Pakistānas dienasgrāmata

  • 19 min lasīšanai
  • 20 foto

2012.gada 3.- 4. oktobris

Tas brīdis ir pienācis, jādodas uz lidostu. Šodien sākas ceļojums uz Pakistānu. Pilns nosaukums „Āzijas varenāko kalnu un kultūru krustceles – Pakistāna”. Kur atkāpties nav, „plinti krūmos” arī vairs neiemetīsi. Atliek ļauties un paļauties. Kāpēc tādas izjūtas pēdējā brīdī? Tādēļ, ka ceļojumam pieteicos tūlīt, tikko kā parādījās pirmā informācija, neizlasījusi ceļojuma programmu, pilnīgā eiforijā un bara instinkta pārņemta – visi brauc. Ļoti īsā laikā Impro saorganizēja 3 grupas, visas pilnas. Vēlāk, kad parādījās izvērsta programma un pabiju Impro klubiņā par šo ceļojumu, sapratu, ka esmu pieteikusies gan ļoti skaistam, bet arī grūtam ceļojumam, diezin vai domātam dāmām manos gados. Vai vajadzētu atteikties? Vasarā drebinājos – kā nu būs, vai spēšu? . Pēc sapulces drebēšana tikai pastiprinājās, jo abi vadītāji tiešā tekstā pateica – ceļojums būs grūts gan fiziski gan emocionāli. Tā, lūk! Tad vēl tā pakošanās – ceļojuma sākumā, kad būsim lielajās pilsētās, gaidāms karsts laiks, augšā kalnos t0 var būt mīnusos. Jādomā arī par ēdamlietām – programmā paredzētas brokastis un vakariņas. Kas būs pa dienas vidu? Indijā un Indonēzijā iztikām ar augļiem, bet te būsim kalnos, vai būs iespējams iepirkt augļus tad, kad to gribēsim? Tā rezultātā mans čemodāns ir pilns un smagāks kā citas reizes un ir pilnīgi skaidrs, ka tur sabāzts arī daudz lieku mantu. Kā nu ir – ir! Tagad vairs tikai uz priekšu!!

Lidojam smuki. Līdz Stambulai 1807 km nepilnās 3 stundās un ar labām pusdienām, pēc tam gandrīz 4000 km līdz Islamabadai ar ēšanu 2 reizes 5 stundu laikā. Ir nakts, varētu pagulēt, bet man blakus gadījies jauns pakistānis, kam laikam bailes lidot – nemitīgi grozās un knosās. Aizmugurē sēdošā lielizmēra dāma nolēmusi laiku pa laikam izstaipīt kājas, paplašinot sev telpu uz mana krēsla rēķina. Tā nu es ne īsi sēdējusi, ne gulējusi, saņurcīta un samiegojusies, izrušinos no lidmašīnas, kaut kā tieku galā ar formalitātēm, priecīga sagaidu savu labāko draugu – čemodānu, kuram laimīgā kārtā nekas nav ne notrūcis, ne noplīsis un visi bariņā ejam ārā tikties ar mūs uzņemošās firmas pārstāvjiem. Ir redzēti sagaidītāju bari aiz barjeras ar uzrakstiem un bez tiem, bet tādu, pārsvarā gaišās drānās tērptu vīriešu baru aiz barjeras nav nācies redzēt nekur. Viņi tur vienkārši stāv un skatās. Nesaprotami, kas tie tādi un kāpēc viņu te ir tik daudz tik agrā rīta stundā? Mūs sagaida Karims, Gulzadē un vēl kādi mūs uzņemošās firmas pārstāvji. Karims būs mūsu pavadonis pirmajā ceļojuma posmā. Mēs tiekam sirsnīgi sveikti un izgreznoti ar smaržīgu ziedu vijām no sarkanām rozītēm. Iepakojamies divos nelielos autobusos, čemodāni uz jumta, (šoferim un viņa palīgam ir ko celt!) un lielais ceļojums var sākties. Braucam prom no Islamabadas, to neapskatījuši. Brokastis ceļmalas restorānā. Ceļš lielisks, 6 joslas, apstādījumi. Šis ir gabaliņš no senā Lielā ceļa Kabula – Kalkuta.

Pirmais apskates objekts - Rohtas forts, kas ticis uzcelts svarīgā sauszemes un ūdensceļa krustpunktā ceļā no Pešavāras uz Lahoru. Šer Šah Suri - tulkojumā „Tas, kurš uzveica tīģeri”, (1486.- 1545.g.) viens no Lielās Afganistānas valdniekiem, kas bija izveidojis impēriju no Pendžabas un Radžputas līdz Bengālijai, 1541.gadā sāka celt cietoksni, lai bloķētu Humajūna virzīšanos uz rietumiem. Nasir ad Din Humajun(1508.- 1556g.) – Lielo Mogulu (Mughal) dinastijas valdnieks.

Cietoksnis celts uz gandrīz 100m augsta pakalna, kur satek divas upes, tā platība 51000 m2 . Varēja uzņemt 300 tūkst. cilvēku. Ārējās sienas 10 – 18 m augstas, 10-13 m biezas, 12 vārti. Šaujamlūkas ierīkotas gan šaušanai, gan karsta piķa liešanai. Ārējie nocietinājumi un biezie mūri saglabājušies, kā liekas, pa visu perimetru. Cietokšņa teritorijā ēku maz, saglabājušies vairāki vārti.

Shah Chandwali vārti 13,3 m augsti, 8,2 m plati. Šah Čanvali bija meistars, kas būvēja šos vārtus, atteicās no samaksas, ticis nosaukts par svēto, apglabāts vārtu tuvumā un kaps saglabāts līdz mūsu dienām.

Dižais afgāņu valdnieks Šer Šah Suri nepiedzīvoja cietokšņa pabeigšanu. Viņš nomira 4 gadus pēc celtniecības uzsākšanas. Viņa impērijā sākās jukas un kari. 10 gadus pēc Šer Šah Suri nāves, izmantojot persiešu palīdzību, ieradās imperators Humajūns, un pabeidza celtniecību. Tāda, lūk, vēstures ironija.

Vēlāk cietoksnis zaudēja savu stratēģisko nozīmi un nākošie mogulu valdnieki cietoksni izmantoja garāmbraucot vai kā atpūtas vietu. Karadarbība te nav notikusi, un tas arī ir tas iemesls kādēļ cietokšņa nocietinājumi samērā labi saglabājušies. Tagad tas iekļauts pasaules mantojuma sarakstā kā izcils Centrālās un Dienvid Āzijas musulmaņu militārās arhitektūras paraugs.

Izstaigājam un izkāpaļājam saglabājušās celtnes un nocietinājumu sienas. Karsti! Interesanti – galvenajam tiesnesim vieta bijusi ierīkota speciālā ailē virs vārtiem. Lai visi viņu var redzēt un dzirdēt?

Raitis mums sagatavojis informāciju par Lielās Mogulu impērijas 6 valdniekiem:

Baburs valda 1520.-1530.g. Timura pēctecis pa tēva līniju un Čingizhana – pa mātes līniju. Mogulu dinastijas dibinātājs.

Hamajūns valda 1530.- 1540.g. un no 1555.-1556.g. Babura dēls. Maigs un cilvēcīgs. 1540.g. viņu gāž afgāņu valdnieks Šer Šah Suri, bet 1555.g. Hamajūns sakauj Šer Šah Suri un atgūst Deli sultanātu. Interesējas par astronomiju, būvē observatoriju. Pēc nāves sieva viņam liek uzcelt mauzoleju Deli.

Akbars 1556.- 1605.g. Apvieno Ziemeļindiju. Sāk izmantot ziloņus kara darbībā. Lieliska gume un talanti. Uzceļ Fatehpur Sikri pilsētu.

Indija 17.gs.

Džahangirs 1605.- 1627.g. Dabas un skaistuma mīlētājs. Veicināja mākslas un zinātnes attīstību. Lielisks gleznotājs Pieļāva arī citas reliģijas.

Šahdžhans 1627-1658.g. Mogulu arhitektūras zelta laikmets. Tadžmahals, Pērļu mošeja, Džahangira kapenes.

Aurangzebs 1658.- 1707.g. Šahdžhana dēls. Drūms, ortodoksāls sufists, ievieš stingru islāma režīmu,

aizliedz hinduismu. Nogalina brāļus, padzen un iesloga tēvu.

Braucam cauri Lahorai. Te, kā jau redzētās austrumu pilsētās – uz ielas atrodas viss, kas padzen un iesloga tēvu. auto (par tiem jāstāsta atsevišķi) līdz kazām un aitām. Vienīgi vistas nemaisās pa kājām, laikam pārāk dumjas, lai izvairītos no braucošiem riteņiem. Vistas visa ceļojuma garumā redzēju daudz un no tām lielā mērā arī pārtikām. Brokastīs parasti bija olas dažādos veidos – vēršacs, omlete ar dārzeņiem vai bez tiem, cieti vārītas olas, bet vakariņās vistas gaļas gabaliņi karija mērcē vai kā citādi, neiztrūkstoši, arī garšīgas zupiņas no tām pašām vistiņām. Bet ikdienā garāmbraucot pie vietējo ēstuvēm allaž kā svaigās gaļas glabātava – būrīši ar dzīvām vistām sakrauti cits uz cita un tik plakani, ka vista kājās piecelties nevar. Arī šīs „dzīvās gaļas” transports visai ekonomisks – redzēju pajūgu, kur vistas pārsegtas ar tīklu, ir arī ietilpīgāks veids – speciāli drāšu konteineri uz smagajām mašīnām – vistas sapakotas plakanos drāšu plauktos – piecelties nevar, izbāzušas galvas vai kājas pa drāšu starpām.

Mājas Lahoras priekšpilsētu dzīvojamos rajonos, cik var redzēt pa autobusa logu, celtas no sarkanīgiem ķieģeļiem, apjoztas ar ķieģeļu mūriem, logus gandrīz neredz. Diezgan drūms skats. Tad jau labāk tirdzniecības ielas, kur visu māju fasādes noklātas ar dažnedažādām reklāmām, pirmie stāvi atvēlēti tirdzniecībai un dažādu darbnīcu ierīkošanai. Raibumi un ņudzeklis. Par ielas tīrību nerunāsim. Satiksmē bez dažādiem auto, motocikliem un to hibrīdiem tuk-tuk veidā, piedalās arī visi vilkt spējīgie dzīvnieki – dažāda izmēra zirgi, mūļi un ēzeļi, dažādi vērši, pa kādam kamielim. Nav tikai ziloņu. Viss kustās, taurē, bet cits citam virsū neskrien.

Lahora ir otrā lielākā pilsēta Pakistānā.Sena pilsēta, iespējams, ka jau Ptolemejs to pieminējis savos rakstos. Leģenda vēsta, ka pilsēta savu nosaukumu ieguvusi no Rāmas dēla Lavas vārda un dibināta apmēram pirms 3000 gadiem. Vairakkārt nopostīta līdz 1524. gadā to ieņēma Babūrsun lika pamatus Mogolu impērijai.Akbāra laikā - no 1584. līdz 1598.gadam, Lahora bija Mogolu impērijas galvaspilsēta un islāma ietekmes centrs. Akbārs lika pamatus Lahoras fortam, kuru vēlāk paplašināja Akbāra dēls Džahangirsun mazdēls Šahs Džahans.

Pēc Mogolu impērijas pagrimuma no 1799. līdz 1849. gadam Lahora bija Sikhu impērijas galvaspilsēta, kad to ieņēma angļi, kuri valdīja Lahorā līdz Pakistānas nodibināšanai 1947. gadā.

Mūsu viesnīcai interesants nosaukums „Carlton Tower”. Carlton liek domāt par Kannām!!! Nav jau gan, bet nekas, viss kārtībā, numurs labs.

Drusku apkopjamies un traucamies tālāk, lai paspētu laikā uz robežas slēgšanas ceremoniju vienīgajā robežas pārejas punktā ar Indiju. Katru vakaru te notiek šī smieklīgā ceremonija ar traku soļošanu, kāju sišanu pret zemi, dusmīgu seju un dūres rādīšanu saviem vistuvākajiem kaimiņiem un tautas brāļiem. Īsts šovs ar labu humora piedevu.

I.Balode raksta: „Šis šovs ar lieliem panākumiem norisinās jau daudzus gadus un ir patiešām iespaidīgs. Uz to tiek tirgotas biļetes kā uz rokkoncertu un katrā robežas pusē ir sava režija. Indiešu patriotisms un pakistāņu patriotisms. Atlasīti vislabākie, visveiklākie, visizskatīgākie un visgarākie karavīri, kuri izpilda profesionālu horeogrāfu cienīgus deju soļus. Ar daža laba karavīra kājas pacēluma mākslu varētu lepoties pat profesionāla balerīna. Cilvēki brauc no malu mālam. Ap centrālo ceļu ir uzstādītas tribīnes kā futbola laukumā. Labajā pusē sēž vīrieši, kreisajā sievietes un bērni. Šovs sākas ar grandiozu, patosainu, patriotisku un uzvelkošu mūziku. Uz ceļa izskrien mazs baltbārdains večuks, vicinādams Pakistānas karogu, tam nopakaļ divi veselīgi pakistāņu jaunuļi , kreklos un cepurēs ar Pakistānas simboliku un sāk uzkurināt publiku. Mūzika pieaug spēkā un publika drīz sāk trakot. Publikas kurinātāji strādā veikli un pat es sevi dažbrīd pieķeru, ka esmu aizmirsusi baidīties.”

Mums izdodas apsēsties labās vietās un redzēt visu, kas te notiek. Ceremonija ilgst vairāk nekā stundu. Pakistānas pusē melnie vīri kā tādi milzīgi gaiļi izrādās kā vien var. Nebiju domājusi, ka var soļot tik dažādā veidā – ceļot taisnu kāju augšā gandrīz līdz galvai, soļojot tikai uz papēžiem, vai ar visu spēku sitot kāju pret zemi u.tml. rādot nedraudzīgus, niknus, bet komiskus skatienus Indijas virzienā, tādējādi simbolizējot sliktās abu valstu attiecības. Beidzot robežpunkta karogi lēni un svinīgi, dažādi mētājot karoga auklas galus, ir nolaisti un kājas augstu cilājot, svinīgi aiznesti, vārti aizvērti, tauta gana izklaigājusies „džila, džila, Pakistan!”, visi apmierināti un pacilāti sāk lēnam izklīst, fotografējas ar brašajiem robežas sargātājiem. Izrādās, šie puiši ir milzīga auguma. Blakus nostājusies vienam tādam lai nofotografētos, esmu viņam tikai drusku virs jostas vietas. Tad nu ir gan atlasīti! Indieši otrpus robežai likās daudz mazāki, tievāki un starp viņiem arī viena sieviete sardzē pie vārtiem.

Pirms vairākiem gadiem man gadījās šo ceremoniju skatīties no Indijas puses. Tur tribīnes lielākas un publikas bija krietni vairāk. Iespiesta pūlī, ne visu redzēju un ne visu sapratu. Šova horeogrāfija līdzīga. Šokējošākā abās pusēs ir šo vīru apbrīnojamā spēja uzcelt kāju tik augstu. Iznāk gandrīz kā vertikāls špagats.

Tomēr vēl arvien ļoti sliktas ir šo valstu kaimiņattiecības. Kad Indija uztaisīja atombumbu, Pakistāna esot paziņojusi – mums arī būs bumba, neskatoties uz to, ka katastrofāli nepietiek elektrības un daudz kā cita. Un bumba ir! Stāsta, ka pat dzelzceļa sliedes Pakistānā uzbūvētas par dažiem centimetriem platākas, lai tikai nebūtu kā Indijā.

Pirmās vakariņas Pakistānā. Garšīga vistas zupiņa ar iekultu olu, tālāk jau mute dabū just ēdiena asumu. Nobeigumā saldējums. Pēc garās dienas iet gulēt 9-os man liekas pats labums, vēl jo vairāk, ja rīt jāceļas jau 5-os. Un apmēram tā visas turpmākās dienas.

5.oktobris

Pēc brokastīm un pirms izbraukšanas ir drusku laiks apskatīt tuvāko viesnīcas apkārtni. Ielas pretējā pusē atrodas kāda no musulmaņu augstskolām ar aizslēģotiem logiem. Tālāk ēku komplekss, kas, kā lielas, pieder dzelzceļa kompānijai un tā teritorijā kāda ēka izskatās pēc kristiešu baznīcas. Pie skolas stāv divas savāda izskata automašīnas. Forma tāda ieapaļa kā lielai cisternai, bet ar aizbīdāmiem logiem un viscaur izgreznota ar dekoriem un košiem gleznojumiem. Vēlāk uz ielas redzēju šos veidojumus – tie ir autobusi, turklāt augstas klases un, kā liekas paredzēti tikai sievietēm.Tā nu es tos te nosaucu par skolas autobusiem.

Lahora - Nesagraujamā. Pendžabas paruna saka – kas nav redzējis Lahoru, tas vēl nav piedzimis.

Mēs tā kā būtu sataisījušies piedzimt no jauna un braucam skatīt šo seno galvaspilsētu.

Lahoras cietoksnis izveidots XII gs, bet XVI gs Akbara un Džahangira valdīšanas laikā Lahora ir Mogulu impērijas galvaspilsēta un galvenais islama reliģiskais centrs Ziemeļindijā. No tā laika te ir pašas ievērojamākās celtnes – mogulu arhitektūras etaloni. XIX gs. līdz britu ienākšani Lahora bija sikhu valsts galvaspilsēta un te apglabāti viņu slavenākie guru. Tagad Lahora ir Pendžabas pavalsts galvaspilsēta.

Pilsētas apbūvē varot saskatīt trīs daļas – mogulu, britu un jaunās Pakistānas daļa.

Šodien piektdiena, lūgšanu diena, kad katram kārtīgam musulmanim jāiet mošejā Allahu lūgt. Ņemot vērā balto cilvēku pasaulē izplatīto zākāšanos par musulmaņiem svētām lietām, mums sirsnīgi iesaka šajā laikā labāk pa ielām nevazāties. Ja nu kādam mēs atgādinām amerikāņus vai kādus citus sliktos baltos? Tādēļ vecpilsētu skatīsim rīta agrumā, kad tā vēl drusku miegaina un labsirdīga. Mūsu sievietes saģērbušās atbilstoši ieteikumam, dreskods – gari svārki, galvas ietītas šallēs un lakatos. Diemžēl viss pārāk raibs. No malas izskatāmies pēc čigānu tabora.

Esam ienākuši pa vieniem no 12 Lahoras cietokšņa vārtiem. Tālāk aiz labi kopta parka atrodas milzīgā Badšahi Masdžid mošeja. Pa citiem vārtiem izejam vecpilsētā. Vārtu tuvumā it kā vecpilsēta, bet savādi tīra, klusa un sakopta. Ieskatos labāk, tāds kā restorānu kvartāls – glītas, labas mājas, galdiņi uz ielas, apstādījumi. Raitis rāda māju, uz kuras jumta mums šovakar būs vakariņas. A ha, šī teritorija ir norobežota un tikai aiz metāla vārtiem sākas īstā vecpilsēta. Te viss kā austrumu vecpilsētā pienākas – kustība, darbošanās. Paceļu skatu uz augšu – tur milzums dažādu reklāmas plakātu, neitrūkstošie elektrības vadu mudžekļi, un transformatori vai ģeneratori. Ir agrs rīts un veikaliņi vēl slēgti, bet čakli strādā ēdināšanas iestādījumi – tiek vārīts un cepts un, protams, ieturētas brokastis. Kastes ar dažādām precēm un paunas nes gan ēzeīši gan cilvēki. Darbojas sen aizmirsts celtnis – ar vinču tiek vilktas apavu kastes mājas augšstāvu noliktavā. Cilvēki ar interesi mūs vēro, pietiek man uz kādu paskatīties un pasmaidīt, ka viss bars atplaukst smaidā. Labprāt ļaujas fotogrāfēties. Laipni un draudzīgi, nekādas uzbāzības. Raitis saka – jā, lieliska draudzīga attieksme, bet pietiks kādam uz ielas vai mošejā izkliegt kādu saukli pret baltajiem un viss var pārvērsties. Nekas nenotiek.

Esam nonākuši pie Wazir Khan mošejas. Mošeja celta 1634.-1635.g. ( ļoti ātri!?!) imperatora Šah Džahana laikā viņa ļoti gudrā ārsta Šeiham Hakim-iļam-uddin-Ansari vadībā. Viņam piešķirts goda nosaukums Vazir Han (vazir nozīmē ministrs) un pēc nāves mošeja nosaukta viņa vārdā. Ārsts bija gudrs arī saimnieciskās lietās un mošejas tuvumā ļāva uzbūvēt lielu pirti, bet apkārt mošejai pa perimetru ierīkot veikalus. Tā šie komercialie uzņēmumi palīdzēja uzturēt mošeju. Mošeja slavena ar fajansa flīzēm, sienu gleznojumiem un tiek dēvēta par dzimumzīmīti, pareizāk būtu skaistumpumpiņu Lahoras sejā.

Zem mošejas saglabāts svētā vīra Said Muhamed Ishak apbedījums no XII gs, kad viņš te ieradās no Irānas.

Mošeja ir patiešām neredzēti krāšņa. Te izmantotas gan jau pieminētās flīzes, gan mozaīka, freska, stuko un arābu dekors. Nav tukšu vietu, visas sienas klātas ar košiem skaistiem ornamentiem. Mošeja sastāv no 5 zālēm, visas atvērtas pret laukumu. Tās simbolizē 5 islāma pamata prakses. Tās ir: ticības apliecinājums, rituālā lūgšana, žēlastības nodoklis, Ramadāna gavēnis un Svētceļojums uz Meku. Pie mošejas darbojusies arī medresa. Pa labi, pie sienas laukuma malā redzamas 30 istabiņas studentiem, vēlāk te bijusi augstās mākslas skola, kur studē ornamentāciju. Te tiešām ir ko pētīt un studēt.

Man ļoti patika šī mošeja, grūti atrauties no skaistajiem sienu dekorējumiem.

Ejam tālāk pa vecpilsētas ieliņām. Rīsa tirgotāji izlikuši rīsa maisus – katrā maisā cita šķirne, rīsa graudi no samērā tumša līdz koši baltam tonim un graudu forma arī dažāda. Bet nedaudz tālāk stāv kāds sarkanmatains vīrs pie savas preces – lielos maisos sabērtiem smalki maltiem sarkanajiem pipariem, čilli vai kādām citām koši oranžām garšvielām. Viņa apmatojuma krāsa atbilst preces krāsai, varētu domāt, ka maļot to viņš tā noputējis un iekrāsojies, bet varbūt speciāli piekrāsojies atbilstoši preces krāsai! Vēlāk vēl šur tur pamanu arī citiem vīriem koši krāsotas bārdas vai matus.

Lielā Badšahi mošeja – imperatora mošeja celta Aurangzeba laikā 1673—1674.g. un tiek uzskatīta par vienu no pašiem nozīmīgākajiem Mogulu impērijas laika indo-islāma sakrālās kultūras pieminekļiem. Līdzīga 20 gadus agrāk celtajai Džama Masdžid mošejai Deli. Sarkans smilšakmens, balts marmors, trīs milzīgi kupoli. Šajā mošejā arī iemiesots nozīmīgais skaitlis 5 – te katrā pusē centrālajai daļai pa 5 zālēm jeb aivaniem. Mošejas iekštelpas dekorētas stukko tehnikā ar ziedu motīviem un kartušiem. Pamanīju arī dažas arkas ar skaitiem krāsainiem ornamentiem. Celtnes segtajā daļā pietiek vietas 5000 lūdzējiem. Laukumu apņem 150m garas sienas un tajā var ietilpināt 100 000 cilvēku. Interesanti, kad un cik bieži te pulcējas tāds skaits ticīgo? Laukuma centrā liels baseins apmazgāšanās rituālam. Mošejas sargs pievērš mūsu uzmanību tam, ka minareti laukuma stūros nav īsti vertikāli, bet nedaudz noliekti uz āru. Tas tā esot iecerēts, lai zemestrīces gadījumā minareti gāztos ārpus laukuma, ne uz lūdzēju galvām. Man liekas, ka te ir arī vēl vizuālais efekts – būvēt šķībi, lai no tālienes izskatītos taisni.

Kura pēc lieluma pasaulē ir šī mošeja tā arī netikām skaidrībā – var dažādi skaitīt, bet vienojāmies, ka ne tālāku par 6. vietu tā gan ieņem.

Vēl atliek izstaigāt Lahoras cietoksni, tad jau nozīmīgākais būs redzēts. Jau sākumā tika paziņots, ka Džahangira kapenes mums nevarēs parādīt. Kāpēc? Nesadzirdēju.

Tātad cietoksnis jeb forts šajā vietā stāv jau no XII gs. Daudzreiz iekārots un arī iekarots, jo atrodas stratēģiski svarīgā vietā, ceļu krustpunktā starp Persiju, Tibetu un Indiju.

Cietoksni pašreizējā izskatā sāka celt Akbara laikā, to turpināja Džahangirs un 1617.g. pabeidza ziemeļu daļu. Pēc tam līdz 1625.gadam tika izgreznotas cietokšņa sienas. Šah Džahans (Tadžmahala cēlājs) dzimis te, Citadelē un šī vieta viņam bijusi sevišķi mīļa. Viņa laikā cietoksnis no militāras būves pamazām pārvērties par pils kompleksu. Tiek uzbūvēta Spoguļu pils, Audienču zāle, Pērļu mošeja u.c. greznas telpas. Cietokšņa teritorijā esot bijušas 250 ēkas.

Pēc 240 gadu ilgās mogulu valdīšanas 85 gadus XIX gadsimtā te saimnieko sikhi, te ir Radžit Sinkha rezidence, bet pēc tam briti valda 94 gadus. Daudz kas gājis bojā, bet to, kas saglabāts, tagad palīdz sargāt UNESCO.

Cietoksnī ieejam caur grandiozajiem 1637.gadā celtajiem vārtiem „Almagiri Gate”. Uzkāpjam augstākajā daļā, Citadelē. Milzīga izmēra aka, esot 60 m dziļa. Ūdens esot ticis attīrīts laižot to caur magnētiskiem akmeņiem.

