Ielūgums uz manu divu facebooka draugu kāzām Javā- 5. diena
|
Antra Vīksna
|
1.diena jeb Borobur
Augšā – 5.21, pelde baseinā, brokastis un varam braukt.
Mūsu šoferis ir jau ieradies 10 min pirms izbraukšanas. Vispirms braucam Džodžjas rīta satiksmē un es priecājos, ka mums nav ienākusi galvā tā ğeniālā ideja – noīrēt mašīnu, jo te šoferim ir vajadzīgas vismaz 8 acis un četras rokas, jo ceļš ir jāredz ne tikai uz priekšu, bet arī uz visiem pārējiem iespējamiem un neiespējamiem leņķiem – mazie motocikliņi var pēkšņi ar lielu ātrumu izlikties no jebkuras šķērsieliņas, aizbraukt priekšā un nobremzēt, kā arī izstrādāt visādus citādus anarhiskos gājienus. Nekad nesmu bijusi anarhijas cienītāja. (ninja2)
Pa ceļam – aptuveni kādus 30 km no Borobuduras- šoferis rāda uz Mount Merapi jeb miglā ietinušos vulkānu, kas 2006. gadā ir spļāvis ārā visu, ko vien varējis izspļaut. Vietējie to uzreiz baigi aši cenšas pārstrādāt māju celtniecībai, ceļu būvei. Šoferis smejas, ka katru reizi, kad čaļiem sākot aptrūkties materiāla, Merapi esot klāt kā saukts ar jaunu spļāvienu. 2006-ajā gadā gan tas esot pārcenties, jo visu apkārtni esot apklājis ar pelniem – arī Borobudur.
Borobuduras ieejā nav pārāk daudz apmeklētāju, tāpēc pēc obligātās tējas/kafijas iedzeršanas ātri tiekam iekšā. Mums piedāvājas dažādi gidi, bet mēs viņus mierinām, ka mēs atbrauksim vēl vienu reizi, un pirmo reizi gribam visu paši izstaigāt, lai viņus pēc tam terorizētu ar visvisādiem jautājumiem. Viņi nu pārāk mums netic, bet tā ir viņu problēma. Ap gurniem sarongus apsējuši, kā nekā tas ir budistu templis, metamies to iekarot. Tehnika ir vienkārša –sadalāmies pēc interesēm. Pēteris uzreiz metas uz pašu augšu, bet es sekoju budistu tradīcijai un apstaigāju pulksteņa rādītāja virzienā visus tempļa līmeņus; diviem man gan neizdodas izstaigāt cauri, jo te notiek atjaunošanas darbi. Katrs līmenis faktiski ir citādāks, sākas kā bilžu grāmata ar neskaitāmām figūrām un augšā paliek pavisam vienkāršs. Pēdējais līmenis gan mani pārsteidz ar it kā zvanos ievietotajām budām. Karstums ir kapitāls, bet no augšas ir fantastisks (sun) skats uz apkārtni. Jautājumu ir nenormāli daudz, skaidrs ir viens- to visu ir pamazām jāapštuko un jābrauc vēlreiz. Kamēr klīstu apkārt dzirdu visdažādākos variantus par tempļa stāstiem, bet man tas fakts vien jau, ka templis ir celts no 778 līdz 850 gadam liekas ievērības cienīgs. To, ka te ir bijusi budisma skola, arī lieliski saprotu pēc akmenī atveidotajām bilžu grāmatām, it sevišķi par Budas dzīvi; mani gan mulsina tas, ka vietām tempļa noformējumā ir hinduisma elementi. Hmm. Kad sastopu Tomasu ar Evu uzreiz jautāju par dažādajām Budas rokas pozām. Tomas te izrādās speciālists un skaidro, ka, ja labā roka ir uz leju, tad tas nozīmē: es sevi aizsargāju. Ja labā roka ir klēpī ar plaukstu uz augšu: meditācija. Ja labā roka ir pacelta uz augšu- svētība. Es mērkaķojos pakaļ – kā nekā viss uzreiz ir jāizmēğina.
Cenšamies atrast kādu ēnu, tāpēc muzejs te liekas viskabākais glābiņš. Bez tam, te vēl viena ļoti saprātīga būtne tirgo saldējumu. Laime līdz ar to ir pārpilnībā.
Kamēr Eva ar masu izmēğina spēlēt dažādos instrumentus, kas atrodas uz paaugstinājuma, kur var iet tikai basām kājām, tikmēr mēs abi ejam uz muzeja iekštelpām. Te ir savdabīga ekspozīcija – ko vien cilvēki neizdomā, lai sabojātu templi. Citi ir nesuši līdzi sāli un bēruši uz dažādām figūrām – tāpēc jau pie tempļa bija tik daudz dažādu uzraugu, viens pat 2005. gadā mēğinājis uzspridzināt (fool) kādu tempļa daļu. Jā, cilvēku fanātisms – lasi, stulbums- reizēm ir neizmērojams.
Ar mūsu mašīnu braucam uz mazāku templi, kas atrodas austrumu virzienā un ir pie budisma klostera. Tempļi laikam man šodienai pietiek, bet klosteris (flower) man ļoti patīk- ūdensrozes, klusums, dažādas figūras un vēju stabules. Varētu palikt ilgāk, ja tā negribētos ēst. Pie mašīnas tirgo kokosa augļus. Eva saka, ka to noteikti esot jāizmēğina. Čoms, kas tos tirgo, ir fantastiski prasmīgs ar mačeti kokosu cērtot. Mums tiek iedotas divas karotes un pusdienas var sākties. Sākumā vaikstos, jo tas ir kaut kāds glumais variants, bet pēc tam iekšā iet tīri labi. Laukumā skan interesanta mūzika, un man, protams, uzreiz ir jāmēğina noteikt, kur šī mūzika skan. Interesanti, kur palika nogurums? Izrādās, ka viena dāmīte tirgo cd, un tā kā es esmu izrādījusi savu interesi, sākas drūmā kaulēšanās, kas beidzas tikai tad, kad visi jau sēd mašīnā un es CD esmu ieguvusi par vienu latu (shock) . (Sākumā biju ar mieru maksāt divus latus) Eva ir par mani pārsmējusies un saka, ka manī var atpazīt biznesmeni. Nu nestrīdēšos ar viņu, jo es esmu lasījusi, ka Javā ir jākaulējas, citādi vietējiem ir sabojāta diena. Tad nu es cenšos viņiem uzlabot dienas garastāvokli!
Pa ceļam mēs redzam rīsa lauka strādnieces un es lūdzu šoferi, lai viņš aptur mašīnu. Tomass ar Evu paliek mašīnā, kamēr mēs divi ejam skatīties, ko tās strādnieces īsti dara. Es ar fotoaparātu. Cenšos vienu nobildēt, un dāmīte atceras vienīgo anglisko vārdu: money. Es rādu, lai iet pie vīra un izgriežu savas kabatas uz āru, tad nu viņa arī metas pievīra, visu laiku sakot money, money. Viņai viena pēc otras pievienojas visas strādnieces. Rezultātā vīrs ir dāmu ielenkumā un meklē maku. Man nāk smiekli un, lai viņas neapvainotu, metos uz mašīnu, kurai ir tonēti logi. Tomass, Eva un arī šoferis, kad ierauga manu ķiķināšanu, smejas :)) vēderus turēdami, kamēr Pēteris iztukšo visu sīknaudu. Nu re, atkal esam kādu iepriecinājuši.
Viesnīcā baudām aircondition un atpūšamies. Tas saņemu sms, ka Evas dēls no pirmās laulības ir ielikts slimnīcā ar lielu temperatūru. Eva baidās, ka tas ir dengue karsonis, tāpēc brauks atpakaļ uz Džakartu. Viņa visu laiku uztraucas, kā mēs vieni izdzīvosim. Es viņai solos katru vakaru zvanīt vai sūtīt sms, vēl viņu cenšos pārliecināt, ka mēs uz savu roku esam bijuši 40 valstīs, tā kā nekas ar mums nenotiks. Problēma ir, ka Evas un Tomasa dēliņš mēneša vecumā nomira ar dengue drudzi. ;( Līdz ar to joki ir mazi, skat vairāk te: http://en.wikipedia.org/wiki/Dengue_fever - diemžēl tikai angļu valodā, jo latviski es tikpat kā neko neatradu. Mēs Evu ar Tomasu pavadām uz staciju. Kaut nu viss būtu labi.
Ejam atpakaļ uz viesnīcu, un tā kā vairāk nekur negribas iet, tad turpat uz vietas paēdam. Sūtu izziņas trešajam facebooka draugam par rītdiena stūri uz Prambananu, jo Nasirs – tā viņu sauc- ir to piedāvājies parādīt.
