Ar auto uz Dienvidiem. Rīga - Rodas sala.

Romans Sams 15.12.2012 3 min lasīšanai 6 foto

Ar auto uz Dienvidiem. (Rīga – Bratislava – Sofija – Stambula – Izmir - Marmaris – Roda – un atpakaļ – Sarajevo – Splita – Šibenika – Venēcija – Bormio – Stelvio pāreja Alpos – Insbruka – Berlīne – Rīga) – kopā 10 300 km.

Pirmā daļa. Rīga – Rodas sala.

Viss - kā iecerēts! Pirmajā dienā līdz Bratislavai - tur ap pusnakti patīkamu viesnīcu sameklēt ātri izdevās. No Rīgas, gandrīz laicīgi izbraucot, līdz Bratislavai – 1360 km. Mājās bija cerība līdz Budapeštai pirmajā dienā tikt, lai Pilsētai nākamo dienu veltītu, bet kļūda tik tur tika saprasta – lai to paveiktu vienā dienā, ap pieciem rītā izbraukt vajadzēja.Ceļā – viss mierīgi. Polijā radaru kastes tukšas – nepīkst! Vietām tikai plikas ceļa zīmes palikušas. Slovākijā – līdzīgi, taču radās konflikts ar „PMG”, kas ar 120 lēni pa autostrādi vizinās. Apdzīt ātrumā – neērti. Ņēmām lēnām – šie brauc līdzi. Kad bija numuru izstudējuši, ieslēdza zilās bākas un lika apstāties – „talonu” prasa. Dodu zaļo karti – nevajag, bet „talons” – autostrādes apmaksas kvīts. Bet naktī iebraucot, to neviens ar varu nepārdod un bez robežas no Polijas arī zīmes vai plakātus ieraudzīt nebija iznācis saskatīt. Tā mācība radās – katrā valstī savi autostrādes apmaksas noteikumi – ne visur šlagbaumi ar kasieri. Citur jāpērk „taloni”. Ungārijā nopirkām, bet talonu nedod! – e-tiket! Braucot pa autostrādi, uz tilta „Kabluks” un vecis uz ķeblīša sēž, binoklī lūkojas un datorā numurus ievada. Ja nav e-tiketa, tad paziņo pēc kilometra citam „Kablukam”, kurš skrien uz ceļa un novelk malā. e ! Piemēram, Turcijā pārdod e-kartes. Bet ‘’Šellā” pirktās – tukšas, bez seguma. Tās pie šlagbauma uzpildīt nevar – vai jāpērk cita e-karte, vai jābrauc uz kādu „Šellu” piepildīt... Bet visu to izzinot – cik vienkārši ir ceļā atpakaļ, ja tik no sajūtām jaukajām nav atmiņa padzēsusies. Budapeštai laika nepietika..., jo brokastis Bratislavā nedaudz ieilga. Tāds ceļojuma plāns un maršruts – dienu lieku nedrīkst pazaudēt, jo Turcijas dienvidos uz prāmi bija biļetes jau Rīgā nopirktas.

Tad vakarā nākamajā Sofijā nakšņojām. Ceļi Bulgārijā pārsteidza – dažas bedrītes, daudz ielāpu, bet – nelīdzeni ļoti. Sofija maz mainījusies, tik jaunie cilvēki krieviski vairs neprot parunāt... Lai viņi runā bulgāriski, bet saprot krieviski! Tā labi iznāk saprasties.Serviss viesnīcā – ideāls. Tik franču dzērienu nav – jāmēģina bulgāru konjaki. Ar mazām zvaigznītēm – kā kādreiz „Zelta Smiltis”, ar zvaigznītēm vairākām un daudzām medaļām – laba garša, patīkams. Tik pie labas pēcgaršas bulgāriem ir gadu simtiem jāstrādā.

Tālāk - Stambulai cauri izbraucām. Tik lielu pilsētu ne redzējis, ne iedomājies biju. Divas ielas saplūst vienā - vienai četras rindas, otrai trīs, bet viss bez līnijām - un visi braucēji bez piepūles sarindojas trijās rindās. Bet neviens nevienu nelaiž! Jāiespraucas pašam - tad esi priekšā. Tādas braukšanas tradīcijas – bez bembistu rupjības, arī nelaist var pieklājīgi! Turki - pārsteidzoši kārtīgi un strādīgi. Tie, kas pie "viss iekļauts" un bankomātiem diedelē kā Rīgas Centrāltirgū - tie kurdi esot. Ēšanas kultūra - garšīgi un ar labu attieksmi. Benzīns - dārgs, Ls 1,44 litrā. Bet restorānā šosejas malā benzīntankā ar baltiem galdautiem un četriem viesmīļiem vienlaicīgi - divas ceptas gaļas izlases, trīs tējas, divas pudelītes ūdens, divas saujas mīkstas maizes - Ls 10,- (32 turku liras). Vai var ko sliktu teikt par tautu, ja vienā benzīntankā pasniedza mums rīta tēju un naudu pat ar varu ņemt no manis atteicās. Viesi esat! Pa pilsētām cauri divrindu ceļi – kā Ķengaragā un arī Liepājā iebraucot (50 km/st). Pa ceļiem brīva satiksme – 90 !!! Ja kas bīstams – 70 vai 60. Cauri Stambulai pa autostrādi, kas dienā neizbraucama, naktī visi – 180, 200. Pārsvarā vācu turki, kas ar vācu un austriešu numuriem uz darbu atgriežas. Muitnieki un robežsargi - pārsteidzoši. Tā kā „turki”! Ar mašīnu uz prāmi - trīs reizes ar kājām sauszemes robežu šķērsoju caur pasu robežpunktu, bez pasu kontroles! Jo viens sūta pie otra, bet otrs nezin neko... Kad pasēs zīmogus iespiest gāju, lai uz prāmi uzbrauktu, - kur Dāma? - Mašīnā. - Nu, labi. Un, seju neredzot, pasi apzīmogoja. Tad muitas rakstvedis minūtes piecas valsti atrast nevarēja - Lituania? - Nē, Letonia. - Ak, Lt! - Nē, Lv. - Jā, Lituania! - Nē, Letonia... Bet Rodas salā muitas vīrs manas „Artrostop” tabletītes pārskaitīja un DVD disku kolekciju izpētīja, pa vidu Dāmas apakšveļā vandījies. Tādu kratīšanu tik pirms divdesmit gadiem uz Rumānijas - PSRS robežas es biju baudījis. Bet pilnu benzīnkannu visu ceļu drošībai es līdzi izvadāju. Nevajadzēja, bet neviens arī vērību nepiegrieza. Rodā benzīns - Ls 1,50.