Svētā zeme eklektiskās atmiņās

  • 7 min lasīšanai

Diena, kurā man pēkšņi iešāvās prātā ideja doties uz Izraēlu, ir arī diena, kurā pēc pāris gadu dzīves Londonā beidzot tiek nopirkta vienvirziena biļete atpakaļ uz Rīgu. Šis brauciens notika no 1.-8.novembrim, īsi pirms karadarbības atsākšanās Izraēlā tieši pēc ASV prezidenta vēlēšanām. Brauciens uz Izraēlu bija iecerēts jau sen, bet vairāku gadu garumā tika atcelts, līdz beidzot atradis savu vietu šīs dzīves dienas kārtībā. Atskatoties atpakaļ uz 8 pavadītajām dienām Svētajā zemē, secinu, ka viss notiek īstajā laikā.

APMEKLĒTĀS VIETAS

Tibērija, Haifa, Nācarete, Nāves jūra, Bētleme, Jeruzaleme, Nāves jūra, Masada, Netānija, Cēzareja, Telaviva, Jaffa. Katra šī vieta ir vesela apraksta vērta ar savu īpašu vēsturi un šodienas auru, tomēr īsumā atzīmēšu – atsevišķas dienas ir jāatvēl tikai svētvietu apmeklējumiem, stundām garajām rindām uz nozīmīgākajām baznīcām, bet pēc tam, lai pārslēgtos, atsevišķas dienas noteikti vajag atvēlēt tūristu parastajām izklaidēm – atveseļojošai peldei Nāves jūrā, izbraucienam ar laivu pa Galilejas ezeru, pastaigai pa promenādi un peldei jūrā kādā no piekrastes kūrortpilsētām, piemēram, Netānijā.

CILVĒKI

Pirmie spilgtie iespaidi cilvēkiem Izraēlā neliek sevi ilgi gaidīt. Ierodoties Ben Gurion lidostā 1.ceļojuma dienā, un gaidot sapulcējamies visu ceļotāju grupu, mēģinu ielidošanas zālē nopirkt ar 50 šeikeļu banknoti minerālūdeni dzērienu automātā par 8 šeikeļiem. Atlikumu (42 šeikeļus) automāts neizdod, tāpēc vēršos angliski pie kāda lidostas darbinieka, kurš, zinādams tikai ivritu, atrod turpat blakus angliski runājošu cilvēku tulkošanai. Atlikumu tā arī neizdodas atgūt, atmetu ar roku un aizmirstu. Taču pēc 10 minūtēm ivritā runājošais darbinieks mani satver aiz rokas otrā zāles galā un aizved acīmredzot pie automāta meistara, kurš atver lielu kasti, kur glīti sapakoti, atrodas šeikeļi dažādos daudzumos. Atkal jau tikai ivritā runājošais meistars precīzi un ar prieku saujā man noskaita 42 šeikeļus. Attopos pateikties tikai angliski. Iespējams, ka pa dienu sakrājušies citi neizdoti atlikumi, tomēr man tas tiek godprātīgi atdots. Salīdzinu ar dzīvošanas pieredzi centrālajā Londonā, kur sadzīvisku situāciju risināšanā nereti nācās sastapties ar snobisku un augstprātīgu vietējā personāla attieksmi, tikai tāpēc vien, ka nerunāju angliski ar londoniešu akcentu un starptautiska studenta statuss nav nekas cieņu izraisošs uz šķiru sabiedrības fona Apvienotajā Karalistē :)

Arī neskaitāmajos suvenīru veikalos sastopos ar laipnu, tomēr aktīvu tirgotāju cienīgu attieksmi. Ir atšķirība starp ebreju un arābu pārdevēju attieksmi. Arābi uzvedas nekaunīgi un uzbāzīgi, un tieši tāpēc Jeruzalemes Austrumu tirgū praktiski neko nepirku, jo negribas iesaistīties garās kaulēšanās diskusijās, kurās tirgotāji sāk izmantot 101 banālu paņēmienu, kā piesaistīt lētticīgu tūristu uzmanību. Kaut gan citiem tūristiem tieši tas ir azarts, nokaulēt suvenīru cenu no 20 dolāriem uz 5 dolāriem, pat, ja lieta nemaz nav vajadzīga... :)

Pateicoties tūrisma kompānijai no Latvijas, ir ļoti paveicies ar vietējo ebreju gidi, kura repatriējusies uz Izraēlu pirms 16 gadiem no Tomskas Krievijā un perfekti izprot tūristu intereses un vajadzības. Uzzinām daudz interesantas informācijas par sadzīvi Izraēlā, dienestu armijā, kur dienējis arī gides dēls un reliģisko svētku ietekmi uz ikdienu. Zinot ebrejus, kas pametuši Izraēlu reliģiozā spiediena dēļ, bija lietderīgi pārliecināties par šādu iespaidu pamatojumu uz vietas.

Tūristu grupā, ar kuru ceļoju, ir vairāki mācītāji un gandrīz visi pārējie ceļotāji pieder kādai draudzei, līdz ar to, apmeklējot svētvietas, kopējais garīguma un apgaismības līmenis ir ļoti augsts. Tādējādi šis ceļojums pilnīgi noteikti iekļaujas svētceļojuma kategorijā, nevis parastā dienvidu zemju ceļojuma jēdzienā ar virspusējām izklaidēm, sauļošanos pludmalēs, piedzīvojumu meklēšanu un bezmērķīgu naudas tērēšanu nevajadzīgās lietās.

SVĒTĀS ZEMES AURA

Kā vēlāk aptveru, mazāk aktīvam kristietim vai jebkuras citas ticības pārstāvim vai pat ateistam atrašanās svētvietās kopā ar apgarotām, ticīgām dvēselēm ir zelta vērtībā. Tas, kas notiek cilvēkā svētvietu apmeklējuma laikā, ir grūti aprakstāms un definējams. Ne velti dažiem ceļotājiem pēc Izraēlas apmeklējuma mainās visa dzīve... Iespējams, ka neapgaismotā dvēsele, gars, pats tiecas pievienoties citu sasniegtajai apgaismībai kolektīvās zemapziņas līmenī. Nemanāmi.

Klausoties kuluāros tūristu grupas mācītāju un ceļotāju sarunas par Bībeli, tās komentāriem un strīdīgajiem jautājumiem, atskāršu, ka atsevišķi dati, notikumi un tajos iesaistītās puses man nav zināmas, tomēr ar kādu t.s. 6.sajūtu uztveru šo diskusiju garīgās vibrācijas. Piepeši agrāk neizprasti Bībeles teksti un vārdi apziņā sāk iegūt pamatojumu un jēgu. Uzreiz. Acīmredzot tā ir Svētās zemes klātbūtnes ietekme uz cilvēka garīguma līmeni, kad atskārsme notiek bez iepriekšējas sagatavošanās, bet acumirklī, citādi to izskaidrot nav iespējams.

Ap Raudu mūri sajūtama īpatnēja enerģētika un aura, atrodoties tā tiešā tuvumā. Dienu iepriekš gide stāsta, ka citi cilvēki ir piedzīvojuši, ka zeme zem kājām un pati siena vibrē vai šūpojas. Ja to neuzzinātu iepriekš, tik un tā es teiktu tieši to pašu. Stāvot cieši pie pašas sienas, un dzirdot citu sieviešu čukstus skaitītās lūgšanas līdzās sajūtu, ka zem kājām šūpojas pamats - it kā atrastos uz kuģa klāja nelielas vētras laikā. To nevar nekādi racionāli izskaidrot. Apziņā iestājas pilnīgs vakuums, ir dzirdama tikai lūgšana. Un iespējamā Dieva atbilde uz to.

VIESNĪCA

4 **** viesnīcā „Jerusalem Gate” bezmaksas WI-FI pieejams tikai pagrabstāvā tirdzniecības centrā. Tāpēc vēlu vakarā ar portatīvo datoru pieslēdzos internetam sabiedriskā vietā, toties nemaksājot viesnīcai 15 dolārus dienā par WI-FI istabā. Iekārtojos tirdzniecības centrā uz sola pretī lielam Raudu mūra plakātam un drīz vien man blakus nosēžas smejošas 4 ebreju meitenes 13-15 g.v. Imitējot aktīvas lūgšanu pozas, skaļus šņukstus un krišanu ceļos pie Raudu mūra plakāta, viņas aizrautīgi līdz asarām skaļi smejas par savām izdarībām.

Vienlaikus, vērojot manu reakciju, aicina viņām pievienoties. Garām ejošie ultraortodoksālie ebreji izliekas nemanām savas svētvietas potenciālo zaimošanu. Viņas runā ar mani labā angļu valodā un jautā, no kurienes es esmu, un viņas atpazīst mana apģērba zīmolu, jo tas ir pirkts turpat Jeruzalemē. Viņas esot ebrejietes un dzīvojot tepat Jeruzalemē. Jautā, vai es arī esot ebrejiete, acīmredzot manu tumšo matu un iedeguma dēļ. Viņas ir ļoti formāli ģērbtas, pievilcīgas un magnētiskas, un pat skaļā uzvedība neļauj viņas salīdzināt ar skaļajām un pārtetovētajām britu pusaudzēm vēlos vakaros uz Oksfordstrītas Londonā, tas ir pilnīgs pretstats uzvedībā un manierēs.

Viesnīcas numura vannas istabā ievēroju uz spoguļa uzlīmētu uzaicinājumu pēc iespējas taupīt šampūnu un dvieļus, ievērojot ierobežotos saldūdens krājumus Izraēlā. Tiek norādīts, ka ik dienu bez vajadzības tiekot pārmazgāts milzīgs daudzums dvieļu... Tas atsauc atmiņā redzēto vienā no dārgākajām Londonas ****** viesnīcām SAVOY, kuras pagrabstāvā bija milzīga skolas sporta zāles izmēra veļas mazgātuve, kas strādāja 24/7 režīmā ar lielu personāla skaitu – valstis, kas necieš no ierobežotiem ūdens krājumiem, nekad nesapratīs tuksnešaino reģionu problēmas...

SABIEDRĪBA

Pastaigājoties pa Jeruzalemes un Tibērijas ielām, pārņem patīkams iespaids par reliģijas un tradīciju pozitīvo ietekmi uz vietējo sabiedrību, tās ārējo izskatu un uzvedību. Pēc masu garīga pagrimuma subkultūras atskatīšanās centrālajā Londonā pēdējos gados, kur daļa sabiedrības ārējā izskatā un uzvedībā nonākusi neapzinātā seksa kulta verdzībā, ko propagandē masu mediji& co, Izraēlā labs pārsvars sabiedrības ielās izskatās piedienīgi. Pārsvarā. Pusaudzes izskatās dabiskākas, un Rietumu propagandētā seksuālā tēla ekspluatācija reklāmās un sieviešu izskatā, ko piespiedu kārtā ik dienu nācies novērot „pasaules galvaspilsētā” Londonā, nav uzkrītoši pamanāma.

Patīkami nesastapt sabiedriskās vietās masveidā neglīti pārtetovētas un haotiski atklātas miesas, uzkrītoša mākslīgā skaistuma un bezgaumīgu apģērbu demonstrēšanu, kas tik ļoti nogurdināja acis diendienā Anglijā. Acīmredzot, reliģijas un tradīciju propagandētais ģimeniskums un vīrieša un sievietes lomu sadalījums te izdara nopietnu spiedienu uz potenciālu komerciālu mēģinājumu ielauzties ar citu subkultūru šajā zemē. Pat tūristu pārpildītās vietās nebija jāsastopas ar uzbāzīgām reklāmām vai citām izpausmes formām.

Nezinu, kā citās Izraēlas pilsētās, bet uzmācīga ubagošana kā, piemēram, Briseles autoostā, vai masveida noreibušu vai apreibinātu cilvēku esamība kā Camden Town Londonā katru nedēļas nogali, ceļojuma laikā netika manīta. Šī patiešām ir pavisam citāda zeme, kā jau Austrumos un arābu valstu tiešā tuvumā.

TELAVIVA

Telavivas modernās augstceltnes un jaunbūves, pretendējot uz debesskrāpju statusu, vietām atgādina dažus Toronto kvartālus Kanādā. Ja nebūtu pieticīgas betona bloku dzīvojamās mājas, tik augsta gaisa temperatūra un zilas debesis, uz mirkli šķistu, ka atrodos Ziemeļamerikā.

GRUPAS IESPAIDI

Pēdējā vakarā Netānijā viesnīcas terasē līdz pat vēlai pusnaktij grupas ceļotāji apmainās ar iespaidiem un katram ir savs unikāls izjūtu stāsts, kas ir tikpat spilgts kā šī reliģiozi kontrastainā zeme. Pārdzīvojumi ir dziļi, pat tiem, kas Izraēlā pabijuši jau vairākkārt. Visvairāk atmiņā aizķeras dažas grupas biedru atziņas. Kāds atzīstas, ka agrāk izjutis cieņu pret ebrejiem, bet tagad pēc Izraēlas apmeklējuma ebrejus mīlot.

Viens ceļabiedrs uzvedina uz domu, ka mūsdienās latvieši nenovērtē savu pēc Padomju Savienības sabrukuma atgūto dzimteni, aizmirsuši barikāžu vienotību. Ebreji un viņu bērni izlējuši savas asinis un joprojām gatavi izliet, cik vien nepieciešams, lai saglabātu savu sūri un grūti izcīnīto Svēto zemi, bet latviešu attieksme pret Latviju lielākoties ir sašķelta un pat vienaldzīga „viensētas sindroma” dēļ – masu emigrācijas jautājumā, patriotisma iztrūkumā un apātijā. Tāpēc ebreju kopienas vienotība un savstarpējā bezierunu izpalīdzība visās pasaules malās ir paraugs latviešiem, pat vispārējās globalizācijas graujošajā ietekmē uz nacionālo valstu pašsaglabāšanās instinktu.

BEN GURION LIDOSTA UN MĀJUPCEĻŠ

Tuvojoties lidostai, gide mums norāda, ka šajā lidostā ir 17 drošības sistēmas, no kurām pasažieriem lemts iepazīt vien 3-4.

Kādu no tām pamanu arī lidostas tualetē, kur lidostas darbiniece ik pa laikam pārbauda katru kabīni – acīmredzot, lai nodrošinātos pret spridzekļu izvietošanu, nevis tīrības pārbaudi.

Lidostā izeju garāko drošības un robežsardzes kontroli savā mūžā, t.i., sākot ar īsu interviju ar lidostas drošības dienesta pārstāvi, bagāžas skanēšanu, pēc tam reģistrāciju lidojumam un, pēc garas rindas izstāvēšanas, rokas bagāžas skanēšanu un visbeidzot atsevišķu pasu kontroli, kura iespiež pasē zīmogu ar izlidošanas datumu.

Ceļabiedriem par lielu prieku, rokas bagāžā ir atļauts praktiski neierobežots (virs 2 L) šķidrumu daudzums, un drošāk pat esot sapirktos dzērienus, eļļas u.c. pārvadāt rokas bagāžā nevis reģistrētajā.

Lidmašīna Ben Gurion lidostā paceļas gaisā gandrīz stundu vēlāk nekā paredzēts. Stjuartes stāsta, ka bija nepieciešams sagaidīt, lai norimst negaiss virs Rīgas un esam lidojuši gaisā pa izmainītu maršrutu, lai lidmašīna veiksmīgi nosēstos. Beigu beigās zem viegla rudenīga lietus izkāpju no lidmašīnas Rīgas lidostā.

Tik viegli un vienkārši notiek ceļš mājup, taču jau pēc dažām dienām pasaules masu medijos parādīsies ziņas par raķešu uzbrukumiem Gazai un Telavivai un nogalinātiem civiliedzīvotājiem, tajā skaitā arī bērniem. Konflikts ar jaunu sparu atsācies tikai dažas dienas pēc mūsu grupas aizbraukšanas.

Mierīgajā Rīgā ir grūti skatīties CNN ziņas ar reportāžām no Izraēlas, tāpat arī privātpersonu publicētie video ar raķetēm Telavivas debesīs portālā www.youtube.com liek sajust sāpīgu klātbūtnes efektu... Civiliedzīvotāju pieradums pie sirēnām Izraēlas pilsētās šķiet netaisns un cietsirdīgs, tomēr atliek tikai cerēt uz to labāko – ka reiz šim teritoriālajam konfliktam pienāks likumsakarīgs gals.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais