Pakistānas dienasgrāmata nobeigums

Alda Dzene 06.12.2012 25 min lasīšanai 12 foto

11.oktobris

Šodien mums programmā divi šļūdoņi – Passu un Gulkin. Sākam ar Passu. Atkal spīd saule un gājiens līdz ledājam, lai arī taka nav nekāds lielceļš, ir ļoti patīkams. Drusku jāpiepūlas lai tiktu pāri vairākiem morēnu vaļņiem, bet skati visapkārt ir brīnišķīgi! Un, lūk, arī pats ledājs. Šo dēvē par balto, jo aiz smilšu un akmeņu sanesumiem, ko tas samalis savā ceļā, un stumj sev pa priekšu, kaut kur tomēr spīd īsts ledus. Lejas gals gan pilnīgi pazudis sanesās. Labi jāieskatās lai saprastu kur kalna nogāze, kur ledājs, tikai ezers, kas pakājē izveidojies no kušanas ūdeņiem apliecina ledāja esamību. Izpriecājušies par skaistajiem skatiem, ejam atpakļ. Tik pat skaista pastaiga atpakaļ līdz KKH un autobusam.

T

agad jāaplūko slavenais Passu tiltiņš. Programmā bija paredzēts gājiens līdz tiltiņam rīta agrumā, bet neatradās gribētāji, tādēļ tagad mēģināsim to saskatīt no ceļa. Jā, jā, ja labi ieskatās tā sīkā svītriņa pāri upei un tās lielajiem sēkļiem, ir tas tiltiņš. Labi, ka ir tāda iespēja kā foto zoom. Nu jau saskatu, ka tiltiņa pamatne sastāv no divām trosēm, kam šķērsām pāri salikti dēlīši un baļķīši, cits līks, cits greizs, ar atstarpēm apmēram soļa platumā. Augstāk arī divas troses, pie kā pieturēties. Pabraucam nedaudz uz priekšu, te var labāk saredzēt. Pamanu uz tiltiņa sīkus punktiņus. Jā, pa to iet vairāki cilvēki. Viņi iet veiklā solī un drīz pazūd skatam pretējā krastā. Cik īsti garš ir tilts, nezinu, no ceļa nevar redzēt tā sākumu, bet īsti negribās ticēt, ka tas ir puskilometru garš, pārāk ātri cilvēki pa to pārgāja. Atradu vairājus video par šo un līdzīgiem iekārtajiem tiltiem un tuvplānus kā cilvēki iet pa tiem. Passu tilts esot 200m garš. No šejienas skatoties, liekas gan, ka garāks. Tilts šūpojas visos virzienos – uz augšu un leju pie katra soļa un ja neizdodas likt soli precīzi pa dēlīša vidu, tas krietni sašūpojas arī uz sāniem, varētu arī nomest gājēju. Dēlīši patālu viens no otra, vietām gandrīz vai jālec līdz nākošajam. Bet lejā krācoša upe. Un ja vēl spēcīgs vējš? Un ja nu kāds nāk pretī un upes vidū jāmainās? Otrs krasts arī nav līdzena pļava – taciņa līkumo augšup pa stāvu klints sienu. Te cilvēki nenāk pastaigāties tukšām rokām. Gandrīz katram kaut kas nesams uz muguras. Pretējā krastā esot tikai lauki, tātad raža uz muguras jāpārnes pa šo tiltiņu. Es apbrīnoju vietējos iedzīvotājus. Nevar būt, ka viņiem nav bail. Baidīties uz šāda tilta ir dabiski. Tātad galvenais ir mācēt pārvarēt bailes.

Šajā apkārtnē ir vairāki šļūdoņi. Lielākais Batura glaicer esot 57 km garš. Mums plānots vēl apskatīt melno Gulkin šļūdoni. Programmā bija plānots iet no Passu legāja līdz Gulkinam, bet plānu mainīja, jo gājiens būtu ļoti laikietilpīgs. Tādēļ braucam meklēt to Gulkinu.

Pabraukuši gabalu, pametam autobusu un atkal ejam pastaigā. Lūk priekšā skaisti saulē mirdz Ultar Passu sniegotās virsones. Kāpjam Gulkin šļūdoņa sanestajās morēnu grēdās uz augšu, tad lejup, vēlreiz augšā un tad jau esam skaitā apdzīvotā ielejā.

Sākam garu un ļoti jauku pastaigu lejup līdz Borit ezeram. Es atpalieku no grupas un šis gājiens vienatnē man paliks atmiņā kā viens no skaitākajiem visā ceļojuma laikā. Te ir tik skaisti. Apkārt kalni, kaut kur baltās virsotnes, bet ielejā koki košās rudens krāsās, spoguļojas Borit ezerā. Ezerā esot sāļš ūdens. Kāpēc? No kurienes? Gar ceļu nogāzē pa kādam milzīgm akmenim, kas novēlies no kalniem, citā vietā akmeņi, ko laiks, vējš un smiltis izveidojuši par savdabīgām skulptūrām. Viens izskatās pēc dinozaura galvas, cits pēc ausaina ūpja, vēl cits atgādina skulptūru grupu, melnās sievas, pie teātra ieejas Viļņā. Ja tādi veidojumi būtu atvēlušies pie mums, varētu izveidot dabas taku, pielikt šiltīti, aicināt ekskurasntus un vietējie entuziasti varētu stāstīt leģendas. Bet te – mētājas ceļa malā, nenoskāršot savu iespējamo vērtību! Ha!

Ezera galā neliels ciems Tur mūs gaida tēja un pārsteigums – izrādās pazudis viens no grupas vīriem – Auseklis. Es atnācu pēdējā, bet ceļa sākumā redzēju viņu ar divām nūjām stāvam vienā no morēnu grēdām. Tātad autobusā viņš nepalika. Kur tad? Nekas cits neatliek, Gulzadē dodas atpakaļ, bet Šahzadē – uz priekšu līdz KKH, kur mūs gaida autobuss. Kaut kur jau viņi satikās. Auseklis tā kalna galā bija pārdomājis un griezies atpakaļ uz autobusu, kurā bija palikusi viņa sieva Teika. Vai autobuss vēl stāvēja tajā vietā uz ceļa? Nezinu. Auseklim pajautāt neuzdrošinājos jo jau ceļojuma sākumā viņš mani atšuva ar vārdiem – nu ar Jums vispār nevar runāt! Tā nu nekā!

Padzēruši tēju, sagaidījuši labo ziņu par atrasto Ausekli, kājām turpinām ceļu līdz KKH un Hussaini ciemam. Esam pienākuši augstu virs ciema un mūsu lielais autobuss, skatoties no augšas, izskatās niecīgs. Palēnam tipinu lejā, vēl nobildēju pāris vietējo sievu. Viņām interesanta galvas sega – zem lakata ap galvu tāds kā izšūts vainadziņš, kā tjubetjeika. Atgādina turkmēnietes.

Tur kaut kur aiz kalnu grēdas atrodas melnais Gulkin šļūdonis, ko labi var redzēt kartē, bet dabā tas paslēpies morēnās. Izrādās, sākotnējā iecere ir bijusi piebraukt līdz tai vietai, kur dzērām tēju un tad pieiet tuvāk Gulkinam, bet mēs nebraucam ar džipiem, un ar lielu busu pa šo ceļu nevar braukt. Bet tas nekas, šī bija skaista viegla pastaiga kalnos.

Brauciens laivā liekas patīkamāks, jo laiks ir siltāks un spīd saule. Saules gaismā ezers maina savu krāsu, vietām tas ir ļoti košā tirkīza krāsā, citur noslēpumaini tintes zils. Laivu vairāk. Beidzot redzu kā izskatās uz laivas uzstutēts džips! Apbrīnojami! Sameklēju bildi ar lielāku braucamo uz laivas. Kā tas iespējams? Kā var uzbraukt auto uz laivas, kas ūdenī šūpojas jau tad, kad cilvēks tajā iekāpj? Nost taču arī jātiek!

Stunda laivā ir tomēr diezgan ilgs laiks un no kāda pagrieziena sāk pūst diezgan stiprs vējš. Nākas satuntuļoties. Tikai mūsu Andris paliek vienā t-kreklā. Viņam nesalstot un ķermeni nevajagot mulsināt ar dažādiem apģerbiem, lai pats gādā par siltumu. Apmēram tā!

Aiz lielā nogruvuma gaida mūsu abi busi. Braucam pa Hunzas upes ieleju un te nu lieliski var redzēt kādas stāvas klints galā ir uztupināts Altit cietoksnis. Vēl viens jau pazīstams ceļš augšā pa šauro ieliņu, kur braucām uz Baltit cietoksni. Te tiekam palaisti brīvsolī. Šī ir viena no reatajām iespējām iztērēt naudu. Jā, šajā ceļojumā, atšķirībā no visiem citiem, vietējais gids mūs neved uz sev zināmiem labiem veikaliem. Nekur nav ielu tirgotāju, arī te neviens neuzbāžas ar savu preci. Pie vietējām niecīgajām cenām arī kaulēšanās zaudē jēgu un paliek tikai tādā amiziera līmenī.

Uz viesnīcu ejam kājām. It kā nomaldīties neesot iespējams, bet ceļa galā, kad jau iestājusies tumsa, savu viesnīcu atrodu ar zināmām grūtībām. Kopā ejot neesmu visai labi iegaumējusi vietu, kur meklējamas garās kāpnes lejup. Viss beidzas labi. Dabūju savu čemodānu un atgriežamies tajā pat istabā, kur gulējām iepriekš.

Pēc asajām vakariņām atkal krāmēšanās – nākošā nakts būs augstu kalnos Pasaku pļavā. Domājot par to uznāk drebulis – kā tikšu tur augšā un kā lejā! Bailes, kas mani laiku pa laikam piemeklējušas gandrīz visu pagājušo vasaru, atgriežas. Naktī rādās murgi.

12. oktobris – lielā diena, ceļojuma kulminācija.

Ceļamies drīz pēc 4-iem, izbraucam 5.30. Sales staros mirdz sniegotās kalnu virsotnes. Mums diezgan garš ceļš braucams līdz Raikot tiltam. Pa ceļam vēl jāapskata klintī iecirstais Kargha Budas tēls no 7.gs un senā budistu klostera vieta. Tas gan programmā nebija pardzēts. Raitis rēķina, ka pie Raikot tilta džipos vajadzētu sēsties ne vēlāk kā 14-os, jo džipu ceļš paņems 1,5 stundas, pēc tam kāpšana līdz Fairy Meadows – vēl 3. stundas, bet 18-os jau strauji sāk satumst.

Bet braucam nesteidzoties. Lēnā garā aizejam līdz Budam, fotogrāfējam, priecājamies par skaisto skatu un seno ūdensdzirnavu paliekām. Nākošā pietura vietā, kur sanāk kopā trīs grandiozās kalnu grēdas – Karakorum, Himalaji un Hindukušs. Patiešām iespaidīgi. Te redzama arī Gilgit upes ieteka Indā. Inda ir duļķaina, Gilgit – dzidri zila.

Beidzot, plkst 15.30 esam sasnieguši Raikot tiltu un sasēžamies džipos. Es gados pirmajā. Sāksim braukt krietni vēlāk nekā vajadzēja. Līdz tumsai tikai 3 stundas. Šis ceļš piederot pie pasaulē bīstamākajiem ceļiem. Mēs džipā esm 4 pasažieri un šoferis. Panesas melnais humors par to, ka ja džips gāžas no kraujas, malējiem vēl ir cerība izlēkt – vidējam ne, tādēļ, ja dižpā ir tikai 3 pasažieri, katrs pie savām durvīm – tas ir nelaimes gadījums, bet ja 4 – tā ir slepkavība. Šādi iedvesmota iekārtojos uz pakaļējā sēdekļa vidū starp Konstantīnu un Nadīni.

Sākam braukt. No sākuma ceļš līdzīgs iepriekš izbaudītajiem džipu ceļiem, kur pa logu skatoties bieži vien ceļa mala nav redzama, tikai aiza. Bet drīz vien sākam rāpties arvien augstāk, klintis kļūst stāvākas, kanjons dziļāks. Mans skatiens piekalts tām divām riteņu iebrauktajām sliedēm uz ceļa, no kurām līdz bezdibeņa malai pavisam mazs gabaliņš, vietām izrauti robi un liekas, ka ritenim vietas nepietiks. Bez visa tā šoferim stūre jāgroza nepārtraukti, jo sākumā serpentīns ir ar ļoti asiem pagriezieniem, kad esam jau krietni augstu jāapbrauc klinšu izciļņi un strautu izrautās gravas. Izbraucot kārtējo aso līkumu apkārt klintij, liekas, ka džipa priekšgals jau tāri ceļa malai un mēs taisnā ceļā braucam bezdibenī. Nu, riteņi tomēr ir uz ceļa!! Citviet ceļš akmeņains un džips lēkā pa lieliem akmeņiem. Cik tur vajag lai izsistu stūri no rokām! Ļoti nepatīkama ir sajūta tajos posmos, kur džips sasveras slīpi uz kraujas pusi. Gribot negribot jādomā par ripošanu. Pa reizei palūru tur lejā. Klintis ir gandrīz kailas. Galvu reibinošā dziļumā tur lejā var saskatīt upi. Otrpus ceļam stāva klints. Un atkal – ar prātu zinu, ka viss būs labi, bet skatoties bezdibenī nevaru izvairīties no domas par krišanu tajā. Un te aiz viena tāda strauja līkuma, uz ceļa stāv kāds džips, kas lejup braucot sabojājies. Vīri rokās pa motoru, sievietes ar bērniem un dzīvu aitu sasēduši ceļa malā. Pabraukt garām nav iespējams. Mani mierina tikai tas, ka šis džips tāv aizas malā, bet mēs pie klinšu sienas. Beidzot, arī ar mūsu šoferu līdzdalību, džips tiek salabots, kaut kā izmaināmies un varam tupināt. Ceļš atkal iet augšup, motors piepūlē rēc, un kādā pagriezienā mūsu šoferim paliek rokā ātruma pārslēgšanas kloķis!!! Visu ceļu esmu domājusi – viss būs labi, jo mūsu šoferis noteikti grib tikt mājā pie sievas un bērniem, tādēļ darīs visu iespējamo lai tā arī būtu, bet kā ir ar mašīnu? Vai tā grib tikt šajā trakajā kalnā? Un te, lūk, ķibele! Laikam gan tas nebija pārāk nopietni, šoferis laikā noreaģēja, iebāza kloķi atpakaļ vietā un „zāģējam” tālāk. Taureņi manā vēderā turpina lidināties!

Priekšā pa kreisi seklāka ieleja, iespējams to aizbēris šļūdonis. Aug koki, dzīvo cilvēki. Tas esot Tatoo ciems, kas pat esot slavens ar karstajiem avotiem. Vēl gabalu tālāk un augstāk beidzot apstājamies. Tālāk ceļa nav, izskatās, ka to pārrāvis liels nogruvums. Šeit uz šauras dzegas jāsastājas un kas vēl trakāk, jāapgriežas visiem 7 mūsu džipiem. Mūsējais, kā pirmais kaut kā iemudžinājās. Arī citi ir galā. Tagad sākas gājiens. Vispirms jātiek pāri izrautajai gravai. Tur otrā pusē ir tā kā plašāka vieta, arī dažas mājas un tur mūs gaida nolīktie pavadoņi un zirgi. Savlaicīgi esam pasūtījuši 15 zirgus, 8 vīrus kā pavadoņus, kas padod roku grūtās vietās, 4 mūsējie apņēmušies tikt galā pašu spēkiem.

Mani izvēlas nopietns vīrs ar glītu brūnu zirdziņu. Es pat nenoskaidroju vai šis lopiņš ir viņš vai viņa un vai šis mazais dzīvnieks tiešām ir zirgs? Kaut kur dzirdēju – ponijs, Ivars teica mūlis, vai nav vienalga. Manējais sadusmojas uz blakus esošo zirgu, zviedz un mēģina tam iekost. Re kāds! Kā man ies tāda negantnieka mugurā? Esmu brīdināta, ka pats grūtākais ir tikt zirgam mugurā un lejā no tā. Ar drebošām rokām un drebošu sirdi uzkāpju uz akmens, pieķeros segliem, vīrs saka, lec! Kur un kā lekt? Vārdu sakot ar divu vīru pūlēm esmu uzstutēta zirgam mugurā. Tas ir tik augstu no zemes! Ieķeros turētājā, mans saimnieks ieriktē manas kājas kāpšļos, paņem manu mugursomu un sākam kustēties. Cik labi, ka ir šie segli! Mums jau stāstīja briesmu lietas par jāšanu bez segliem, sēžot uz maišeļa, kas uzmests zirgam un to, ka pēc tāda jājiena sēžamvieta ir pagalam. Pulkstenis jau ir 16.30. Līdz tumsai tikai pusotra stunda!!! Attālums līdz ilgotajai Pasaku Pļavai esot apmēram 4 km, pacēlums 600 m, t.i. no 2700m līdz 3300m v.j.l.

Pirmajā laikā zirga mugurā jūtos kā bezpalīdzīgs miltu maiss. Pamazām sāku pielāgoties zirga kustībām. Pirmās grūtības, kad jāiet lejā gravā. Zirgs negrib, es neprotu. Tad no kāda pieredzējušāka ceļa biedra, garām jājot, noskaidroju, ka ar kājām stingri jāatsperas kāpšļos un, jājot augšup, jāliecas uz priekšu. Tā nu es pamazām iemanos vingroties zirga mugurā. Sākuma redzu tikai taku un mēģinu uzminēt, kur zirgs liks savu kāju. Taka ir tikai vienam gājējam, vietām platāka, citur pavisam šaura gar klints sienu. Sākumā vairākas reizes man aizķeras kāja aiz kāda akmens kraujas malā vai klints sienā – tik ruvu nākas iet gar šiem šķēršļiem. Ar laiku iemanos kāas turēt cieši pie zirga sāniem. Ļoti nepatīk slīpās vietas pa nobiru koniem. Kur tad vēl strautu izgrauztās akmeņainās gravas un akmeņu nobrukumi. Pilna programma. Bīstamākajās vietās saimnieks iet gar gravas malu un tur zirgu pie apaušiem. Es paklusām vaimanāju. Augšup ejot es cenšos tik ļoti liekties uz priekšu, ka gandrīz varu zirgam apķerties ap kaklu un no visa spēka turos kāpšļos tā, ka mans dibens nespiež zirga muguru, kad lopiņš gandīz vai ar palēcienu pūlas tikt augšā ārā no gravas. Vienā tādā gravā zirgs paklūp un es protams pārbīstos. Bet pamazām sapratusi kā man jāuzvedās, sāku arī skatīties apkārt. Rokas gan neatlaižu, turos stingri, fotogrāfēt nevaru, bet baiļu sajūta pamazām sāk atkāpties. Turklāt te aug koki un aiza nav tik biedējoši dziļa. Diemžēl vakars ir klāt. Mežā jau pavisam krēslains. Līdz ar tumsas tuvošanos, atgriežas baiļu un satraukuma sajūta. Atkal grava, stāva, slidena. Saimnieks saka labāk kāpt nost no zirga. Tad nu es kaut kā pa tumsu gandrīz četrāpus tieku gravai pāri. Nu jau esmu iemanījusies tikt zirgam mugurā gandrīz pašas spēkiem. Beidzot kaut kur augstu kalnos ieraugu uguntiņas. Tā ir tā Pļava. Beidzamo stāvāko posmu pieveicam jau gandrīz tumsā. Urrā! Esam atjājuši nepilnu 2 stundu laikā. Apgaismotas mājas Pasku pļavā. Ar drebošām kājām noraušos no zirga. Tāda ļoti savāda sajūta – kājas dreb, galva drusku tā kā reibst, jūtos ļoti nedroša un nestabila. Bet visu laiku jādomā par tiem ceļabiedriem, kas jāj un nāk vēl pēc manis. Labi, zirga mugurā saimnieks atvedīs arī pa pilnīgu tumsu, bet tur vēl diezgan daudz kājāmgājēju. Ja ir pavadonis un lukturītis, arī vēl kaut kā. Bet, ja esi palicis viens? Redzēju cik nobijusies un nedroša bija Velta, pavadonis visu laiku veda viņu zem rokas. Bet kopā ar Veltu gāja Tekla. Kas viņu pa tumsu balstīs? Un kā iet Maijai un Harijam?

Augšā visi laipni esam lūgti lielākajā telpā, kur vidū kuras krāsniņa, vārās tēja, apkārt gar sienām salikti spilveni un zviļņi. Varam atstiepties. Izrādās, vēl arvien nav atnākuši Konstantīns un Ivars. Dzintra nervozē, Nadīna baidās par Konstantīnu. Ārā melna tumsa. Beidzot, iekļaujoties plānotajās 3 stundās, visi esam klāt. Paldies Dievam! Visi it kā sveiki un veseli!

Vakariņas ēdamtelpā. Pasniedz mums ļoti garšīgu vistas zupu un sautētu kazlēna gaļu ar dārzeņiem un rīsiem. Šīs beidzot nav piparu vakariņas, gaļai ir gaļas garša. Ļoti garšīgi!!

Gulēšana 2-vietīgās mājiņās. Pa tumsu nevaram saprast, kur mūs ved, jākāpj un jākāpj, bet kāpt ir grūti. Nadīna protestē un mēs dabūjam māju drusku zemāk nogāzē. Mājiņa ir labāka nekā gaidīts, blakus brīva telpa, kur vēlāk tiks iekārtots vienkārša vannas istaba. Citām mājiņām tādas jau esot. Drēgni gan, mājiņa nav apkurināma. Ar visu savu termoveļu un visām segām, ko esmu atradusi un sakrāvusi sev virsū, ilgi nevaru sasilt un nomierināties. Arī sirds met tādus kā kūleņus. Aizmiegu tikai pēc pusnakts, kad gultā beidzot ir silti.

13.oktobris

Pamostos, kā jau ierasts, ap pussešiem. Negribās līst no gultas ārā. Naktī tomēr ir bijis zem nulles, zāle apsalusi un mazajās peļķītēs ledus.

Rīts apmācies. Galvenais šī ceļojuma posma vaininieks, lielais kalns Nanga Parbat nemaz nav redzams. Sāk krist pa kādai sniegpārslai. Vietējie zinātāji saka, var cerēt, ka ap 9-iem Nanga Parbat atsegsies.

Nokalnītē kūp dūmi. Izrādās tur lielā mucā, kurinot apakšā uguni, tiek sildīts ūdens. Drusku lejāk dušas telpa. Ja ir vēlēšanās, var nomazgāties siltā dušā. Vēlēšanās nav. Nemaz nav.

Kājas vēl arvien tādas drebelīgas, galva tāda pajocīga, un pat domāt negribās, ka vēl kaut kur būtu jākāpj un jāpiepūlas. Var jau būt, ka manu sagurumu pastiprina tas, ka esam šajā 3300 m augstumā.

Čaklākie jau paēduši brokastis un aiziet 2 stundu pārgājienā tuvāk Nanga Parbat. Divas stundas nāks arī atpakaļ.

Mēs vārgie un slinkie ap 8-iem paēdam brokastis un esam brīvi līdz 12-iem, kad sāksies atpakaļcēļš.

Lēni un nesteidzīgi apstaigāju nometni. Te sacelts daudz mājiņu, nedaudz tālāk vietējo iedzīvotāju ciems. Tur ganās arī mūsu zirgi.

Rāma idiliska ainava. Patiešām Pasaku Pļava. Zaļa zāle, priedes, nelieli pauguri, strautiņš, miers un klusums, gandrīz kā Pāvilostas mežā otrpus Sakas upei, tikai apkārt kalni.

Un šajā tālajā un augstajā pasaules malā mūs pēkšņi nepazīstama meitene uzrunā latviešu valodā! Nu mēs esam bez valodas! No kurienes, kā, kāpēc? Izrādās Latvijas krieviete, tagad dzīvo Jaunzēlandē, bet caur internetu pievienojusies Maskavas un Pēterburgas puišu kompānijai, kas brauc meklēt un fotogrāfēt skaistākās un interesantākās vietas. Tāda, lūk, neparasta satikšanās!

Mākoņi izklīduši, spīd saule un Nanga Parbat atklājies visā savā krāšņumā. Nav iespējams no šī kalna atraut skatu, tas ir fascinējošs. Turklāt mākonīši, kas to laiku pa laikam pārstaigā, ainu dara vēl dzīvāku. Man patīk vērot kā kalni „pīpē”, kā vējš no virsotnēm rauj sniegu un nes to kā garu šlepi prom.

Nadīne sarunā kādu no vietējiem puišiem lai aizved mūs pastaigā līdz ezeram, kurā atspoguļojas šis kalns. Ejam pa slapju pļavu, kurā kā čūska izlocījies strauts un izveidojis palielu peļķi. Vai tas būtu solītais ezers? Nanga Parbats atspīd, tikai es nevaru gan kalnu gan atspīdumu sadabūt abus vienā bildē.

Nē, īstais ezers esot tālāk. Pakāpjamies augstāk un te nu tas ir. Tagad skatos uzņemtos kadrus un redzu, ka neesmu pietiekoši papūlējusies lai Nanga atspīdumu iedabūtu ezerā. Sniegoto kalnu ir grūti nofotogrāfēt - tas saplūst ar debesīm, jo ir pārāk liels kontrasts ar apkārtējiem tumšajiem kalniem un mežu. No šejienes skatoties Nanga virsotne ir ēnas pusē pašreiz piezummējot labi saredzama. Internetā atradu foto ar pierakstītu virsotņu augstumu. Iznāk, ka no šīs puses augstākā virsotne, tā, kas ir 8125 m, nav redzama. Nanga Parbat ir piedēvēta slikta slava un tas nodēvēts par kalnu-slepkavnieku. 1930.gadā kāda vācu alpīnistu grupa devusies iekarot Nangu. Diemšēl neveiksmīgi, jo 10 no 11 grupas dalībniekus aprakusi sniega lavīna. Dzīvs palicis tikai viens. Viņš nosaucis kalnu par slepkavu, uznesis tajā un nostiprinājus plāksni ar bojā gājušo uzvārdiem. Par piemiņu šim notikumam te plīvo Vācijas karogs.

Ejam tālāk. Vairākās vietās jaunu mājiņu pudurīši. Izskatās, ka te padzīvoties gribētāju netrūkst. Šo ciemu un tam piederošo zemi par ½ miljonu USD esot nopircis tas pats bagātais ģenerālis, kuram pieder skaistais atpūtas komplekss Kučura ezera krastā. Vietējiem ir darbs un iespēja nopelnīt, adrenalīna meklētājiem – ceļš līdz šejienei, bet kalnā kāpējiem labas mājvietas. Visi apmierināti un bizness attīstās. Ziemā gan laikam jāpaliek katram savā vietā.

Brīnišķīga priekšpusdiena, lieliska atpūta ļoti skaistā vietā, pastaigas bez piepūles. Kas var būt labāks par šo! Mēs esam atteikušies no piedāvātās iespējas palikt te visu dienu un prom doties tikai rīt. Tādēļ jāsāk posties atpakaļceļam. Dzintra izvēlas iet kājām un sāk iet jau ap 11-iem. Paeju viņai gabaliņu līdz, gribu redzēt un nofotogrāfēt to gabaliņu no takas, pa kuru augšā nācu pa tumsu. Liekas, ka arī es varētu noiet lejā saviem spēkiem, bet labāk tomēr nē, jo nejūtos īsti stabili, piemetusies tāda nedrošības sajūta, neuzticos savām kājām. Pagājušajā gadā kāpjot lejā no vulkāna tā nebija.

Ap 12-iem visi esam gatavi sākt atpakaļceļu. Kājām pagājusi līdz slidenajai un stāvajai vietai, kur vakar nācās nokāpt, uzraušos zirgam mugurā. Ja cilvēki saka, ka kāpt lejā no kalna ir grūtāk nekā augšā, kam gan es nevaru piekrist, tad jāt lejup no kalna gan izrādās ievērojami grūtāk nekā augšup. Vispirms es tagad esmu augstāk virs zemes, redzu taku vēl labu gabalu uz leju. Turklāt man jāliecas atpakaļ, vēl tālāk no zemes. Zirgam nez kāpēc patīk iet gar pašu kraujas malu. Viņa kājas es neredzu, bet galva jau pāri kraujai un zirgs skatās lejā, liekas, ka ejam virs tukšuma. Atceros Maijas stāstu par jāšanu uz ēzeļa Petrā un to, ka viņai licies, ka spītīgais lops visu laiku apsver iespēju tikt no viņas vaļā - nomest tur aizā. Nez vai mans zirgs arī par to domā? Krampjaini ieķērusies seglos, cenšos nežvangalēties, lai zirgam un man nezustu līdzsvars. Kaut kā jau, gandrīz vai ar slapju muguru, lejā tieku. Atvados no zirga un saimnieka. Vēlāk redzu kā mans saimnieks ar zirgu iet mājup pa pretējo ielejas krastu. Nekāpj mugurā, žēlo – laikam esmu pietiekoši to lopiņu nomocījusi.

Vēl jāizrāpjas pa akmeņaino gravu līdz ceļa galam un tur, pieplakuši pie klints sienas, gaida mūsu dzelzs zirgi un viņu saimnieki.

Šoreiz iesēžamies citā džipā. Es atkal vidū. Šoferis jauns puisis. Pa ceļa taisnākiem posmiem piedod gāzi un man jau liekas, ka braucam pārāk ātri. Iedodu savu fotoaparātu priekšā sēdošajam Andrim un tā nu man arī ir daži attēli no šī trakā ceļa. Kad tiekam lejāk, kur sākas serpentīns, izrādās, ka daudzi pagriezieni ir tik asi, ka pat ar džipu tos vienā paņēmienā nevar izbraukt. Kāpjamies atpakaļ un tad tikai tiekam tālāk. Augšup braucot tā nebija.

Visi esam priecīgi, ka laimīgi lejā, bet te, gandrīz uz līdzenas vietas, nelaime piemeklē Laimu. Fotogrāfējot māsu, viņa kāpjas atpakaļ, krīt un salauž roku. Mūsu grupā ārstu netrūkst, pirmā palīdzība iespējamā veida tiek sniegta, jāizdomā, ko darīt tālāk – meklēt mediķus te vai ciest līdz Rīgai. Vēlāk, sazinājusies ar Rīgas kolēģiem, Laima nolemj pie Pakistānas ārstiem neiet, izturēt līdz Rīgai. Viņai ļoti sāp, var izturēt tikai ar pretsāpju līdzekļiem. Man jādomā par to meiteni no iepriekšējās grupas, kas salauza kāju uz takas, kāpjot no zirga. Kādas mokas viņai nācās izciest līdz tika lejā džipā pa to šausmīgo ceļu un tālāk līdz medicīniskai palīdzībai.

Esmu atpakaļ savā vietā busā, lai arī vieta neērta uz riteņa, jūtos gandrīz kā mājās uz dīvana. Mūsu čemodāni sakrāmēti busos – šoferiem nācās tos sargāt kamēr mēs bijām prom.

Pagarš brauciens līdz Čilai pa izjauktu KKH. Te it kā notiek remontdarbi. Pa slikto ceļu notiek intensīva satiksme. Lēnām kustās skaisti izgreznotie smagie ar milzīgām kartupēļu kravām, ved arī resnus baļkus. Redzu pārvadājam dzīvas vistas speciāli pielāgotos kravas auto. No šaurajiem un zemajiem būriem ārā rēgojas galvas un kājas.

Esam iebraukuši Kohistanas provincē. Tā tiek uzskatīta par nemierīgu vietējo nesaskaņu dēļ. Vēl pavisam nesen, šī gada februārī, te noticis prāvs slaktiņš, izcelti no autobusa un nogalināti 18 šīītu musulmaņi, tajā skaitā 3 bērni. Mums tiek piekomandēts džips ar ložmetējnieku uz jumta un 4 vīriem ar ieročiem. Šis bargais braucamais brauc mums pa priekšu. Gar ceļu vairāki posteņi, kur jāreģistrājas. Vairākas reizes apsardze nomainās. Tā mēs tiekam apsargāti divas dienas kamēr braucam pa Kohistānu. Vēlāk armijniekus nomaina policisti melnos apģērbos, bet beigās vairs pa priekšu nebrauc – policisti iesēžas mūsu autobusos.

Jau krietni pievakarē esam aizkratījušies līdz Čilai, kur mums nakts mītne ļoti īpanējā viesnīcā, kas laikam pieder tai pašai „Šangrila” viesnīcu ķēdei. Nummurā nav no koka darinātu mēbeļu. Viss nepieciešanmais ir uzmūrēts, kā liekas, no ķiģeļiem, apmests un noktāsots baltā krāsā. Matrači nolikti tieši uz šādas mūra pamatnes, krēsli-zviļņi, naktsgaldiņi, spoguļa galdiņš, viss no mūra. Vannas istabas sienas, vannas apmale un grīda – no dabiska rupji tēsta akmens plāksnēm. Istabā gaismekļi paslēpti dekoratīvos caurumotos keramikas podos. Visiespaidīgākā ir durvju aizdare - masīva kalēja kalta bulta, un milzīga smaga piekaramā slēdzene, pie atslēgas milzīgs piekars ar viesnīcas nosaukumu un istabas numuru. Tad vēl nez kādam nolūkam pie durvīm karājas dekoratīva ķēde. Bet ja nu kādam jokdarim ienāk prātā aizšaut milzīgo bultu? Tad esam sprostā. Gulēšana ir ērta un klusa – vienīcas logi iziet uz Indas upi.

14.oktobris

Šorīt nav īpaši jāsteidzas. Ir laiks apskatīt viesnīcu dienas gaismā. Jā, dizaineri te ir piestrādājuši. Ieejas durvis rotātas ar ļoti skaistiem smalkiem kokgriezumi, terasēs, kas iziet uz Indas upi, zied rozes. Te arī daudz keramikas veidojumu – zvaniņi iekārti koku zaros, gaismas ķermeņi paslēpti caurumotos māla traukos. Starp ieejas durvīm milzīga dekoratīva metāla krūka, rotāta smalkiem grebumiem.

Bet jābrauc tālāk. Armijnieki arī jau klāt ar visu ložmetēju un citiem šaujamajiem.

Pirmais šodien skatāmais objekts ir seni akmeņos iekalti uzraksti - petroglifi. Mēs esam vietā, kur kādreiz ir gājis senais zīda ceļš un pārvietojušies budistu svētceļnieki. Akmeņos esot iekalti laba ceļa vēlējumi un budistu mācības. Ceļojumu mērķis iespējams bijusi Mohandžeodara – viena no senākajām civilizācijām. Akmeņu un uzrakstu šajā vietā ir ļoti daudz.

Armijnieki mūs uzmanīgi sargā, ja kāds paiet nostāk, noteikti nāk līdzi. Tā rodas problēmas nokārtot šo to klusā vietā aiz akmeņiem. Nadīna mēģina ar armijas puišiem koķetēt, vēlas ar viņiem nofotogrāfēties, bet saņem laipnu, bet noteiktu nē.

Gulzadē stāsta, ka Pakistānas armija ir pasaulē atzīts spēks. Šos vīrus sūta uz karstajiem punktiem Āfrikā uz Somāliju, kur neder ne amrerikāņi, ne eiropieši. Pakistānas militāristi labāk izprotot turienes nemiera cēlājus.

Braucam gar Indas upi. Te pretējā krastā kalnos iezīmēta balta gara līnija. Tas esot iespējamais ūdens līmenis, līdz kādam tas celsies tad, kad 2020. gadā uz Indas upes uzbūvēs HES. A varbūt nevajag? Kas notiks ar KKH?

Mūsu uzmanību piesaiata teltis un grupa vīru, kas kaut ko dara pie upes. Izrādās mēģinot skalot zeltu. Vai ko arī atrod? Jā, esot daži veiksminieki.

Kārtējais policijas kontrolpunkts. Te mūsu sarakstu ilgi pārbauda. Pretī brauc armijnieku konvojēta autobusu kolonna. Jāsargā arī savējie, varbūt pat vairāk kā svešie. Jau minēju par slaktiņu šā gada februārī.

Izrādās, Guzadē kamēr poliči pārbaudīja mūsu sarakstus, ir sarūpējis svaigi ceptu maizi. Arī kāds no mūsējiem grib iet to nopirkt. Armijnieks negrib laist, bet tad iet līdz. Mēs tiekam rūpīgi sargāti. Nepatikšanas nevienam nav vajadzīgas.

Ceļš ir labāks, bet nav nekāda platā šoseja. Tas ir kalnu ceļš ar bezgala daudziem līkumiem, iecirsts klintī gar Indas kreiso krastu. Ir daži ceļa posmi samērā zemu, tuvu upes līmenim, citās vietās ceļš uzvijas augstu. Sēžu ielejas pusē un varu skatīties tur lejā cik gribu. Arī te ir daudz tādu posmu, kur skatoties pa autobusa logu, ceļa malu nevar redzēt, tā ir tik šaura. Skatiens iekrīt tieši aizā. Skati ir lieliski! Kalni ir apdzīvoti visās vietās, kur tikai ir kādi zaļumi. Tātad, ja no kalniem nāk ūdens, tur aug zāle un iespējams, koki un tad jau tur noteikti ir arī mājas un ierīkoti lauciņi un terases. Apstājamies foto pauzē, jo pretējā krastā patiešām augsta kalna galā var saskatīt mājas. Cenšos saskatīt kaut ko, kas liecinātu par ceļa esamību uz šīm mājām. Lielākā daļā gadījumu nojaušu, ka apdzīvotās vietas saista tikai takas. Dažviet pa zaļu nogāzi ar neskaitāmiem līkumiem taka nonāk līdz upes līmenim. Kājāmgājēju takas.

Beidzot, pēc ilgās braukšanas esam nonākuši Beshamas pilsētā. Bet esam nobraukuši tikai 210 km. Jā, kalnu ceļš! Rīt jānobrauc 272 km.

Braucot cauri Beshamas pilsētai, uz ielas neredzu nevienu sievieti. Daudziem vīriešiem galvā baltas micītes. „Talibu” cepures te vairs nav. Šo rajonu apdzīvojot bušturi, arī Afganistānā dzīvo bušturi. Liekas, ka šis rajons ir jūtami vairāk islamisks nekā ziemeļu teritorijas.

Tankštellē pie mūsu autobusa pienāk baltā lakatā ietinusies ubadze. Profesionāle? Bēgle bez mājām no Afganistānas?

Arī te viesnīca ar skatu uz Indas upi. Ir jau gandrīz tumšs, kad iekārtojamies, bet pēc ilgās sēdēšanas gribas pastaigāt. Izejam līkumu ap viesnīcu. Izrādās viesnīcai ir sava elektroapgādes iekārta, silto ūdeni viesnīcas numuriņiem gādā mājas ārpusē ar malku kurināmos lielos katlos, tādos kā kādreiz pie mums veco māju vannas istabās. Diemšžēl nummurā pa krānu tek tikai knapi remdens ūdens.

15. oktobris

Kaut kur plosās negaiss. Zibeņo. Varbūt šī iluminācija kā atvadas sarīkota mums par godu, jo šī ir pēdējā diena Pakistānā. Liekas tik daudz jau redzēts, bet tomēr žēl, ka tas beidzas, žēl, ka esam aizbraukuši no augstkalnu rajoniem un uz mums vairs nekatās augsto kalnu baltās virsotnes.

Vēl jau gan KKH turpinās pa klinšaino Indas krastu. Apstājamies pie neliela obeliska ar uzrakstu FWO. Tas celts kā pateicība un atgādinājums, ka celtniecības darbus organizēja un vadīja šis FWO (Trontier Works Organisation). Pakājē uzrakstīti attālumi līdz ievērojamākajām pilsētām. Te pieminām arī bojāgājušos – 810 pakistānieši un 200 ķīnieši. Iznākot, ka uz katriem 1,5 km viens bojā gājušais.

Esam atbraukuši pie Thakot tilta. Te ir KKH sākuma jeb beigu punkts un mēs esm nobraukuši visus 816 Pakistānas daļas kilometrus. Sakām ardievas Indas upei. Mūsu šoferis saka – tu pa labi, es pa kreisi – good bay! Atvadas arī no kalniem. Laiks apmācies, arī tāds kā skumīgs, drusku tā kā līņā. Žēl, ka to skaistumu, kurā veldzējāmies šīs gndrīz 10 dienas turpmāk varēšu skatīt tikai bildēs.

Apkārtne pamazām kļūst arvien līdzenāka, vienmērīgi zaļa, plaši rīsa un jauno kartupeļu lauki. Cilvēki arī citādi. Biežāk redzamas aizsegušās sievietes, vīri baltās drēbēs ar tamborētām micītēm galvā. Tirgū pārdod gaļu – karājas govs kāja un noplūktas vistas, bet turpat blakus veikals, kurā tirgo lielus kopētājus. Daudz augļu, starp mazajām bodītēm perfekta spodra aptieka ar baltu grīdu. Bet ceļmalas un ielas jūtami netīrākas kā bija ziemeļos.

Esam piestājuši, lai apskatītu ķieģeļcepli. Kā ķieģeļi tiek apžāvēti saulē, redzēju daudzviet. Te notiek apdedzināšana. Milzīgās, ar tiem pašiem ķieģeļiem norobežotās garās bedrēs sakrauj svaigos, saulē apžāvētos ķieģeļus, pārklāj ar kaut kādu materiālu un tam virsū smiltis, galā atstājot vietu kurināšanai. Tās ir atveres, pa kurām ieber akmeņogles. Tad jau laikam karstums un dūmi skrien cauri ķieģelu krāvumiem un pa lielu skursteni ārā. Noskatos, kā vīrs noceļ tādu nelielu apaļu vāciņu, tur izšaujas liesma un viņš ar liekšķeri ieber ogles un uzliek vāciņu atpakaļ. Lejāk vīri jau gatavos, apdedzinātos ķieģeļus krāmē smagajā mašīnā. Te nav paletes, nav plēves ar ko pie mums iesaiņo ķieģeļus un protams nav nekādu ceļamkrānu. Vīri kailām rokām ņem ķieģeļus, met mašīnā un tur kāds tos sakrāmē.

Vēl arvien mums jāreģistrējas policijas iecirkņos.

Kādā rajonā ceļa malā neierasti daudz kapsētu. Kapiem akmens apmales un kapakmeņi ar uzrakstiem. Uz dažiem puķes. Kapu kopiņas orientētas vienā virzienā – droši vien uz Meku

Ceļmalā vīri savākuši pārdošanai šķībus greizus kokus, kas der tikai malkai. Kā noteikt cik par ko jāmaksā? Malkas saiņus pārdod uz svara. Redzu kā sver tādu izpūrušu malkas saini ar primitīviem līdzsvara svariem.

Līst. Netīrumi plūst un dambējas. Nu jau liela peļķe. Kāds mēģina aizdambējumu ilkvidēt.

Cik labi, ka visas iepriekšējās dienas mums spīdēja saule! Ko gan mēs būtu redzējuši šādā laikā!

Te ielejā, skatoties uz laukiem, liekas ka ir nevis rudenis, bet gandrīz vai pavasaris. Terasēs un laukos dīkst jaunie sējumi, tikai kukurūza nodzeltējusi. Te laikam iegūst tās 3 ražas gadā.

Mansehras pilsētā beidzot piedzīvojam sastrēgumu un pat vienu nelielu avāriju notriekts motocikls.

Bet degvielas uzpildes stacijas te pēc Eiropas vai pasaules standartiem – plašas, tīras, ar WC un veikalu.

Ceļš atkal ievijas kalnos. Vēl arvien mūs uzmana un sargā, neļauj atiet gabaliņu nostāk.

Abbotabada. Uzkrītoši daudz sieviešu un jaunu meiteņu. Abbottabada esot augstskolu pilsēta, daudzas no tām ir augstākās izglītības iestādes speciāli sievietēm. Vispārējais izglītības līmenis šajā rajonā ir augstākais valstī. Te ir arī militārās apmācības augstskolas.

Te 50 km no Islamabadas esot slēpies un ticis nogalināts Osama Bin Ladens. Vietējie gan stāstot, ka viņš jau 2 dienas esot bijis miris abiskā nāvē.

Aiz augsta žoga kristiešu baznīca, kā vēstī uzraksts sv.Pētera katoļu baznīca.

Skolas bērni skolas formās soļo uz skolu. Skatoties uz tīri un kārtīgi ģērbtajiem skolēniem skolas formas apģērbos, man liekas, ka šāda Latvijas skolēnu grupa te izskatītos pēc salašņu bara.

Ķieģeļu cepļi cits aiz cita. 15 ķieģeļi maksājot 1 USD.

No lietus esam aizbēguši, bet debesis vēl arvien apmākušās.

Taksila. Esam nieka 32 km attālumā no Islamabadas. Apstājamies pie muzeja. Skaista māja skaistā parkā. Daudzkrāsainas bugenvilijas sakāpušas kokos. Skaisti, žēl, ka nav saules.

Muzejā mums vietējais gids stāsta par daudzajām civilizācijām, kas bijušas Taksilas apkārtnē, par vērienīgajiem izrakumiem un lieliskajiem atradumiem. Fotogrāfēt nedrīkst.

Taksila varētu būt datēta jau 5. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras kā Takshashila. Tā bija ievērojams hindu un vēlāk budistu centrs. Nosaukums varētu būt cēlies no Taks, kas bija Bharata dēls, Rama un Mandavi brālis. Leģenda vēsta, ka viņš valdījis Taksa Khanda karaļvalstī un nodibinājis Taksašilas pilsētu. Sanskritā taksak nozīmējot namdaris. Tad jau viss pareizi, nodibināja un sāka celt.

Jau pirms mūsu ēras Taksila bija ievērojams hinduistu izglītības centrs, kur, kā vēstī Vēdas, varēja iegūt nevis elementāru, bet augstāko izglītību. Studenti mācības sāka 16 gadu vecumā, apguva tiesību zinātnes, medicīnu un militārās zinātnes, kā arī loka šaušanas, ziloņu apmācības un citas prasmes.

Britu arheologs Džons Maršals 20 gadus veica izrakumus Taksilas teritorijā. Ēku drupas un budistu stūpas te atrodamas plašā teritorijā. Te labi saskatāmas triju lielāko seno pilsētu paliekas:

Vecākā ir Hatihal starp 2. gadu tūkstoti un 6.gs. pirms mūsu ēras, ar neregulāru plānojumu, ēkas celtas no akmeņiem;

Otru pilsētu ir Sirkap būvējuši grieķi no 2.gs.p.m.e. ar regulāri izveidotu taisnstūrveida ielu tīklu.Pilsētu ieskāva augstas sienas, bijusi bagāta pils un liels budistu templis.

Trešā pilsēta ir Sirsukh dibināta pēc 2.gs. mūsu ērā un attiecināma uz Kušanu valsti. Tiek iznīcināta 5. gs.

Tūristiem pieejamas ir trīs vietas – Dharmarajikas stūpa, Jaulian klosteris un Mohra Muradu klosteris.

Vispirms staigājam pa muzeju. Te tiešām ir ko redzēt – bezgala daudz skulptūru, gan lielu, gan mazu, sadzīves priekšmeti, rotas lietas, nauda, ieroči. Arī sienu gleznojumu fragmenti. Tiešām bagātīgi atradumi. Apstājamies pārsvarā pie Budas laika skulptūrām. Vecākās laikam darinājuši te vēl palikušie grieķi vai viņu skolnieki. Budas sejas vaibsti, tērpa krokojums, arī poza ļoti atgādina grieķu skolas darinājumus. Ir dažas skaistas sieviešu galviņas. Persiešu stils. Diemžēl daudzas skulptūras ir bez deguniem rokām un arī galvām.

Kad esam lielu daļu muzeja izstaigājuši, gids saka, ka tomēr drīkstot fotogrāfēt, ja viņam pēc tam atstāsim kādu naudiņu. Nu, nē! Uz šito mēs neiesim. Te nav nekāda privātbodīte, kur pildīt savas kabatas. Neviens nefotogrāfējam.

No piedāvātajām senpilsētām ejam apskatīt Juliāna klosteri no 2.gs.p.m.e. Varenas sienas, liekas, trūkst tikai jumta un varētu dzīvot. No stūpas gan laikam palikuši tikai pamati. Stūpa esot tikusi būvēta Budas zobam un viņa pelnu saujai. 16.gs. tie izrakti un aizvesti uz Šrilanku. Apkārt stūpai izgreznoti sarkofagi.

Pie klostera bijusi mācību iestāde – vecākā universitāte Āzijā no 2. gs.p.m.e. Bijušas visai plašas telpas. Paldies! Bija interesanti.

Sāk jau krēslot, kad esam Islamabadā. Te nu mums ir iespēja pastagāt pa labiem veikaliem un skatīties kā izskatās un kā iepērkas Pakistānas vidusslānis. Derētu nopirkt kādus saldumus, bet neatrodam pārtikas veikalu.

Ir jau pavisam tumšs, kad sākam braukt kalnā – serpentīns aiz serpentīna. Nez kur te tāds augsts kalns gadījies! Augšā restorāni ar skatu uz pilsētas ugunīm. Vienā tādā mums atvadu vakariņas. Dažādi sagatavotas gaļas un dārzeņi. Būtu brīnišķīgi, ja dabisko gaļas garšu nenomāktu lielais garšvielu asums.

Skats uz leleju iespaidīgs – Islamabada tur patiešām tālu lejā. Var pat nojaust regulāro plānojumu ar sabiedriskajiem centriem vidū. Vispār man par Islamabadu ir tikai tāds, drīzāk teorētisks priekšstats. Paskatījāmies uz to no vienas puses, pa galveno ielu izbraucām cauri, tagad naktī no otras puses. Maz. Bet tā ir no jauna celta valsts galvaspilsēta līdzīgi kā Putradžaija Malaizijā. Par to vietējie gidi stāstīja ar lepnumu!

Sameklēju dažas bildes no interneta.

Divos naktī izlidojam uz Stambulu. Izdodas drusku pagulēt. Pamostos, kad lidojam virs kalniem, kā liekas jau Turcijas teritorijā. Dažas sniegotas virsotnes kā atvadu sveiciens, kā atgādinājums no Pakistānas milžiem. Jauki! Paliec sveika, jaukā, laipnā un skaistā zeme, Pakistāna!

Šo dienu pavadīsim Stambulā, jo otrdienās turki uz Rīgu nelidojot. Bet par Stambulu rakstīšu tad, kad ceļošu pa Turciju.