Horvātija zem burām!

27.02.2008
9 min lasīšanai
79 foto

Horvātija zem burām. Horvātija – sapņu zeme, kur daudzi ir sajūsmas pilni un iedvesmoti noteikti atgriesties vēlreiz, lai atkal un atkal baudītu maigo klimatu, jūras gaisu un kalnu meža aromātu. To visu var baudīt, redzēt un sajust galveno kārt caur mašīnas logiem, īsām pastaigām, ko piedāvā mūsu tūrismu firmas 7-10 dienu braucienā uz šo zemi. Bet ir vēl cita Horvātija, kuru apskatīt un izjust, baudīt vēstures senatnīgumu un cilvēku neiedomājamo senču darbu, kā arī jūras un vēja straujo maiņu, var tikai zem burām – ar jahtu. Tas ir transporta līdzeklis, kurš Horvātijā ir pats piemērotākais. Tūkstošiem salu, kas ir Adrijas jūras teritorijā ar savām neskaitāmajām lagūnām un dzidri zili zaļajiem ūdeņiem, tā vien pievelk romantiķus. Un tu slīdi zem burām bez trokšņa- tikai vējš burās šalc. Baudīt – atpūsties un tas ir viss, ko šādā vidē cilvēks var vēlēties. Šie izbraucieni mijās ar priekiem, piedzīvojumiem, interesantām situācijām, kā arī ar ekstrēmu, bez kura burāšana nav iedomājama. Gatavojamies izbraucienam jūrā ar cilvēkiem, kuri nezina, kas ir jūra un kas ir viļņi un kā viņi panesīs jūras slimību. Mēs viņus mierinām, jo Horvātijas ūdeņi ir jebkurai gaumei. Salas un līči vienmēr dod iespēju izvēlēties burāšanas intensivitāti. Cribas viļņus, stipru vēju – ej jūrā, gribas mierīgi laiski gozēties saulē – lūdzu, sēdi starp salām un priecājies. Un tā – esam ostā Zadarā. Tas ir Horvātijai pa vidu, starp ziemieļiem un dienvidiem. Sākam gatavoties izbraucienam, kuram būtu jasākas pēc divām dienām, jo cilvēki no Latvijas jau izbraukuši. Sastādam veselu sarakstu ar darāmiem darbiem, par kuriem paši brīnāmies, jo jahta taču nav nemaz tik liela. Vēlreiz lasām, svītrojam un atstājam pašu nepieciešamo. Diena karsta, kustēties nemaz negribas, labi ka ledusskapī vīns. Tas laiku pa laikam uzdzen tonusu. Un tā vīnam mijoties ar darbu nepamanām kā pienāk tumsa. Nākamā diena paiet rezervju papildināšanā. Zadarā ir liels tirgus, kurš sāk strādāt plkst. sešos no rīta, tāpēc jau agri esam augšā. Plānotais laiks uz ūdens, apmēram, desmit dienas. Četriem pieaugušiem cilvēkiem ar labu apetīti ir ko staipīt. Jahta – tirgus, tirgus – jahta un vairākas reizes ar kājiņam. Vakarā esam izpumpējušies ne pa jokam, bet gandarīti, ka ar mierīgu sirdi varam sagaidīt ciemiņus. Par to uzsaucam tostu pie vakariņu galda ar pašbrūvēto sarkano vīnu, kurš Horvātijā ir ļoti labs un lēts. Vakariņas ievelkas līdz vēlaj naktij, jo sapazināmies ar vāciešiem no blakus jahtas, kuri dzīvo pie Austrijas robežas. No viņu mājām līdz slēpošanas kalniem 30 min. brauciens. Ar vīna palīdzību kontaktu nodibinājām, valodas barjeru noņēmām. No rīta grūti pamosties, bet garīgais labs. Vācieši arī izskatās tādi jocīgi, bet turās braši. Viņiem komanda jau pilna, jahta atdod galus un dodas ceļā uz septiņām dienām ziemeļu virzienā. Karsts rīts, saule cepina no paša agruma. Laiski pavadām laiku, gaidīdami savus draugus. Ostā vēja pamaz, tāpēc meklējam vēsumu koku pavēnī. Pilsēta – vecā, ir ļoti skaista. Klīstam pa mazajām ieliņām, kuras vietām ir tikai nepilni divi metri platas un baudām šo senatnīgo vēsturi ar bumbiņ saldējumu, kurš te ir uz katrā stūra. Mūsu ciemiņi aizkavējas Vīnē, ierodas Zadarā tikai vēlu vakarā. 2200 km ar mašīnu nav no vieglajiem. Vakars paiet dušojoties, sevis sakopšanā. Romantiskas vakariņas sveču gaismā un jahtas iepazīšanā. Neņemot vērā visas ceļa grūtības un nogurumu ciemiņi ir uz pacīlātības viļņa, ko sniedz pirmā uzkāpšana uz kuģa. Abiem acīs dzirkstelītes no nezināmā un neizbaudītā piedzīvojuma, kas viņus gaida un ko citi viņiem ir stāstījuši par burāšanas priekiem. Mūs tas arī aizrauj, skatoties uz viņu emocijām. No rīta esam augšā agri. Karaliskas brokastis, pēc peldēm. Sākam kārtot visas formalitātes iziešanai jūrā. Pēdējie uzpildīšanās procesi, un atdodam galus (virves). Šis ir pats patīkamākais moments, atvadas no ostiņas un citu jahtu komandām. Kurs uz dienvidiem. Gala mērķa nav, jo viss ir atkarīgs no laika apstākļiem. Virziens uz nacionālo parku Krka. Burājam pa Zadarski kanālu. Starp Ugļan un Pašman salām šaura vieta, seši metri plata ar spēcīgu straumi, kur var izbraukt tikai viena jahta. Tilta augstums 16m. Mašīnas brauc pa augšu, mēs pa apakšu – interesanti! Jahtai masts 15m garš, izskatās, ka tūlīt aizsniegsim tiltu. Visi aiztur elpu, jo atpakaļ ceļa vairs nav. Klusums. Izelpa. Viss beidzas labi, un pa Srednij Kanal burājam talāk uz Šibeniku. Diena paiet bez starpgadījumiem, ja neskaita melnu negaisa mākoni, kas pārgāja mums pāri ar pāris pilēm. Garām iet jahtas dažādos virzienos,ar dažādiem karogiem... Līdz naktij Šibenikā netiekam. Nolemts palikt pie Murter salas lagūnā. Atrodam līcīti, ieskautu no visām pusēm ar kalniem, un izmetam enkuru. Uz sauszemes vissapkārt kempings – nūdistu vai naturālistu. Zem olīvkokiem un krūmiem no saules paslēptas mašīnas, busiņi, vagoniņi. Atpūtnieki un tūristi peldas, sauļojas, makšķerē, jūtas brīvi nepiespiesti. Līdz vēlai naktij atkal nosēžam sveču gaismā, pie vīna glāzes, daloties ar pirmajiem iespaidiem par pavadīto dienu. Nezinu, no kā mums vairāk eiforijas, no vīna vai lagūnas, kurā viegli šūpojamies! Naktī atkal sava romantika – melnas,melnas debesis ar menesnīcu un mirdzošām zvaigznēm. Cikāžu sisināšana ir tik skaļa, ka gulēt bez austiņām nav iespējams. Sajūtas neaprakstāmas. Nevienam neticas, ka tas notiek ar viņu! No rīta sākam dienu ar baznīczvanu skaņām un peldēm dzidri zilajā ūdenī – protams, pa pliko. Kolosāli! Kamēr dāmas vēl pa gultām, uz klāja maziņš kuriozs. Skatamies ūdenī,uz mūsu jahtas pusi peld nāra, pavisam kaila ar izlaistiem gariem melniem matiem. Paliekam sastinguši, no izbīļa tik vien varam, kā vērot, kas notiks tālāk. Piepeld – ar lielām acīm skatās uz mums un sāk kautko pļāpāt, bet mēs uz viņu ar vēl lielākām acīm. Tanī momentā uz klāja iznāca viena no mūsu meitenēm – viss beidzās ar to, ka Nāriņa kaut ko nomurmināja par atvainošanos un aizpeldēja. Izsmējāmies ne pa jokam un kopš tās reizes uz klāja mūs vienus vairs neatstāj!!! Pasakains rīts, laiks brīnumaini mierīgs, tāpēc nolemjam nesteigties. Nolaižam mazo gumijas laiviņu un aizbraucam līdz krastam. Kas uz dušu, kas kalnos pastagaties – visiem labi! Starts norunāts uz vieniem. Visi ir laicīgi klāt. Kaloriju uzņemšana, un ceļam enkuru. Ciešams ceļa vējš un Šibenikā esam četros. Divas stundas pa upi kā pa Norvēģijas fjordiem! Nav ar ko aprakstīt šo skaistumu.TAS IR JĀREDZ!!!! Nacionālais parks KRKA ir ļoti slavens tūristu apskates objekts, kas piesaista ar saviem neskaitāmajiem ūdenskritumiem. Esam līdz ar tumsu pie kuģu piestātnes, bet izlemjam, ka nakti pavadīsim uz enkura turpat netālu līcītī, tālāk no civilizācijas, starp cikādēm un baltiem gulbjiem. Vēl viens kolosāls vakars ar skatu uz Skradin pilsētu, apgaismotu baznīcas zvanu torni un dzīvīgo kņadu, kas parasti valda jahtu klubiņos. Vakara izbrauciens ar laiviņu uz pilsētu – tā ir skaista un savdabīga. Saule norietēja sarkanos mākoņos. Būs laika maiņa, tāpēc veicam drošības pasākumus uz jahtas. Lai nakts būtu mierīgāka, nostiprinājamies ar papildu galu pie krasta priedes un izlaižam vēl dažus metrus enkura ķēdi. Naktī parādās pirmās brīzes no kalniem. Kaut kur tuvojas pērkona negaiss. Jahtu brīžiem sāk raustīt un mētāt. Līcītī stāvam vairākas jahtas. Vienai netur enkurs un viņu nes mums virsū. Ar prožektoriem apgaismoju mūsu atrašanās vietu un esam uz gatavības palīdzēt izvairīties no sadursmes. Piķa melna tumsa,vējš gaudo nepajokam, gāž kā no spaiņiem. Viņi apmet līkumu un vēlreiz mēģina izmest enkuru. Enkurs atkal netur! Beigās viņi aiziet uz ostu. Palika mierīgāks un pārejā nakts daļa pagāja bez starpgadījumiem. Rīts pienāca ar saulīti un zvanu skaņām, bet vējš vēl aizvien diezgan stiprs. Dienas pirmā puse pagāja apskatot ūdenskritumus. Vairākums nolēma vēl līdz tumsai nokļūt Šibenikā. Dodamies atceļā pa upi uz Šibeniku. Vējš visu dienu diezgan spēcīgs – tieši degunā, ar motoru gaita lēna. Stājamies pie pilsētas krasta. Atpakaļgaitā jātrāpa starp divām jahtām. Ar sāna vēju ļoti sarežģīti. Uz stāvošajām jahtām visi gatavi mums palīdzēt. Katram tiek dods savs uzdevums. Veiksmīgi pietauvojamies savā vietā un vakaru visi pavadām vecpilsētā. Agrāk esam bijuši te, bet pa dienu. Iespadi pavisam citi. No pils mūriem, kuri ir gandrīz paši augstākie pilsētā paverās brīnišķīga panorāma. Jahtu, kuģu uguņu virtenes, māju apgaismojumi uz salām, zem mums terasveidīgā pilsēta ar savām dzīvības artērijām. Skaisti! Paliekam tik ilgi cietoksnī, kamēr mūs laipni lūdz atstāt šīs vietas, jo darba laiks beidzies. Pilsētā visa krastmala kā nosēta ar kafejnīcām. Tūristu pie alus krūzēm ļoti daudz- vairākums vācieši un austrieši, netrūkst arī citu tautību. Pilsēta diezgan dārga, sākot no stāvietas un beidzot ar tirgu. Cenas visumā šajā kūrortu valstī ir diezgan augstas – izņemot vīnu. Par ūdens uzpildīšanu no rīta mums paprasīja piecus latus, bet nakts pie pilsētas krasta 18 lati. Sakām ardievas Šibenikai un dodamies pa upi uz jūru. Ejam garām visslielākajai mūsdienīgai megajahtai – „Maltas ērglis”, kas stāv uz enkura līča vidū, zem angļu karoga. Kaut kas tāds vēl nebija redzēts – apmetam jahtai goda apli. Visu cieņu konstruktoram – īpašniekam, kuram kā izrādās ir 70 gadi. Izejot Murtera jūrā, vējš stiprs no dienvidiem, diezgan nelabvēlīgs. Viļņi augsti. Mēģinām halzēties. Aizejot līdz Adrijas jūrai, jūtam, ka vējš pieņemas un debesis paliek aizvien drūmākas. Uz priekšu iet ļoti lēni, tāpēc nolemjam iet uz ziemeļiem, meklēt kādu līci naktsmājām. Dienas laikā tumš kā vakarā. Iemūkam līcī Žirjē salā, esam no vēja aizsegā. Pilsēta atgādina kadrus no „Stalker” filmas, neviena cilvēka. Vecas pamestas mašīnas no aizvēsturiskiem laikiem. Mājām slēģi aizslēgti, nekur nekas nestrādā. Laikam šinī salā sezona vēl nav sākusies. Brīnumaini ir tas, ka starp salām kursē prāmji katru dienu, neskatoties vai ir cilvēki, vai nav. Staigājot pa kalniem nozaudēju mobilo. Visa informācija kaut kur guļ akmeņos, divu kilometru garumā. Mēģinām iet pa to pašu maršrutu un meklēt adatu siena kaudzē – līdz tumsai nekā. No rīta mūs pamodina baznīcu zvani.Interesanti, ka lai cik nebūtu cilvēku uz salām Horvatijā, baznīcu zvani tā ir neatņemama sastāvdaļa dienas ieskaņai. Atkārtojam vairākiem piegājieniem meklēšanu, bet cerību tik pat kā nekādu. Tuvojas jau pusdienlaiks. Ar pēdējo gājienu tomēr veicas. Urāā! Atrodam, laimes pilna cepure! Vējš mainījies mums labvēlīgā virzienā. Jūra balta no viļņu putām. Lidojam vēja spārniem. Ar pusizlaistām burām šī jahta nekad vēl nav tik ātri skrējusi – 9,5 mezgli. Kolosāli! Līdz vakaram tiekam Ragoznicā. Noenkurojamies pie jahtkluba bojas. Klubs ļoti „biezs”, ar sargiem un novērošanas kamerām pie katra steķa. Dušas, tualetes no marmora un viss pārējais arī ar vērienu. Izstaigājam pilsētu, kā arī klubu un dodamies pie vakariņu galda sveču gaismā. Laiks nomierinājās, un nakti noguļam, kā runči. Ūdens uzpildīšana no rīta, sauļošanās pie ezera kalna galā dod neizsakāmu tonusu. Pēcpusdienā pamājam ardievas šai paradīzītei un slīdam atkal uz dienvidiem. Trogiras pilsēta ir ļoti sena un slavena, tūristu iemīļota. Ir jau pamatīga tumsa, kad ieslīdam pie vecpilsētas mūriem. Tumsā nevar saprast, kur piestāt. Ar grūtībām atrodam klubā brīvu vietiņu starp jahtām. Atmuguriski trāpam vietā, bet izrādas nav gala pie kā piesieties. Turamies pie citām jahtām un nezinām ko darīt. Redzam vēl viena jahta ar ieskrējienu nāk iekšā. Mēs bļaujam, ka te nav galu un itāļi noreaģēja momentāli. Šaurās vietās ar sānu vēju nav viegli tikt iekšā vai ārā, bet mums izdevas vēlreiz pieiet pie piestātnes citā vietā. Vakaru pavadām pielsētā starp divām upēm. Iespadīgi! Visi sajūsmā par šo vecpilsētu! No rīta mūsu draugi bija šokā, ka uz dušām un tualeti jāstāv rindā. Cilvēku pieplūdums pamatīgs. Aizklīstam uz tirgu, kas ir izplēties gar vienas upes krastu 300 metru garumā. Suvenīri, suveniri –viss domāts tikai tūristiem. Pati pilsēta kolosāla. Nolemjam tālāk uz dienvidiem vairs neiet, jo nezinādāmi prognozes varam laicīgi netikt atpakaļ uz Zadaru. Maršruts atpakaļ gar citām salām, nakšņošana lagūnās. Vakarus pavadām zivju un kalmāru ķeršanā. Zivju daudz, bet noķert nav viegli, tikai krēslas stundā. Ļoti garšīgas! Cīnamies ar pretvējiem, bet atpakaļ savā ostā esam laicīgi. Pa ceļam mūs abdzen kuģis ar uzvilktu latvijas karogu. Mājam ar rokām,bet laikam mūsu mazo karogu neviens nepamana. Visi nedaudz noguruši no ēšanas, sauļošanās, peldēšanās – bet laimīgi. Tik daudz jūsmots un pārrunāts par salām, jūrām, vējiem, sauli, ka atgriežoties iestājas tāds skumjš brīdis. Bet noteikti zinu to, ka atgriežoties mājās pēc nedēļas vai divām, mūsu ciemiņi noteikti skatīsies uz savām ceļa somām un pārdomās iespēju vēlreiz atgriezties Horvātijā. Pēdējais vakars paiet kravājot mantas un dušojoties. Beidzamais mielasts uz jahtas ar vistas cepeti, kartupeļiem mundierī un ceptiem dārzeņiem cepeškrāsnī. Galds kokpitā nokrāmēts ar vīnu, svecēm un cepešiem. Draugi ar ieplestām acīm, sajūsmas pilni pat nezina ko darīt! Atvadas, fotogrāfēšanās, bučošanās un asaras! Ar šo beidzas desmit dienu pasakainais kruīzs pa Adrijas līčiem un salām. Tas iznāk ļoti saīsināti un sausi, bet uz papīra nav iespējams parādīt emocijas, kas laužas uz āru, ieraugot saullēktu vai saules norietu, vai ūdenī rotaļājušos delfīnus. Pieci mēneši ar dažādām kompānijām pa Adrijas jūru un līčiem paskrēja nemanot. Tas ir pietiekami liels laika posms, lai uzkrātu daudz informācijas un iespaidu par kuriem varētu dalīties un dalīties. Jo kur vēl paliek slavenie Kornati, Pulas anfiteātris, klinšu stāvkrasti un pārbraucieni pa Adrijas jūru. Ja būs luste, tad garajos ziemas vakaros vēl aprakstīšu kādu pārbraucienu uz ziemeļiem. Pamazām gatavojamies jaunai sezonai, kura mums sāksies marta vidū. Jahtai šis tas vēl jāpapildina, jo vasara būs vairāk organizēta uz dienvidiem – Grieķiju, Turciju, Itāliju, Sicīliju un varbūt arī jūlijā uz Latviju. Gaidām atsauksmes par rakstu un nekautrējieties jau tagad ieplānot atpūtu Horvātijā vai vidusjūrā! Gribētāji-Avantūristi!!! Burāšana ar jahtu nemaz nesanāk dārgāk,kā viduvēja viesnīca ar ekskursijas izbraucieniem, ko piedāvā tūrfirmas. Bet iespējas burājot ir daudz plašākas. Horvātijas skaistumi galveno kārt ir uz salām un piekrastē! TAS IR TĀ VĒRTS!!! Ir brīvas vietas pargājienam uz Grieķijas salām un atpakaļ .Pārgājiens 2-3 nedēļas. Var piebiedroties pa ceļam. Bosnijā, Melnkalnē vai Albānijā. No aprīļa-jūnijam Dzintars-škipers Mob. 26516544 Tatjana-kapteinis

Horvātija zem burām!

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem