Sociālisma skarbais šarms jeb Kuba

05.03.2008
10 min lasīšanai
176 foto

Lidojums no Briseles uz Varadero ilgst 10 stundas, un vakarā jau esam Kubā – Karību jūras baseina subtropu klimata salā, kas ir 1250 km gara un 30-190 km plata, ar augstāko punktu Sierra Maestra 1974 m virs jūras līmeņa. Piekrastes garums ir 3700 km, iedzīvotāju skaits – 11 miljoni. Divu turpmāko nedēļu laikā plānojam apbraukt apkārt visai Brīvības salai ar tūristiem domātajiem satiksmes autobu-siem. Šie autobusi kursē starp lielākajām pilsētām, tādējādi gan liedzot iespēju palikt kaut kur laukos – vietās, kas nav domātas tūristiem. Degvielas un transportlīdzekļu trūkuma dēļ pašiem kubiešiem, kas vēlas braukt ar vietējiem satiksmes autobusiem, nereti nākas gaidīt nedēļu vai divas, lai tiktu pie autobusa biļetes un nokļūtu vietā stundas brauciena attālumā. Valsts gan izdomājusi veidu, kā cilvēkiem palīdzēt, – parasti pie izbraukšanas no pilsētām ir vieta, kur pulcēties cilvēkiem, kas dodas kādā noteiktā virzienā. Šeit arī redzams valsts ierēdnis zaļā uniformā, kura uzdevums ir apstādināt visas valsts automašīnas un sasēdināt tajās tik daudz cilvēku, cik vien iespējams. Ciematos un nelielās pilsētiņās galvenais pārvietošanās veids ir velosipēds, zirgu vai govju pajūgs un vienkārši kājāmiešana. Jāsaka – lai arī piespiedu kārtā, tas ir videi ļoti draudzīgs risinājums. Tūristi gan tiek vizināti iespējami daudz, lai valsts kasē ienāktu vairāk naudas. -------------------------------------------------------------------------------- Tūristu geto Varadero Varadero ir tipisks tūristu geto – ar trokšņainām viesnīcām, palmām, baseiniem, skaļiem krogiem un diskotēkām. Aiz visa tā slēpjas pludmales ar baltākajām smiltīm pasaulē. Šeit uzturēties drīkst tikai kubieši, kas oficiāli strādā tūrisma jomā. Citiem vietējiem iedzīvotājiem te atrasties aizliegts. Šeit arī nav oficiālo casa particulara – kubiešu māju, kurās drīkst izīrēt istabiņas ārzemniekiem. Kubā no tūristiem iegūto ienākumu uzskaite ir ļoti stingra. Pat ja kādam iebraucējam ir kubiešu draugi, kam nav reģistrēta oficiāla casa particulara, pie viņiem palikt pa nakti nedrīkst, jo tas kubiešiem var draudēt ar pamatīgām nepatikšanām un naudassodiem – tiek darīts viss, lai neviens centimo neaizslīdētu garām valsts kasei. Pēc Padomju Savienības sabrukuma, kad vairs nebija neviena, kas par trīskāršu cenu pirktu Kubas cukuru un par pusvelti piegādātu mašīnas un degvielu, lai izvairītos no valsts bankrota, pagājušā gadsimta 90. gados Kubai nekas cits neatlika, kā visas kārtis likt uz tūristu naudas maciņiem un darīt visu, lai ārzemju ceļotāju netrūktu. Tūrisms ir lielākā ražošanas nozare – gadā te ieceļo vairāk nekā divi miljoni tūristu. Vienīgie, kam oficiāli Kubu apciemot ir liegts, ir amerikāņi. Tomēr arī drosmīgākie no viņiem Kubā ik pa brīdim ierodas, ielidojot no Meksikas vai Kanādas. Zīmogs pasē netiek spiests, vīza nav vajadzīga, ir tikai jāiegādājas ceļotāja karte, kas vajadzīga, katru nakti reģistrējoties viesnīcā vai casa particulara, un kuru pie izbraukšanas atkal atņem. Nekādu pierādījumu. ASV embargo, kas sākās 1962. gadā, un Padomju Savienības sabrukuma rezultātā Kubai nācies pāriet uz pašnodrošināšanās režīmu. Lauksaimniecība pilsētu mazdārziņos, tomātu dobes uz jumtiem, zemnieku tirgi un sīkzemnieku iedrošināšana ievērojami palielinājusi saražoto pārtikas daudzumu un samazinājusi atkarību no importētajiem produktiem. Iepriekš importētie minerālmēsli tiek aizvietoti ar vietējiem, zirgu un mūļu izmantošana zemes apstrādē aizstāj traktorus degvielas un rezerves daļu trūkuma dēļ. Kubieši neēd liellopu gaļu, jo visas govis pieder Fidelam Kastro. Govis tiek turētas, lai būtu ko ēst, kad sāksies Trešais pasaules karš... Nu gluži tāpat kā Brīvības salā nav zvejniecības – kubiešiem nedrīkst būt laivas. Protams, par labu samaksu ikviens tūrists Kubā var dabūt lieliskas vakariņas no jūras veltēm, bet jebkurā gadījumā jāapzinās, ka tās nav legālas. Centralizētā veselības un izglītības sistēma tomēr ir darījusi savu – uz Latīņamerikas valstu fona Kubā ir zemākā mirstība un lielākais lasītpratēju skaits. Katrā dzīvojamajā rajonā un ciematā ir ārstniecības iestāde, ārsts un māsiņa. Tomēr bieži vien trūkst zāļu, antibiotiku un medicīnas ierīču. Šā iemesla dēļ Kuba ir viena no vadošajām valstīm pasaulē, kur veselības aprūpē plaši tiek izmantota tradicionālā medicīna, akupunktūra un ārstniecības augi. Valdība aizliegusi pašiem kubiešiem pirkt zāles dolāru veikalos, pat ja tie ir valsts veikali. Tas skaidri parāda sociālā taisnīguma pārspīlēšanu – ja kaut kas vitāli svarīgs nevar tikt nodrošināts visiem, tas netiek atļauts nevienam. Havana varbūt ir vienīgā trešās pasaules valsts galvaspilsēta ar salīdzinoši sakārtotu ūdens piegādes, notekūdeņu attīrīšanas un atkritumu savākšanas sistēmu, un te arī neredzēsit ubagus – ne bērnus, ne sirmgalvjus. Atrazdamies šeit, otrā pasaules malā, ik pa brīdim atklājam, cik mums daudz kopīga – kubieši lieliski pārzina krievu filmas, ko te vēl joprojām rāda. Secinām, ka abpusēji iemīļotākās ir «Maskava asarām netic» un «Melnais Bims, baltā auss», vēl arī filma par karu un Serjožu, kam nosaukumu nespējām atcerēties. Pa ceļam uz Trinidadu pēc pelēkās Eiropas ziemas nespējam vien beigt jūsmot par fantastiski zaļajiem banānkoku, palmu un cukurniedru laukiem, kā arī rūpīgi apstrādātajiem kartupeļu un tomātu lauciņiem. Lai arī ziemā Kubā lietus līst reti, siltais un mitrais gaiss nodrošina lieliskus augšanas apstākļus visiem augiem. Šad tad pabraucam garām kapiem. Lielāko to daļu aizņem mazas mājiņas, kas flīzētas ar padomju laika flīzēm. Ja uz jumtiem nebūtu krustu, izskatītos pēc lielākām un mazākām suņubūdām. Ceļi faktiski tukši – īsts velosipēdista sapnis. Tās mašīnas, kas brauc, pārsvarā ir 70.-80. gadu žiguļi un moskviči, ZILi un MAZi. Šad tad pamanām slavenās 50. gadu amerikāņu mašīnas, kas gan vairāk redzamas pilsētās un domātas tūristu pievilināšanai. Vienreiz tādā pabraucām kādus pāris kilometrus un vairs negribējās – viss smirdēja, krakšķēja un brakšķēja. Oriģināls gan parasti esot tikai ārējais veidols, savukārt motors parasti ir uzticamais – ladas. Mašīnas Kubā ir liela vērtība, tāpēc ripojošais sastāvs tiek uzturēts lieliskā kārtībā. Nebūt ne kurzemnieku kolonija Trinidada Trinidadas nosaukums tikai sakritības pēc atgādina Kurzemes hercogistes kādreizējo koloniju. Šī Trinidada atrodas Kubas vidusdaļas dienvidos un ir brīnišķīga kalnu ieskauta 16. gadsimta pilsētiņa – spāņu koloniālā laika liecību glabātāja, iekļauta UNESCO kultūrvēsturiskā mantojuma sarakstā. Skaista un rimta, ar