Argentīnas iekarošana

  • 21 min lasīšanai
  • 62 foto
Pēc gandrīz vairāk kā gadu atpakaļ tapušā brauciena uz vienu no kosmopolītiskākajām Dienvidamerikas metropolēm - Argentīnu, nolēmu padalīties savos krāšņajos iespaidos par brauciena laikā uzkrātajām pozitīvajām un tanī pat laikā ne pārāk pozitīvajām emocijām. Gribētu sākt ar to, ka braucienu uz Argentīnu es neplānoju kādu veselu gadu vai pat pusgadu uz priekšu. Taisni otrādi, brauciens tapa absolūti negaidīti, es pat teiktu spontāni. Viss sākās ar to, ka vienā jaukā februāra dienā tika saņemts negaidīts zvans no Mendozas (Pilsēta Argentīnas rietumos), kur mūs negaidīti pārsteidza latviešu emigranta Viļņa Restberga un viņa sievas Gitas zvans. Tā, vārds pa vārdam runājot, Vilnis ieminējās vai negribot atbraukt ciemos uz Argentīnu, jo viņiem pašreiz ir viena no karstākajām vasarām (Argentīna atrodas dienvidu puslodē, kad viņiem ir vasara, tad mūsu platuma grādos valda ziema). Pēc mūsu telefonsarunas es nolēmu, ka nebūtu slikti aizbraukt ciemos uz Argentīnu, un sāku pamazām interesēties cik tas viss prieks maksā utt un, kas gribētu braukt ar mani kopā, jo vienam kaut kā galīgi negribējās braukt. Par brauciena ceļabiedru man pieteicās bērnības draugs Mārtiņš un ceļojums varēja sākties. Jāsaka gan, ka lielu lielo Paldies mēs esam pateicīgi Hardijam Madzulim no tūrismu aģentūras relaks tūre, kurš pats ir bijis vismaz 15x Argentīna un pirms brauciena mums deva daudz vērtīgu un izsmeļošu stāstu par to, kur un ko vajag redzēt un no kā vajag uzmanīties. Mūsu brauciens uz Argentīnu no Rīgas sastāvēja no trim daļām. 2007. gada 21. februārī plkst. 06.35 no Rīgas mēs devāmies uz Amsterdamu, pēc tam no Amsterdamas uz Madridi, kur 8h varējām pavadīt Madrides centrā un pašā vakarā no Madrides sākās ceļojuma grūtākais maršruts ar aviosabiedrības Aerolineas Argentinas lidmašīnu - Madride-Buenosairesa. Jāsaka godīgi, kad ieraugot to milzīgo trīsstāvīgo lidmašīnu es nodomāju, kā vispār tādu verķi var dabūt gaisā :) 22. februāra rītā, kad pēc Argentīnas laika bija pus septiņi no rīta mēs pēc vairāk nekās20h lidojuma nosēdāmies Argentīnas starptautiskajā lidostā Ezeize. Pirmās problēmas mums sagādāja jau pie pasu kontroles lodziņa, kur kundze neatpazina, kas tā tāda pa pasi un kas vispār ir tāda pa valsti "Lettonie" Paskaidrojot to, ka Latvija kopš 2004. gada ir ES dalībvalsts, kundzei netapa nekas skaidrāks. Skaidrāka tapa vienīgi vīrietim, kurš atrada, ka tāda valsts kā Latvija eksistē un iespieda mums pasēs zīmogu, ka varam uzturēties Argentīnā 3 mēnešus un vēl piebilda, ka par Latviju ir uzzinājis nevis no mūsu bāleliņu tukšajām un populistiskajām runām Briselē, bet gan pēc 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīra futbolā, kas notika Portugālē! Pēc veiksmīgās uzturēšanas atļaujas iegūšanas un koferu saņemšanas mūsu nākamais uzdevums bija sagaidīt latvieti Jāni Strelčūnu, kurš Buenosairesā dzīvo vairāk nekā 40 gadus. Kad Jānis stāvēja ar mazu Latvijas karodziņu rokās mēs sapratām, ka tas ir viņš un, ka tagad atliek tikai sagaidīt mūsu divus taksistus, kas mūs nogādās līdz pašam Buenosairesas centram, viesnīcai El Conquistador. Pa ceļam līdz viesnīcai, kas ilga apmēram 45 min mums jau pašā sākumā izveidojās lieliskas attiecības ar Jāni, kurš turpmākās 5 dienas apsolīja mūs izvadāt pa vietām, kas ir obligāti jāredz Buenosairesā. Iebraucot jau pašā Buenosairesas centrā mēs ar Mārtiņu bijām šokā, kā te cilvēki brauc ar mašīnām. Vājprāts un užas tas jau būtu kompliments šejienes autobraucējiem. Piemēram par plātāko ielu pasaulē 9. jūlija avēniju, cilvēki mierīgi var no 4 rindas taisīt labo vai kreiso pagriezienu kā rezultātā izraisot daudz avāriju situāciju! Kā mums paskaidroja Jānis tad šeit valdot princips, kas brauc tam galvenais, turklāt ceļu policisti uz ielām praktiski vispār nestāv! Jānis teica, ka atšķirībā no Latvijas šeit varot mierīgi 5dienas vakarā aizbraukt uz krogu izdzert 1 pudeli Argentīnas vīna un sēsties mašīnā un braukt mājās! Piebraucot pie viesnīcas mums taksisti nekaunīgi pajautāja par braucienu 100 peso un mēs kā naivie arī iedevām, lai gan tas jau ietilpa viesnīcas cenā :) Katrā ziņā tie abi džekiņi uzvārījās uz