Šah Džahana laikā uzbūvē Šiš Mahal – Spoguļu pili, tās apdarē izmantots ievests balts marmors un tāds tolaik priekš Indijas eksotisks materiāls kā Aleppas stikls no Sīrijas. Neesot īsti noskaidrots kā gatavoti šie sfēriskie spīgulīši, kā klāts dzīvsudrabs. Bet skaisti vēl šodien! Jau tagad sienas un griesti spīguļo. Cik romantiski te varētu būt tumšā naktī sveču gaismā, varu tikai pasapņot. Kādā lielākā spogulītī pat varu saskatīt savu attēlu.

Sikhu valdīšanas laikā te esot bijusi ierīkota valsts vērtslietu glabātuve un 1849.g. ienākot briti te atrada ļoti daudz dārglietu, kas esot bijušas ievīstītas auduma gabalos un iesaiņotas samta maisiņos. Kāds lielisks ķēriens!!

Pērļu mošeja Moti Masdžid netālu no Almagiri vārtiem, neatceros, man šķiet, neredzēju. Imperatora rezidence esot atradusies pagraba stāvā, apgādāta ar asprātīgu ventilācijas sistēmu. Augšā telpas vēsajam ziemas periodam.

Par tirdzniecības ceļiem 13.gs.:

Купец с острова Киш в Персидском заливе говорил Саади: «Я хочу повезти в Китай персидскую пемзу, — я слышал, она там в высокой цене, а оттуда повезу китайский фарфор в Рим, римский шелк — в Индию, индийскую сталь — в Алеппо, алеппское стекло — в Йемен, а йеменские ткани — в Персию». Вот каковы масштабы мусульманской торговли XIII столетия.

Romantiski noskaņotais Šah Džahans atļaujas sev un palicējiem - mums par prieku 1633.g. uzbūvēt Naulakha paviljonu. Apdarē izmantots balts marmors ar dārgakmeņu un pusdārgakmeņu inkrustācijām izsmalcinātā zīmējumā. Tas ir graciozs atpūtas namiņš ar skatu uz Ravi upi un pilsētu. Tam laikam neparasts, skaisti izliekts jumts, logiem marmora plāksnē izkalti smalki režģi, kas jūtami veicina gaisa plūsmu. Te ir tik skaisti un svaigi! Tiesa, šī pasakainā namiņa celtniecība esot izmaksājusi arī pasakainu summu - 1,5 reizes lielāku nekā Badšahi mošejas celtniecība.

Ejam lejā. Vēl skats uz iespaidīgo izgreznoto cietokšņa sienu un lūk, tur jau spīd sikhu templis un guru Radžit Singha mauzolejs. Šis vīrs iekaroja Lahoru un izveidoja Sikhu impēriju, kas pastāvēja no 1799. līdz 1849.g., t.i., līdz britu ienākšanai. Pēc gandrīz 40 gadu ilgas valdīšanas Radžit Singhs 1839.gadā nomira un tika kremēts. Kremēšanas vietā viņa mazdēls lika uzcelt mauzoleju, kas tiek uzskatīts par sikhu arhitektūras paraugu. Pabeidza 1848.g. Programmā teikts, ka par nelielu samaksu durvju sargam varot tikt iekšā. Šodien laikam gadījies sevišķi principiāli noskaņots sargs, mūsu vietējiem gidiem neizdodas viņu ne pierunāt, ne piekukuļot. Iekšā netiekam. No ārpuses mauzolejs un templis apjozts ar mūri, virs tā dzeloņstiepļu rituļi. Uz kāpņu augšējā pakāpiena stāvēt nedrīkst, jo tur apakšā atrodoties viņu svētās grāmatas.

Ir pienācis pusdienas laiks un no 13-iem līdz 16-iem, t.i., lūgšanu laikā mums iesaka uzturēties viesnīcā. Nav slikti atlaisties mīkstā gultā diendusā.

Pa šo laiku Karims ir sagādājis augļus, katram 2 lielus dzeltenus mango un banānus. Nadīne, kas tā kā pa jokam pieprasīja sev mango 5 kg, tos arī dabū un tie nav nekādi joki.

Braucam skatīt Šalimar – mēness gaismas dārzu, kas ir Šah Džahana iecere un veltījums mīļotajai sievai Mumtaz Mahalai (vārds tulkojumā – galma greznums). Gandrīz tikai viena, 1641. gada laikā tie tika izveidoti. Dārzi izvietoti uz 3 terasēm ar paviljoniem, baseiniem, strūklakām un ūdenskritumiem. Vasaras atpūtas rezidence šaham. Izmantoti seno persiešu paradīzes dārzu iekārtošanas paņēmieni. No tiem izveidojās islāma dārzu kultūra. Dārziem vienmēr apkārt tika mūrēta siena. Visur ievērota simetrija un dalījums ar kanāliem 4 daļās, kas simbolizē 4 paradīzes upes. Persiešu dārzu aprakstos netika pieminētas strūklakas, šajā dārzā ir 410 strūklakas, ne visas vairs darbojas. Arī ūdens daudzums baseinos krietni samazināts. Taupība.

Augšējā terase bija paredzēta imperatora ģimenei, viņa mīļotajai sievai, vidējā terase – izpriecām. Te paviljons muzikantiem, baseina vidū saliņa dejotājām un īpaša vieta imperatora sēdeklim, kam aizmugurē pa balta marmora plāksnē kaltiem dekoratīviem izcilnīšiem esot burbuļojis mākslīgais ūdenskritums. Apakšējā, zemākajā daļā reizēm tika ielaista tauta un dalītas dāvanas, kad imperators uz ziloņa jāja augšup cauri šai dārza daļai.

Riet saule. Zeltaini atspīd ūdens baseini.

Mums šovakar vakariņas, kā solīts, īpašā vietā – tajā glītajā vecpilsētas daļā uz mājas jumta ar skatu uz Badšahi mošeju un cietokšņa Alamgiri vārtiem. Mājas pirmajos stāvos antikvariāts, piebāzts ar tiešām interesantām un vērtīgām lietām. Kāpjam pa ļoti šaurām vītņu kāpnēm uz 6.stāvu. Paveras tiešām lielisks skats uz izgaismoto mošeju un minaretiem, kas atrodas tepat blakus. Redzams, ka arī uz citu māju jumtiem iekārtoti restorāni. Mūsējais esot īsts pakistāniešu restorāns un mūs barošot ar tradicionālu pakistāniešu ēdienu. Bija dažādas gaļas un dārzeņi. Viss ļoti ļoti ass. Īsts piparu restorāns. Beigās, ugunsgrēka apdzēšanai mutē būtu derējis kāds augļu gabaliņš, bet nebija.

Vēlreiz ieejam dārzā starp mošeju un cietokšņa vārtiem. Miers, klusums, mēnesgaisma. Ļoti romantiski!

Viesnīcā mūs gaida brīnišķīgs mango! Ugunsgrēks apdzēsts! Lieliska diena un jauks tās noslēgums.

6. oktobris

Jāsamierinās ar agro celšanos. Šorīt 5-os. Neko darīt diena sākas 6-os ar saules lēktu un beidzas arī 6-os, kad saulīte noriet un ātri kļūst tumšs.

Šodien pārbrauciens uz Islamabadu 375 km. Pirms tam rīta agrumā vēl pastaigājamies pa britu laika Lahoras galveno ielu Molu. Braucēju vēl gandrīz nav, iela ļoti plata, apstādīta ar kokiem, šobrīd tukša, tikai tās malās vēl nav piecēlušies tie daži, kas te guļ bez jumta virs galvas.

Nu tie briti jeb angļi ir labi būvējuši. Respektablas lielas sabiedriskās celtnes aiz metāla kaltām sētām un zaļumu ieskautas. Tagad te augstākā tiesa. Mums saka, nedrīkst fotografēt, bet gandrīz visi jau esam paspējuši no stūra šo ēku nobildēt. Pasta ēka ar lielām krāsainām pastkastēm priekšplānā, iespaidīgs nacionālais muzejs. Tirdzniecības namus, veco tirgu un dažas citas celtnes ielas malā pakistānieši gan „izgreznojuši” ar savām reklāmām, plakātiem, vadu mudžekļiem un elektrības ražošanas ierīcēm otrā stāva līmenī. Britu celtos dzīvojamos namus gan neredzējām, tāpat kā jaunos Lahoras rajonus. Varu tikai mēģināt iedomāties kā dzīvo vismaz vidusšķiras lahorieši. Ārpilsētā pamanīju dažas skaistas villas.

Braucam pa līdzenumu, pareizāk upju cauraustu zemieni. Lauki un lauciņi, apstrādāti, novākti, dažādi. Šķērsojam vairākas upes, kas te, līdzenumā izvērsušās platumā. Tankštelle ar čipsiem, kolu, WC un mazu mošeju. To pamanīju tikai tad, kad ieraudzījusi ūdens krānus, gribēju mazgāt rokas, bet saņēmu aizrādījumu – tur iet nedrīkst. Tankštelli sargā noplukuša izskata vīrs, bet ar iespaidīgu šaujamo rokās. Te stāv vairākas greznās smagās automašīnas. Varu tikai apbrīnot izdomu un izpildījumu. Izskatās, ka parastais „gruzoviks” viss ir ielikts greznā apvalkā. Virs kabīnes milzīga konstrukcija kā tāds širmis, kā spārns slejas gaisā, izgreznots un apkarināts ar visādiem dekoriem. Iespējams, ka tā ir arī papildvieta pasažieriem vai kravai. Kravas kastes sāni no vienas vietas klāti ar košiem zīmējumiem. Motora priekšā gandrīz līdz zemei karājas dekoratīvas ķēdītes, pampera galos kā niedres gaisā slejas krāsaini stienīši. Vienam tādam brīnumam redzēju motora priekšā uz pampera ierīkotu tādu kā sēdvietu un tur tiešām sēdēja cilvēki. Sevišķi mani aizkustina tas kā apdarinātas kabīnes durvis – dažiem tās izskatās kā kokgriezumiem rotātas istabas durvis. Karims saka – tautas māksla. Katrs sevi cienošs pakistānis, ja ir spējis nopirkt auto, ved to uz mākslinieku darbnīcu izgreznot. Tas maksājot apmēram tikpat cik pati automašīna. Bet braukt ar negreznotu auto Pakistānā nav pieņemts. Visas mašīnas ir greznotas. Vecajām nedaudz noplukusi krāsa, bet jaunās spīd un laistās sevišķi košās krāsās. Un šajās greznajās kravas kastēs tiek krauta visai prozaiska krava, ko nu kurš dabū pārvadāšanai. Turklāt kravas ir milzīgas, tiek krautas krietni virs visiem bortiem un greznajām izbūvēm. Ļoti grezni ir arī tuk-tuki, pat traktoriem šis tas piekārts. Koši, krāsaini, priecīgi. Ieraugot šādu krāšņumu, noteikti gribas smaidīt! Liekas, ka savu dabisko izskatu saglabājušas tikai vieglās mašīnas un motocikli.

Nedzīvs lauks ar sāls pleķiem. Tā ap 11-iem nogriežamies no lielās šosejas. Esam pietuvojušies kalniem, te esot otras pasaulē lielākās Khewra sāls raktuves (laikam pirmās ir Veļičkas raktuves Polijā). To, ka te ir sāls, esot nejauši atklājuši Aleksandra Lielā zirgi, kas te nav dzēruši ūdeni, bet laizījuši zemi. Kopš tā laika pamazām ļaudis rakušies kalnā un tikuši pie tolaik pasakaini dārgā sāls. Ieguve notiek arī mūsdienās, 350 tūkst. tonnas gadā. Kalnā esot ierakušies 17 stāvu dziļumā, mūs ievedīs zem 5 stāva. Tas nav dziļi, un braukšana notiek ar grabošiem dārdošiem vagoniņiem.

Pazemes valstība ir krāšņi izgaismota. Te dažādi veidojumi no sāls ķieģeļiem, izgaismoti no iekšpuses, tie spīd dažādos toņos no dzelteni oranža līdz tumši sarkanam. Uz speciāla postamenta uzstatīts neliels lielgabals. Izrādās, angļi, lai atskaldītu sāli, šāvuši ar šo lielgabalu alas griestos un sienās. Tagad lielajā zālē vīri pamanījuši, ka no griestiem var atdalīties kāds gabals, pieslējuši kāpnes un dauza to nost. Mums svaigi suvenīri! Skaistākā ir pērļu ala, tiešam kā ala, kuras sienās un griestos mirdz sāls kristāliņi. Krāsainais izgaismojums to padara vēl krāšņāku. Vairākas telpas, kur izņemta sāls, izskatās kā istabas ar krāsainām sienām. Grīdas vietā sālsūdens, kurā negrimst iemestās pudeles. No griestiem, kur sūcas ūdens, veidojas balti sāls stalaktīti, tikai process notiekot daudz ātrāk nekā smilšakmens alās.

Sāls ir ļoti krāsains. Mums saka, ka sarkanos toņus dod dzelzs oksīda piejaukums iežos, rozā – magnijs, bet baltos veidojumus – soda (?). Lai nu kā, bet ir ļoti krāsaini un skaisti! Veļičkas raktuvēs tādu krāsu nav.

Atkal ārā, saulē. Tuvojamies Islamabadai. Pakistānas Monuments izskatās kā lotosa zieds ar 4 pusatvērtām ziedlapām, kas simbolizējot Pakistānas 4 lielās provinces un 3 mazākās teritorijas. Pakistānas valsts dibinātājs Muhameds Ali Jinnah un viņa māsa Mahtema Fatima Jinnah ir galvenie personāži, kas attēloti monumenta četru ziedlapu iekšpusē. Katrā no tām esot stāsts par Pakistānas vēsturē svarīgiem notikumiem, arī kāda raksturīga celtne vai dabas objekts. Šo to jau atpazīstu – Badšahi mošeju, Šalimar dārzus, Karakorum šoseju, gan vēl neesam redzējuši bet aizsprostu uz Indas arī neredzēsim. Blakus monumentam 4 resni granīta stabi – tie simbolizējot Pakistānas būtību. Tika teikts kaut kas par tīrību, skaidrību un tamlīdzīgām cēlām lietām. Blakus liels skatu laukums. No tā tālumā var saredzēt Faisela mošeju. To apskatīsim tuvāk.

Braucam pa galveno ielu cauri visai pilsētai. Islamabada ir pavisam jauna pilsēta, būvēta pēc regulāra plānojuma, sadalīta mikrorajonos, kam vidū sabiedriskais centrs. Faizela mošeja ir lielākā Dienvidāzijā un viena no lielākajām pasaulē. Projektējis turku arhitekts, uzcelta 1986.g. par King Faisal bin Abdul-Aziz no Saudi Arabia, naudu – 150 miljardi USD, simbolizē pravieša Muhameda telti. Celtniecības laikā ASV specdienesti satraukušies – vai tiešām tā būs mošeja? Varbūt raķešu palaišanas iekārta? Mošejas iekštelpā ietilpst 10 000, bet ārā vēl 95 000 cilvēku. Tāds daudzums gan tiek pulcināts tikai 2 reizes gadā. Skaisti, plaši, eleganti atturīgi. Sāk krēslot un iedegas apgaismojums. Tiesa, pati mošeja šodien nav koši izgaismota, bet svētku rotā tā izskatās iespaidīgi.

Viesnīcā mūs gaida bagātīgas vakariņas – divējādas gaļas un garšīga zivs. Desertā vairāki saldie ēdieni. Nu jau mana mute tā kā būtu samierinājusies ar aso garšvielu pārbagātību.

Bet rīt jāceļas jau 4-os!!!!



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais