus 10 km bez jebkādām problēmām, kamēr mums ir jānogriežas.
Borobudur paņemam gidu par vienu stundu- 75.000 par pusotru stundu. Mums patrāpās ļoti zinošs un ironisks gids. 8) Viņš pārzin gan hinduismu un budismu. Gidam ir līdzi lietussargs, kuru viņš ļoti pedagoğiski izmanto, lai mums uzzīmētu tempļa rašanos. Tas ir būvēts uz kalna, jeb precīzāk sakot, kalns ir iebūvēts templī. Budi Setyo Lelono - tā sauc gidu, kas ir lielisks stāstītājs, tagad viņš rāda bilžu sēriju, par kādu vīrieti, kas pārvar savu dzeršanas kāri un rezultātā dzīvo laimīgi ar savu ğimeni. Blakus cita sērija, kur vīrietis nevienā neklausās, pamazām nodzeras un arī ğimene ir nelaimīga. Gandrīz kā mūsdienās, vai ne?
Lielākā daļa no bildēm ir vienkārši aizklātas ar plātnēm, jo musulmaņiem nav paticis skatīties uz izvirtību. Redz cik vienkārši, jo neviens jau tās plāksnes uz savu galvu nost neņems.
Budi interesanti stāsta par Budas piedzimšanu – kur viņš esot gājis esot uzplaukuši lotosa ziedi. Kas par bērnu, piedzimst un uzreiz iet. :)
Man atkal jāzin par rokas pozām. Pašā augšā ir Budas statujas, kurām labās rokas zeltnesis satiekas ar kreisās rokas zeltnesi. Tas nozīmē – es esmu sasniedzis pilnību.
Tad ejam uz tempļa augšu-pēdējiem trim līmeņiem. Man neesot jādomā par zvaniem, bet otrādi apgāztiem lotosa ziediem. Katrs kvadrāts ir veidots kā diamants. Caur šiem diamantiem tad mēs arī skatāmies uz budu, pusēnā, pussaulē, un tāda arī esot bijusi iecere no paša sākuma, parādīt nesasniedzamo un sasniedzamo vienā vienībā. (sun)
Ar gidu mēs kļūstam facebooka draugi, nu re tā tā pasaulīte paliek arvien mazāka.
Aizbraucam uz Candi Pawon templi. To pašlaik atjauno, tāpēc visapkārt ir stalažas, bet iekšpusē ir interesanti griesti – 10 līmeņos.
Šoferis mūs ieved vienā savdabīgā restorānā, kur lielākā daļa galdiņu ir ezeriņa vidū. Cilvēki sēž zem nojumēm un pusdieno, citi airējas ar laivām. Visas vietas ir aizņemtas, tāpēc mēs paliekam pašā restorānā. Forši paēdam, pīle vīram un šoferim, man cālis, ar rīsiem!!! Dzeram sulu, cena par visiem – 81.000 rupiju. Nu galīgi nevaru saprast, kā tik lēti var pāēst. Pie tam restorānā.
Blakus ir sudraba darbnīca. Tur pēc šofera teiktā varot un vajagot kaulēties. Atrodu vienu foršu rokassprādzi, bez kuras mana turpmākā dzīve nu galīgi vairs nav iedomājama, un sākas drūmā kaulēšanās, kuras laikā visi ir pārsmējušies un apmierināti (heart) , jo te, ja neesot kaulēšanās diena esot drūmi garlaicīga. Beigās mūs trīs pārdevējas nāk pavadīt līdz izejai, un vēl pamāj mums ardievas. Arī šoferis laimīgi smaida, jo viņam jau droši vien arī kaut ko iešķiebj par klāt pievešanu.
Dodamies uz Džodžas putnu tirgu. Es savā prātā biju domājusi, ka te būs tikai putni, bet tas ir dzīvais zoo veikals, jo te tirgo čūskas, zivis, varānus. Kur nu vēl visi iespējamie un neiespējamie putnu būri. Man viens rāda arī zvēriņu, kas ēd kafijas pupiņas. (shock) Drusciņ lielāks par kaķi.
Tad uz viesnīcu. Esmu sameklējusi masāžistu blakus ielā. Pēc masāžas pārlaimīgi dzeram aliņu pretējās viesnīcas restorānā.
Mūsējā viesnīcā ir lielā diena, jeb viss izpārdots. Vietējie javieši, kā arī citi no Džakartas un citām Indonēzijas pilsētām ir pārpludinājuši mūsu viesnīcu. Viens otrs – to es nekad nekur citur neesmu redzējusi- staigā pa viesnīcu nakts veļā. Savdabīga pidžāmu parāde. ;)
