Amazing India!

06.02.2006
10 min lasīšanai

Vienā brīdī sajutu, ka ir līdz kaklam tas pelēkais un drēgnais laix - nolēmu uzlādēt baterijas, kur saule un jūra. Pateicoties Sthlmas tūr. aģentūru plašajam piedāvājumu klāstam nosvēros par Indiju. Viss ritēja raiti - čik-čik vienā dienā vīza un biju jau ceļā. Čarteris 9h bij' kā bij' , par laimi man blakussēdošais zviedru pāris, pusmūžā, bija forša kompānija, tā arī visu ceļu nopļāpājām. Viņi bija tie flower power/hipiji, kas paši ceļo pa Indiju jau vairākkārt, šoreiz uz 4 nedēļām, iedeva man neskaitāmus tipus, ko vajag un ko nē Indijā, lai izjustu tās īsto garšu. Izkāpjot no lidmašīnas 4 no rīta nekādu jau baigo iespaidu neguvu - patīkami silts un gaiss tāds smaržīgs. Goa lidosta tāda sapucēta - ziedi un svēto statujas. Paskontrole gan tāda trūcīga. Saņēmu bagāžu un devos uz ZiemeļGoa, kur mana viesnīca. 30 min braucienā cik pa tumsu varēja saskatīt - izgaismotie, noplukušie kioski ceļa malās, kartona būdas, kur kā nojautu dzīvo cilvēki, palmas...palmas.....tās ir visur. Iečekojos, bet dēļ sava jet-lag (laika zonas maiņas) tā arī iemigt neizdevās. Nu ko....jāiet brokastīs...tur arī sastopu busā satikto zviedru meiteni, kas arī 2 nedēļas ceļos viena. Jāiet iečekot rajons. Bāc.....tirgotāji kā nosēts viens pie otra...lai arī bija agrs ap 8, viņiem jau andeles spars, pie tam, ka bijām vienīgās tūristes, ko apkārt manījām. Best price for you my friend... just look.... no bussines for me today...no tā brīža šīs frāzes dzirdēju jebkur un ik uz soļa. Konkrēts aplauziens...izrādās līdz beacham ir gabaliņš ko iet. Kad beidzot nonācām ...mjā... tā normāli attīstīts angļu un zviedru tūristiem - beach cafes viena pie otras...komercuha..neatpaliek no Turcijas vai Spānijas kūrortiem. Man bija skaidrs - jāmočī prom pēc iespējas ātrāk, šitās cilvēku masas nav tas, ko meklēju. Kā vēlāk uzzinu Calangute un Baga beach ir vistūristiskākās vietas. Tomēr arī te rodas iespaids, kad redzu govis ēdam kartonu no miskastes, zvejnieki labo savus tīklus, suņi vazājas apkārt vai atlūzuši ēnā, wild atmosfēra neizpaliek. Tā izdarot savas pirmās dienas darbiņus ..iepazīstu apkārtni, samainu naudiņu, protams pačuču launagu un dodos vakariņās. Tur labākais indiešu restorāns „Indian Spice” – nu cik labs tas var būt viņu izpratnē, mūsu – tāda mīlīga āra kafuška.Bet ēdiens, mmm...chiken tikka ar veg fried rice...perfekti. Un tiiiik patīkams rēķins. Neatceros, kad pa 2 Ls ir ēsts un dzerts restūzī : ) Mājupceļā nejauši uzskrienu džekam ar motorolleru. Tā arī sarunāju , rīt, īrēšu rolleru (nospriedu nav, ko te muļļāties, jāmočī uz DienvidGoa) uz 5 dienām, cenu arī dabūju 125 Rūpijas dienā (= 1,70 Ls), kas ir lēti, jo visi piedāvā pa 150 Rs. Protams, bija jānoklausās – don’t say to anyone, ar nolūku ,lai no nākamā nopelnītu vairāk. Pēc brokastīm biju jau sakravājusies un Damu ar rolleru bija klāt (indian style kā minim. 30 min vēlāk : ) ) Ielēja bendžu, paņēma pases kopiju, pat nepajautāja vai man ir tiesības vai nav, iedeva kasku un see you on Sunday : ) Karte man ir, sāku tripot...kamēr tiku cauri ciematam, sapratu, ka jāpīpina konstanti visu laiku, nu tā lai pievērstu uzmanību, ja nu kas ( arī govīm un suņiem) : ) Ceļa zīmes te ir retums, pateicoties intuīcijai ne reizi nenošāvu garām. Līdz high way-am izbraucu cauri ciematiņiem, kur acis piesaista da jebkas, pilnībā sajūta, ka esmu atrauta no realitātes. Tādas krāsas, kontrasti starp normāliem iedzīvotājiem un totālo nabadzību. Daba – palmu, bambusu birzis, rīsu lauki. Arhitektūra, pat mazākajos ciematos, sirdij liek sažņaugties, jo lielākā daļa ir uz sagrūšanas robežas. Lai arī kāds bardax apkārt valdītu Dievnami un tempļi vienmēr ir sakopti un uzfrišināti. Mani pārsteidza tā drošības sajūta, kas mani pārņēma, jo cilvēki ir pārsteidzoši laipni, ka pat brīžiem tas aizkustina līdz sirds dziļumiem, jo tas nāk no viņiem tik patiesi, bez jebkādas savtīguma pieskaņas. Elementāri pajautājot virzienu viņš sasauc gandrīz visu ģimeni, lai izstāstītu tā, lai točen nepabraucu garām pagriezienam : ) Iebraucot tuvākajā lielpilsētā Panaji , burzma man ātri lika doties tālāk. Bišķi pabraukāju apkārt , paskatījos kriketa spēli.Tas viņiem nacionālais sports. Pat 5 gadīgi bērni pagalmos trenējās. Ieņēmo savu kreiso joslu un gar lielo upi devos Old Goa virzienā. Grandiozas celtnes – kristiešu baznīcas, smuki, bet iekšā pavisam pieticīgi, tas tev nav pa Romas katedrālēm pastaigāt un zeltā acis papriecēt. Karstuma nomocīta (bij’ap +34) aizbraucu līdz Sri Magesh templim. Te es arī sapratu, ka tūristi Indijā ir pārsvarā paši indieši, kas apceļo dzimto zemi. Pie tempļa novilku savas šļopkas un devos iekšā. Atstāju mazu ziedojumiņu un mūx man uzdāvināja vissmaržīgāko ūdensrozi kādu jebkad esmu smaržojusi, varbūt tās bija tā mirkļa sajūtas, kas krāsas sabiezināja, tomēr zināmu pacilājumu izjutu, tas vēl pastiprinājās, kad viņš man uzlēja ūdentiņu un deva svētību. Kamēr meklēju kaudzē savas čibas manīju, ka vairāki indieši virzās uz manu pusi – palūdz nofotografēties, tad vēl ar citiem un citiem... kāds indietis teica, ka viņi dzīvē nav daudz redzējuši baltos un tie viņuprāt izskatoties tik jauki un smukiņi : ) So unusual! Viens mūx mani ieinteresēja ar uzaicinājumu uz tempļa backyard, kur pastāstīs par vēsturi. Tur viņš man parādīja kokā grieztus ratus, kurus reizi gadā izvelk ārā Šivas godināšanas nolūkā. Anglene viņam bija tāda jancīga, kā jau vairākumam indiešu, un neesmu es nekāds vēstures feaks, tomēr viņš ar savu stāstu mani paķēra. Zināju jau sākumā, ka tas ir viņa extra peļņas avots. Bija smieklīgi, kad viņš savu 3 min stāstu atkārtoja 3 / 4 reizes bērdams kā pupas un nemitīgi rādot Šivas dejas pozas. Interesants tipiņš ar rētām uz krūtīm, it kā būtu nežēlīgi mocīts, bet uz to atbildēja īsi, ka bijis cīņā. Bez emocijām savāca manu ziedojumu un notinās. Ejot līdz rolleram vēl daži sīkie izlūdzās piltenes skolai, kad saprata, ka naudu nedošu. Nebūtu jau man žēl, bet Indijā ātri vien tas izstrādājās, ka šajā nabadzībā to lūdzēju ir tik daudz, ka visiem nepalīdzēsi un tā naudas došana viņu dzīvēs neko neatrisinās. Tā atpakaļ līdz high way , pirms kura iestiprinos ar kokosūdeni, biju aizmirsusi to garšu, bet daudz nevajadzēja, ātri vien nošķebināja. Līdz dienvidiem vairs nebija tālu. Man pirmais mērķis bija Utorda beach, kur baltākās smiltis Goa. Līdz beacham izbraucu caur privāto māju alejiņu...skaisti, šeit jau cilvēkiem jūtams zināms sociālais stāvoklis, bet tā ir Indija – melnie ruksīši un govis staigā visur. Pēcpusdiena beachā .... perfekti...praktiski neviena cilvēka – tik vietējie bērniņi spēlējas un patālāk no manis indusi spēlē futbolu, kā vēlāk vietējie pastāstīja tā ir profu komanda, kas šad un tad te trenējās. Sāka krēslot...jāmeklē naktsmājas, iemetu acis kartē un te tūliņ piebrauc 2 puikas, apprasijās vai neesmu apmaldījusies, tā viņi mani pavadīja, atrada un man sarunaja guest house, omulīgi. Kad uzaicināju viņus uz drinku, abi samulsa (nav pieņemts), nu neko, lai kliedētu saspīlējumu izdomājām paņemt drinkus, garšumus un pachillot beachā. Tas bija ļoti vērtīgi, jo puikas pastāstīja par buļļu cīņām (noskatījāmies kā pludmalē vienu trenē), kā dzīvo vietējie, viņu ikdienu, tradīcijām, vērtībām. Brīdī, kad satumsa mani pārņēma panika – smiltīs kā nosēts viens pie otra skraida krabīši, tik ātri žik-žik un atkal atpakaļ savā aliņā. Kaut kā man tādi radījumi ne īpaši, tāpēc devos atpakaļ uz viesnīcu. Nākamais rīt sākās agri, aizbraucu pāris pludmales uz priekšu, vietā kur biju vakarvakarā, moš atrastu objektīva vāciņu,ko pazaudēju un arī atradu! Tur arī ieturēju superīgas brokastis jūras krastā – mmm...šitās svaigās suliņas – papajas, arbūzu, ananāsu, jēēēēēē! Tā enerģijas pilna izdomāju aizstaigāt atpakaļ līdz balto smilšu beacham. Pēc noieta ~ km mani uzrunāja kāds austrālis, kas devās tai pat virzienā. Tā mēs apmainījāmies ar līdz šim iegūtajiem iespaidiem, norunājām vienu drinku beach bārā, kur viņš bāzējās. Šeit iepazīstos ar vācieti Miru un viņas tēvu indieti Aršoku. Izdomāju palikt uz masāžu, kas man bija pāris h jāuzgaida. Jūrā sāka celties viļņi, tā mēs ar austrāli Johnu metāmies bodyserfot, kruti, lai arī viļņi nav lielāki par 1.5 m, tomēr ir normāls rullis. Te arī paiet lielākā dienas daļa chillojot beachā, bodyserfojot. Masāža perfekta...īsti,kas bija vajadzīgs pēc saspringtā tripa iepriekšējā dienā. Hmmm...te dienas gaitā sanāk pārējie – daži briti, jaunzēlandietis, francūzis – tā kopā sagaidam saulrietu un vienojamies par kopīgām vakariņām. Viss notiek ta kā vēlējos – absolūti neplānoti. Sarunājam man viesnīcu, kur paliek lielākā daļa šodien satikto. Ar taxi tieku pēc rollera un līdz tumsai esmu jau atpakaļ viesnīcā. Vakariņās iepazīstos ar Pito, indieti, kam pieder bārs. Absolūts kosmopolīts, harismātisks un šarmants cilvēks. Pēc pāris drinkiem un dope visi dalās savos stāstos un piedzīvojumos. Kā izrādās šaja vietā ierodas un paliek jaunieši no visas pasaules malām, arī padzīvot uz ilgāku laiku. Tie pārsvarā ir traveleri, kas ceļo pa pasauli gadu vai divus, arī vairākums no maniem jaunajiem čomiem. Ir 3. diena Indijā, bet sajūta, ka vairākas nedēļas. Dzīvei šiet ir cits ritējums, tādēļ attiecības ar cilvēkiem veidojas straujāk un rodas sajūta, ka šos cilvēlkus zinu jau sen.. Vienojamies nākamajā dienā ar Miru, viņas tēvu un Johnu doties uz pašu Goa leju, resp. dienvidiem. No rīta izrādās Aršox ir saķēris „Indijas kaiti” , tatād pas. Tā mēs 3atā un šoferis braucam caur ciematiņiem uz beachu. Nokļūstam līdz pārcēlājam, kas ir ņirdzīgs, samaxājam 13 santīmus par mašīnu un 5 min esam visi jau pāri. Pēc 20 min esam Agonda beachā. Miers – ne vējš, ne viļņi, ne cilvēki. Tikai kalnu ieskauts līcis ar dažiem milzīgiem akmeņiem uz kā pachillot. Ūdens tik dzidrs un silts. Dienas otrā pusē pa auxtai coliņai un laižam tālāk uz leju – Palolem beach. Aplauziens, pilns tūristu. Šur tur manām arī Rastamanus. Nodžumijām, drusku uzserfojam, šoreiz arī Mira pievienojās, vēlās pusdienas un pa hight way-u atpakaļ mājās. Gar ceļa malām redzam kā cilvēki labo ceļus, veči ar lāpstām, sievietes uz galvas nes pilnus grozus ar akmeņiem. Skarbi. Reāls hardcors! Saulrieta laix Indijā ir visskaistākais – koki izlaistīti saulstariem, palmas iekrāsoja oranžas un kā gaisma spraucas caur cashwe nuts koku lapām. Pasakaini! Tā šeit Colva beach es palieku vēl 3 dienas – dienā bodyserfojot un pa beachu, vakaros chillojot ar draugiem. 7dien Mira brauc uz Bombeju, kur viņas ģimenei ir dzīvoklis. Spontāni rodas ideja nāk.nedēļ tur satikties. Arī es 7dien dodos atpakaļ uz ZiemeļGoa, atdot rolleru un taisities ceļam uz Bombeju. Nopērku busa biļeti pa 8Ls, lai izbrauktu 1dien vakarā. Autiņš izbrauc no blakus pilsētas Mapusas, kur esmu pirms laika, un arī labi, jo ar autobusiem lieta ir sekojoša, stāvi ielas malā, kur viens pēc otra piebrauc autobusi ar dažādiem nosaukumiem, izsekot nav īpaši viegli. Savējo palaist garām var elementāri, jo autiņš neapstājas, tev jāskrien līdzi – jānoskaidro vai ir tavējais, tad ej ap kvartālu, kur viņi piestāj uz brīdi, salādē visus ar biļetēm pa gultām/ lāvām (šitais bija gulošais). Man ierāda vietu beigās starp vēl 4 pasažieriem, kad sāku pīxtēt šis ātri vien noorganizēja man individuālo aiz šoferiem. Nez vai bija labāk, pārsalu, visiem logi vaļā, tāds caurvējš kā vārtrūmē, brīnums kā izvilku 12 h. Izkāpjot Bombejā (Mumbai) jutos izmocīta, sāpēja visas maliņas. Vajadzēja bišķi atlaisties, atradu parciņu, tur pat nopirku bidī ( vietējās cigaretes, banānu lapā ietīts tabakas pulveris, tā laikam). Vienu izvilku – palika normāli, jau pēc pāris min devos meklēt, kur nopirkt atpakaļceļam biļeti. Te izvērtās vesels pasākums. Viens rāda vienā virzienā, tur nekā nav, cits saka jābrauc ar vilcienu – opāāāāā, izrādās sievietēm vesels vagons : ), pārējais vīriešiem. Stacijā atkal 2 cilvēki, katrs rāda savu virzienu. Man pietika, jau h ļāvu sevi čakarēt. Ņemu taxi ,šis mani ved pa taisno, caur getto, kur cilvēki dzīvo uz ielām, tur pat arī ēd, čurā un dara visu pārējo. Centos nofočēt...momonts kā sīkie bija klāt braucošai mašīnai un kliedz money...money...money...monkey...šai brīdī man tas skanētu vienādi. Te jau vairs nejūt to wild, kā Goa, bet reāli sūro izdzīvošanas instinktu, kas valda jebkurā lielpilsētā. 15 mlj iedzīvotāju Bombejā. Vājprāts. Gandrīz 5 Latvijas. Viņu ir tik daudz un visur. Godīgi runājot, vērtība cilvēka dzīvībai zūd, viņi visi vienādi un milijoniem. Atradu savu biļeti un teicu, lai ved uz Gate of India, ost pie jūras, kur kopš seniem laikiem visi kuģi piestājuši, kas devušies uz Indiju. Iespaidīgs un grandiozs skats, arī iepretīm Taj Mahal hotelis, nu jāāā, manā uztverē, uzmanības vērta arhitektūra. Kad satiku Miru devāmies pusdienās....laikam vienīgā valsts, kur McDonaldam ir home delivery : ) Izstaigājām brandīgos veikalus – Benettonu, Tommy Hilfiger....nu jā šeit laikam nav pieprasījums, preces kā ar 5 gadu novēlošanos. Bijām vienīgās apmeklētājas, nav brīnums, ka vietējie nenāk, jo pie katra stāv apsargs / face control, khe...khe. Pirmajai dienai bija gana, braucām ar busu uz Miras mājām. Distance, ko normāli braucot varētu veikt 20 min, šeit sastrēgumā pavadam 2 h. Pilnīgs ku-kū, katrs brauc kā grib, kur grib, visi bļauj, pīpina un spļauj pa logiem. Animāļi! Kad bijām galā bez power nap neiztikt. Vakariņas mums pievienojās Mira tēvs un viņa draugs Lalu, ex pilots, kas vienā no saviem reisiem uz Maskavu, gandrīz pirms 40 gadiem, saticis savu sievu. Tā mēs arī drusku krieviski pačalojām, izrādās arī Miras tēvs zin krievu valodu. Negribējis pirms tam aizskart manas nacion. jūtas, jo vāciešiem ir iespaids, ka letiņi ir jūtīgi šajā jautājumā. Vēl viens foršs vakars izvērtās, abas sašļukām, kad Mirai bija jābrauc uz lidostu : ( No rīta pabrokastojām vietējā cafe un es devos uz centru - Colaba. Šopings visas dienas garumā, kaulēšanās kļūst par tik patīkamu azartu. **Tips- max cena, ko parasti var maxāt ir puse no sākumā piedāvātās. Ir iespējams pat nosist 10 reiz lētāk, bet tad ir jābūt ar iekšām : ) 2 dienas Bombejā (-suta, masas, netīrība, sajūta, ka esi lipīgs) pilnīgi pietiek. Bombejā indieši ir ļoti skeptiski pret baltajiem, jo īpaši sievieti un Die’s pas’ vienu. Atpakaļ ceļā uz Goa man paveicās ar kompāniju – daži briti, slovāku pāris un vācietis pusmūžā pilnīgs rave freaks. Šoreiz arī ceļš likās daudz īsāks. Pavisam agri jau biju atpakaļ viesnīcā un daudz laika nevajadzēja – dušai, salikt mantas, izīrēt rolleru un atkal laist uz dienvidiem. Šoreiz pa high way –u man vairs tikai vajadzēja mazāk par h, ka jau gulēju savā Colva beachā. Vienu dien aizlaidu līdz tuvākajam fortam, kur arī caurt objektīvu ieraudzīju tuvumā esošo wild beach, kur nav ne dvēseles, tik klintis, palmas. Skaisti, atradu, ko vēlējos redzēt! Colvā es arī pavadīju visas savas ceļojuma atlikušās dienas. Pito mums „Boomerang-ā” uzrīkoja pāris beach pārtijus, nu jau no 8 bijām palikuši vairs tikai 5. Cilvēki turpināja braukt un viss turpinās. Tagad mēs katrs esam, kur citur, cits Taizemē, cits Austrālijā, dažs palika, bet daži atgriezās mājās, kā arī es. Tik Indija man sirsniņā atstāja siltuma sajūtu un kā arī es saku...nav labāku sajūtu un atmiņu no ceļojumiem....ziema taču : )! Siltums, krāsu košums, cilvēku labestība....un vēl tik daudz visa kā - Indijā!

Amazing India!

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem