Pakistāna no Skardu līdz Karimbadai

  • 10 min lasīšanai
  • 62 foto

7.oktobris

Šodien lidosim uz Skardu. Tas esot skaistākais komerciālais lidojums pasaulē. Lidosim garām pasaulē 9. augstākajai virsotnei Nanga Parbat (8125 m.) un varbūt redzēsim K2, jeb Čogori (8611 m) – pasaules otro augstāko kalnu.

Tā iedvesmojušies, sasēžamies nelielajā PIA lidmašīnā, man gadās vieta pie loga, bet – ak, tavu neražu!!! Logs jeb iluminators ir nenormāli netīrs. Ja no iekšpuses taukainos pirkstu un deguna nospiedumus vēl kaut kā var notīrīt, tad ko darīsi no ārpuses? Jāsamierinās un kaut kā jāmēģina iegrozīties pret daudz maz tīrākajām vietām. Manam fotoaparātam nav nekādu speciālo filtru, pielieku aparātu pie paša stikla kaut cik tīrākā vietā, puslīdz baudāmas miglas bildes ir iznākušas. Raitim izdodas tikt pilota kabīnē un tā es varu savus attēlus papildināt ar viņa nofotografēto Nanga Parbat un Karakorum kalniem. Un tomēr lidojums bija patiešām skaists. Ir savāda sajūta redzēt zem un virs lidmašīnas spārna šos baltos milzeņus tik tuvu! Laiks ir labs, tikai pa retam mākonītim, viss ļoti labi redzams. Bet ej nu uzmini kā kuru kalnu sauc un vai tas ir tas pats augstākais. To visu labi ir izpētījis Ivars. ES nolēmu samierināties ar savu nezināšanu un naivi priecājos par augstkalnu skaistumu.

Skardu lidosta kalnu ielenkumā. Pie pašas lidostas redzami smilšu kalni. Tas laikam ir tas smilšu tuksnesis, ko redzēju lidojot. Iekrāmējamies 3 minibusos un sākas iepazīšanās ar Skardu apkārtnes ievērojamākajām vietām.

Mēs esam Baltistanā, vienā no Pakistānas 4 lielajiem rajoniem un agrāk šo teritoriju sauca par Ziemeļu teritorijām, tad par Gilgit Baltistāna, tagad no 2009.g. - Baltistana. Šis rajons ir Kašmiras daļa un, Kašmiras teritorija ir sadalīta starp vairākām kaimiņvalstīm un, kā zināms, Baltistānai ilgi bija strīdīga robeža ar Indiju.

Skardu ir Baltistanas centrs, atrodas 2300 m virs jūras līmeņa. Kalnu zeme. Te sanāk kopā Karakoma grēda ar Hindukušu un Himalajiem, ziemeļos pieslēdzas Pamirs. Kalni, kalni, kalni. Pasaules augstākās virsotnes. Un tām pie kājām mēs kā puteklīši. Minibusi enerģiski rāpo augšā pa nogāzēm un lēkā pa ceļa bedrēm un akmeņiem.

Braucam skatīt Budas iegravējumu klintī. Līdz 14.gs. valdošā reliģija šajā teritorijā bija budisms. Tad ienāca musulmaņu sludinātāji un izplatījās islāms.

Manthal Budas kontūra klinti esot no 7.gs., kad te bija budistu klosteri un kalnos alās dzīvoja budistu mūki vientuļnieki. Klints bluķa vienā malā saglabājies uzraksts sanskritā.

Satpara ezers, dabiska ūdenskrātuve, kuras līmenis pacelts, uzbūvējot aizsprostu. No šejienes piegādā ūdeni Skardu ielejai. Skaisti koša ūdens krāsa. Dzeltējoši koki, daži no tiem ūdenī, tātad ūdenslīmenis ezerā pacēlies, nez vai tikai vakardienas lietus būtu tam par iemeslu. Ēstuvē pie sienas ievēroju fotogrāfiju, kurā ezerā redzama paliela sala. Tātad tā tagad zem ūdens. Te, vietējā ēstuvē ar skaistu skatu uz ezeru mums paredzēts ieturēt maltīti. Kamēr to gatavo, gremdējamies mierā, klusumā un saules staros. Kad apnīk gremdēties, eju pastaigā līdz lejāk esošajam skatupunktam. Atkarībā no vietas augstuma pie ezera un saules staru leņķa, ezers maina krāsu. Nu, ko lai saka – skaisti! Ļoti skaisti.

Iestiprinājušies braucam rāpties Skardu smilšu kāpās. Tiešām dīvains veidojums – starp kalnu grēdām milzīgs smilšu klajums, sapūsts kāpās. Kur te radies tik daudz smilšu? Nodrupa kalni un nobira no tiem? Indas upe sanesa un pēc tam vējš pastrādāja? Droši vien, ka tā. Gadījās pareizā vieta un pareizie vēji, un nu varam priecāties par šo neparasto skatu, tādu kā tuksnesi kalnos. Kā tuksneša sajūtu pastiprinātājs, te mētājas galvaskauss un daži kauli no radības, kas savā labākajā dzīvē varētu būt bijusi lapsa. Smiltis ir pelēkas, sajauktas ar lielākiem un mazākiem akmentiņiem, bet pauguri, kas atgādina tuksneša barhānus, saules staros savādi spīd.

Ir tā – Islamabadā atstājām savus jau pieradinātos divus autobusus. Pārliecinājušies, ka mēs tiešām esam aizlidojuši uz Skardu, šo divu autobusu šoferi varonīgi brauc dienu un nakti milzīgu ceļa gabalu pa Karakorum šoseju (Karakoram highway), līdz vietai, kur ceļš, pa kuru mēs kustamies no Skardu, pieslēdzas šai lielajai šosejai, lai mūs tur rīt ap pusdienas laiku sagaidītu un vizinātu tālāk. Tādēļ mums svarīgi pabraukt kādu gabalu uz priekšu un atrast naktsmītni tuvāk satikšanās vietai un negulēt Skardu kā bija paredzēts programmā. Un tā, nobraukuši no Skardu 20 km ar pēdējiem saules stariem esam nonākuši ļoooti skaistā vietā pie Kučura ezera. Karims mums te ir sarunājis naktsmītni, dārgāku un skaistāku nekā bija plānots Skardu.

Nezinu kā lai aprakstu šo ezeru, kalnus, sarkano ķīniešu stila paviljonu uz ūdens, viesu namiņus, kokus un krūmus, kas jau iekrāsojušies rudens krāsās. Viss tas spoguļojas ezera mierīgajā ūdenī. Miers un klusums. Kamēr paēdam vakariņas (par papildu samaksu, jo tās nebija plānā), ir jau pavisam tumšs un nu varu priecāties par lampu un laternu atspīdumiem ezerā.

8.oktobris

Esmu augšā jau labu laiku pirms saules. Vēsi. Noder siltais džemperis, bet kājās tikai sandales un kāju pirksti salst. Pagaidām apkārtne vēl krēslā, tad ielejā ielaužas pirmais saules stars un, lūk, kalna gals jau zeltainā krāsā. Tad vēl un vēl. Kamēr ēdam brokastis, nu jau visa ieleja saules apspīdēta. Mierīgajā ezera ūdenī koši spoguļojas majestātiskie Karakoruma kalni, apkārtējās mājas un mājiņas. Sarkanais ķīniešu stila paviljons gan vēl ēnā, tādēļ atspulgs tāds noslēpumains. Koki un krūmi košās rudens krāsās, zāle vēl zaļa, un rozes zied kā vasarā. „Šangrila” ir šīs vietas nosaukums. Diemžēl nenoskaidroju vai tam ir kāds tulkojums. Man, skatoties uz visu šo skaistumu, Šangrila sasaucas ar Šambalu – noslēpumaino pazemes brīnumzemi.

Šangrilu” esot izveidojis kāds Pakistānas armijas militārists – nopircis zemi ap ezeru un sācis veidot šo atpūtas iestādi. Izskatās, viņam bijusi laba gaume un viņš ļoti mīlējis rozes. Vienīgais neiederīgais objekts ir te nosēdinātā nelielā lidmašīna, kurā iekārtota kafejnīca. Tā sākotnēji esot bijusi Indijas armijas lidmašīna, kas kārtējā kara laikā iekritusi kādā purvā. Ar pakistāniešiem piemītošo pārākuma izjūtu mūsu varonis licis to izcelt, pārvest uz savu īpašumu un pielāgojis itin praktiskiem mērķiem. Apmēram tā: skatieties, mēs to spējam! Tagad jau esot miris, viņa iesākto turpinot dēls. Lai viņam veicas. Tagad šādi kompleksi ir vēl arī citās vietās Pakistānā un tajās „Šangrilās”, kur bijām, visur ziedēja rozes.

Turpinām garo braucienu pa Skardu ceļu, kas vijas caur Indas upes kanjonu un paver apbrīnojamu kalnu skatus gan augšup, gan lejup, kur pašā apakšā mutuļo Indas upe. Ceļš ir ļoti gleznains, Inda te laužas caur klintīm, lejā ūdens straume šaura, gāžas pāri akmeņiem. Līdz dienas vidum mums jātiek līdz satikšanās vietai ar mūsu diviem autobusiem, kas būs pieveikuši garo ceļu no Islamabadas.

Braucam ar foto pauzēm. No plašās ielejas sākumā, kur Inda bija izpletusies un izlocījusies starp pašas sanestajiem smilšu laukiem, te tā iespraukusies šaurā aizā. Apstājamies pirms tilta. Uzraksts vēsa – braukt tikai pa vienai mašīnai. Pirms mums pa tiltu aizlīgo grezni izrotāts smagais auto, pielādēts ar kartupeļu maisiem. Tilts zem tā smaguma redzami ieliecas. Gulzadē, mūsu gids un pavadonis, saka – Ķīniešu erzac tilts.

Ir jau arī citas iespējas tikt pāri upei. Lūk, pāri aizai pārstiepta trose un pie tās iekārta resna virve. Trosē karājas primitīva koka kaste. Cilvēks iesēžas kastē un velkoties aiz virves, „pārbrauc” pāri upei. Protams, ka mūsējiem arī tas jāizmēģina. Šādas ietaises ar labākām vai sliktākām kastēm no koka vai metāla, vēlāk pamanīju vēl vairākās vietās. Bija arī tikai divas troses un pāri varēja tikt pa vienu ejot, pie otras turoties.

Protams, netrūkst arī drošāku tiltu un tiltiņu. Vairāk gan tie izskatās pēc kājām gājēju tiltiem – iekārti trosēs, pārmesti pāri upei šaurākajās vietās. No daža pat grūti saskatīt kur tad tālāk aiziet kāda taka.

Ceļš šaurs, bet asfalts samērā labs, izņemot dažus posmus, kur bijuši nogruvumi vai notiek remontdarbi. Vienā vietā pamanīju šos remontdarbus – pilnīgs roku darbs. Vīri ar āmuriem skalda akmeņus, ber un izlīdzina šķembas uz ceļa. „Mehanizācija” ir viens liels metāla grābeklis uz diviem – viens vīrs velk aiz kāta, otrs aiz auklas, kas uzmesta grābekļa galvai. Tā pārvieto šķembu kaudzi. Te tomēr strādā vīri. Ziemeļindijā smagajos ceļu darbos daudzviet strādāja sievietes. Nespēju aizmirst tur pa autobusa logu redzētu mirkli – jauna skaista indiete košā sari ar rotām uz rokām, uz gurna piespiedusi zīdaini, uz galvas nes pannu ar akmeņiem. Aiznes, izber ceļa bedrē un nāk atpakaļ pēc nākošās. Citas, tikpat košos sari, akmeņus ar rokām, bez jebkādiem cimdiem, izlīdzina.

Ceļš ir skaists un kalni tik dažādi. Skarbas klintis un nobiru konusi. Vietām ielejā ļoti biezus sanesu slāņus upe nograuzusi, tagad tie slejas kā vertikālas sienas. Kur vien ir ūdens, aug koki un krūmi, un ja vien vieta kaut cik lēzena, cilvēki ierīkojuši terases. Man, līdzenumu cilvēkam, liekas apbrīnojama cilvēku spēja dzīvot faktiski virs bezdibeņa un cik gan daudz smaga darba te ieguldīts paaudžu paaudzēs, lai iekoptu kaut nelielu izmatojamas zemes pleķīti.

Kalnu ceļš, it kā saprotams. Mulsinoši ir mērogi! Otrs mūsu busiņš apstājies tepat pavisam netālu, bet uz kalnu fona jau izskatās niecīgs. Lielais smagais kravas auto, kas tikko kā pabrauca mums garām, pēc brīža jau izskatās kā maza bērnu rotaļlieta uz tievās ceļa svītriņas. Tad ko lai saka par mani pašu šo kalnu ielenkumā? Vai es vispār te esmu?

Mums pretī pa ceļu nāk kazu bariņš. Kad jādod ceļš, kazas bez jebkādas šaubīšanās pazūd lejā pa gandrīz vertikālo klints sienu.

Apstājamies vietā, ceļa ielokā, kur no klints gāžas strauts un ir pietiekami daudz vietas kur ceļiniekiem nolikt savus auto un atvilkt elpu. Te ir vairākas mājas, tiek celtas vēl. Ļoti iespaidīgas ir ceļmalas virtuves ar milzīgām plītīm, ko kurina no ielas puses. Uz tām lieli un mazāki katli un kannas. Paši saimnieki arī dzīvojas pa plīts virsmu, jādomā, to daļu, kas nesakarst. Neviens no mūsējiem nesadūšojas kaut ko nogaršot. Pērkam ūdeni un vēl šo to. Te jaunceļamā mājā ir arī puslīdz pieklājīgs WC. Visa ceļojuma garumā Gulzadē mūs cenšas vest uz pieklājīgām tualetēm tankštellēs vai viesnīcās.

Apstājamies, un no pirmā busa izbirušie mūsējie visi kā viens kaut ko cenšas fotografēt aizas pretējā krastā. Ko tādu? Tur, kailā vietā, gandrīz ar klinti saplūdušas, dažas nožēlojami mazas mājiņas. tālāk taciņa kā sīks diedziņš pa klints malu aizved līdz lieliem caurumiem klintī. Tās esot raktuves un vietējie kalnrači te atrodot dažādus pusdārgakmeņus, arī rubīnus. Te arī primitīvais tilts – pār aizu pārvilkta trose. Arī mums, turpat ceļmalā Šahzadē palīdz atrast melnā turmalīna gabaliņu ieslēgumus nokritušajos akmeņos, vizlas plāksnītes un kvarca kristāliņus. Juris zina stāstīt par kristālu veidošanos, to cietību un veidiem kā un kur tie veidojušies.

biežāk virs priekšējo kalnu grēdām, redzamas sniegotās augstkalnu virsotnes. Kā tādi sargi, kā vērotāji – šie baltie milži noraugās uz mums.

Saplīst mūsu trešais minibuss. Maija gan saka, ka šoferis esot laiku pa laikam uzvedies dīvaini un nav reaģējis uz kaut kādiem trokšņiem busā. Saspiežamies divos busos, trešais ar čemodāniem paliek uz ceļa, vīri mēģina kaut ko pielabot. Laikam izdodas, bet varbūt tādēļ, ka kļuvis vieglāks, buss sāk kustēties. Pamazām klinšu sienas it kā atkāpjas, upe kļūst platāka, mierīgāka, tuvojamies vietai, kur Inda savienojas ar savu pieteku – Gilgitu.

Plkst 15.30 Izbraucam uz KKH – Karakorum Highway, kas ir pasaulē augstākais starptautiskais kalnu ceļš, un tiekot dēvēts par astoto pasaules brīnumu. Tas savieno Islamabadu ar Kašgaru Ķīnā un daudzviet iet pa seno zīda ceļu. Pakistānas teritorijā ceļa garums ir 918 km. Ceļu sāka būvēt 1959.gadā un pabeidza 1979, bet satiksme visā ceļa garumā atklāta 1986.g., bet 2006.g. ar Ķīnu noslēgta vienošanās par ceļa uzturēšanu, modernizēšanu un paplašināšanu no 10 m līdz pat 30m.

Vislabāk par šo ceļu ir uzrakstījis Jānis Kreicbergs: „Karakoram Highway, kurš savienojās ar Skardu ceļu Āzijas varenāko kalnu grēdu krustcelēs – vietā, kur tiekas trīs augstākie planētas kalnu masīvi. Karakoruma lielceļš ir dižens cilvēces sasniegums. Dēvēts par 8. pasaules brīnumu un planētas skaistāko ceļu, tas vijas gar četrām augstākajām kalnu grēdām - Himalajiem, Karakoruma, Hindukuša un Pamira kalniem. 1300 km garajā posmā tas savieno Pakistānas galvaspilsētu ar seno Zīda ceļa pilsētu Kašgaru Ķīnā un sasniedz savu augstāko punktu uz Ķīnas-Pakistānas robežas - 4700 m augstās Khujarab Pass pārejas. Šis Ķīnas un Pakistānas valdību radītais inženierijas brīnums kļuvis par lielu soli uz priekšu cilvēces attīstībā. Tas atvēris durvis vietām vēl gandrīz viduslaikos dzīvojošiem kalnu iedzīvotājiem, kā arī mums, ceļotājiem, ļāvis ieskatīties vienā no Āzijas skaistākajiem kalnu reģioniem. Pēc ceļa uzbūvēšanas vietējiem vairs nebija jādodas bīstamās un garās kamieļu karavānu ekspedīcijās pāri sniegotajām kalnu pārejām, lai apmainītu preces un nodrošinātu iztiku. Tomēr cena, kas tika samaksāta par iespēju izrauties no viduslaikiem, bija barga. Vairāk kā 1000 strādnieki zaudēja dzīvības garajā ceļa radīšanas procesā, kurš aizsākās tālajā 1959. gadā, noslēdzās 20 gadus vēlāk un tikai 1986. gadā tika atklāts braukšanai. Tagad ceļotāji salīdzinoši komfortablos apstākļos var doties pa moderno Zīda ceļu, apjūsmojot ledāju mēles un daudzās vairāk kā 7000 m augstās, sniegotās virsotnes, tai skaitā 8125 m augsto Nanga Parbat, kas brīžiem pienāk pie paša Karakoram Highway malas. Kad uz ceļa, 2000 m augstumā virs jūras līmeņa priekšā paceļas ap 8000 m augsti, sniegiem klāti giganti, sirds satraukumā salecas. Nav daudz vietu, kur tādiem gigantiem var piekļūt tik tuvu un tik komfortablā veidā, nemērojot daudzas stundas pa kalnu takām. Skati ir vēl iespaidīgāki kā Everestā, kam relatīvais augstums no kalna bāzes līdz virsotnei ir jūtami zemāks. Šo vienkāršo kalnu ceļu patiesībā ir amizanti saukt par lielceļu jeb Highway, jo tā segums tikai vietām ir asfaltēts. Tiesa ķīnieši ir aktīvi ķērušies pie ceļa uzlabošanas darbiem, kurus plāno pabeigt jau 2012. gada nogalē. Grūti pateikt, kāds tas būs, kad darbi būs pabeigti, bet vismaz dotajā brīdī tas ļoti fotogēniski iekļaujas kalnu ainavās, īpaši, ja kadrā tiek kāds no pretimbraucošajiem, krāsainajiem kravas auto, kas šķiet neiztrūkstoša Pakistānas sastāvdaļa un ir viens no redzamākajiem simboliem. Šie krāsainie un košie kravas auto atgādina senlaicīgas leijerkastes uz riteņiem. Tie ir gan apgleznoti ar krāšņām krāsām, gan izdaiļoti ar kruzuļiem, spīguļiem, vējrādītājiem un lampiņām, savukārt koka durvis un kuzavu rotā grebumi. Šoferīši tajos iegulda visu savu sirdi, lai radītu savdabīgu šīs zemes mākslas izpausmes veidu. Jautājums tikai, cik ilgi šie burvīgie, bet knapi dzīvību dvesošie automobiļi vēl čāpos šajos kalnu ceļos un kad tos izkonkurēs Ķīnas modernie kravas auto, kuri jau šobrīd aiztraucas garām leijerkastēm kā zaķis bruņurupucim.

Te, pie Jaglot pilsētas mūs gaida mūsu varonīgie autobusi, kas pieveikuši apmēram 550 km, braucot dienu un nakti. Oficiāli šis attālums ir plānots 14 stundām. Jā, laikam šo Highway ar Eiropas bāņiem salīdzināt nevarēs. Pagriežamies uz ziemeļiem. Ceļš ir slikts, daudzviet asfalts izjaukts, citur it kā notiek ceļa remonts. Kratāmies un purināmies līdz nonākam Gilgit pilsētā, agrāk Gilgit-Baltistānas, tagad Baltistānas reģiona galvaspilsēta, 1500 m v.j.l. Baltistāna Pakistānai piederīga ir kopš 1949.gada, bet tās austrumu robeža vairakkārt tikusi mainīta. Gilgitai savā laikā bijusi liela nozīme budisma izplatīšanā pa Zīda ceļu. Tagad Gilgit izceļas ar sevišķi raibu nacionālo, reliģisko un etnisko sastāvu. Tādēļ te esot nemierīgi. Uz ielas redzu vairākus vīrus ar šautenēm. Un te nu nāk prātā daudzie prātojumi par mūsu, t.i. baltu it kā senajiem sakariem ar Baltistānu. Vai mūsu tālie senči no šejienes sākuši ceļu uz jūru, vai gluži otrādi, no Baltijas kaut kādā ceļā nonākuši Baltistānā? Plašs lauks pētījumiem un pieņēmumiem.

Gulzadē atnes mums siltu maizi. Īstajā laikā! Garšīgi. Jau krēslo. Pastaigājam pa galveno ielu, tirgu. Skatos uz cilvēkiem, te tiešām ļoti dažādi tipi. Esot arī zilacaini. No Gilgit līdz Karimbadai, kur nakšņosim, ir 112 km. Šis ir visnepatīkamākais ceļa posms – ir jau pavisam tumšs, ceļš ļoti slikts, buss lēkā pa bedrēm un akmeņiem, nevaru ne gulēt, ne sēdēt un tā gandrīz 4 stundas.

Beidzot viesnīca Karimbadā un ilgi gaidītās vakariņas.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais