Indija.Take it easy!

07.03.2008
11 min lasīšanai

Pagājušā gada februārī, būdams grandiozā trīs futbola laukumu apmēra juvelierizstādē Bangkokā, piegāju pie kāda Indijas stenda. Klausoties saimnieka pārliecinošajā stāstījumā, ka katru gadu Bombejā notiekot līdzīga apmēra izstāde, sāku kasīt pakausi-moš jāaizbrauc... Milzīgajā aviokompāniju piedāvājumu konkursā par iespēju nogādāt mūs Indijā pēc vairāku dienu pārdomām uzvarēja tandēms-ar Airbaltic līdz Helsinkiem, tad-ar Finnair- uz Bombeju. Šis izrādījās lētākais un arī ērtākais variants-aptuveni 350 Ls turp-atpakaļ bez nekādām atlaidēm. Pasūtu 3 biļetes-sev, sievai un meitai un var sākt gatavoties. Pirmais „sviests” sākas ar vīzām-kaut kādā mistiskā veidā esam palaiduši garām faktu,ka to iegāde ir dārgs, laikietilpīgs un sarežģīts process. Darot to caur tūrfirmām- 70-100 Ls par vīzu, un trakākais, ka neviena no tām nepaspētu to izdarīt līdz mūsu izlidošanas datumam. Beigu beigās vienīgais reālais variants izrādās DHL, kas gan garantēja savu pakalpojumu laicīgu izpildi ,bet neko nevarēja apgalvot par Indijas vēstniecības darbu Stokholmā. Zināja tik teikt, ka tā esot viena no vēstniecībām, par kuras darba laiku neko nevarot saprast un uz kuru paļauties nu nekādi nevarot...Tagad es pilnībā saprotu, kā tas ir iespējams, jo jau esmu iepazinis indiešus, bet tad man tas šķita kā kaut kāds pilnīgs nonsenss...Nekas cits neatlika-aizsūtam vīzas uz Stokholmu un cerot uz indiešu punktualitāti, sākām jau sapņot par Indijas tālēm...Pasteidzoties notikumiem priekšā,pateikšu,ka pateicoties indiešu „operativitātei” ,vīzas mēs dabūjām divas stundas pirms izlidošanas. Un tikai tad ,kad vairāk vai mazāk uzmanīgi esmu izlasījis visus divdesmit sešus draugos.lv ievietotos aprakstus par Indiju, lēnām sāku apjaust, kādos s...os esmu iekūlies, vai, pareizāk sakot, vēl iekulšos Indijā. Vai vēl precīzāk-kādos s...os dabūšu tur izvāļāties...Arī paziņas neskopojas ar „mierinošām” piezīmēm-vismaz varēsi zarnu traktu attīrīt, utt.Un tad, kad kāds mans paziņa izstāsta, ka savukārt kāds viņa paziņa, būdams Indijā, ir saķēris kaut kādus tārpus...aknās, kurus nevarot iznīdēt no turienes ne ar kādu ķīmiju, pašsaglabāšanās instinkts sāk nenormāli trakot man galvā, radot vieglu izmisumu...Vēl jo vairāk tādēļ, ka ceļojumā līdzi esmu apsolījis ņemt 12-gadīgo meitu...Protams, izlemjot doties šādā ceļojumā, mūsu galvenais vadmotīvs bija- redzēt un piedzīvot kaut ko „something different”, bet tomēr...Ja tas viss solās pārvērsties par bezgalīgu cīnīšanos ar krāpniekiem-tirgotājiem, ja pēc katras ēdienreizes ar raizēm jādomā, kas nu tagad būs-caureja vai vemšana, ja jākratās mūžīgi kavējošos un pārpildītos vilcienos, un ja pēc tā visa ,atgriežoties mājās, jākonstatē, ka aknās vai kaut kur citur iemetušies tārpi-vai mēs to tomēr vēlamies...Bet biļetes jau nopirktas... Dažas stundas panīkuši Somijas garlaicīgajā galvaspilsētā, dodamies uz iekāpšanu Finnair reisam uz Bombeju. Uz soliņiem lidostā atstājam ziemas jakas, kuras ar iepriekšēju nodomu esam izvēlējušies atstāšanai Somijas trūkumcietējiem-negribas taču divas nedēļas staipīt mugursomās trīs smagus apģērba gabalus. Pēc astoņu stundu pārlidojuma 7.februāra rītā ielidojam Bombejā-Mumbajā(kāpēc šai pilsētai vajadzīgi divi nosaukumi, vēl līdz šim nesaprotu).Pirmais „pārsteigums”-no cauruma sienā eskalatora lente mūsu nodoto bagāžu tā arī neizripina...Man pašam neizprotamu iemeslu dēļ par to īpaši nesatraucos. Varbūt tādēļ, ka esmu morāli sagatavojies visam tam, kas varētu te notikt, vai varbūt tādēļ, ka zemapziņa atteicās stresot pirms laika, atstājot rezervi nākotnei...Grūtāk gāja manām sievietēm-bagāžā palikuši dažnedažādi tonālie un paštonējošie krēmi, lūpkrāsas, manikīra šķērītes un citas ārkārtīgi svarīgas lietas, bez kurām ceļojuma sekmīga tālākā norise pēc viņu domām ir absolūti neiespējama...Mēģinu viņas mierināt, kaut gan arī pašam ik pa brīdim sažņaudzas sirds, iedomājoties vien, kā kāds tumsnējs tipiņš pie spoguļa pielaiko manas Dior saulesbrilles vai ņepoņatkā pēta manu visādam gadījumam somā iemesto makšķerēšanas piederumu kastīti. Vairākas reizes uzrādot savus ceļošanas dokumentus, aizpildām kaut kādus papīrīšus, un bez cerībām jelkad atgūt bagāžu pametam lidostu. Izejam ārā. Patīkams siltums. Esmu jau sažņaudzis dūres, lai atgaiņātos no uzmācīgajiem ubagu un tirgoņu karapulkiem, par kuriem biju lasījis aprakstos par Indiju, un abstulbstu...Pilnīgs tukšums! Vienīgie cilvēki, ko tuvumā redzam, ir pāris taksisti, kuri kādu laiku cerīgi mūs pavērojuši un nopratuši ,ka nekur nebrauksim, turpina savu sarunu. Hmm...Jūtos pat vīlies...Dīvaini! Mūsu ceļojuma plānojamais maršruts, ņemot vērā uzzinātos „mīļos sīkumiņus” par Indiju un indiešiem, ir šāds-no Bombejmumbajas taisnā ceļā dodamies uz kūrortpilsētu Goa, lai pēc nostāstiem cik necik civilizētā vidē asimilētos Indijā paši un asimilētu arī savus vēderus. Pēc tam-aptuveni pēc nedēļas-„triecienuzbrukumā” atgriezties Bombejā, lai visā krāšņumā baudītu vietējo kolorītu un apmeklētu izslavēto juvelierizstādi. Tālos 30 un vairāk stundu vilcienu pārbraucienos, žēlojot sevi un savu laiku, nolemjam nedoties-tā vai tā pāris nedēļās šo milzīgo valsti neapbraukāt. Nolemts ir aprobežoties ar Indijas dienvidiem... Atgriežamies lidostā. Samainām naudu-100 rūpijas ir līdzvērtīgas aptuveni 1,30 latiem. Pērkam aviobiļetes uz Goa-aptuveni 45 Ls par biļeti. Ņemot vērā, ka lidojums paredzēts pēc pāris stundām, cena šķiet pieņemama. Attālums jau ar nav mazais-aptuveni 700 km. Kā no Rīgas līdz Varšavai! Bet Indijas kartē izskatās, ka pilsētas ir gluži blakus. Īss pārbrauciens uz vietējo lidostu. Gaidam reisu. Veltīgi. Pēc citu pasažieru reakcijas, vai pareizāk sakot, reakcijas neesamības noprotams, ka reisu kavēšanās ir pilnīgi normāla un pašsaprotama lieta. Pēc pāris stundu nokavēšanās tomēr kāpjam lidmašīnā, lai pēc stundas nolaistos Goa. Ar taksi dodamies uz vienu no daudzajām Goa pludmalēm-Anjuna beach. Braucam-ar laiku ieliņas kļūst arvien šaurākas un šaurākas.Ar acīm meklējam pieczvaigžņu viesnīcu stāvus. Nav...Pēc stundu ilga ceļa šoferis mūs izmet kaut kādā mazā, netīrā tirgotāju būdiņām pārpildītā ieliņā. Kur jūra? Jūra būšot tuuur...pēc pārsimts metriem. Ejam. Bedrainais asfalts beidzas, pārejot sarkanas krāsas māla celiņā. Tirgoņu daudz, tūristu gandrīz nav. Gribam ātri atrast kādu viesnīcu, lai atpūstos un nomazgātos pēc šīs pārlidojumu gaļmašīnas.Uz noplukušām mājiņām reklāmas-ROOMS...Viesnīcu nav. Beidzot arī jūra. Šoks! Brūnas krāsas ūdens, kas skalojas pret melniem, nepievilcīga izskata šķautnainiem akmeņiem. Vīzija par baltām smiltīm, palmām, jahtām un skaistām viesnīcām momentāli izplēn.Aiz muguras govs gremo kaut kādu no miskastes izvilktu netīru apģērba gabalu. Yes! Tas sāk izskatīties pēc tā, pēc kā mēs braucām-pēc „something different”! Meklējot cik necik civilizētu room, esam jau apstaigājuši bezmaz vai visu apkārtni. Katrs trešais pretimnācējs ar noslēpumainu sejas izteiksmi man piedāvā „something smoke”(tā arī neuzzināju- marihuānu vai hašišu),katrs piektais- pārbiedētu ģīmi ar pirkstu rāda uz manu ausi, taisoties no tās kaut ko vilkt ārā. Sūtu šos d...,zinādams, ka gan jau kaut kas nelabs šiem padomā. Kāds pretimnākošs puisis paskaidro, ka šie sakās ieraudzījuši man ausī nāvējošu ērci, kura sākusi iezīsties. Un, lai es nenomirtu, piedāvā pirkt tikai pie viņa nopērkamo pretindes ziedi par bargu naudu.Ak dievs, cik stulbi! Bet var jau būt, ka kāds amītis uzķeras...No iebraucējiem pārsvarā var manīt hipijveidīgus jauniešus un jaunietes. ROOMi visur aizņemti. Nolāpītie hipiji-narkomāni! Sabraukuši uz Indiju zāli pīpēt un aizņēmuši visas apmešanās vietas! Beidzot kaut kādā mazā šķērsielā atrodam kaut ko līdzīgu istabiņai. Momentāli atlūztam. Nākamajā rītā uzzinām, ka ir uzradusies mūsu bagāža, un tā tikšot nogādāta no Bombejas uz Goa lidostu. Līdz lidostai vesela stunda, ko braukt-izlemjam, ka pēc bagāžas saņemšanas mainīsim savu dislokācijas vietu uz Goa centru –Panaji. Lai arī esam par dažām stundām nokavējuši izrakstīšanās laiku no „viesnīcas”, cēlu motīvu vadīti(vismaz kādam indietim atriebties par piekrāptajiem tautiešiem),nesamaksājuši pametam istabiņu. Goa lidostā pēc skaidrošanās piecos kantorīšos, iesniegumu rakstīšanas un vairākiem zvaniem uz Bombejas lidostu beidzot atgūstam savu somu. Protams, ne bez „labvēlīgā drauga” palīdzības, kurš pēc katra kantorīša parādīšanas sķelmīgi čukst: ”Money, money...” Jūs jau noteikti zināt, kāda ir sajūta, kad nejauši atrodat lietu, kura domās jau ir neglābjami norakstīta...Bezkaunīgais „labvēlis”manu jūtu uzplūdā tiek pie 100 rūpijām. Vairākas dienas pavadām Panaji pilsētiņā. Dzīvojam tīri sakarīgā viesnīcā (23Ls par divvietīgu numuru, trešajam piedāvājot matraci).Klaiņojam pa pilsētu, braukājam ekskursijās uz tuvāku vai tālāku apkārtni, pētot ne pārāk interesantas baznīcas un tempļus. Šīs pilsētiņas galvenā bēda-govju trūkums. Nez kādēļ manā galvā izveidojusies dīvaina pārliecība par to ,kas ir neatņamama Indijas eksotikas sastāvdaļa-tās ir brīvi pa pilsētu klejojošas govis, kas pārtiek no tā, ko atrod miskastēs...Lielisks piedzīvojums bija naksnīgs brauciens pa upi ar nelielu prāmīti. Situācija šāda-uz kuģa sakāpj vesels lērums ar indiešiem, visi sasēžas, kuģis atiet un tad sākas priekšnesums.No sākuma uz skatuves kāpj bērni-atskan indiešu mūzika, bērni dejo-visi aplaudē, visi laimīgi. Tad uz skatuves kāpj dejotājas-atskan indiešu mūzika- visi aplaudē, visi laimīgi. Tad uz skatuves kāpj teju visi uz kuģa esošie vīrieši- atskan indiešu mūzika- visi aplaudē, visi ĻOTI laimīgi. Tad indiešu dziesmu dzied vakara vadītājs- visi aplaudē, visi laimīgi. Pilnīgs sirreālisms! No pudeles pļumpējot savu viskiju, skeptiski vēroju notiekošo. Vīrieši pie salkanajām indiešu dziesmām pārlaimīgi groza dupšus, šķelmīgi dejojot savā starpā. Izskatās diezgan zilgani...Sievietēm laikam dejot nav ļauts-tās kautrīgi sēž soliņos un vēro.No vienas puses-pilnīgs sviests, no otras-tomēr apskaudu viņu fenomenālo atbrīvotības sajūtu, neizmantojot tās iegūšanai nekādus reibinošus palīglīdzekļus. Pie mums cilvēkam, lai pārvarētu savu ziemeļniecisko kūtrumu un dabūtu kaut ko tādu gatavu, būtu jāizdzer vismaz 0,7l sņabja vai jānoēd kādas pāris Extacy tabletītes... Pēdējo dienu pirms atpakaļceļa uz Bombeju pavadām kādā nejauši uzietā īstai pludmalei līdzīgā vietā-Colva beach. Pavizinu meitu uz ūdens moča, palidināmies ar parašūtu,ko velk motorlaiva.Vārdu sakot-pludmales standarts...Divvietīgs numuriņš ar skatu uz jūru maksā 20 Ls. Piebildīšu, ka pa visu šo laiku neredzējām nevienu cilvēku peldamies. Laikam jau piesārņojums pamatīgs un ūdens krāsa arī nav diez ko vilinoša...Tāpat nesapratu, uz kurieni tad īsti tūristus ved Latvijas firmas ,kas piedāvā atpūtu Goa pludmalēs-neredzēju nevienu augsta līmeņa viesnīcu. Teikšu atklāti-ja es būtu nolēmis atpūsties kūrortā ar pilnu servisu, skaistiem dabas skatiem, tīru jūru un baseiniem, es justos pamatīgi iegrābies.Bet tā kā es meklēju "something different",tad ir OK... Nākamajā dienā dodamies ar vilcienu uz Bombeju. Izvēlējāmies braukt pa dienu, lai pa logiem varētu pavērot apkārtni. Vilciens-kaut kas vājprātīgs-stiklu vietā restes, viss vecs un netīrs. Soli it kā speciāli uztaisīti tā,lai tajos būtu drausmīgi neērti sēdēt. Esam paņēmuši biļetes pirmajā klasē, kas, kā vēlāk izrādījās, no otrās klases atšķiras tikai ar mīkstākiem soliem...Blakus raud bērns.Vispārīgai informācijai-raudošs bērns Indijā ir absolūti neatņemama visu sabiedriskā transporta veidu sastāvdaļa!Vilciena tamburā uzraksts angļu valodā-uzmākšanās indiešu sievietēm draud ar divu gadu cietumsodu.It kā būtu, kam uzmākties...Uz pašiem indiešiem gan tas laikam neattiecas, jo visu ceļojuma laiku redzu šo siekalainos skatienus, kas vēsti uz manu sievu, un pat uz divpadsmit gadus veco meitu. Pamazām aprodam ar situāciju un sākam baudīt garām slīdošos vairāk vai mazāk skaistos dabas skatus, vairāk vai mazāk briesmīgās vilciena pieturvietas. Viss būtu ļoti jauki, bet izskata un garšas ziņā gluži nevainīgā brokastu omlete ar dārzeņiem ir nolēmusi tieši šeit un šodien pakļaut mani pārbaudījumam, bez kura ceļojums uz Indiju būtu nepilnīgs, Indijas garša paliktu īsti neizgaršota un draugi arī justos vīlušies...Auksti sviedri, slikta dūša, vieglas kājas un vemšana...Un tā n-tās stundas līdz pat Bombejai. Vilciena tualete-protams-atbilstoša iepriekšējo aprakstu „krāšņākajiem” paraugiem...Garlaicīgi nebija nu nemaz!Bet vismaz labi, ka tas notika ar mani, nevis ar kādu no manām sievietēm... Bombeja-business city Nr.1 in India.Stacijas zāle pilna ar gulošiem ļautiņiem. Pēc „jautri” pavadītās dienas jūtos, it kā visu dienu būtu kartupeļu maisus cilājis. Ieejam vienā viesnīcā-pilna, ieejam otrā-arī pilna...Ņemam „labvēli” taksistu, kurš zinot brīvu viesnīcu. Tā,protams, izrādās dārga, bet arī pilna...Jocīgi. Vēl jo vairāk tādēļ, ka viesnīcu cenas Bombejā ir nesamērīgi augstas Indijai-25-70 Ls. Par to vēsta arī Lonely Planet...Beigu beigās atrodam sakarīgu viesnīcu par 2200 Rs(29 Ls).Silts ūdens, tīri palagi, televizors(pa kuru caurām dienām skan piecas salkanas indiešu popdziesmas,kuru starplaikā tiek reklamētas disks ar šīm pašām dziesmām).Tas ir tieši tas, ko var vēlēties pēc vilcienā pavadītās dienas. Dažas dienas vēlāk, ieejot pilsētas lepnākajā viesnīcā, kur numuriņš maksā 200-300 Ls par diennakti, izrādījās, ka tā arī ir pilna.To nu mēs vairs galīgi nesapratām... Bombeja mūs pārsteidza ar skaistām, senām celtnēm un nenormālo takšu daudzumu(vidēji katrs otrais auto).Nu, un satiksme, protams...Ja esi šķērsojis Bombejā ielu, vari droši apgalvot, ka baiļu faktors tev nav šķērslis! Riska moments būs jebkurā gadījumā, jo sagaidīt „spraugu” starp mašīnām nav iespējams...Nesapratu vienu lietu-kā pie vidējās algas 65 Ls mēnesī viņi pamanās liet mašīnās degvielu, kura Indijā nav nemaz tik lēta-60 santīmi par litru!? Pāris dienas vienkārši klaiņojam pa pilsētu, apmeklējot Lonely Planet ieteiktās apskates vietas(tiešām ģeniāla, neaizvietojama grāmatiņa).Par pilsētu var teikt tā-ja indieši to nebūtu tā piecūkojuši, tā būtu ļoti skaista.To pašu var teikt par pludmalēm. Vērojot visu šo mēslu kaudzi (sk.fotogaleriju),man kļuva kauns viņu vietā...Man vispār nav izprotams, kur viņi kārnās-15 miljonu pilsētā es neredzēju nevienu tualeti.To nav nedz kafejnīcās, nedz zooloģiskajā dārzā, nedz muzejos. Nekur...Tai pat laikā neredzēju, ka kāds to darītu uz ielas. Varbūt viņi vispār to nedara? Paēst arī nekur nav iespējams-kafejnīcu Bombejā ir maz un tās pašas briesmīgas.No viņu asajiem ēdieniem jau vemt gribējās. Vēl jo vairāk-pēc piedzīvojumiem vilcienā manī ir attīstījusies cibofobija(viens no fobiju veidiem-bailes no ēdiena).Visur redzu indiešu mēnešiem nemazgātās rokas, kuras pasniedz man ēdienu. Viņiem laikam kuņģos kopš dzimšanas kuņģa sulas vietā veidojas hlors, jo pretējā gadījumā dizentērija būtu garantēta visai nācijai vienlaikus.Vismaz vērojot, kā viņi ēd ar šīm rokām, citādi izskaidrot viņu imunitāti pret visām vēdera zarazām nevarēju...Tīri sakarīgi izlīdzējāmies ar ķīniešu restorāniem-katru vakaru gājām uz tiem. Ķīnieši tomēr lieli vīri-viss ir garšīgs un rokas šiem tīras...Lieliskas vakariņas ar trīs apkārt stāvošiem un visas mūsu vēlmes izpildošiem oficiantiem uz trijiem izmaksāja aptuveni 15 Ls. Beidzot pienāk diena, kad jāapmeklē slavenā juvelierizstāde, daļēji dēļ kuras arī esam uz šejieni triekušies. Dienā sākas ar to ,ka mana sieva Sanita spilgti pierāda, ka fakts, ka tev ir uzkakājis putniņš, laimi tomēr nenes. Putniņa nodarījumam seko iekāpšana svētās govs atstātajā pļekā. Tālāk seko valūtas mainīšanas operācija bankā-1)jāraksta iesniegums,2)tiek kopēta pase,3)ar indiešu darbinieka pārgudru sejas izteiksmi dati tiek ievadīti datorā,4)tiek pārrakstītas visas maināmās naudas numurzīmes!!!5)tiekam nosūtīti uz citu kasi naudas saņemšanai,6)ilgi gaidām garā rindā,7)ar tikpat pārgudru sejas izteiksmi apveltīts darbinieks atkal kaut ko ievada datorā,8)tad viņš iet pie pirmā darbinieka kaut ko apstiprināt,9)pēc tam darbinieks ilgi pazūd kādā kabinētā,10)tiek skaitīta nauda. Kopā 40 minūtes...Juvelierizstāde. Ilga reģistrēšanās procedūra. Ieejam hallē. Šoks....Kādi pārdesmit pustukši stendi, kuri izvietojušies pus basketbola laukuma teritorijā....Ilgi nevaru atkopties. Nevaru teikt, ka īpaši pārdzīvoju, bet šoks tomēr bija. Tā kā mana nodarbošanās saistīta ar juveliera amatu, varu droši teikt, ka šajā ziņā Indijā ir pilnīga katastrofa-slikta kvalitāte+slikts dizains.Salīdzinot ar blakus esošo Taizemi-pilnīga nulle. Par ubagiem-jā, viņu ir daudz un viņi ir uzmācīgi. Gan kropļi, gan bērni, gan vecīši. Daudziem tiešām gribas kaut ko iedot, bet apzināmies, ka tas tāpat neko viņu dzīvēs nemainīs unka ubagošana ir viņu profesija.Bet vienalga, kārtējo reizi atgaiņājoties no kāda noskranduša bērneļa, jūtos kā lielais, resnais, bezjūtīgais baltais bagātnieks... Jaukākais Bombejas piedzīvojums bija ceļojums uz Elephant island. Aptuveni stunda ar kuģīti,un vari iejusties 3500 gadu senā hindu celtņu un alu atmosfērā. Caurmērā neskarta daba, visapkārt klaiņo bezkaunīgi mērkaķi, čiepjot ūdens pudeles un čipšu pakas, tādā veidā radot veselu bezmaksas šovu. Žēl tikai,ka atkal viss visur piedrazots...Bijām arī līdzīga rakstura ekskursijā uz budistu alām pilsētas nomalē. Šie tur pirms 2000 gadiem ar kaltiņu un āmuru dauzījuši klintīs kolonnas, galdus, krēslus, gultas...Lai izveidotu vienu šādu alu, septiņi simti strādnieku klintis kapājuši sešus gadus. Un viss tikai tādēļ, ka šie izdomājuši, ka klintīs labāk meditējoties...Bet skati iespaidīgi! Vienā no pēdējiem mūsu ceļojuma vakariem, klaiņojot pa pilsētas ieliņām, kāds karšu tirgotājs izstāsta mums par lielisku vietu divu stundu braucienā no Bombejas. Ieintriģēti nākamajā rītā dodamies uz turieni-uz Matharan kalnu. Vilciena pieturvieta Neral. No turienes mazs vilcieniņš(labāk piederētos vārds-čukčukbānis)ved mūs augšup pa kalnu. Vienā pusē sliedēm-kalns, otrā-aiza. Pie vilcieniņa stūres-protams, indietis...Un tā divas stundas...Adrenalīns pamatīgs! Skati fantastiski, tikai migla traucē. Matharan kalns(aprakstīts arī Lonely Planet) ir ļoti iecienīts indiešu tūrisma objekts. Ārzemniekus praktiski neredz. Vēl jo interesantāk mums. Uzbraucam augšā. Pilns ar nelielām viesnīciņām. Tusiņš te pamatā balstās uz zirgu izjādēm, lai citu pēc cita apskatītu skaistāko skatu punktus. Izvēlamies viesnīcu un kāpjam zirgos. Divas stundas uz trijiem zirgiem divu pavadoņu pavadībā maksāja 10 Ls. Pie tam zinājām, ka pamatīgi pārmaksājam. Fantastiski kalnu skati apvienojumā ar caur džungļiem izcirstām takām nosver svaru kausus uz to pusi, kura saka, ka šis brauciens tomēr ir izdevies! Kopsavilkums-bija OK. „Something different ” tika piedzīvots! Pilnīgi atšķirīga dzīve un domāšana, kuru tā arī neizpratu. Tā kā nebiju uz Indiju devies sevis, čakru un karmu meklējumos, tad īpaši arī necentos izprast...Un nezinu, vai būtu vērts. Vismaz, kas attiecas uz cilvēkiem-nez vai viņos būtu jāmeklē esības noslēpumi. Slinki, netīrīgi, melīgi...Protams, ar izņēmumiem(Un vispār-tā vairāk paceļojot pa pasauli, sāku just ,ka man sāk dīgt Hitlera ūsiņas-t.i. sāku kļūt par rasistu...)Žēl,protams,ka netikām līdz Tai Mahal,bet,lai to redzētu,mums būtu jāpavada 70 stundas vilcienā...Par dabu-valsts milzīga, protams, ka skaistu vietu pietiek.BET-ja tā godīgi, tad gan cilvēku dvēseles, gan dabas skaistuma ziņā blakus esošā Taizeme ir nesamērojami pārāka. Indiju es gribētu nosaukt par mugursomniekiem - jauniešiem, kā arī izvirtušiem ceļotājiem paredzētu zemi, kuri meklē kaut ko „something different”.Tur to var atrast pārpārēm!Kā arī tārpus aknās!:)) Tāpat šādu ceļojumu varu silti ieteikt visiem tiem, kas gaužas par Latvijas ekonomisko situāciju, par inflāciju, par korupciju, utt.-atgriežoties dzimtenē, garantēju, ka paliksiet klusi ,mierīgi un apmierināti... Ielidojam Rīgas lidostā. Pirmais, ko izdarām-dodamies uz Lidiņu-normāli paēst!:))

Indija.Take it easy!

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem