Ielūgums uz manu divu facebooka draugu kāzām Javā
|
Antra Vīksna
|
Ak, Java sen ilgotā, un pēkšņi ielūgums uz manu divu facebooka draugu kāzām. Tā kā Javā ir vairāki kultūras pieminekļi, kas mums – vīram un man- jau sen interesē, tad nolemjam pieteikties. Nopērkam biļetes turp atpakaļ, sākam jau lasīt visu iespējamo un neiespējamo literatūru, kad kāzas tiek atliktas, bet biļetes mēs nevaram atsaukt, bez tam visiem paziņām un draugiem ir izbazūnēts, ka mēs braucam uz Javu, tad tiek pakotas somas un dodamies ceļā, nezinot, vai mūs sagaidīs vai nē, vai būs kur palikt, vai nē. Vārdu sakot, avantūra var sākties.
1.Diena jeb vakars Jakartā.
Svelme apņem, ietin un pārmāc. Vārdu sakot, esiet laipni sveikti Indonēzijā, bet lai tiktu ārā no lidostas, ir jāiziet parastā procedūra- vispirms stāv rindā, lai nopirktu vīzu, pēc tam stāv vēl vienā rindā, lai to pašu vīzu ielīmētu pasē.
Kad jau gandrīz ejam ārā, tad sagaidītāju pulkā neredzu ne Thomasu, ne Evu. Ak, kungs, ko nu darīt? Bet par laimi dzīvojam taču tehnikas laikmetā un mans mobilais ir ar iekodētu Evas nummuru. Zvanu viņai, un atvieglojums ir baigais! Viņiem esot pateikta cita ierašanās izeja, pēc divām minūtēm viņi būšot klāt. Vai tas ir OK mainīt naudu lidostā?- vēl pagūstu pajautāt. Jā, lidostā esot vislabākie kursi. Forši, samainām naudu un beidzot ejam ārā vēl lielākā svelmē. Jāāāā, tur jau viņi abi stāv, vētraina tikšanās, viens sargs man kaut ko mēğina teikt, bet man galīgi nav laika viņā klausīties. Tad viņš nāk ar manu jaku, kuru es satikšanās drudzī esmu paspējusi pazaudēt. Tad visi draudzīgi paņemam taksi, un pa drūmas satiksmes pilnām ielām braucam uz kādu dzīvokļu kompleksu, kur Eva mums ir pasūtījusi dzīvokli uz divām naktīm. Dzīvokļu kompless ir apsargāts, pie katras iebrauktuves stāv sargs un ir bomis. Apkārt ir žogs. Mums rāda, kā ar speciālu karti atver liftu un kā to iedarbina braukšanai uz mūsu stāvu. Dzīvolītis ir foršs- divas istabiņas, virtuvīte un vannas istabiņa. Viss ļoti maziņš, bet divām naktīm vairāk neko nevajag. Pēc ilgās lidošanas esam pārguruši un pēc viena aliņa uzreiz atslēdzamies.
2.diena, Jakarta
Mājās dziļa nakts, bet pl. 6-os pēc vietējā laika jau esmu augšā. Tā kā ir svētdiena, tad viss tāds pakluss. Pamazām izčammājamaies un vietējā kafejnīcā paēdam brokastis, tas ir es rādu ar pirkstu un piekrītoši māju. Ko ēdu- nezinu, bet garšo OK. Samaksājam par dzīvokli. Par divām naktīm 800.000 rupiju.
Tad pēc zobu tīrīšanas utt mums pievienojas Thomass ar Evu un mēs ejam uz vietējo dzelzceļa staciju. Pa ceļam mūs brīdina- uzmaniet visu, ko vien var uzmanīt. Mūsu plāns ir izkāpt Gambir stacijā un nopirkt biļetes rītdienai uz Jogjakartu, bet vilciens pabrauz garām stacijai. Ko nu darīt? Visi plāni ir jāmaina. Pēc īsas apspriedes nolemjam iet apskatīt Indonēzijā lielāko valstij piederošo Istiqual mošeju. To, protams, remontē, bet tā ir atvērta, Bez tam vienā daļā pat ir lūdzēji. Elsdama, pūsdama, basām kājām, jo sandales, protams, bija jāatstāj pie ieejas, uzrāpjos 6-ajā stāvā. Nekas, tīri patīkami- šajā karstumā iet ar basām kājām pa marmora trepēm. No augšas ir pārredzama gandrīz visa mošeja, skats uz āru gan ir visai ierobežots. Pie mošejas notiek kaut kāda vingrināšanās jeb trenēšanās ar dažādiem karogiem, bet tā es arī īsti nesaprotu, kam par godu.
Karstums pieņemas spēkā, tāpēc, spēkus taupot, pamazām ejam uz Jakartas galveno atrakciju – milzīgu laukumu ar Monas nacionālo pieminekli, ko tautā dēvē par Sukarna pēdējo erekciju. Tas ir 137 m augsts tornis ar tādu kā bļembuku pašā augšā. Torni pašlai slēdz ciet uz pusdienas pārtraukumu, tā kā mums atliek vien tikai noskatīties. Pie manis pienāk vīrietis un angļu valodā jautā, vai man ir laiks. Es – kā jau vienmēr- atbildu, ka esmu ļoti aizņemta, jo domāju, ka viņš kaut ko piedāvās pirkt. Tad man pēkšņi pielec, ka viņš ir angļu valodas skolotājs un seko ilga fotografēšanās sesija ar visu skolnieku baru. Kur viņi tās bildes liks, es nezinu, bet šī bija pirmā no 1000 reižu, kad mēs ar kādu fotogrāfējamies. Tagad bildes ar manu neaizmirstamo – lasīt veco un krunkaino- seju būs nezin cik indonēziešu mājās.
Tālāk mūsu ceļš ved uz Nacionālo muzeju. Ārā tikšana no laukuma gan ir vesels piedzīvojums, jo vārtu tur, protams, nav. Bet ir caurums jeb pazudis stienis metāla žogā. Es izspraucos pa žogu – just do like as natives do - un vietējie gandrīz aplaudē, bet Thomas – ak šie labi nobarotie jenkiji- netiek cauri. OK, Eva ar Thomasu iešot meklēt oficiālu izeju, kamēr mēs vieglsvara eiropieši pa taisno liksimies uz muzeju un nopirksim viņiem biļetes. Sacīts darīts – nopērkam biļetes un sākam gaidīt. Sākumā vietējie pie muzeja mums visu kaut ko piedāvā pirkt, bet, kad uzzin, ka mēs vienkārši stāvam un nositam laiku, sākam runāt par dzīvi un vēsā mierā atrisinām visu pasaules situāciju. Redz cik viegli to pasaulīti sadalīt, ja tikai grib. Beidzot ierodas Eva un Thomas un mēs katrs par sevi klīstam pa muzeju. Es apbrīnoju tekstila zāli ar vecām bronzas lietām, kamēr Pēteris – mans vīrs- klaiņo gar hindu dieviem. Kad beidzot visi satiekamies, ejam apskatīt galveno atrakciju - Homo erectus galvaskausu. Tā ir fantastiski iekārtota zāle ar cilvēku attīstības paraugiem, eksemplāriem.
Pēc tādas intelektuālas pārslodzes kājām dodamies uz Gambir staciju. Te es atceros Padomju Savienības priekus ar biļešu pirkšanu. Uz speciālas blanketes ir jāraksta vārds, uzvārds, pases dati un kur mēs dosimies. Ja nebūtu Evas, tad laikam mēs būtu pazuduši, jo viss, protams, ir tikai indonēziešu valodā. Jā, pēc 20 min par 300.000 ir biznesa klases biļete ar nummurētu vietu.
Pēc lieliskas kafijas pauzes Eva, dzirdot mūsu interesi par mošejām, piedāvā aizbraukt apskatīt fantastisku mošeju uz Bogoras pusi. Būšot jābrauc ar vilcienu un tad ar diviem mikriņiem. Tā kā tāpat darīt vairs te nav ko, tad piekrītam. Pa ceļam sāk gāzt lietus. Nu re, cik labi, ka visu dienu karstumā vazāju līdzi lietus jaku! Iebraucam Depok, bet lietus joprojām gāž. Cauri drūmajām peļķēm – labi, ka ir tik silts- dodamies uz mikriņu. Brauciens ir kaut kāds murgs: lietus gāž, mikriņam no abām pusēm ir mini motocikli, kas nekaunīgi cenšas riskēt ar visu dzīvībām. Mikriņš brauc un bremzē, bremzē un taurē. To visu jāpareizina ar pusstundu, lai saprastu Jakartas satiksmes kaifu. Mikriņā esam 15 cilvēki, saspiesti kā šprotes konservu bundžā. Tad nomainām mikriņu uz citu. Beidzot esam pie ceļa, kas ved uz mošeju. Viss ir labs, kas labi beidzas.
Pa ceļam uz mošeju ir iekārtots lielisks parks. Pa kreisi – pils, kas pieder kāda Arābijas šeiha meitai, kas arī ir uzbūvējusi šo mošeju. Mošeju tautā sauc par zelta olu, kam es sliecos piekrist, jo tik daudz zelta uz kupoliem, kā arī citās vietās es neesmu redzējusi. Lietus ir pārstājis gāzt, tāpēc uzturēšanās ir tīri patīkama. Vispirms paejam garām ieejai vīriešiem, kas ir visai īsa. Mēs – tas ir Eva un es- dodamies uz sieviešu ieeju. Te es tiešām saprotu, ka mošeju ir būvējusi sieviete – paveras fantastisks skats uz mošeju, kā arī te ir uzbūvēts tāds kā priekšpagalms – protams, viss no marmora.Tā kā var izvēlēties, kā doties uz lūgšanu zāli- vai nu zem divām arkām vai pa pagalmu. Marmors pēc lietus ir visai slidīgs, tāpēc es vairākas reizes mēğinu ieslidināties kādā musulmanietē – vārdu sakot- demonstrēju kristiešu uzvaras tehniku, un tas viss basām kājām. Lūgšanu zāle te ir sadalīta divās daļās – puse vīriešiem, puse sievietēm.
Atpakaļceļā mēğinām noķert taksi, bet tas ir drūmais bezceris. Vārdu sakot, atkal lieliska izklaide at diviem mikriņiem un vilcienu. Eva saka, ka viņa tā izklaidējoties katru darba dienu. Sākot pl. 6-os un darbā ierodoties pl. 10-os.
Vakariņas – indonēziešu stilā- mūsu bloka vienā no kafejnīcām. Tur zem zemes ir vismaz 7 dažādas kafejnīcas, kur nu vēl veikali, bankas, aptiekas utt. Protams, ir arī skaļa mūzika, bet tas jau ir Indonēzijai raksturīgi.
Pēdējās 5 stundas man pēkšņi ir sācis piepamt viens zobs, kad es pie viena lielveikala jautāju pēc pretsāpju tabletēm, nezin kādas likumsakarības dēļ satiekos ar kādu ārstu, kas man ieskaidro, kur nopirkt tabletes. Kad viņš uzzin, ka es esmu divas dienas lietojusi antimalārijas rabletes, viņš saka, ka zobs ir piepambis šo tablešu dēļ. Bez tam, Javā nemaz neesot malārijas. F...
