Lasu dažnedažādus interesantus ceļojuma aprakstus - īpašī interesanti lasīt, ja kādā no tām vietām esi pats bijis. Vēl jo īpašāk, ja runa ir par Portugāli.......
Uz Portugāli biju nolēmis braukt pagājušo vasaru kopā ar draugiem, pat vēl pirms tam, kad Latvijas futbola izlase iekļuva finālturnīrā. Un tad kad arī tas notika, tad bija skaidrs - jādodas uz Portugāli tieši tad (pagājušo gadu ap jāņiem), jo būs iespēja gan redzēt šo tālo zemi ar izslavēti labo klimatu, kā arī sajūsminātoes par futbolu 60 tūkst. skatītāju klātbūtnē, pie kam vēl fanojot par savējiem.
Sacīts - darīts, savācāmies draugi, noīrējām busiņu, nofraktējām futbola maču biļetes un devāmies piedzīvojumos iekšā. Jāatzīmē, ka ir izšķirami 2 krasi atšīrīgi ceļošanas veidi - vai nu Tevi kāds ved un regulē (čartteri un citi organizēti braucieni) un piedzīvojumu braucieni, kad visu nosaka vienīgi Tu pats un par rītdienu praktiski nekas nav zināms. Tā kā esmu izmēģinājis gan šā, gan tā, tad jāsaka, ka ieteikt neko nevar, vienkārši pa laikam vajadzīgas pārmaiņas.
Veikli izstūrējot caur Poliju, Čehiju (speciāli vēl apmeklējot Prāgu), Vāciju, nonācām Francijā, kur tad arī uzskatījām ka ceļojums ir sācies - braucām pa maziem ceļiem, šķērsojām kalnus, kur likās, ka ir ceļš, un jā - visu laiku tā mēreni kodām, ko vien nedarīja dežūrējošais šoferīc, kas bijām mēs pa laikam ikkatrs, kam vien bija tiesības. Pasākums likās visas paradīzes paradīze - noskaņojums ideāls, šmiga pietiek, lēti joki, dziļi stāsti, dažādi konkursi (kurš kluci 'krutākā" vietā noliks utt), dažnedažādi kempingi, mims bija pat līdzi savs grills! Uzbraucām pa pasakaini skaisto serpentīnu Andorā - beznodokļu zemē, kas atrodas sniegotu kalnu virsotnē - nav daudzreiz jāmin, nauda kārtīgam šmigas krājumam netika taupīta. Bet ne jau par šmigu ir stāsts. Tikām līdz Spānijai, izbaudījām gam costa brava, gan Barselonu (te nu droši ir jālasa apraksti par Spāniju). Sajūta, ka esi nonācis Alises brīnumzemē neatstāja. šis maršruts ir kolosāls - šķietami garš ceļš uz Portugāli (~5 tk. km vienā virzienā), taču ierosinu to bāgātināt ar netālu esošajām skaistajām vietām Francijā un Spānijā.
Beigu beigās, izbraucot caur Spānijas vidieni, kur jāsaka gan - NEKĀ NAV, dabūjuši kārtīgu vētru un braucot pa vietām kur nav kempingu (kāds no mums dabūja gulēt pat uz mikriņa jumta), iebraucām Portugālē. Ja kāds ir braucis no Zviedrijas Norvēģijā, tad sajūtas šeit ir ļoooti līdzīgas - no pilnīgi nekādas zemes tu nonāc zaļā ideāla klimata zemē - kur vasarās nekad nav +40 un janvārī nav zemāk kā +16 (zinātāji runā, ka šo vienmērīgo klimatu nodrošinot golfa straume). Ceļi satjūnigoti un šķietami jauni - kalnos nākot pa serpentīnu lejā, trakākajiem ir atstāts pat bremzēšanas ceļš pa taisno - a vdrug tomēr nesavācas; eikaliptu meži, kas mijas ar korķu koku (tiem tiešām tiek apzāģēta tā miza, no kā korķi ražo) alejām, arī palmas, palmas, palmas. Okeāns dievīgs, pludmales smilšainas, ideāli līcīši. Un visam pāri - CILVĒKI. Patiesībā tieši tas ir tas, kas sajūsmināja Portugālē. Tur mīt vienkārši un patiesi cilvēki - mēģināšu noraksturot dažas situācijas, kas visspilgtāk palika atmiņā.
1. Mūsu busiņam portugālē sāka 'klāties' starteris. pirmo reizi tas notika kādā nomaļā benzīntankā. sākotnēji mūsu portvīna šmigainā komanda to neuztvēra nopietni. bet tas nu tā. tātad griežu aizdedzes atslēgu - klusums. nekas nenotiek. griežu vēl, vēl. joprojām klusums. skaidrs, ka kaut kas nav. palūdzam benzīna tanka operatoram - ko lai šis iesaka. šis portugāļu valodā saka, ka viņam draugs no autoservisa, pasauks to. ok, pēc 5 min specs ie klāt. vienreiz paskatās, un šim uzreiz skaidrs. nozuda kaut kur. pēc brīža atpakaļ, izkatās, ka no grāvja puses. ar tādu kā dzelzs vāli rokā - izrādās tieši to viņš grāvī meklējis - šis nu liek griezt aizdedzes atslēgu, un kamēr to daru, visiem par izbrīnu un priekiem, šis klapē pa starteri tik ilgi, kamēr tas sāk griezties. ideāli! auto aiziet, viss kārtībā. mēs visi rēcam. tehniski neiedziļināšos, bet amats mums rokā, rungu dabūnam līdzi nākamajiem remontiem. nu pasakiet - kur vēl tā varētu būt - vācijā, francijā, norvēģijā?? ja kāds ir mūsējais, tad tie ir porugāļi - viņi domā tāpat kā mēs!! ;)
2. Bija tāds futbola mačs Portugāle-Spānija. tas viņiem ir tāpat kā Latvija-Krievija. Un uzvarēja Portugāle! Mēs bijām apmetušies kādā vācietim piederošā kempingā (tā kā vācietis bija īpašnieks, tad tur bija kārtīgi vāciešu noteikumi... tā teikt tizla saliņa pasaku valstībā), mazā ciemā pie okeāna. Pēc mača tikai sākās - 1. krogā kurā iegājām, mēs tikām uzņēmti kā vissenākie un labākie draugi. mums par godu UZVARAI, tika uzsaukts alus, dziedājām dziesmas, portugāļi mūs mīlēja un mēs mīlējām viņus. tad tajā pat vakarā viņi noorganizēja mums braucienu uz okeānu - tur bija nākamais krogs, nākamais alus par brīvu, pat vēl vairāk - visiem kroga apmeklētājiem pie katra alus kausa tieka piedāvināts arī portugāļu karogs.. ;) un viņi mums stāstīja, ka beidzot eiropā uzzinās kur ir Portugāle... eh... par ko viņi uztraucās?.. labāk būtu pasaulei pastāstījuši, ka okeāna krastā apartamenti ar skatu uz okeānu tiek izīrēti pa 120 eiro nedēļā...
3. Mums tomēr bija vajadzīgs jauns starteris. To secinājām kempingā, faktiski vistālākajā vietā Portugālē, netālu no tā sauktās "pasaules malas" - Sagres. Kempinga operatore laipni palīdzēja atrast kādu servisu, kas par mums ieinteresējās. Atbrauca pat pakaļ. Nu ko aizdevāmies uz to nolaisto garāžu lauku mājās, ko viņi sarunas karstumā nosauca par "servisu", un apskatījuši tuvāk aizlausto detaļu, ko pie mums jebkurā servisā pielodētu, pēkšņi atskanēja "NĒ". Pilnīgi nepielaužami un nepielūdzami. NĒ un viss. viņi to netaisīšot. un kāpēc? tāpēc, ka nevarot dot GARANTIJU!! Šīs necilās garāželes nošmulējies saimnieks pēkšņi mums pateica NĒ. Mēs bijām mēmi. Ne nosmieties, ne raudāt ;)) Taisījām to starteri paši, jo trīsreiz jau nav jāmin, ka Portugālē nav amerikāņu autiņu rezerves daļi iegādes iespējas.
4. Portugāļi savu visvisvis nodrošināja arī ārpus Portugāles. Beigu beigās tas starteris tam busiņam nobeidzās pavisam, un tas notika jau atpakaļceļā - bijām tikuši jau cauri Spānijai, iebraukuši kādu gabalu Francijā, kaut kur 300 km no Prīzes. Doma skaidra - nekad tas nav darīts, bet šoreiz tas jādara - lai tālāk tiktu ir jāstopē! un tad jau no Parīzes uz Rīgu ar sabiedrisko. Stopējam vienu, otru, trešo mašīnu, nekas nenotiek. Stopējām jau stundu, un tad tas notiek. Mūs līdz Parīzei ir gatavs vest kāds pusmūža vīrs ar auto, iespējams peugeot, viņa paša vecumā. Bet kāda starpība - močījam tik uz Parīzi! Galvenais - ka palīdzēt gribētājs Francijā ir tieši PORTUGĀLIS, nevis francūzis...
Piebildīšu tikai, ka šis portugālis veda veiksmi. viņš nekad nebūdams parīzē, megalielajā pilsētā, uz pilnīgu cūceni mūs izsēdināja tieši pie Eurolines biroja.. Emocionāli fantastiski.
Nu apmēram tā. Portugālē ir jānonāk. Nav vērts to apspriest. Un nevis tāpēc, lai tikai zvilnētu viesnīcā pie baseina un domātu - kas tad te tāds īpašs, - bet lai ar baudu uztvertu šo zemi kopumā - gan fantastisko dabu un klimatu, gan cilvēkus un nevājās attiecības ar tiem. Jutīsieties vairāk kā mājās un ar GARNTIJU! ;)
Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem
Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais
