Romā nav ko ēst,
|
Arnolds Krastiņš
|
tā puspajokam, pusnopietni man saka draugi no Ankonas puses un lielveikalā Eurospin iedod rokās lielos ratus un aicina sapirkties visai nedēļai. Nu, labi, tā jau laikam ir, kad iebraucām Romā, pirmajā vakarā nostaigājām kādus 10 km un pa ceļam tikai viena vienīga indiešu bodīte, cenas nemīlīgas.
Agrā rītā puspamodies steidzot uz rīta vilcienu, nevaru saprast, vellszin kas tās par paunām, kas man te jāstiepj, vilcienā atklāju, ka tur galvenokārt vīns, nu tas jau ir labāk.
Visa Romas centrālā daļa ir viena vienīga tūristu zona un te viss pakārtots naudas izpumpēšanai no tiem. Lielveikali vai nu slēpjas klusos nostūrīšos, kur tūristi neieklīst, vai kā Santa Maria Maggiore laukumā lielveikals ieslēpies beznosaukuma padurvē.
Romieši nesūdzas, iebraucējiem šķiet, ka te ellīga dārdzība. Un ceļvedī Top10 Roma rakstīts, ka tūristiem paredzētos “restorānus ar ēdienkarti sešās valodās” neviens sevi cienošs itālis neapmeklē.
Toties viesnīcu cenas lielās konkurences dēļ pat zemākas kā citur Itālijā. Apmetos indiešu dzīvoklītī Termini apkārtnē, kas pārveidots par viesnīcu. Saimnieks vienmēr smaidīgs un laipns kā saulīte, viesi – ungāri, poļi, leiši, čehi, bija arī viens itālis. Un tikai 10 eiro diennaktī.
Šī nedēļa pietiek vienīgi Romas ģeogrāfiskai apzināšanai. Vismaz mēnesi vajag, lai varētu teikt, ka esi Romā bijis, bet ne cauri izskrējis. Portālā subito.it atrodami istabu piedāvājumi sākot ar 300 eiro mēnesī. Tādu ņemšu nākošajā braucienā. Romas vēsturi jāizzina un jāizjūt katram sevi cienošam eiropietim. Bet par to citu reizi. Šeit tikai daži piezemēti vērojumi savas viesnīcas apkārtnē.
Grāmatu veikali Romā atvērti līdz pat vēlai stundai un vienmēr daudz apmeklētāju. Kur gan vēl kas tāds redzēts. Taču visiespaidīgākais bija skats – vēlā vakarā pie Termini āra sienas, izvēlējies gaišāko vietu, guļ kāds godājamu profesoru atgādinošs bezpajumtnieks ar sirmu bārdu un brillēm un lasa pabiezu grāmatu.
Ceļvedī Top10 Roma nodaļā “Lietas, no kurām jāizvairās” rakstīts: “Termini apkārtne pēc tumsas iestāšanās. Bezpajumtnieki un izstumtie pulcējas šajā drūmajā apkārtnē, kur atrodas arī daudzas lētās viesnīcas. Tāpēc tumsā apkārtne ir ļoti nepatīkama. Ielas uz dienvidiem no stacijas ir tumšākas un bīstamākas.”
Nezinu gan, kas te varētu būt bīstams. Te ir daudz ļaužu un normāls apgaismojums. Kabatzagļi? Tie ir visur. Varbūt kādu bailuli var nošokēt daudzās prostitūtas, kas garāmejošos aicina “sastādīt kompāniju”.
Visbaisākais, kas ar jums te var notikt, ir iekāpšana suņa atstātā čupā. Suņu Romā un arī citur Itālijā ir neiedomājami daudz. Elegantajiem itāļiem bērnu vietā suņi. Braucot ar tramvaju vēroju, ka, ja iekāpj kāds ar suni, tūlīt visi tuvākesošie pasažieri uzmanību pievērš sunim. Suns arī nepaliek parādā un visiem ļauj sevi paglaudīt un uzklausa cildinājumus. Arī man nācās glaudīt un cildināt vienu mopsi.
Ar ceļabiedriem, kuri brauc uz Neapoli, eju pa to ielu pie Termini, kur ēstuves ar halala ēdieniem un kebabiem. Smarža vilinoša. Bet kā gan mēs tur, pie musulmaņiem dzersim savu vīnu, iztrieks vēl ārā. Pasūtam ēdamo un pa kluso izvelku azotē noslēptās pudeles korķi, kad šie būs novērsušies, pa kluso ierausim. Bet nepaiet ne 3 sekundes, kad uz galda uzradušās 3 glāzes. Musulmaņi te vērīgi un toleranti.
Vakaros vienmēr jātura pilna kabata ar monētām. Esmu aizstaigājis kaut kur pavisam tālu prom, jau vēls, ielas tukšas, būs vien jābrauc uz mājām gulēt. Iemetu pusotru eiro biļešu automātā, bet… nav nospiesta pareizā poga un viņš atsakās no jebkāda dialoga ar mani. Monētu vairs nav, ir tikai 20 eiro. Metro stacijā skatos – vēl dažiem tāda pat problēma, tie lūdz garāmejošos samainīt naudu. Aši zēni sastājas viens otram cieši aiz muguras un viss bars tiek iekšā ar vienu biļeti. Nepagūstu piebiedroties, nu par sodu jāiet kājām.
Kādi seši kilometri līdz Termini. Stacijā nedaudz jāatpūšas un jāpaskatās, vai nav pienākusi kāda vēstule. Slikts wi-fi, bakstos pa ekrānu, kāds piesēdies blakus, angliski jautā ko es tur ņemoties. Jūtu, ka tūlīt diedelēs naudu. Saku, ka nesen tiku pie šī murķa un īsti neprotu apieties. Paskatos – bomzis, taču viņa cieņpilnais skats liecina, ka viņš manu atbildi sapratis tā, ka planšetnieku es būtu nesen nospēris.
Bāžu to kabatā un klausos viņa stāstīšanā par Ņujorku. Jā, savstarpēji atpazīstamas daudzas Ņujorkas vietas. Cieņa pieaug. Piesēžas vēl viens, tam gan ejot grūti, polis, neprotot ne angliski, ne itāliski. Parunāju ar šo krieviski, šis laimīgs, dzirdot radniecīgo valodu.
Uznācis muldamais un stāstu šiem par saviem tālajiem transkontinentālajiem ceļojumiem. Vēl daži pienāk un mutes papletuši klausās. Ak vai, viņi taču domā, ka esmu to darījis zagdams un bomžodams. No paunām parādās vīna tetrapakas un glāzes – 0,3 l pudeles, kurām nogriezta augša, sniedzas uz manu pusi. Brother, iedzer ar mums!
Nu nē, hepatīts, sifiliss, HIV, AIDS, utis, blusas, blaktis un kas zin kāda vēl dienvidzemju mikroflora.
Man viens darbiņš vēl ir priekšā. Ciao! Bomzīši saskumuši paliek ar pastieptajām glāzēm rokās.