Austrumeiropas studentiņiem :) Kad bijām iekārtojušies viesnīcā mēs sākām plānot, ko mēs nākamajās 5 dienās darīsim Buenosairesā! Viens bija skaidrs , ka svētdien noteikti dosimies uz Velez stadionu, kur savā starpā tiksies viens no slavenākajiem argentīnas futbola klubiem River Plate pret Racing komandu, jāsaka, ka atmosfēru, kas valdīja stadionā aprakstīt ir neiespējami. Jau stundu pirms spēles gandrīz pus stadions no 60,000 vietām ir pārpildīts, fani visu spēles laiku stāv kājās, dzied dziesmas, tiek izvilti laukā milzīgie plakāti un baloni zilā un baltā krāsā, kas simbolizē Racing kluba krāsas atbalsta savu komandu ar saukļiem un dziesmām, nevis tā kā Latvijā, kur bariņš apdzērušos jauniešu pūš tās debīlās taurītes un pārdzertā jēgā kaut ko bļauj! Jāsaka, ka spēles laikā policija ar suņiem norobežo mājinieku komandas fanus no pretinieku komandas faniem ar lielu dzelzs žogu un pēc spēles pirmie no stadiona laukie iet pretinieku komandas fani un tikai pēc aptuveni vairāk, kā stundas no stadiona izlaiž laukā mājinieku līdzjutējus. Tas tiek darīts vienīgi drošības labad, jo kā mums skaidroja Jānis tad parasti pēc katras partijas ir vismaz viens līdz divi līķi. Arī lai tiktu stadionā iekšā vajadzēja iziet trīskāršu kontroli, kur policisti pārbaudīja vai nav kaut kas aizdomīgs! Man gandrīz vai atņēma fotoaparātu, bet par cik Jānis pateica, ka mēs nesam nekādi „atsaldētie” un, iedodot policistam 10 peso kukuli, fotoaparātu tomēr varēju ņemt līdzi! Otrajā dienā Buenosairesā jau no paša rīta mūs sagaidīja city bus autobuss un mēs devāmies 2h ekskursijā pa Buenosairesu. Kad iekāpām iekšā, tur jau sēdēja citi tūristi un mums vajadzēja nosaukt savu vārdu un pateikt no kurienes mēs esam. Pasakot, ka esam no Latvijas protams neviens atkal nezināja un sāka mums uzdot visādus stulbus jautājumus, beigās mēs ar mārtiņu sarunājā, lai citur nebūtu nekāds čakars teiksim, ka esam Russo, tad uzreiz viss būs skaidrs! Jāsaka godīgi, ka tas brauciens ar to city bus bija vairāk vai mazāk interesants, jo varēja iepazīt kā cilvēki dzīvo biezajos rajonos un kā dzīvo netālu no La Bokas rajona zem tiltiem. Kā mums paskaidroja gids, tad nakts laikā tur labāk nerādīties, jo aptīrīs tur vienā setā. Mēs bijām baigi pārsteigti par dzīvokļu cenām Argentīnā, jo labu 3istabu dzīvokli Recoleta rajonā, kas skaitās „pižonu” rajons tur varēja iegādāties par 80-100 tūkstošiem dolāru, citur centrā cenas bija tādas, ka pa 25-40 tūkstošiem var nopirkt sev jumtu virs galvas, atšķirībā no Latvijas, kur Maskačkā 1 istabu dzīvoklis ar sauso ateju jau maksā 30,000ls. Pēc city bus apmeklējuma mēs devāmies pastaigā pa Floridas ielu, kas Buenosairesā ir galvenā tūristu iela un kur var nopirkt visvisādus suvenīrus sākot ar Čegevaras krekliem, kas Argentīnā ir baigi populārs, jo ir dzimis Rosario, kas ir viena no lielākajām pilsētām Argentīnā, līdz pat visādām krūzītēm, ādas izstrādājumiem, futbola komandu krekliem u.c. štruntiem. Pēc Hardija ieteikuma mēs devāmies pusdienot uz Acapulco restorānu un jāsaka godīgi, ka porcijas bija tik lielas un garšīgas, ka tur pat knapi 2 cilvēki visu var apēst. Mēs katrs paņēmām īstu Argentīnas vidēji ceptu steiku ar frī kartupeļiem 2 svaigi spiestām apelsīnu sulām un samaksājām katrs kaut kur ap 30 peso, kas mūsu Ls būtu kaut kur 5,50. Nākamajā dienā mums ar Jāni bija norunāts, ka viņš mūs aizvedīs līdz Tigrei un izvadās ar kuģīti pa upi. Mēs satikāmies Belgrano stacijā un apmēram stundu braucām līdz tai vietai! Ārā valdīja baigais karstums kaut kur virs 30 grādiem, lai gan tanī pašā laikā Latvijā bija -30 :) Manuprāt, šis brauciens ar kuģīti ir obligāti jāiekļauj savā ekskursiju maršrutā, ja izdodas vairākas dienas uzkavēties Buenosairesā. Interesanti bija pavērot, kādas dāčas vietējie bija sacēluši pie tās upes, tur varēja ieraudzīt sākot no pilnīgākajiem šrotiem, līdz pat normālām fazendām, un Jānis zināja arī pastāstīt, ka vienā no mājām rezidence esot bijusi arī iepriekšējajam Argentīnas prezidentam. Katrā ziņā māja ar neko dižu neizcēlās, drīzāk pabraukājot pa Majoriem var ieraudzīt daudz iespaidīgās mājas, ko ir sabūvējuši tur importi no Krievijas! Vakarā, kad bijām atbraukuši no ekskursijas pa Tigras upi bijām tā pārguruši un pārdeguši saulē, ka citam nekam laika neatlika kā tikai aiziet vakariņas paēst kaut kur uz floridas ielas un pēc tam atpakaļ uz viesnīcu, jo jau nākamajā rītā mums ir paradzēts brauciens uz Mendozu pie Viļņa un viņa sievas Gitas! No rīta pieceļoties un viesnīcā paēdot bagātīgas brokastis un pie reizes pasmejoties par šķībacainajiem no uzlecošās saules zemes par to, ka cilvēki plus 30 grādos var uzvilkt melnu uzvalku un vēl plānu jaciņu, lai nesasaltu, plus pie rokas turot portatīvo datoru un ar otru roku, mēģinot sev uzlikt omleti un augļus. Pēc brokastīm un izrakstīšanās no viesnīcas mūs sagaidīja taksists Mario, kuram mūs vajadzēja aizvest līdz vietējai lidostai, un tagad jau mēs zinājām, ka viņš nekādu piķi no mums nedabūs, jo tas brauciens jau ietilpst cenā! Lidmašīna mums bija paredzēta kaut kur pēc 14.00 un lieki piebilst, ka tikai ap kādiem pus vieniem mēs izbraucām no lidostas, jo kā teica taksists, tad lidmašīnas vienmēr kavējās kā minimums par 1h. Tieši tā arī notika, lidmašīna kavējās par veselu stundu un Mendozā mūs sagaidīja Vilnis ar Gitu, lai pēc tam mūs abus ar Mārtiņu nogādātu savā blakus mājā, kas visu laiku stāv tukša pēc dēla pārcelšanās uz Buenosairesu. Kamēr nokļuvām mājā bija jau satumsis un atlika tikai laiks, lai izkrāmētu koferus un iedotu Latvijas labumus Viļņa ģimenei, Latvijas rupjmaizi, šprotes, melno balzāmu un Laimas končas, gluži identisku paciņu mēs bijām sarūpējuši arī Jānim. Kas man uzreiz iepatikās pie Viļņa bija tas, ka viņam dārzā auga nenormāli garšīgas vīnogas. Es uzreiz varu pateikt, ka tām vīnogām bija pavisam cita garša nekā tām, kuras mēs esam pieraduši pirkt Latvijā Rimčikā vai Maximā. Vilnis smejoties vēl teica, ka esot priecīgs, ka mēs atbraukuši viņam apēdīsim palikušās vīnogas un viņam nebūs jāpiepūlas tās novākt rudenī :) Pašā vakarā pēc Viļņa sievas maltītes, mēs pārrunājām situāciju kā cilvēki dzīvo Argentīnā un kā Latvijā. Pēc 2001. gada krīzes, kas bija Argentīnā, kad vietējā valdība centās pesso pielīdzināt dolāram un piedzīvoja finansiālo krahu un daudzi cilvēki zaudēja naudu, un valdība bija iesaldējusi daudzu cilvēku kontus, tagad cilvēki ir šausmīgi uzmanīgi un var pat teikt, ka Argentīnā dolāram ir daudz lielāka vērtība nekā pesso, jo var būt situācija, kad šodien tu esi karalis ar pesso, bet rītdien pēc kārtējās naudas devalvācijas tu pa to naudu nevari neko nopirkt! Otrajā rītā pieceļoties un izpeldoties baseinā mēs devāmies iepazīties ar Mendozas centru, kurā dzīvo samērā maz cilvēku pēc Argentīnas apmēriem pašā centrā kaut kur 1,2 miljoni, bet visā pilsētā ap 2 miljoniem. Jāsaka, ka pilsētu ieskauj Andu kalni un daudz vīnogu plantācijas, jo šī pilsēta ir slavena arī ar saviem Mendozas vīniem, kas ir viena no top precēm, ko Argentīna eksportē uz Eiropu. Pēc ceļojuma pa pilsētas centru nākamajā rītā mums bija tā unikālā iespēja braukt līdz pašai Čīles robežai cauri Andu kalniem. Skats un iespaidi bija ideāli, laukā kaut kur plus 35 grādi tevi no visām pusēm ieskauj Andu kalnu gleznainās ainavas un tu ar mašīnu dodies arvien augstāk un augstāk kalnos un ik pēc kādiem 25km ir vietējā žandarmērija, kas pārbauda dokumentus un pajautā uz kurieni braucam utt. Braucot arvien augstāk un augstāk kalnos baigi mainās atmosfēras spiediens un aizbraucot jau līdz galamērķim līdz tādai nelielai pilsētiņai San Rafael gaisa temperatūra jau bija tikai kaut kādi 17 grādi, jo mēs jau atradāmies vairāk kā 3000m augstumā. Es patiešām apbrīnoju tos cilvēkus, kas visu mūžu ir nodzīvojuši tādā vidē, jo elpot bija samērā pagrūti un tas retinātais gaiss un stiprais vējš dara savu! Uzkāpjot tādā nelielā pauguriņā un paveroties visapkārt Tu saproti cik tu esi bezspēcīgs, ja notiek kaut kāda dabas kataklizma, tad tev nepalīdz nekādi mobilie telefoni, ne e-pasti ne vairs kādi GPRSi. Kā mums teica Vilnis tad ziemā, esot daudz gadījumi, kad vietējās smagās mašīnas kas preces ved no Čīles galvaspilsētas Santjāgo uz Argentīnu vai Brazīliju bieži vien nedēļām stāv kalnos, jo sniegs ir aizputināts tiktāl, ka vispār vairs nevar redzēt neko, kur ir ceļš un kur ir aiza tādos gadījumos ar mašīnu var braukt tikai vai nu pilnīgi bezatbildīgs cilvēks vai pilnīgs idiots. Pa ceļam uz Viļņa mājām bijām piestājuši, lai apskatītos Andu kalnu augstāko virsotni Akonkagvu, kur bieži brauca viens no mūsu slavenākajiem alpīnistiem nu jau nelaiķis Teodors Ķirsis ar savu kompāniju. Pašā vakarā mums bija tikšanās ar Viļņa un Gitas bērniem un mazbērniem. Lai arī, dzīvojot svešumā vairāk nekā 40 gadus, Vilnis un Gita perfekti runā Latviski, viņu bērni bērnībā arī esot runājuši un esot mācīti runāt Latviski, taču kopš sāka iet skolā tā viss ir aizmirsies un tagad vecāki ar bērniem runā tikai Spāniski, lai gan viņi saprot daudz vārdus Latviski, runāt tomēr nerunā. Pavadījuši Mendozā 5dienas mēs devāmies atpakaļ uz Buenosairesu, lai pēc tam dotos uz El Calafati, kas ir Argentīnas pašos dienvidos. No Mendozas pa taisno lidmašīnas uz šo vietu neiet un tā tas ir katrā pilsētā, lai nokļūtu ar lidmašīnu no vienas vietas uz otru katru reizi ir jāatgriežas Buenosairesā! Atgriežoties Buenosairesā mēs nemaz nenojautām kādi piedzīvojumu mūs sagaidīs turpmākās 24 stundas. Sākās ar to, ka mūsu lidmašīnai izlidošana uz Calafati bija aizkavējusies par 2 stundām. Mēs jau tā bijām gaidījuši kādas 3h lidmašīnu un mums paziņo, ka vēl jāgaida 2h nolēmām nu ok aiziesim paēst, jo ēšana ir riktīgi pa lēto, normāli paēduši, mēs gājām atpakaļ uz izeju, kur vajadzētu atiet mūsu lidmašīnai, bet par brīnumu tur nebija neviena cilvēka. Aizgājām pajautāt vietējam informātiķim, kas par lietu, bet viņš neko nesaprot, turklāt vēl nejēdz Angļu valodu tikai mums kaut ko pasaka, ka vēl 2h, to frāzi 2h viņš saka visiem, kas viņam kaut ko jautā. Mēs atkal nolēmām nu ok aiziesim paņemsim internetu uz 1h un aizsūtīsim uz mājām ziņas, ka ar mums viss ir ok utt, tā aizsūtot īsziņas un pasēžot tādā saitā kā draugs el vē mēs kaut ko dzirdējām, kā informators kaut ko spāņu valodā nosauc un beigās pieminēja vārdu Calafate, mēs domājām nu ok, laikam saka to, ka pēc 1h aties lidene uz Calafati. Mums bija tāda nelāga sajūta, ka labāk vajag aiziet un pajautāt, kas notiek! Monitora bija rakstīts ka sākās iekāpšana uz Calafates reisu un mēs gājām uz 9 geitu, lai dotos uz Calafati, taču pie 9 geita mums pateica sieviete, ka „your plane is gone” tajā brīdī man gandrīz vai sirds apstājās, jo nezināju ko darīt, mums pateica, ka ir jāiet stāvēt rindā, lai varētu dabūt atļauju, ka pa nakti varam palikt Buenosairesas centrā kaut kādā viesnīcā!!! Stāvēt mēs dabūjām kaut kādas 3h jo bija baigi daudz cilvēku, kas bija nokavējuši lideni, un pašā sākuma stāvot rindā no mūsu mutēm varēja saklausīt ļoti sulīgus mātes vārdus krievu valodā, jo situācija bija bezcerīga! Mēs esam otrā pasaules malā, visi mūsu koferi ir projām nezināmā lidmašīnā, neviens nerunā angliski turklāt ir jau vēls un mēs nezinām, kur nakšņosim! Tad mēs visu laiku rēcām par to kā Toms Henks tusējās lidostā kā viņš dzīvoja utt. Beigu beigās dabūjām atļauju, ka varam palikt viesnīcā un devāmies atpakaļ uz Buenosairesas centru. Otrajā rītā mūs atveda uz lidostu un sākās tas pats lidmašīna kavējās par 2,5h tad par vēl 1,5h un es jau smiedamies Mārtiņam teicu, ka vajag aiziet pasēdēt draugos :) iekāpjot lidmašīnā mums vēl paziņoja, ka mēs tagad lidosim nevis uz Calafati, bet gan uz Ušuavu un tikai pēc tam uz Calafati, taču pēc 3,5h lidojuma mēs tomēr veiksmīgi nonācām galapunktā, kur mūs sagaidīja simpātiska sieviete no vienas aģentūras, kas nodarbojās ar ekskursiju vešanu uz Perito Moreno ledājiem. Atlika tikai tāds sīkums, ka mēģināt lidostā atrast čemodānus, kas bija atnākuši vakardien, kad tas izdevās tad jau varējām doties uz mūsu viesnīcu Auto Calafate, kur skats, pa viesnīcas logu bija vienkārši fantastisks, visapkārt plaši lauki, neapdzīvota un cilvēku neskarta daba. Šo mazo pilsētiņu ieskauj sniegotu kalnu virsotnes un savu nosaukumu tā ieguvusi no Patagonijas krūma un tā kalpo kā vārti uz Lēdāju nacionālo parku, jā tā ir Patagonija, kur ir samērā vēss laiks, kaut kur ap plus 15 un vietējā pilsētiņā cenas ir daudz daudz dārgākas nekā Buenosairesā, jo vietējie zina, ka cilvēki brauc uz šejieni tērēt naudu. Kas mums likās interesanti, tad pilsētā, kurā dzīvo tikai 30,000 iedzīvotāju ir vairāk kā tūkstoš viesnīcu. Nākamajā rītā mēs devāmies apskatīties slaveno Perito Moreno ledāju, kas tāpat, kā Iguazu ūdenskritumi ir iekļauts UNESCO pasaules dabas aizsargājamo objektu sarakstos. Ledājs paceļas 50m virs ūdens līmeņa un atdala divus ezerus, kuru līmeņu starpība reizēm sasniedz 25m. Par 60 peso mes nopirkām biļeti, lai varētu ar kuģīti tuvāk piebraukt un apskatīties ledājus, jāsaka, ka tas ir tiešām tā vērts, jo otru tādu skatu mūžā var nepiedzīvot, es pat teiktu, ka tie ledāji ir kaut kas no Antarktīdas Argentīnas versijā! Pabijuši Calafatē nepilnas 2,5 dienas mūsu secinājumi bija, ka tā ir Argentīnas mērogiem ļoti dārga pilsēta un, ka vienīgais, ko te var apskatīties ir ledāji, lai gan ledu un sniegu mēs varam redzēt arī pie mums Latvijā :) Mūsu nākamā pieturvieta bija Iguazu ūdenskritumi un sākās mūsu jau ierastais brauciens no Calafates uz Buenosairesu un pēc tam uz Iguazu. Atpakaļceļā no Calafates mums lidmašīnā patrāpījās debili dāņi, kas bija apdzērušies un viņu sievietes uzmācās stjuartam un taisīja pilnīgu bardaku lidmašīnā. Kā jau ierasts mūsu lidmašīna uz Iguazu atkal kavējās par vairākām stundām un, rēķinot cik stundas mēs esam pavadījuši beztolkā lidostās sanāca, ka gandrīz vai vesela diena. Laiku īsinot mēs izlasījām līdzpaņemtās grāmatas uz uzspēlējam studentu zolīti. Kad ieradāmies Iguazu mūs sagaidīja nu jau kārtējais pārsteigums no aviokompānijas Aerolineas Argentinas, kas bija mūsu koferus aizvedušas uz kaut kurieni tikai ne uz Iguazu. Gaiss te ir tāds kādu varam iedomāties kāds ir tropos – sutīgs. Temperatūras stabiņš pa dienu visu laiku turējās no plus 40 līdz plus 46, naktīs bija ap 30, viesnīcā logu negribējām taisīt vaļā, jo no subtropu mežiem var ielidot visādi bodiji :) Runājot par somām, mūs mierināja, ka tās jau KAUT KAD atnāks, tikai neviens nezin, kad. Lieki piebilst, ka mēs atbraucām, tikai ar to, kas mums bija mugurā 1 šortiem t-kreklā un botās. Iekārtojušies diezgan omulīgajā un patīkamajā viesnīcā Esturion Hotel, kā arī izgāzuši visas dusmas uz vietējo aviokompāniju, mēs devāmies gulēt ar cerību, ka rīt no rīta ar agro reisu mūsu mantām ir jābūt atvestām, taču cerība, ka tās tiks atvestas bija ļoti, ļoti niecīgas, es pēc dabas, būdams baigais pesimists teicu, ja mantas būs atvestas, tad vakarā 40 grādu temperatūrā pie baseina vajadzēs aiziet izdzert polšu uz bēdām par mantām un par El Calafates nokavēto reisu. Nākamajā rītā noskalojoties aukstā dušā un paēdot brokastis mēs tomēr intereses pēc pajautājām vai gadījumā nav uzradušās mūsu mantas uz ko viesnīcas administrācijas pārstāvis teica, ka nē diemžēl nekas nav atnācis, taču man kaut kā gribējās aiziet un pārbaudīt to mantu kaudzi, mēs sarunājām, ka mūs ielaiž un tur priekšā gulēja mūsu koferi, es nezinu vai nu tas viesnīcas zellis bija pilnīgs nemākulis vai arī viņš nesaprata ko mēs prasām viņam, jo argentīnieši angliski nerunā principa pēc. Dabūjuši beidzot mūsu koferus un uzvilkuši iešļūcenes un šortus, mēs devāmies lejā uz viesnīcas vestibilu, lai dotos uz Iguazu galveno tūristu objektu Iguazu ūdenskritumiem, ko aplūkosim no Argentīnas puses. Viesnīcas vestibilā mūs sagaidīja baigi foršā gide un vēl viens gados jeņķu pāris, kas izrādījās arī diezgan sakarīgs, lai arī cik nievājoši visu ceļojuma laiku mēs bijām izteikušies par amerikāņu ģimenēm un viņu kultūru. Piebraucot pie pašas parka teritorijas mūs brīdināja, ka vajag potēties pret visādiem insektiem utt, taču mums tas likās bezjēdzīgi un beigu beigās bija arī taisnība, jo tie kukaiņi, kas rāpoja pa ķermeni bija nekas salīdzinot ar mūsu pašu aklajiem un odiem Latvijā īstā siena kasīšanas laikā. Kā vienmēr ar debīlismu izcēlās šķībacainie, kas 45 grādos staigāja melnās uzvalka biksēs un jakā vienā rokā turot kameru, otrā rokā digitālo fočiku. Ja godīgi es šaubos vai viņi kaut ko atcerēsies ar paša acīm no redzētā! Šie Iguazu ūdenskritumi tāpat kā ledāji ir iekļauti UNESCO pasaules dabas pieminekļu mantojumā. No Argentīnas puses pie pašiem ūdenskritumiem robežojas trīs valstis – Paragvaja, Brazīlija un Argentīna. Pašā sākumā mēs ar mazu vilcieniņu tikām nogādāti līdz vietai, kur ar kājām ir jāiet apmēram 10-15 min līdz vienam no iespaidīgākajiem ūdenskritumiem – Velna rīklei. Ieraugot ūdenskritumu, uzreiz var sajust to dabas spēku un krāšņumu.Pie šī ūdenskrituma dzīvo apmēram vairāk kā 100 sugu tauriņu šķirņu, kas nepārtraukti lidinās apkārt. Pašā parkā ir apmēram pāri pa 270 ūdenskritumiem, un to izstaigājot krustām šķērsām ir jārēķinās ar diezgan ilgu laiku, pie kam gaiss ir nenormāli tveicīgs, elpot tikpat kā nav ko, gaisa temperatūra visu laiku bija plus 40 līdz plus 46 grādi. Mēs jau iepriekš paredzējuši, ka būs baigais karstums paņēmām līdzi katrs 2l ūdens pudeli, taču diemžēl, tās tika idzertas nepilnā pus otrā stundā! Tomēr pats galvenais notikums bija paildus pa 90 peso brauciens ar kuģīti maksimāli tuvu ūdenskritumiem! Brauciena laikā man šķita, ka ar tā kutera vadītāju sacensties var tikai mūsu pašu maršutnieki, lieki piebilst, ka vadītājam tāds vārds kā bailes vispār nepastāvēja, jo dragāts tika pa viļņiem, zem pašiem ūdenskritumiem apakšā, lai gan no vienas puses tas bija ok, jo ar ūdens šļakatām varēja baigi labi remdēt slāpes no tveicīgā laika! Pēc brauciena, kas ilga apmēram 30min visi pasažieri izkāpa laukā pilnīgi slapji un mans ceļabiedrs konstatēja, ka ir pazaudējis pulksteni. Atvilkuši nedaudz elpu un pieraduši jau pie sutīgā gaisa mūs visus sasēdināja tādā kā gazikā un veda ekskursijā pa īstiem džungļiem. Ja godīgi tad no brauciena pa džungļiem biju gaidījis kaut ko labāku un interesantāku, tas bija parasts brauciens pa meža ceļu, kur gids tikai pastāstīja, kādi zvēri te dzīvo un kādi eksotiski augi un koki aug. Ok tie bija mūžameži, bet nu no organizētājiem biju cerējis sagaidīt lielāku atraktivitāti un lielākus piedzīvojumus! Ar šo braucienu tad arī noslēdzās mūsu pirmās dienas ekskursija pa Iguazu ūdenskritumiem no Argentīnas puses. Vakarā, mazliet papeldoties viesnīcas baseinā, vēlāk viesnīcas numuriņā noskatījāmies Čempionu līgas spēli futbolā un likāmies uz auss, jo rīt no paša rīta mums būs jādodas uz Brazīliju, lai vērotu ūdenskritumus no Brazīlijas puses. Pirms brauciena gide mums vēlreiz atgādināja, ka obligāti ir jāņem līdzi pases, jo kā nekā šķērsosim Argentīnas-Brazīlijas robežu. Ar mums šoreiz kopā brauca pāris mūsu vecumā, sieviete no ASV un viņas draugs no Kolumbijas. Uz robežas kā par brīnumu, mūs vispār nepārbaudīja, paskatījās pasi un viss, toties to čali no Kolumbijas taujāja un pratināja vismaz 30min. Mums ar Mārtiņu jau bija ZB un mēs jau savās fantāzijās sākām domāt, ka šis ir kaut kāds mafiozo no Kolumbijas baltās nāves tirgonis utt. Kad viss bija beidzies un varējām šķērsot Brazīlijas robežu, uzreiz varēja pamanīt to cik šī zeme ir netīra un samērā nabadzīga. Arī vietējā veikalā viss bija samērā dārgs turklāt uz katra stūra tiek tirgoti Brazīlijas futbola izlases krekliņi, sākot no oriģinālajiem, līdz beidzot ar mūsu centrāltirgus variantiem. Paši ūdenskritumi jau vairāk nekādu baigo eksotiku nesagādāja atšķirībā no pirmās dienas, vienīgā atšķirība bija tā, ka mēs visu laiku virzījāmies no kalna lejā, līdz ar to staigāt un elpot bija daudz vieglāk. Laiks, kā vienmēr bija sutīgs, pilsētā vietējais temperatūras rādītājs regulāri rādīja 44 vai 45 grādus siltu laiku! Vakarpusē, kad atgriezāmies viesnīcā izdomājām aiziet līdz vietējam barčikam, kur izdzērām pāris glāzes viskija, ha un būdami jautrā prātā uzspēlējām arī ping pongu, un pie reizes izdzinām no mūsu krūtīm laukā zaļo pūķi :) Pasēdējam vēl nedaudz internetā, lai tuviniekiem aizsūtītu sms un devāmies gulēt, jo rīt no rīta mums bija jādodas jau ap pusdienlaiku uz lidostu, lai lidotu atpakaļ uz Buenosairesu, kur mēs pavadīsim atlikušās 4 dienas un apmetīsimies tajā pašā viesnīcā, kurā bijām jau pašā sākumā! No kļūdām mācoties, lidmašīnā rokas bagāžā salikām pēc iespējas vairāk drēbju, jo nebija 100% garantijas, ka somas atkal nonāks galamērķī. Kā jau tas bija paredzams, tad lidmašīna atkal kavējās par 2h! Tuvojoties Buenosairesai sākās baigais negaiss un lidmašīnu sāka metāt te no vienas vietas te uz otru vietu un vienubrīd bija baigais sitiens pa lidmašīnas apakšu kā rezultātā pazuda elektrība uz 2 sekundēm un sākās baigā spriedze visi kliedz un bļāva, bet man bija kaut kāda sajūta, ka viss būs ok un, ka ar savu bļaušanu tāpat nekas labāks nebūs! Buenosairesā mūs sagaidīja no viesnīcas atbraukušais taksists, kas mašīnu bija novietojis kādu kilometru no lidostas, tādēļ nācās pa baigo lietu staigāt iešļūcenēs un maikā, un pēc Iguazu pierastās 45 grādu temperatūras 24 jau likās pavēss :) Atgriežoties viesnīcā mūs jau atpazina un pat vairs neprasīja nekādus papīrus, jo galvenais administrators mūs laikam bija ievērojies dēļ mūsu skaļajām rīklēm un nepiespiestās atmosfēras. Turklāt pirms prombraukšanas mēs viņam kā monētu cienītājam uzdāvinājām Latvijas 1 un 2 santīmu monētas! Iekārtojušies viesnīcā un aizgājuši jau uz mūsu iecienīto pārtikas veikaliņu sapirkt dzeramo un citus našķus, izdomājām aiziet pastaigāties pa Floridas ielu un nopirkt kaut kādas dāvanas tuviniekiem, jo rītdien mums bija paredzēts brauciens uz Urugvaju, bet 7dien viesošanās pie Jāņa mājās ar viņa ģimeni, kur Jānis būs sagatavojis asado un vēl tikšanās ar bijušo Latvijas goda konsulu Argentīnā Ādolfu un viņa sievu un meitu. Ādolfam pēc ceļu satiksmes negadījuma, tika amputēta viena kāja un tā rezultātā viņš ir tagad pievērsies sevis pilnveidošanai, lai rastu atbildes uz daudziem neskaidriem jautājumiem, kāpēc šajā pasaulē notiek nelaimes, katastrofas kari utt, kas pie tā ir vainīgs. Jāsaka godīgi, ka viņa stāstītais vienaldzīgu neatstāj nevienu cilvēku, jo viņam pat bijušais Argentīnas prezidents bija ieteicis lasīt lekcijas universitātēs un citās iestādēs. Viena no atziņām, kas man kaut kā baigi iesēdās galvā bija par to, ka viņš stāstīja kāpēc pasaule ir tā sadalīta, ka ir nabagie un bagātie un kāpēc daudzi nabagie sapņo par bagātību. Viņš to pamatoja apmēram šādi: To vēlas daudzi, bet to sasniedz tikai daži. Kāpēc? Tā ir likumsakarību virkne. Viņa izpratnē nejaušību nav. Viss, ar ko iznāk saskarties, viss, ko dzirdi, redzi vai jūti, ir tāpēc, lai izdarītu secinājumus. Katra cilvēka ikdienas dzīve, izpratne par pasaules uzbūvi, sirdslietas, tas ir viens vesels, kas veido katru indivīdu. Atgriežoties vēl pie tā, ka devāmies pēc lidojuma iepirkties pa galveno tūristu ielu mēs konstatējām, ka mums vairs nav Argentīnas peso un ir tikai dolāri un lai tos izmainītu nevar tik vienkārši kā Latvijā aiziet uz jebkuru valūtas maiņas punktu un samainīt. Lai Argentīnā samainītu naudu ir obligāti jāņem līdzi pase. Var protams mainīt arī pie Čīliešiem uz ielām, bet tur par 90% tiks iesmērēta viltotā nauda, jo dienvidnieki baigi jūt, ka tu neesi vietējais, līdz ar to apčakarēt būs vieglāk. Otrajā rītā mums ar Mārtiņu un Jāni pievienojās vēl viens Latviešu pāris, kas bija ceļojumā uz Argentīnu atbraucis. Mēs devāmies ar vietējo Buquebus pāri kanālam uz Urugvaju. No sākuma bija doma braukt uz galvaspilsētu Montevideo, bet tā kā šajās dienās tur bija ieradies ASV pirmais vecis Džordž mēs izlēmām labāk doties uz pilsētiņu Colonia, kas man atgādināja tādu kā mākslinieku pilsētu. Mazas krāsainas mājiņas, cilvēki nekur nesteidzās, viss notiek pašplūsmā, ēdien restorānā, kur ēdām bija vienkārši fantastiska, cena smieklīga 1 cilvēkam kartīgs otrais, deserts, svaigi spiesta apelsīnu sula kaut kur 4ls. Esot Urugvajā izīrējām arī mašīnu pa 35dolāriem uz visu dienu ar pilnu bāku benzīna, kas tur maksā 30santīmus litrā.Es uzstāju, ka vajag aizbraukt līdz galvaspilsētai, jo ja esam Urugvajā un tikai 160km attālumā no galvaspilsētas tas būtu kauns neaizbraukt. Tā nu noīrējuši mašīnu un, zinot to, ka ceļu policisti nestāv Mārtiņš, spieda pedāli grīdā un tēloja Markusu Gronholmu, kuram bija vienīgajam tiesības, lai gan braukt varēja jebkurš un kā Jānis teica, ja apstādinot iedotu policistam 20peso kukuli, tas cilvēks būtu ļoti laimīgs un ar smaidu novēlētu mums labu ceļavēju. Taču brauciens līdz galvaspilsētai tā arī neizdevās, jo mums bija bailes vai paspēsim atpakaļ uz kuģi. Tā nu mūsu brauciens līdz Urugvajas galvaspilsētai aprāvās ceļā vidū starp palmām un plašiem laukiem, kas man atgādināja Vidzemes šoseju vasaras laikā. Atgriežoties ar kuģīti atpakaļ Buenosairesā izdomājām, ka vajag aiziet uz jau pārbaudīto restorānu Makdonalds un par pārsteigumu mēs konstatējām, ka labāk un garšīgāk, turklāt vēl lētāk ir paēst vienā no labākajiem Buenosairesas restorāniem nekā Makdonaldā, lai gan Big Macs un friškas arī bija OK  Mūsu pēdējā pilnā diena Buenosairesā pagāja viesojoties pie Jāņa uz Svētdienas ģimenes pusdienām uz kurām bija saaicināti daudzi vietējie Argentīnas Latvieši. Par pārsteigumu parūpējās Jāņa meitas, kas atbrauca mums pretī uz viesnīcu un kad pajautājām, cik tālu būs jābrauc viņas teica - nebūs daudz pāris pieturas un viss. Tā nu iekāpuši autobusā braucam jau kādu pusstundu es jautāju, kad vajadzēs kāpt laukā, uz ko man viņa atbildēja nu pēc kādas stundas vai vairāk. Izrādās, ka attālumi Buenosairesā 100km rādiusā ir tas pats, kas attālums Rīgā no Purčika līdz Pļavniekiem. Ieturējuši bagātīgu maltīti un noklausījušies Alfrēda piedzīvojumos par pasaules izpratni mēs devāmies ar autobusu uz Buenosaires piepilsētu La Plati, lai vērotu vienu no līderu derbijiem futbolā, kur sacentās vietējā La Plates Estudiantes komanda pret Boca Juniors komandu. Man bija tā iespēja klātienē pavērot, kā spēlē Estudiantes sastāvā Huans Sebastians Verons un Boca Junior sastāvā spēlēja tādas zvaigznes kā Huans Romans Rikelme, Martins Palermo, Fernando Gago, Rodrigo Palacio. Jāsaka, ka atmosfēra bija līdzīga kaut kādam karnevālam, 2km pirms stadiona visa iela ir paralizēta, cilvēki iet dedzina raķetes, dzied dziesmas, visapkārt milzīgi karogi, pie pašiem vārtiem sākās baigā drūzmēšanās līdz kamēr visus pārbauda vai nav kaut kas aizdomīgs paņemts līdzi. Spēli, manuprāt, noraudzījās kaut kur 60,000-65,000 cilvēku. Tur cilvēki uz futbolu ir gatavi uz visu. Viņi drīzāk nepaēdīs nekā neredzēs savas iemīļotas futbola komandas spēli. Līdzjutēji visas spēles laikā stāv kājās dzied dziesmas, šauj raķetes, nav tā kā Latvijā, kur uz sporta spēlēm parasti atnāk nopižonēt ar kādu mašīnu esi atbraucis, kā tu esi saģērbies utt., turklāt vēl pūš tās kretīniskās taurītes. Jā, pēc šim te divām spēlēm es sapratu to, ka ne velti argentīniešu fani tiek dēvēti par labākajiem faniem pasaulē un, lai man piedod mūsu LV ultras tad līdz īstiem atbalstītājiem viņiem ir tik tālu kā man ar kājām līdz Buenosairesai. Pēc spēles par cik mēs sēdējām mājinieku fanu sektorā, mūs no stadiona izlaida laukā tikai pēc tam, kad bija izklīduši bokas komandas līdzjutēji! Nācās gaidīt apmēram 40-50 min. Pēc spēles sākās mūsu atpakaļceļš, 120km garumā atpakaļ uz Buenosairesu un man par pārsteigumu, kad autobusā bija ļoti daudz bokas līdzjutēji viņi visu laiku dziedāja dziesmas, gavilēja par uzvaru un pats dīvainākais bija tas, ka autobusa šoferis arī līdzi rāva! Latvijā, ja kāds kaut ko tādu drītu, tad tiktu nolamāts pēdējiem vārdiem un visi tā braņdža tiktu pa taisno aizvesta uz Tvaika ielu. Kad ieradāmies Buenosairesā bija jau gandrīz pus 4 no rīta. Atvadījāmies no Jāņa, jo kā nekā rītdien ir lidojums atpakaļ uz mājām un vēlreiz pateicāmies par viesmīlīgo sagaidīšanu un par visu to, ko viņš ir mūsu labā darījis. No rīta ar viesnīcas menedžeri sarunājām pa blatu, ka varēsim izrakstīties no viesnīcas nevis 12, bet gan 16.00, jo lidojums mums ir tikai 22.50 no Buenosairesas uz Madridi. Vēl pēdējā dienā paspēju nopirkt 4 Če Gevaras krekliņus un citas lietas ar viņa simboliku, kā arī visādus nieciņus par piemiņu. Ap pulksten 19 mūs sagaidīja taksists un veda uz lidostu. Interesanti, ka pa ceļam uz lidostu, kas ilga 45min mašīnā bija baigais klusums, laikam katrs pie sevis nodomāja ceļojuma laikā pieredzēto un pārdzīvoto. Es nezinu, bet braucot projām no pilsētas man nelikās sajūta, ka es braucu prom pavisam .Man visu laiku bija tāda sajūta, ka es šeit vēl noteikti atgriezīšos, agrāk vai vēlāk, bet atgriezīšos... Lidostā mēs jau atkal bijām savā ādā un tika apsmieti ASV tūristi par viņu stulbumu un nezināšanu par elementārām lietām, ka pasi nevar likt bagāža utt. Lidojums no Buenosairesas līdz Madridei ilga 11 h un pa ceļam rādīja mistiskās jeņķu komēdijas. Kad ieradāmies Madridē, mūs pārsteidz augstās cenas, kad par Colu un 2 maizītēm samaksāju 12 eiro. Ātri parēķināju, ka Argentīnā pa to summu es būtu 2x dienā paēdis kāda krogā! No Madrides uz Amsterdamu un vēlāk no Amsterdamas uz Rīgu lidojumi pēc garā 11h lidojuma likās ta kā aizbraukt ar tramvaju no Bērnu pasaules līdz Merķeļa ielai :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais