Ielūgums uz manu divu facebooka draugu kāzām Javā- 4. diena
|
Antra Vīksna
|
4. diena sultāna un ūdens pilis
Sešos esmu jau augšā un uzreiz pārlaimīga metos uz baseinu. Ūdens kā piens. Kaifs! (lick) Pēc peldes gan uzreiz ir jāiet dušā, jo hloru gan viņi pamatīgi gāž klāt baseina ūdenim.
Brokastis kā jau labākajā stilā mums ir katram savas, vīram grauzdēta ar sieru un ievārījumu + kafija, man indonēziešu ēdiens -rīsi ar labi novārītu olu un kaut kādu gaļas piedevu + tēja. Mums piebiedrojas Tomass ar Evu, un Eva stāsta par savu plānu – paskatīties sultāna un vēl kaut kādu vecu pili. Mēs piekrītam, jo pēc garā pārbrauciena nu galīgi nav nekāda īpaša vēlme atkal kaut kur uz visu dienu testies.
Pie viesnīcas sarunājam rikšu uz sultāna pili – 15.000. Skat vairāk : http://www.yogyes.com/en/yogyakarta-tourism-object/historic-and-heritage-sight/kraton/
Pie sultāna pils pēc biļešu nopirkšanas mums abiem mēğina piekantēties kāda pils gide, bet mēs ļoti lepni atraucam, ka mums pietiek ar Evu. Sultāna pils mani pārsteiz ar vīriņiem dažādā vecumā, kuriem aiz jostas ir aizbāzts zobens. Es savā stilā – ha, mēs taču no Eiropas, vai ne- pajautāju, jo vīriņi darīs, ja izvilkšu savu kalašņikovu 8) un metīšos meklēt sultānu. Atbilde skan uzreiz: viņi ziedos savas dzīvības sultāna ğimenes dēļ un tevi ātrāk vai vēlāk sakapās gabalos. OK, ok, nevilkšu neko ārā, brīvdienas tikai ir sākušās. Kaut gan mani baigi gribētos pašlaik piebeigt (bat) to medmāsu, kura teica, ka Javā ir malārija. Vīriņi visi ir miermīlīgi sasēdušies pils pagalmā un vai nu kavē laiku skatoties uz nedaudzajiem tūristiem, vai spēlē kādu spēli, vai lēnā mierā sarunājas. Daudzi nākot no nabadzīgām ğimenēm, nekādu algu viņi nesaņem un te atrodas par vēdera tiesu, bet ğimenes ir pārlaimīgas par lielo godu!
Džožjas sultāna ğimene savā laikā aizstāvēja cīņu par neatkarību jeb pret angļiem un holandiešiem, kas salā bija sākumā iemaldījušies, lai veiktu – ak, kā es te atpazīstu holandiešu dabu- biznesu – iepirktu garšvielas un Eiropā pārdotu par dārgu naudu. Bet viņi pamazām tika arvien vairāk un vairāk ievilkti salu pārvaldīšanas procesā, kamēr viņus ar dzīšanu vairs gandrīz nevarēja izdabūt ārā no Indonēzijas. (devil) Tagad pat vienīgie tūristi, kas arī vazājas pa sultāna pils apkārtni, ir no Holandes. Laikam vecā slava pievelk.
Ir pl. 12 un sultāna orķestris sāk koncertu. Tā kā mani mūzika interesē vairāk nekā sultāna pils, tad es kādu stundu cenšos studēt tos milzīgi interesantos instrumentus, kā arī klausos 3 dāmu monotonā dziedāšanā. Te ir viens links: Vismaz tur var redzēt dažādos un savdabīgos intrumentus, kā arī spēles tehniku. Tam visam jāpiedomā vēl klāt dziedāšanu, tad aina ir pilnīga. Visai interesants koncerts, kas ietilpst biļetes cenā. Viens no vīreļiem pienes dziedātājām un spēlētājiem tēju. Tāda brīva un radoša atmosfēra. (love)
Pārējiem sultāna pils ir paspējusi noriebties, un mēs dodamies tālāk uz tā saucamo ūdens pili, jeb precīzāk sakot, pils drupām, bet te ir saglabājušies vairāki baseini, kuros kādreiz ir peldējies sultāna harems. Nekas īpašs manā skatījumā, bet te viens tirgo vajang lelles. Tā kā mana meita bija izteikusi vēlēšanos tādu saņemt kā Ziemassvētku dāvanu, tad nabaga māmiņa uzsāk lielo tirgošanos par divām vajang ādas lellēm. Mana sākuma cena ir 10 dolāri, pārdevēja 100 dolāri, beidzot vienojamies par 50 dolāriem. Kad jau esam tirgošanos manā izpratnē beiguši, tad pārdevējs ņem abas figūras ārā no rāmja un došot man tāpat. Nu dritvaikociņ, tad lai tev pašam paliek, jo manā izpratnē lelles bez rāmja nav iedomājamas. Viņš atkal mēğina tirgoties, bet šoreiz no manas puses ir „vai nu vai” nostāja. Pārdevējs vispirms tēlo šoku (shock) , tad spiež man roku un laimīgi smaida (hug) . Kad izejam ārā un Eva jautā, par cik mēs esam nopirkuši, un es atbildu : 50 dolāri, viņa vispirms noelšas, bet kad uzzin, ka tur ir divas figūras un arī rāmis, saka, ka tas esot OK. Jūtos gandrīz vai kā izturējusi augsskolas eksāmenu!
Eva ar Tomasubrauc – lasi, paņem rikšu uz viesnīcu, kamēr mums abiem dullajiem piedzīvojumu ir par maz; nolemjam atrast sudraba veikalu. Sacīts darīts, un beidzot paņemam rikšu un izbaudām naudas priekšrocības tā sēžot un atpūšoties pēc smagā garīgā darba. (pray) Attālums ir visai liels, tāpēc mums gandrīz žēl nabadziņa, kura rikšu mēs nokaulējām uz 20.000.
Sudraba veikalā vispirms ejam darbnīcā, kur mums stāsta, kā viņi veido dažādās rotaslietas un cik ilgu laiku tam visam izlieto. Mums, protams, ir jāiet veikalā, kas ir baigi lielais, bet man gaume liekas visai atšķirīga no manējās, tāpēc mēs labāk pasūtam tēju viņu restorānā. (Kaukāza pieredze – karstā laikā jādzer karsta tēja.) Restorāns ir tāda kā miera oāze, kur nav nekādu trokšņu, vārdu sakot, omulības pilnība.
Bet cik nu ilgi tā sēdēsi, jādodas vien atpakaļ. Rikša uz pilsētas centru, kur samainām naudu un pēdējiem spēkiem (hot) velkamies uz viesnīcu. Sms-ojamies ar Tomasu, ka izpeldēsimies un tad dosimies uz kādu restorānu, lai nosvinētu mūsu laulības 20-o gadadienu. Ir jau tumšs, Eva vēlas, lai es viņu pamācu peldēt. Viņa ir treniņkostīmā, tad man pēkšņi pielec, kapēc baseina ūdenī ir tik daudz hlora, jo musulmanietes nedrīkst atkailināties. Mācu Evu peldēt, un viņa ir tik uzticīga un paļāvīga, ka man gandrīz kamols kaklā sariešas. Duša, un ejam visi kopā uz kādu ķīniešu restorānu. Tur mēs katrs – dažādības pēc izvēlamies katrs savu ēdienu: Tomass – liellopu gaļu, Eva – garneles, Pēteris – balodi un es dārzeņus ar gaļu. Dalāmies un dzeram aliņu. Iemācam Evai dzert aliņu, tas ir viņas pirmais 38 gadu karjerā. Jūtos kā Mefistofelis brunčos. (devil)