regulārām ielām, košām ēku fasādēm un kubiešu mājām tik raksturīgajiem milzīgajiem logiem, kuros nav stiklu, bet kas no ielas norobežoti ar režģiem. Katrā mājā vai pie durvīm ir vismaz viens šūpuļkrēsls, kurā pa-rasti jebkurā diennakts laikā kāds šūpojas. Ļoti relaksēta pieeja sociālisma celtniecībai. Pilsētā esam tieši saulrietā, kad ielas pielietas ar siltu gaismu, kas padara cilvēku tumšos ķermeņus un košās drēbes fantastiski kontrastējošus. Cilvēki nesteidzīgi dodas savās gaitās: kāds vīrs stiepj piparmētru kravu, sieviete nes zili rozā torti, sirmgalvis nesteidzīgi sēž uz trepēm un kūpina cigāru... Piestājam kādā krogā ar dzīvo mūziku un novērtējam labākos dejotājus – tie ir mulati vai nēģeri. Baltos dejotājus var iedalīt divās grupās: vieni ir stīvi kā slotaskāti un nekustas ne plecos, ne viduklī, ne gurnos – peld kā baltas jahtas; otri ir pārcensoņi, kas groza visas iespējamās vietas, bet tik samāksloti, ka izskatās pēc lācīšiem no multfilmām. Apjautājamies par iespējām iznomāt velosipēdus, un mūs aizved uz kādu garāžu. Pēc laika klāt ir arī saimnieks un izvelk sagrabējušus braucamos. Iemēģinu, un šķiet normāli. Tikai tad, kad tiekam uz lielā ceļa, saprotu, ka manam braucamajam ir tikai 1:1 ātrums, līdz ar to uz priekšu pat ar pamatīgu mīšanos īsti netieku. Nevaru vien beigt šķendēties, ka tāda lietpratēja kā es šādi iekritusi, jo saimniekam bija vēl viens – noteikti labāks. Ceļa malā mēģinu ar sprunguļiem pārcelt ķēdi uz otrā ātruma zobratiem, bet pēc laika tā atlec atpakaļ. Izskatās tik komiski, ka pat garāmbraucošais nēģeris palīdz montēt, bet arī tas nav uz ilgu laiku. Atrodam lielisku, paradīzei līdzīgu pludmali – saule, jūra, palmas un baltākās smiltis pasaulē. Skaisti. Atpakaļceļu tagad jau ar grabošo velosipēdu pieveicu krietni labākā noskaņojumā. Tālumā kaut kur staigā lietus mākoņi, pa ceļam redzam dubulto varavīksni un noķeram pāris lietus lāses. Nākamajā dienā dodamies ekskursijā uz Caya Blanco – Balto Salu –, uz kuras dzīvo iguānas. Jūtos kā Robinsons Krūzo, kas tikko izkāpis uz jaunatklātas salas: kristāldzidrs ūdens, sniegbaltu smilšu pludmale, kokosriekstu palmas un visaptveroša saule. Kolīdz izkāpjam krastā, jāuzmanās, lai neuzkāptu virsū krabīšiem, kas dzīvo gliemežu mājiņās un mērķtiecīgi dodas savās gaitās. Krabīšiem tiešām jābūt izmanīgiem, jo dažus to brāļus jau gardi kraukšķina iguānas – salas eksotiskākās iemītnieces. Iguānas izskatās diezgan neprognozējamas, bet mūs mierina, ka cilvēku pirkstiņi tām negaršo. Ceļazīmes cenā ietvertas arī pusdienas – omārs. Izskatās, ka omārs ir bijis daudzgalvains un daudzkājains, jo uz šķīvjiem ir tikai vai nu ūsainas galvas ar lielām acīm, vai arī ekstremitātes, kur ēdamās daļas faktiski nav. Bet rīsi ar vistu ir ļoti garšīgi, tā ka skatāmies nabaga omāriem acīs un tukšojam šķīvjus. Nākamajā dienā dodos izbraucienā ar zirgiem. Norunātajā laikā man pakaļ ierodas kariete ar pievilcīgu kučieri kovboja cepuri galvā un piešiem pie zābakiem. Karietē vēl ir itālis Luidži un kubiete Juani – mani šodienas izjādes kompanjoni. Mūs nogādā līdz mājai, kur satiekam kabaljero Džustbello, kas gan angliski prot tikai pāris vārdu – tieši tik, lai pateiktu, ka esmu brīnišķīga, viņam ir 23 gadi un man vajag čiko kubano (kubiešu puisi). Man tiek piešķirts zirgs Terēza – stalts un izskatīgs. Terēza ir dzimusi līdere un visu laiku grib turēties priekšā. Arī karstasinīgais Luidži grib būt pirmais, bet viņam iedalītais zirgs pēc dabas ir sekotājs. Tā nu ik pa brīdim nopietni paskrienamies, tomēr mana Terēza līderes vietu nezaudē. Jājam cauri palmu, banānkoku, bambusu un cukurniedru audzēm, šķērsojam kalnu grēdu un nonākam ielejā, kur redzamas tikai pāris mājas. Fantastiski. Baudu brīvības saldo garšu. Piestājam kādā saimniecībā, kur saimniece mums pagatavo kafiju – tikko sasmalcinātu koka dozē, melnu un biezu kā Āfrikas nakts. Pusstundas jājiens līdz saimniecībai, kur spiež cukurniedru sulu. Karstā dienā ar citronu tā garšo lieliski. Pirātu pilsēta Kamageja Kamageja vēsturiski bijusi pārtikusi pilsēta un tieši šā iemesla dēļ arī iecienīta kā pirātu uzbrukumu mērķis. Taču pilsētas iedzīvotāji arī nav bijuši ar pliku roku ņemami un izveidojuši tik mulsinošu ielu tīklojumu, ka pirātiem nebūt nav bijis viegli orientēties. Pilsētā ir daudz baznīcu un koloniālā laika māju, kas gan ir galīgi noplukušas un mitruma piesūkušās. Vietu nosaukumi šeit atgādina bērnību: Strādnieku laukums, Revolūcijas iela, Fidela Kastro avēnija. Nacionālajam varonim Antonio Maceo, kas sāka atbrīvošanās cīņas no spāņu kolonizatoriem, ierādīta speciāla vieta – katrā pilsētā viena no galvenajām ielām nosaukta viņa vārdā, nu gluži kā kādreiz Ļeņina iela. Sēžam krogā ar skatu uz ielu un vērojam garāmgājējus. Skatiens trāpa kādam nēģerim, kas jau pagājis garām, tomēr griežas atpakaļ un nāk ar mums runāties. Mums šī uzmācība ir apnikusi, un šajā brīdī rodas ģeniālais stāsts, kuru šad tad izmantojam arī turpmāk: mēs esam no Krievijas – Nataša un Irina, turklāt Jolīša (jeb precīzāk – Natašas) vīrs ir čempions boksā un dzer daudz šņabja, un viņš pavisam drīz nāks... Stāsts ir gana iespaidīgs, lai nēģeris palūkotos pulkstenī un ātri vien atvadītos, sakot, ka nu gan viņam jāsteidzas. Vakarā dodamies baudīt kubiešu mūziku kārtējā Casa de la Trova (dziesmu māja). Pasākums sākas ar kultūras nama vadītājas uzsaukumu par godu revolūcijas 48. gadadienai, kura šogad tiek svinēta. Šovakar uzstājas kolhoznieku un traktoristu ansamblis – nespēju neatrast līdzības ar 50. gadu padomju aģitbrigāžu dziedājumiem: vīri, tērpušies rūtainos kreklos un vienkāršās darba biksēs, naģenēm galvā, izpilda lieliskas, vienkāršas un ritmiskas darba dziesmas par piebriedušām cukurniedrēm, sulīgiem banāniem un svītrainiem rukšiem. Revolūcijas šūpulis Santjago de Kuba Santjago de Kuba ir pilsēta, kas atrodas Brīvības salas pašos dienvidaustrumos un ir slavena ar to, ka 1959. gadā Fidels Kastro ar saviem domu brāļiem tur izcēlās krastā no kuģa «Granma» un sāka revolūciju. Vēsturiski šī ir arī vieta, kur dzīvo visvairāk bijušo vergu – melnādaino iedzīvotāju pēcteču –, kur var baudīt visīstāko kubiešu mūziku un kur visvairāk jāuzmanās no krimināliem elementiem uz ielām, kas ne tikai cenšas izkrāpt naudu (Kubā tas nav nekas neparasts), bet mēdz arī aplaupīt un izraut pa kādai somiņai no rokām nabaga tūristiem. Vismaz par to mūs brīdina satiktie kubieši un arī ceļojumu grāmatas. Santjago de Kuba slavena arī ar dabas skaistumu – to apskalo Karību jūra un ieskauj kokiem apaugušas kalnu grēdas. Šovakar, pēc manas vēlēšanās, apciemojam arī Santjago de Kubas saldējuma paradīzi Kopēliju, kas šeit ir āra kafejnīca un ļoti atgādina psihodēlisko sēņu audzi. Skats ir sirreāls: vakara krēslā izgaismotas milzīgas rozā, zilas un zaļas sēnes, zem kurām sēž saldējuma gardēži, kurus aplido dūšīgas kubiešu sievietes mini svārciņos, piegādādamas milzīgas saldējuma porcijas. Un tas viss notiek mašīnu plūsmas, plakātu par revolūcijas neuzvaramību un tipisku padomju daudzdzīvokļu māju fonā. Lauku idille Vinales Havanā nonākam, kad jau aizsākusies ceļojuma otrā nedēļa. Nespējam sajūsmināties par steigu, burzmu un melnajām izplūdes gāzēm, ko izdveš kravas mašīnas, kas pārtaisītas par vaļējiem autobusiem cilvēku pārvadāšanai. Tāpēc jau nākamajā dienā dodamies uz Kubas rietumu daļu – uz Vinales, kas slavena ar tabakas un cukurniedru plantācijām. Vinales ir īsta lauku idille – rimts kalnu un tabakas plantāciju ieskauts ciematiņš, kurā kopā ar mašīnām un motocikliem pa ielām rikšo govju un zirgu pajūgi. Ciemata partijas komiteja, bez mazākajām šaubām, ir darbīgākā no līdz šim redzētajām: visas ceļa zīmes, koki un betona ceļa stabiņi ir apkarināti un aprakstīti ar saukļiem par revolūcijas nemirstību, ilgas dzīves vēlējumiem Fidelam un viņa brālim Raulam un sociālisma sniegtajiem labu-miem. Vienu dienu pavadām izjājienā ar zirgiem. Šie gan ir knapākie kleperīši, kādus esam redzējušas, un ik pa brīdim mūs apdzen naskāki gājēji. Tomēr pastaiga zirga mugurā ir lieliska – dodamies cauri banānu audzēm, tabakas plantācijām un īstu ananasu dārziem. Visapkārt ir nelieli pakalni, kas ainavu padara vēl jaukāku. Paviesojamies tabakas kaltē, kurai divi vīri uz speciālām nestuvēm ik pa brīdim piegādā kaudzē sakrautas tabakas lapas, ko savukārt kaltē strādājošie ar lielu adatu saver uz diega garās virtenēs un atstāj žūt. Apmeklējam zemnieku, kas gatavo cigārus no savā saimniecībā audzētām tabakas lapām. Viņš parāda, kā jāuztin cigārs, un liek arī Jolītim uztīt savu cigāru. Pamēģinām arī uzpīpēt, un, godīgi runājot, pēc puscigāra man kājas ir galīgi mīkstas. Kuba ir sirreāla valsts, it īpaši mums – sociālismu piedzīvojušiem cilvēkiem. Tā ir gluži kā atgriešanās 25 gadu senā pagātnē, kad arī uz Latvijas ceļiem bija manāmas tikai Padomju Savienībā ražotas automašīnas, nebija veļas pulveru un jogurtu reklāmu, savukārt to vietā ēkas un ceļus rotāja lozungi par sociālisma sasniegumiem, partijas kongresiem un pionieriem kā labākajiem bērniem pasaulē. Tā ir tik pierasta aina, kad pārdevēja ir ciemā cienītākā persona un katrā bārā un kultūras namā ir administratore, kas pirms muzikālā vakara saka runu par godu revolūcijas gadadienai. Tā ir sen zudusī sajūta, ka, lai arī kā cilvēks censtos, viņš nevar saņemt vairāk nekā citi, jo oficiālā valsts politika ir sociālais taisnīgums, līdz ar to nevienam nekur nav jāsteidzas. No otras puses, šīs pazīstamās izjūtas sirreālas padara pludmales ar palmām, Karību jūras siltais un dzidrais ūdens ar koraļļu rifiem, kubiešu mūzikas ritmos dejojoši nēģeri un savvaļā augošie eksotiskie augi, ko pie mums ierasts redzēt podiņos... Jebkurā gadījumā – skaists ceļojums, tikai žēl to jauko kubiešu, kuri kļuvuši par ķīlniekiem sociālisma teorijas ieviešanai praksē, kas jau visā pasaulē parādījusi tās dzīvotnespēju...

Sociālisma skarbais šarms jeb Kuba

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem