Divas dienas Ziemeļigaunijā!

  • 2 min lasīšanai
Dienās, kad Latvijā termometra stabiņš pacēlās virs 30. atzīmes, prātīgākā doma bija doties uz ziemeļiem! Mērķis vienkāršs - turēties tuvāk Somu jūras līča spirgtumam! Pa rokai bija gadus piecus veca Jāņasētas Igaunijas ceļu karte un vairāk nekā divdesmitgadīgas atmiņas, kā arī tīmeklī apskatīti mūsu tūrfirmu maršrutos minēti pieturas punkti! Starts Valkā, tad caur Tartu uz Narvu. Pa ceļam doma apskatīt Kuremā atrodošos Pjuhticas pareizticīgo sieviešu klosteri ar svētavotu. Iebraucam nelielā apdzīvotā vietā ar plāksnīti - Kuremaa, tuvumā neko svētu nemana, redzam vienu sievieti pagaros svārkos un lakatu ap galvu, kas vedina uz optimismu, beidzot piestājam pie vīrieša vidējos gados, kas saprot krieviski un zin teikt: -vi znaajetje, eeto ocen daljeko, kilometrov sto soorok! Mēs mēmi, dodam viņam karti, izrādās mūsu meklētā vieta pareizi ir - Kuremae! Tā, ka katram burtam ir milzu nozīme. Uzreiz jāsaka, ka ceļu kvalitāte komentārus neprasa, ir marķējums ( līnijas ) un visai bieži pie mums gandrīz izzudusī zīme ar "100". Atrodam klosteri, var apskatīt tā teritoriju, mūķeņu kapsētu un avotu ar izslavētām īpašībām. Darbdienā cilvēku nav daudz, toties brīvdienās lielais stāvlaukums esot pilns. Izmantojām iespēju īpašā namiņā trīsreiz iegremdēties avota ūdenī, kas pasargājot no slimībām. Pārsteidzoši, ka pat neviens bērns neiespiedzās no ūdens aukstuma, bet manai sakarsušai miesai arī neviena liksta nepiemetās. Turpinājumā Narva, braucam, līdz atduramies pret muitas posteni - robeža ar Krieviju. Iesaku apskatīt veco cietoksni, pāri upei līdzīgs Ivangorodā ar visām varas regālijām. Tālāk pagriežamies rietumu virzienā un braucam nevis pa Tallinas šoseju, bet pa maziem celiņiem gar pašu jūras krastu. Te jāpiezīmē, ka, pretēji kartei, visi ceļi ir asfaltēti vai ar granīta šķembiņām, tikai cita tehnoloģija, jo piķis netek kā mūsu ceļos. Mūsu varasvīri varētu patusēties ar kaimiņiem, nevis meklēt idejas tālās zemēs, kad un kādiem būt mūsu ceļiem! Šajā posmā ir iespaidīgs stāvkrasts, savi metri 50-60 būs, tuvoties uzmanīgi! Turpat atrodas 27m augstais Vallastes ūdenskritums, ko par Eiropas naudu igauņi ir aprīkojuši ar ažurām spirālveida kāpnēm un skatu platformu kritumam pret vidu, galvas reibonis garantēts! Nedaudz nostāk no krasta atrodas vairāki dažāda silueta kalni, ka radušies degakmens ieguves rezultātā, vienu no tiem Kivioli apkaimē igauņi dēvē par augstāko tehnisko kalnu Eiropā, būs ar kādi 50m. Iestājoties vakaram, sākām meklēt teltsvietu. Piekrastes ceļš ved pa mežu caur nelieliem ciematiņiem, ik pa laikam ir kāda nobrauktuve uz jūras pusi, izskatām vairākas līdz atrodam vienu par labu esam jau pavisam netālu no Lahemā nacionālā parka robežas. Auto atstājam laukumiņā mežā pārdesmit metrus no krasta, kur uzceļam telti šaurā zāles joslā starp priedēm un liedagu. Nedaudz tālāk nakšņot gatavojas kāda igauņu ģimene. Par ko ir stāsts? Nekur nebija nevienas zīmes, ko mēs pazīstam kā "ķieģeli"! Liedagā pašvaldība uzstādījusi vienkāršu atkritumu konteinerīti un apkārtnē neviens nedrazo! Un neviens par to neprasa arī maksu! Kas var būt labāks par miegu jūras krastā, kad viegli čalo vilnīši ( saullēktu apķērcošās kaijas neskaitās )! un no rīta ūdens tik silts. Otrā dienā izbraukājām Lahemā nacionālā parka pussalas, īpašu vērību piegriežot lielajiem akmeņiem, neviļus trāpījām arī kādā bij.PSRS flotes bāzē, kas neglābjami sabojājusi vienu līci ar saviem moliem un vēl kādām jau šķībām konstrukcijām. Atradām arī vienu grantētu ceļa posmu. Sakarā ar ceļu remontdarbiem nedaudz grūtāk bija atrast plašo Jagalas ūdenskritumu, bet izdevās arī tas. Tallinu apbraucām pa apvedceļu līdz Keilai, kur ir vēl viens ūdenskritums, apvienots ar HES. Grēks bija nenopeldēties Kloogas pludmalē ( īpašas atmiņas no 80-gadiem, kad tur rūdījās topošie RPI un LLA leitnanti, cenšoties izvairīties no armijas patruļām par kazarmu teritorijas nesankcionētu atstāšanu ) un neaizbraukt atlikušos 15 km līdz toreiz slēgtajai pilsētai Paldiski. Iespaids, ka šeit nopietni konkurē ar mūsu ostām: jau ir un vēl būvē naftas rezervuārus, kokmateriāli, metāllūžņi, Aivar, saturies! Ceļš mājup. Kopā apaļi 1000km pa Igauniju. Vēl pāris lietas: -katra rajona sākumā ir info par attiecīgo ceļu uzturētāju; -ļoti attīstīta informācija velotūristiem, maršrutu norādes; -ir daudz norāžu uz dabas un kultūras objektiem, taču tās domātas laikam tikai vietējiem, 99% igauņu mēlē!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais