Negaidīti atklājumi Nītaurē
|
Jānis Freimanis
|
Jau labu laiku atpakaļ manās rokās nejauši nonāca savulaik Cēsu raj. Laikrakstā „Druva” publicētais Sigurda Rusmaņa raksts „Ceļojums pa Nītauri” (2 daļās). Tā kā pats dzīvoju tikai 15 km attālumā no šīs vietas un Nītaurei cauri esmu braucis tūkstošiem reižu, izlasot rakstu, ļoti ieinteresējos par bagātīgo kultūras mantojumu, ko iespējams apskatīt tepat līdzās.
Sena teika stāsta, ka šīs vietas tuvumā augusi egle, no kuras taurētājs vērojis apkārtni un ziņojis par ienaidnieka tuvošanos. Reiz viņš aizsnaudies un taure izslīdējusi no rokām. Atmodies ieraudzījis ienaidnieku jau pavisam tuvu, bet taures nav... Iekliedzies „Nicht taur”! Tā arī radies Nītaures nosaukums.
Nekad nedomāju, ka staigāšana pa kapiem varētu būt tik saistoša un interesanta, bet S. Rusmaņa raksts, kā kolosāls ceļvedis, mudināja ieraudzīt visu savām acīm. Un nebūt kapsētas nav tikai mūža mājas mirušajiem. Tās glabā milzīgu kultūras, mākslas un vēstures mantojumu.
Nītaures luterāņu kapsēta ir visbagātākā ar čuguna lējumiem bijušajā Cēsu rajonā. Metālu tehnoloģijas speciālists A. Anteins te saskaitījis 197 krustus, 12 solus, vienu čuguna mežģīņu žogu un četrus čuguna ķēžu žogus. Tiešām, metāla krustu kapsētā izteikti daudz. Un ne jau šādi tādi, bet cakaini, ar neparastiem galu nobeigumiem. Pats lielākais apmēram trīsmetrīgs, blakus baronu kapu kalniņam. Arī čuguna ķēdes visdažādākās – kantainas, ovālas, ar neparastiem dzelkšņiem.
Iespaidīgi likās baronu Fītinghofu apbedījumi ar milzīgām marmora kapu plāksnēm un iegravētu kroni kā dižciltības simbolu. Fītinghofi, saukti par Šēliem (vāciski: von Vietinghoff gennant Scheel), jeb Fītinghofi-Šēli ir sena vācbaltiešu dzimta, kas ieceļojusi Livonijā krusta karu laikā 14. gadsimtā un vēlāk izplatījusies arī Zviedrijā, Dānijā, Polijā, Vācijā un Krievijā. Dzimta cēlusies no Fītinghofas, kas mūsdienās atrodas Esenes pilsētas teritorijā Vestfālenē Vācijā.
Vidzemē Fītinghofu dzimtmuižas bija Alūksnes muiža (Marienburga), Lubānas muiža, Jumpravas muiža un Krapes muiža. Arī Mazsalacā esošā Valtenberģu muiža saistās ar baronu Fītinghofu vārdu. Mazsalacas pirmsākums meklējams ap 1861. gadu, kad Valtenberģu muižas īpašnieks Arnolds Fītinghofs zemniekiem te iznomāja pirmos apbūves gabalus un šajā vietā sākās pirmo namu celtniecība. Diemžēl neizdevās atrast informāciju, kas Nītaurē saistās ar šiem baroniem Fītinghofiem un kāpēc tie apbedīti tieši šeit, jo Nītaures muiža saistīta ar ģenerāļa, grāfa Vilhelma Fermora vārdu.
Ne mazāk interesants piemineklis Jāzepam Mitrim. Vienīgais tēlnieciskais piemineklis kapos ar cilvēka roku atveidojumu, tā autors tēlnieks Harijs Fišers. Pamācošs uzraksts uz kāda kapu pieminekļa – „Darbs, taupība un izglītība ved tautu pie labklājības”.
Interesanti atradumi ir arī citā, Nītaures pareizticīgo kapsētā. Šī vieta tiek dēvēta par Krievkalnu, kur gandrīz visi apbedīto vārdi un uzvārdi latviski. Jau pirms kapličas pie lielās egles pa labi nogriežas celiņš uz alkšņos ielenktajiem Vecajiem Nītaures kapiem, kur atrodas tēlnieka Klāva Veinbaha darinātais piemineklis apaļskulptūra dubultportrets vēl dzīvajam Arnoldam Ojāram Mitrim (1932) un viņa mirušajai mātei Alvīnei. Neredzētā veidā izkārtots uzraksts blakus esošajā Laiviņu apbedījuma vietā. Katrs uzvārda burts uz atsevišķas pamatnes.
Pirms daudziem gadiem rajona avīzes policijas hronikā izlasīju bēdīgi kuriozu sludinājumu, kas skanēja apmēram tā: „ No rīta Nītaures teritorijā atrasta alkohola reibumā nosalusī 85gadīgā Matrjona Deļikatnaja”. Lai piedod nelaiķe, bet toreiz nevarēju beigt uzjautrināties par šo vārda un uzvārda salikumu, kas bija palicis atmiņā visus šos gadus, kaut „kolorīto” personu nekad neesmu pazinis. Tad nu beidzot, staigājot pa pareizticigo kapiem, uzdūros arī Deļikatnajas kapa vietai.
Nemaz nezināju, ka Nītaurē ir arī padomju laika memoriāls – Nītaures brāļu kapi ar 974 apbedījumiem, no kuriem zināmi 743. Te gan visi uzraksti krievu valodā. Padomju laikā šādai vietai droši vien būtu metis līkumu, bet šodien bija visai interesanti paskatīties, kas palicis pāri no senās godības. Piemiņas vietā (0,6 ha) uzstādīti 929 no Sāremas dolomīta veidoti kubi ar slīpu stūri un zelta zvaigzni viducī.
Protams, Nītaurē nav tikai kapi. Interesants stāsts ir par pareizticīgo Kristus piedzimšanas baznīcu. Nītaure ir neliela apdzīvota vieta, bet pareizticīgo baznīca paliela. Valmierā turpretī baznīca tāda maziņa. Plāni esot samainīti, Valmierai domātā uzcelta Nītaurē. Abi dievnami tapuši gandrīz vienā laikā, abi celti no lieliem laukakmeņiem ar sarkano ķieģeļu stūriem un karnīzēm, abiem vienāds kupolu skaits. Tāpat abiem pa labi no ieejas ir plāksne ar celšanas gadiem, kuri Nītaurei ir attiecīgi 1873.-1877. Tās abas celtas tā sauktajā krievu bizantiešu stilā, kas ir viens no eklektisma paveidiem. Padomju gados Nītaures baznīcā bija graudu žāvētava. Atjaunotajā dievnamā pirmais dievkalpojums notika 1998. gadā.
Der uzkāpt arī Mergupes apskautajā Vaļņa kalnā, izstaigāt Nītaures dzirnavu sakopto teritoriju, bet īpaši neatlaidīgiem iesaku pameklēt tikai dažus kilometrus attālo Amatas upes izteku pie Kūkālīša ezera.
