Ziemas velotūre „Ezītis miglā”
|
Mareks Mūrmanis
|
Tā jau dažkārt gadās, ka nevis tu izvēlies ceļojumu, bet gan ceļojums izvēlas tevi.
Oktobra beigas noteikti nav labākais laiks doties ceļojumā ar riteni, bet ko lai dara ja nākamais labais laiks ir pēc kāda pusgada, bet braukt vajag tūlīt. Uz ātru roku jāsamet viss ceļasomās, jāapbruņojās ar lielu porciju nepamatota optimisma – gan jau kaut kā būs labi, un ja arī nebūs labi, tad vismaz savādāk... Un protams jābrauc kaut kur uz dienvidiem, tur kā runā esot siltāks...
Nav jēgas sīki turēties pie ceļojuma apraksta (1.diena... 2.diena utt). Tas tikai piedotu kaut kādu nopietnību šim ceļojumam, kuras šeit nebija pat tuvumā. Manu veco riteni kaut cik saved kārtība Valmieras veloveikals „Eži”, kā jau atspoguļots ceļojuma nosaukumā. Tā kā liekas naudas lai sāktu braucienu jau kaut kur siltākās zemēs man šoreiz nav, tad Valmiera arī kļūst par ceļojuma starta punktu. Par finišu nekādas skaidrības nav. Braukšu kāmēr nebeigsies nauda...
Nakšņot iespējas robežās paredzēts teltī. Tā arī daru un nekādas neērtības tas nerada. Ja vien neskaita, ka otrajā naktī mani apciemo mežacūka. Rakņājās tik ilgi un sparīgi, ka nākas līst ārā no telts un nedaudz to pabiedēt. Mežacūka izrādās saprotoša un ātri vien pazūd... 330 kilometri ko nobraucu Latvijā vispār noskaņo mani ļoti optimistiski, laiks turās labs, ritenis ripo kā smērēts, mammas ceptās bulciņas ļauj lieki netērēt naudu ēšanai. Skaistkalnes biblotekā, kur strādā mana esošā drauga Aigara bijušās draudzenes Lienas mamma Daiga, kura par godu augstajam viesim (man) sarīko nelielu pieņemšanu, visu šo savu optimismu arī lieku lietā. Stāstu brīnumu lietas par to kur tik neesmu paredzējis braukt, kādas tik jaunas valstis netaisos atklāt, un kādas neatrisinātas ģeogrāfiskas problēmas netaisos atrisināt. Atrisinu gan tikai vienu – atklāju ka Lenkija un Pūla ir viens un tas pats, un ka šinī valstī dzīvojošie iedzīvotāji –lenkijieši vai pūli ir tuvi radnieciski poļiem kas lielā daudzumā sastopami Lielbritānijā. Galvenā atšķirība starp viņiem ir tā ka uz salas dzīvojošie poļi krietni biežāk lieto vārdu „kurva”.
Pēc 330 Latvijas kilometriem seko 343 Lietuvas kilometri, četras pārdurtas riepas, sniegs,slideni ceļi, sals, pretvējš, smalks lietiņš un lielisks rīts dažus kilometrus pirms Kalvarijas, kad pamostos teltī zem 5cm sniega segas... Optimisms saplok par krietniem 90%. Piecas dienas nosēžu uz vietas un sāk saplukt arī maciņš. Pārskatu savu ceļojumu un nomainu braukšanas virzienu no dienvidrietumiem uz dienvidaustrumiem. No šādiem laika apstākļiem piepampst kāju potītes un sāk sāpēt ceļgali. Pēc vēl pāris dienām jau Polijā, kad piepampušās potītes jau sāk nejauki sāpēt atkal ņemu brīvdienu.
Pazvanu uz māju un noskaidroju ka vislabkās zāles pter piepampumiem esot šņabja kompreses. Nopērku 200 gramus vietējā poļu šņabja „Zubr” vietējā lielveikalā „Biedronka(bizbizmārīte)” kurš atrodas pilsētiņā Siemiatyze pārsimts metrus aiz skaistumkopšanas salona „Urody”. Šņabis atrisina potīšu jautājumu pāris dienās un atkal varu mīt ar pilnu spēku. Apmēram pusi Polijas braucu pa mežainām teritorijām, otru pusi gar kilometriem garien iekoptiem laukiem. Un tā līdz Zemajim Tatriem. Zemie Tatri tiešām nav pārāk augsti, bet brīžiem ļoti stāvi. Braucu kalnos ar ātrumu kas tikai nedaudz pārsniedz iešanas ātrumu un dungoju pie sevis dziesmiņu divās valodās – „ja zaslužil, ja zaslužil, ja zaslužil, hotja bi ņeboļšoj downhill”. Tā arī lēnā garā nominu 763 Polijas kilometrus. Ne reizi dienā nenominot pat 100km.
Ukraina 981km. Tas, kā mani uztver apkātrējie stipri atkarīgs no laika apstākļiem. Ja spīd saulīte visi jauki smaida, bet ja snieg vai līst pamatīgi bola acis. Vislielāko izbrīnu mana ierašanās rada Ļvovas pensionāriem. Laiks ne šāds ne tāds. Tad nu kāds pāris gados mani nopēta ar tādām aizdomām, ka man sāk likties, ka somā vedu granātas un kādu mīnmetēju, un ja mani kaut uz brīdi izlaidīs no acīm es visticamāk tos likšu lietā. Nu jā, ja ir migla tad man neviens nepievērš uzmanību, jo vienkārši neesmu redzams... Migla te mēdz nepāriet vairākas dienas no vietas, kuru laikā redzu tikai metrus 100 uz visām pusēm. Tāpat arī kailsals. Kādu rītu pamostos teltī kad ārā ir kādi -5 grādi. Krietnas 5 minūtes paiet kamēr atmūķēju telts rāvējslēdzējus. Visa apkārtne ieskaitot telti un riteni pamatīgi apsarmojusi. Koku zari un puķes apledojušas ar puscentimetru biezu ledus kārtiņu. Dzeramais uz velosipēda sasalis vienā lielā ledus klucī un atlaižas tikai pēc 3 dienām. Atkal sēžu uz vietas – šoreiz Hmeļņickā. Apstaigāju pilsētu un jau sāku pētīt kā tikt atpakaļ uz mājām. Ceļš Ļvova – Umaņa ir sliktākais asfaltētais ceļš kādu jebkad esmu braucis. Izbaudu vietējo kolorītu – ēdu čeburekus. Vēders nav sajūsmā. No Umaņas atkal sāku braukt pa lielisku ceļu Kijeva – Odesa. Pa ceļam vairs tikai retas autobusu pieturas un sīki miestiņi. Pie katras autobusa pieturas uzcelta sabiedriskā tolete. Tās gan tāpat kā līdzīgas iestādes Latvijā ir elpu aizraujošs pasākums vārda tiešajā nozīmē. Vēl pāris dienas un esmu savā ceļojuma galapunktā Odesā. Iebraucot Odesā sejā met smalku sniedziņu... Uz pāris dienām te apmetos. Nopērku biļetes uz mājām, nokārtoju Baltkrievijas vīzu, stundām staigāju gar gandrīz tukšo Melnās jūras pludmali... Hotelītī kur apmetos saimnieki nemāk runāt angliski, tā nu pāris dienas piestrādāju par tulku citiem iemītniekiem, jo esmu vienīgais kurš prot gan krievu gan angļu valodu... Pilsētas centrs tāds patukšs – nav tūrisma sezona. Vasarā te neesot kur apgriezties. Kā jau pienākas prombraucot laiks uzlabojas, temperatūra turas virs 10 grādiem. Pārdodu velosipēdu, par pēdējo naudu sapērku šādus tādus suvenīrus un sēžos busā uz mājām.
Jau pagājušas 3 nedēļas kopš ceļojuma beigām, bet vēl jo projām neizdodas visu notikušo tā īsti aptvert un salikt pa plauktiņiem. Noteikti bija vētrs te atbraukt. Kaut gan nobraucu tikai 2387km un šis noteikti nav mans lielākais ceļojums, bet viens no savdabīgākajiem noteikti. Lai nu kā nākošiais brauciens tomēr šortos un t-kreklā...
