Stambulas dvesmas

  • 3 min lasīšanai
Ceļojums uz Stambulu man nebija ļoti dziļi izlolots brauciens, nu jau jāteic – laimīgā kārtā uzķēros uz AirBaltic „lēto reisu” akcijas, jo patiesi priecājos, ka aizbraucu. Tiesa, uz Stambulu lidoju ar Turkish Airlines. Apkalpošana ir lieliska un biļetes cenā iekļautas arī pusdienas. Atpakaļceļā Latvijas stjuartes pēc gana krāšņās ceļojumu pieredzes bija uzkrītoši nīgras, un kārtējo reizi nācās uzdot sev jautājumu – kāpēc tā, jo neba jau nu turkiem ekonomiski un visādi citādi iet labāk, taču bija sajūta, ka visur esi gaidīts – sākot no kebaba vai saldumu veikala bodītes un beidzot ar mošejas apsargiem. Ir vērts aizbraukt uz Turciju uz trim dienām kaut vai tāpēc vien, lai varētu pēcāk paskatīties uz sevi un saviem cilvēkiem no malas. Iesaistījos diezgan lielā avantūrā, neilgi pirms izlidošanas internetā iepazīstoties ar armēņu izcelsmes puisi Hovsepu, kurš piekrita mani sagaidīt lidostā un vismaz uz vienu nakti izmitināt pie sevis. Satiekoties stacijā atviegloti uzelpoju, jo Hovsepa seja bija laipna, un bija sajūta, ka varu uzticēt savu trauslo dzīvību viņa žēlastībai. Un patiesi, vakars, kā arī nākamā viņa kompānijā pavadītā diena izrādījās lieliska. Vakarā devāmies uz Stambulas – Taksimas rajonu. Istiklal iela ir plata gājēju iela, kurā, šķiet, vienīgais manāmais transporta līdzeklis bija mīlīga izskata tramvajs (ne tuvu ne Rīgas „padomju” versija). Jāteic, ka Stambulas transporta sistēma ir ļoti moderna un attīstīta. Uzzinājis, ka Latvijā ir apmēram 2.5 miljoni iedzīvotāji, Hovseps sacīja, ka nemaz neesam pelnījuši jaunus tramvajus, jo Stambulā vien esot apmēram 17 miljoni iedzīvotāju... Kā jau vietējais, Hovseps zināja labu mūzikas bāru, un vakaru pavadīju klausoties Gorana Bregoviča koverversijas. Turcijā viņš esot ļoti populārs, un patiesi – turki dziedāja līdzi čigānu grupai, lai gan dziesmu vārdi nebija turciski. Nākamajā dienā Hovsepam bija jādodas darba darīšanās uz netālajām salām pie Stambulas – „Princeses salu” un „”. Arī prāmju satiksme ir lieliska, lai gan tie nav „pirmā svaiguma”, un to interjers ir ļoti līdzīgs padomju vilcieniem, tualetes ieskaitot – ar caurumu grīdā . Ļoti daudz kur Stambulā gan interjers, gan „vienkāršums” sadzīvē uzdzen nostalģiskas agrīnās jaunības atmiņas. Sabiedriskais transports nav dārgs. Ja nemaldos – 2.6 liras gandrīz visur. Biļešu vietā izsniedz žetoniņu, ko iemest automātiskajos vārtos, kas ir gan pie tramvaja, metro pieturām, gan rāmjiem. Uz prāmja darbojas bufete, kur var nopirkt turku bulciņas un tēju. Tējas tradīcija Turcijā ir pasniegt tās nelielās glāzītes uz mazas apakštasītes, tas šķiet savdabīgi un jauki. Ja ir iespēja noteikti vajag izmantot iespēju aizbraukt uz salām, jo tā ir cita pasaule – nav Stambulas burzmas un ir sajūta, kā nonākot 2 gadsimtus atpakaļ, jo, vismaz uz Princeses salas braukt ar automašīnām nav atļauts, izņemot speciālo transportu kā medicīnisko palīdzības un policijas mašīnas. Pārvadāšana notiek ar zirgu pajūgiem. Apkārt klimst suņi un kaķi, pa retam kāds kājāmgājējs. Kad atspīd saule, pārņem tāda kā laimes sajūta no kalna veroties Marmora jūrā. Es labprāt paliktu šajā salā ja ne gluži uz dzīvi, tad vismaz pusdienu, bet Hovsepu darīšanas sauc atpakaļ uz kuģa un, izvizinoties cauri Stambulas Āzijas daļai, nonākam kādā nekustamo īpašumu kantorī, kur turpinās darījuma slēgšana. Pārpratums Hovsepa plānotā dzīvokļa apmēbelēšanas jautājumā liek viņiem sarunāties visai izteiksmīgi, esošajā noskatos gluži kā pantomīmā, jo, protams, nesaprotu ne vārda. Pēc atvadu sarokošanās Hovseps teic, ka viņam atkal jābrauc uz salu – šoreiz uz citu. Ar prieku pievienojos viņam un nekustamo īpašumu aģentam un drīz vien atkal vizinos ar prāmi...Īsta salu diena! Galvenajiem tūrisma apskates objektiem – Sofijas katedrālei, Zilajai mošejai, Topkapi harēmam u.c. Bizantijas vēstures liecībām paliek tikai 1 pilna diena, tāpēc nolemju palikt Sultanahmetas rajonā, kur visi iepriekšminētie pieminekļi atrodas. Ar Hovsepa palīdzību atrodam kādu hosteli. Ir jau pavēls, nedaudz sevi liek manīt nogurums. Atstājusi mugursomu istabā, pavadu Hovsepu līdz tramvaja pieturai un mēs šķiramies kā labi draugi. Mana Stambulas pieredze visticamāk nebūtu ne uz pusi tik interesanta bez Hovsepa viesmīlības un kompānijas. Ar hosteļa istabas biedru Karlosu no ASV nākamajā dienā izstaigājām slavenākos Stambulas vēstures pieminekļus (kas atrodas Sultanahmet rajonā, kur atrodas arī mūsu „Paris hostel”)-apmeklējām Sofijas katedrāli, Zilo mošeju un Topkapi sultāna pili. Vakaru pavadījām hosteļa kafejnīcā , smēķējot Karlosa ēģiptiešu ūdenspīpi (kuru vēlāk turciskā manierē no viņa atpirku), vēlāk mums piebiedrojās hosteļa spāņu meitenes ar savu turku ūdesnpīpi. Pie cita galdiņa sēdoši turki draudzīgi ik pa laikam „pieslēdzās ” mūsu sarunām un vakars pagāja jaukā internacionālā noskaņā. Nākamajā dienā dodoties uz lidostu, pārņēma nedaudz smeldzīga sajūta... Stambulā biju no 5-8. martam. Cenas Stambulā ir saprātīgas. Ir lietas, kas maksā tikpat, cik Latvijā, pārējais – lētāk. Rupji rēķinot, turku liru dalot ar trīs, iegūst latu.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais