Ķīnas brīnumainās dabas pastkartes. 3. daļa. www.lindatravel.lv
|
Linda Balode
|
3.daļa.Junaņas provinces iespaidi.
11. diena. 30.10. Lidžiangas vecpilsētas romantiku baudot.
No rīta ceļamies agri, jo nakts vilciens mūsu galamērķī- kalnu ieskautajā pilsētā Lijiangā iebrauc jau 7:20 no rīta. Izkāpuši no vilciena, salstam, jo šeit, ap 2600 m virs jūras līmeņa, agri rītos un vēlu vakaros ir auksts un jāvelk siltas drēbes, bet dienas vidū saulē solās būt vasarīgi karsts.
Labi, ka vilciena kupejā esam iepazinušies ar kādu vietējo Lijiangas iedzīvotāju- Naxi minoritātes pārstāvi, jaunu puisi, kurš palīdz mums ar nokļūšanu līdz vecpilsētai. No dzelzceļa stacijas ir 3 transporta varianti- publiskais autobuss par 1 RMB (bet no rīta tas ir ļoti pārpildīts), minibusiņi par 10 RMB (0.88 Ls) par personu un takši par 40-50 RMB par braucienu. Izvēlamies minibusiņu, kurš aptuveni 35 minūšu ilgo braucienu līdz vecpilsētai uzsāk tikai tad, kad ir sanākuši 6 pasažieri.
Tā kā mūsu norezervētā viesu māja atrodas vecpilsētā un tur takšiem iebraukt nav iespējams, tad jauniepazītais vietējais sazvana mūsu viesnīcas saimnieci un sarunā, ka viņa atnāks mums pretī uz vecpilsētas vienu no centrālajiem laukumiem, līdz kuram puisis mūs pavada.
Ejot cauri vecpilsētai, priecējam acis ar šaurajām, bruģētajām ieliņām, kuru abās pusēs rindojas neskaitāmi (no rīta gan vēl slēgti) veikaliņi un ēstuves.
Mūsu viesu nams atrodas 10 minūšu pastaigā no vecpilsētas pašas sirds un patiesībā ir samērā viegli atrodams, jo ir uz vienas no galvenajām ieliņām. Tomēr, pirmo reizi ir labi, ka saimniece atnāk mums pretī.
Viesu nams ir iekātots Lijiangas vecpilsētai raksturīgajā koka apbūves divstāvu mājā ar iekšpagalmu. Jau no pirmā mirkļa mūs apbur iekšpagalmā valdošais miers un ūdens čalošana strūklakā pagalma vidū. Mūsu istabiņai, tā pat kā visām pārējām, nav logu, bet gaisma istabā ienāk pa stiklotajām bīdāmajam ieejas durvīm, kas izved tieši uz iekšpagalmu. Istabiņa ir vienkārši iekārtota, bet ar lielu divguļamo gultu vidū, kuras matracis ir elektriski apsildāms (to gan pamanām tikai vēlāk vakarā). Pirmajā brīdī nobīstamies no tā, ka šeit ir tik auksti kā ledus valstībā, jo bīdāmās durvis aizverot, tomēr paliek neliela sprauga, pa kuru nāk iekšā augstais rīta gaiss. Kad par to pasūdzamies saimniecei- ļoti jaukai jaunai sievietei, kas labi runā angliski, viņa tūliņ iedod mums sildītāju un tad jau jūtamies daudz komfortablāk.
Vienojamies, ka šajā viesu namā paliksim līdz pat lidojumam uz HonKongu pēc 4 dienām un samaksājam saimniecei 800 RMB (70 Ls) par 3 naktīm. Saimniece laipni piekrīt uzglabāt mūsu mantas, kamēr mēs divas dienas pavadīsim Tīģera aizā kalnos, kā arī sola mums bezmaksas transfēru uz lidostu izbraukšanas dienā.
Esam ļoti priecīgi par jauno mājvietu un iespēju visu nepieciešamo ar draudzīgo saimnieci sarunāt.
Nedaudz atpūtušies, dodamies vecpilsētas ieliņās, kas apbur mūs ar savu divstāvu koka apbūves un pelēko dakstiņa jumtu, kā arī neskaitāmo rosīgo veikaliņu šarmu. Lidžijangas pilsētai ir ap 800 gadus sena vēsture. Tā uzbūvēta vietā, kur Jade upe sadalās trijās attekās, kas savukārt pa vecpilsētu sazarojas neskaitāmos kanālos bruģēto ieliņu malās, kurus iespējams šķērsot pa skaistiem akmens tiltiņiem. Vecpilsētā ielas ir rotātas ar pasakainām ziedu kompozīcijām un sarkanajām, ķīniešiem raksturīgajām, auduma lampām, radot svētku atmosfēru. Šķiet, ka pa šīm ieliņām var staigāt vairākas dienas un vienmēr atradīsies kāds jauns un vēl neiepazīst skats, ko gribas iemūžināt fotogrāfijās. Arī laiks fotografēšanai ir ļoti piemērots- ir dzidri zilas debesis un spoža saulīte.
Tā, lēnām baudot pasakaino vidi, aizklīstam līdz Mu pilij (60 RMB jeb 5.28 Ls par personu), kas apbur ar savu krāšņumu un Ķīnas senatnes elpu perfekti atjaunotā izpildījumā. Te ir vairākas ēkas ar Ķīnai raksturīgajām uz augšu liektajiem jumtu malām, zem kurām acis priecē sarežģīti un ļoti krāšņi zili zaļi kokgriezumi. Te ir skaistas sarkanas kolonāžu rindas, kas ieskauj āra ejas, kas ved uz krāsainām zivtiņām pildītiem āra baseiniem un paviljoniem, kur pie marmora galdiņiem var atvilkt elpu un paslēpties no dienas vidū karsējošās saules. Te ik pēc soļa paveras atkal kāds jauns burvīgs skats, ko gribas iemūžināt fotogrāfijās- kā piemēram, lielas zilos toņos apgleznotas Ķīnas vāzes un podi vai tradicionālajos tautas tērpos ģērbtās pils gides ar saules sardziņiem rokās.
Pie galvenās ieejas tajā tiek prasīts uzrādīt Lidžiangas pilsētas tūrisma nodokļa apmaksāto kvīti (80 RMB jeb 7 Ls katram), kuru jau esam nopirkuši viesnīcā.
Ūdenszālēm aizaugušais ezers (kā jau liela daļa ūdenstilpnes Ķīnā) nevar lepoties ar tīru ūdeni, lai gan tas veidojas no strautiem, kas šeit satek no kalniem, tālāk no ezera iztekot pa Juhe upi, kas savukārt sazarojoties aiztek pa kanāliem uz Lidžiangas vecpilsētu.
Visgleznainākais skats paveras uz ezera vidū esošo paviljonu ar ķīniešiem raksturīgo daudzpakāpju jumtu un Jade Dragon Snow kalna virsotnēm fonā.
Tālāk dodamies atpakaļ caur vecpilsētai Lauvas kalna virzienā, kura augšā atrodas cits krāšņs daudzpakāpju jumta paviljons- Wangu, no kura iespējams pārredzēt visu Lidžiangas veco un jauno pilsētu un kalnus tālumā (15 RMB jeb 1.30 Ls par ieeju paviljonā). Ceļš uz paviljonu ved caur priežu mežam, kur, no skatu laukumiem var vērot, kā rietošās saules gaismā zeltā iekrāsojas vecpilsētas jumtu jūra.
Pēc saulrieta dodamies vakariņās. Nomēģinu šeit tik populāro jaka gaļu (jaki tiek audzēti kalnos tepat Lijiangas tuvumā). Sautējums ar labi atlasītiem samērā liesiem gaļas gabaliņiem (pretēji iekpriekš Guandongas un Hunaņas provincēs gaļas vietā parasti piedāvātajiem atgriezumiem un cīpslām) ir tiešām garšīgs, nedaudz atgādina liellopu gaļas garšo, tomēr atšķirība ir jūtama.
Vakariņojot klausāmies restorānā muzicējošā ķīnieša akustiskās ģitāras spēlē un dziedājumā un jūtamies kā svētkos.
Lidžianga patiešām ir vieta, kur gribas svinēt dzīvi- baudīt arhitektūras skaistumu, tautas tērpos ģērbto vietējo iedzīvotāju kolorītu, garšīgo ēdienu, visur skanošo ķīniešu tautas mūziku, draudzīgo vietējo attieksmi un salīdzinoši ar citām iepriekš Ķīnā redzētajām vietām- lielāku tīrību un kārtību. Te nepietiktu ar pāris stundu izskrējienu cauri pilsētiņai, tādēļ esam priecīgi par iespēju šeit pavadīt visu dienu.
Pēc vakariņām dodamies pastaigā pa nakts klubiņu ieliņu, kur katrā kafejnīcā un restorānā vai klubā skan dzīvā mūzika un iespējams baudīt dažādus šovus- mēs pasūtam dzērienus kādā no bāriem (70 RMB jeb 6.16 Ls par alu un koka kolu) un vērojam, kā ķīnieši izklaidējas (te atkal jāpiebilst, ka visā Lidžiangas vecpilsētā satiekam tikai uz pirkstiem saskaitāmus ārzemju tūristus, lielais vairākums ir paši ķīnieši). Šovs ir patiešām daudzveidīgs un gana interesants- dejotājas kimono tērpos un tradicionālajos Naxi tautas tērpos, vēderdejotāja, pop dziedātāji, saksofona spēle, dīdžeji. Ķīniešu dīdžejiem, līdzīgi kā itāļiem, patīk daudz runāt, tādēļ brīžiem gan ir nedaudz garlaicīgi, jo viņu stāstītās anekdotes nesaprotam, bet redzam, ka paši ķīnieši ir sajūsmā par šovu un viņu ovācijas pieaug proporcionāli izdzerto alus pudeļu daudzumam.
Dodoties atpakaļ pa šaurajām ieliņām uz savu viesu namu, vērojam, kā Lidžijanga laistās izgaismoto dakstiņu jumtu un sarkano lampu gaismās. Nu gluži kā tāda pasaku karaļvalstība.
Ielās meitenes pārdod degošas sveces, kuras, ievēloties vēlēšanos, ķīnieši palaiž kanālu ūdenī, tādejādi cerot uz vēlēšanos piepildīšanos.
Vēl viens burvīgs mirklis mūs pārsteidz mūsu viesu nama iekšpagalmā, kuram arī visapkārt spoži iedegtas spīd sarkanās ķīniešu lampas. Patiesi romantiski…..
12.diena. 31.10. Pārgājiens pa Jandzī upes ielejas Lecošā Tīģera aizu.
No rīta ceļamies 6:00, jo šodien mums paredzēts uzsākt divu dienu pārgājienu kalnos pa Lecošā Tīģera aizu (Tiger Leaping Gorge). Tā kā autobusi no Lidžiangas New Bus Station (autoostas) uz aizu attiet 7:30, 8:30 un 9:00, tad nekāda ilgā gulšņāšana nesanāk.
Tā nu 7:30 saimnieces pavadīti, izejam no viesu nama, lai pa šaurajām vecpilsētas ieliņām nonāktu līdz takšu pieturai, kur, par 10 RMB sarunājam taksi 10 minūšu braucienam līdz Lidžiangas autoostai (viesnīcas saimniece to sauc par New Bus Station).
Autoostas biļešu kasierīte nedaudz runā angliski, tādēļ biļešu iegāde uz Tiger Leaping Gorge (29 RMB jeb 2.55 Ls par personu) norit bez aizķeršanās. Mums tiek norādīts vecs un ceļu putekļos noputējis autobuss, kurā kāpjam iekšā un precīzi 8:30 (kā rakstīts uz biļetes) izbraucam no autoostas, lai dotos 3 stundu garā braucienā līdz Qui Tou ciemam, no kura tad arī uzsākam savu šīs dienas kāpienu kalnos. Qui Tou ciemā jau autobusā pie mums iekāpj Tiger Leaping Gorge parka ieejas biļešu pārdevējs, kuram samaksājam 65 RMB (5.72 Ls) par biļeti katram.
Izkāpjam no autobusa kopā ar kādu ķīniešu izcelsmes jaunzēlandieti, kura ceļo viena un izsaka vēlmi pievienoties mums. Piekrītam, jo kopā tomēr drošāk un lielāka cerība, ka atradīsim pareizo taku.
Takas sākumā, kuru mums norāda autobusa šoferītis, mūs pārsteidz skats uz iespaidīgajām Snow Mountains kalnu grēdas 5000-5500 m augstajām virsotnēm. Lai gan Eiropā esam pabijuši teju vai visos kalnos, šis skats šķiet iespaidīgāks par agrāk redzēto. Kalni liekas neaptverami augsti….
Pēc aptuveni stundu ilgas pastaigas augšup pa asfaltēto ceļu, esam nonākuši pie Sun Rise Guest House viesu nama, pie kura ceļi sazarojas. Sākumā nomaldāmies, aizejot tālāk pa asfaltēto celiņu, bet tad kāds vietējais garāmbraucējs norāda, ka mums jāiet atpakaļ lejā no kalna līdz viesu namam, kuram pagājām garām. Griežamies riņķī un šoreiz, pie Sun Rise Guest House atrodam pareizo taku, kas ved tieši gar viesu namu pa zemes ceļu pārsimts metrus un tad atkal sazarojas (līdz šai vietai esam ceļā pavadījuši stundu). Īstā taka ir tā, kas aiziet pa kreisi, paralēli dziļi ielejā esošajai Jandzī upei (pa straumi). Šeit arī ir īstais takas sākums un tālāk nomaldīties vairs negadās. To, ka ejam pareizi, laiku pa laikam apstiprina zilas zīmes ar bultām un norādēm, kurā virzienā ir Tiger Leaping Gorge. Kā arī sarkanas norādes uz viesu namiem, kas ir iekārtojušies pa ceļam šādā secībā (Naxi Guest House, Tea Horse Guest House un Halfway Guest House). Pa vidu ir arī citi mazāki.
Mēs esam jau iepriekš internetā norezervējuši Tea Horse Guest House un zinām, ka līdz saulrietam mums vajadzētu nonākt līdz tam.
Pēc aptuveni stundu ilgas pastaigas pa šo, nu jau samērā šauro un pietiekoši nogurdinošo taku, esam nonākuši līdz Naxi Guest House, kuru ieraugot, jūtamies gluži kā paradīzē, jo esam patiešām noguruši no karstās saules un stāvā kāpiena. Šeit paslēpjamies no saules iekšpagalma ēnainā terasē un pasūtām pusdienas ar rīsiem, sautētiem dārzeņiem un grillētu cūkgaļu ar zaļo papriku (51 RMB jeb 4.50 Ls par 3 personām). Esam jau pieraduši pie ķīniešu ēšanas stila un dalāmies maltītē ar mūsu jaunzēlandiešu ceļabiedreni Sandru. Pusdienojot, baudām krāšņo skatu pāri viesu nama pelēko dakstiņu jumtam uz Snow Mountains kalnu virsotnēm, kas šķiet gluži vai sirreālas savā aptuveni 5 000 metru augstumā.
Pēc mierīgas stundu ilgas pusdienu pauzes un dzērienu iegādes līdzņemšanai (3 RMB par 0.5 ūdeni, 5 RMB par 0.5 Coca Colu), lēnām uzsākam tālāko ceļu, kuru mums laipni norāda viesu nama saimnieki- draudzīga vietējo ģimenīte, kas nedaudz prot runāt arī angliski. Tālāk paredzams takas grūtākais posms- aptuveni 28 stāvas, akmeņainas kalnu taciņas serpantīni.
Jau no paša pirmā viesu nama mums visu laiku kā ēna līdzi slīd vietējie ar zirgiem, kas piedāvā par 100 RMB (8.80 Ls) uzvest mūs un mantas augšā kalnā. Taču mēs spītīgi atsakāmies. Taču, kādai citai ārzemnieku mugursomnieku grupiņai, šķiet pēc pusdienām Naxi Guest House, dāmām vairs nav spēka ceļa turpināšanai, un mēs vērojam kā viņas pa vienai „padodas” vietējo piedāvājumiem turpmāko ceļu veikt zirga mugurā. Šeit no takas vidusposma šis prieks gan izmaksājot tikai 50 RMB. Mēs gan šādu domu pat neapsveram, jo pirmkārt neesam ar zirgu nekad jājuši un otrkārt mums šķiet drošāk pa šaurajām taciņām krauju malās doties ar savām kājām, nevis balansēt zirga mugurā.
Tā nu mēs, saules un stāvās takas gandrīz vai piebeigti, lēnām kā ēzelīši spītīgi turpinām kāpienu, pa laikam atvelkot elpu kāda koka pavēnī uz akmeņiem. Taču nogurumu kompensē fascinējošie skati uz augsto kalnu klinšainajām virsotnēm.
Mūsu ceļabiedreni Sandru gan vietējā paķer aiz rokas un tur tik cieši, ka Sandrai neizdodas izrauties, taču kāds kanādiešu puisis novērš tantiņas uzmanību un arī Sandra veiksmīgi tiek cauri sveikā. Runa jau faktiski nav par 75 santīmu samaksāšana, bet par principu iebilst šādai agresīvai un melīgai cilvēku izmantošanai.
Tālākais stundu garais takas posms līdz mūzu šīs dienas galamērķim- Tea Horse Guest House, ir viegls, jo sākotnēji ved no kalna lejup, bet vēlāk pa līdzenu skraju priežu mežu, kur ik pa brīdim caur kokiem paveras elpu aizraujoši skati uz augstajām klinšu virsotnēm, kas pamazām iekrāsojas zeltainas saulei laižoties zemāk.
18:00 beidzot esam klāt viesu namā, kur mūs ar Jāni jau gaida norezervētais numuriņš ar privāto WC un dušu (150 RMB jeb 13.22 Ls), kā arī ar neaizmirstamu skatu uz kalnu virsotnēm no mūsu otrā stāva balkona.
Apsēžamies mīkstajos uz balkona novietotajos atpūtas krēslos un, malkodami tēju, vērojam kā rietošās saules staros pūķa robotai mugurai līdzīgās klinšu virsotnes un mākonīši virs tām pamazām iekrāsojas arvien rozīgāki un padara ainavu pasakaini skaistu.
13.diena. 1.11. Pastaiga lejup līdz Jandzi upei un Lecošā Tīģera akmenim.
No rīta mostamies ap 7:00, lai kalnu viesu namā sagaidītu saullēktu, kas, kā mēs iztēlojamies, varētu iekrāsot zeltītas kalnu virsotnes. Taču līdz 8:00 tā arī nesagaidām gaidīto skatu. Virsotnes ir nemainīgi pelēkas agrajā rīta stundā. Tādēļ, pabrokastojuši ar viesu namā pasniegtajām brokastīm (omlete un pankūkas rietumnieku stilā), ap 8:30 dodamies ceļā tālāk pa Tīģera aizas taku. Tā kā no rīta ir drēgns, tad auksti ir pat pufaikās, tādēļ ejam ļoti ātrā solī un pēc stundas esam nonākuši jau pie Halfway Guest House viesu nama, kas atrodoties aptuveni Tīģera aizas vidusposmā. Arī šeit paveras iespaidīgs skats uz klintīm, tomēr secinām, ka no no Tea Horse Guest House, kurā mēs apmetāmies, skats bija krāšņāks.
Ap 9:30 beidzot parādās saule, kas, kā izrādās, bija aizslēpusies aiz Snow Dragon kalnu virsotnēm un tādēļ arī mēs nesagaidījām cerēto saullēkta zeltu, kas iekrāsotu šīs klintis. Taču saulīte skaisti izgaismo pretējās aizas pusē esošos kalnus, kas gan ir daudz zemāki un ne tik iespaidīgi kā Snow Dragon kalni.
Tālāko ceļu, saulītes sasildīti, turpinām mierīgā garā, nesteidzoties izbaudot rīta gaismu spēles un rosību uz takas- te mums garām paiet kāda vietējo ģimenīte, te zirgu bars, te sastopam kalnu kazas.
Ik pa brīdim ceļu šķērso ūdenskritumi, kurus nākas pāriet pa akmeņiem. Pastaiga ir daudz vieglāka kā iepriekšējā dienā, jo vairs nav stāvu kāpumu. Tuvojoties Tinas Guest House, kuru sasniedzam pēc 3 stundu gājiena ap 11:15, taka pamazām ved lejup no kalna.
Šis viesu nams ir mūsu šīs dienas gala mērķis, no kura ceram nopirkt biļetes braucienam ar autobusu atpakaļ uz Lidžiangu. Taču izrādās, ka vienīgais autobuss no šejienes atiet tikai 15:30. Tādēļ, īsinādami laiku, dodamies lejup no viesu nama līdz Jandzī upei uz Tīģera aizas šaurāko vietu, kur, pēc senas teikas, no milzīga akmeņa upes vidū, esot pārlēcis pāri uz otru krastu mednieku vajāts tīģeris (aizas šaurākajā vietā starp klintīm ir 25 metru).
No viesu nama sākumā taka ved pa asfaltētu ceļu, tad cauri ciemata māju pagalmiem pa betonētām kāpnēm nonākam līdz kādai sētai, kur veca večiņa norāda mums uz uzrakstu angļu valodā, kas vēsta, ka šo taku kārtībā uzturot viņas ģimene un tādēļ viņa lūdz ziedot 10 RMB no personas par iespēju doties tālāk pa taku līdz Jandzī upei. Ja jau mums tiek laipni palūgts, mēs arī noziedojam šo naudiņu un dodamies pa stāvām akmens izliktām kāpnēm lejup pa stāvo krauju. Vietumis taka atkal kļūst līdzenāka, bet citviet nākas ļoti uzmanīgi kāpt pa klinšaino taku uz leju.
Tā nu pēc nepilnu stundu ilga kāpiena esam nonākuši pie varenās Jandzī upes, kas dubļu krāsā milzīgām ūdens masām mutuļodama gāžas pāri akmeņiem un sitas gar klinšainajiem krastiem. Te, gluži vai upes vidū, atrodas milzīgs klints akmens, uz kuru ved trošu tiltiņš. Pie tā atkal stāv kāda cita vietējā „”darbone”, kas prasa naudiņu par iespēju tikt uz šī akmens un fotografēt sleveno vietu, kur tīģeris esot pārlēcis pāri upei. Negribīgi maksājam un dodamies apskatīt vareno upi pavisam tuvu. Šķiet, ka tik trakulīgās ūdens krācēs nelaistos neviens raftinga cienītājs.
Strauja un varena šī Jandzī upe, kura gluži vai nohipnotizē mani un negribas iet prom, tomēr mūsu laiks ir ierobežots, jo pa atlikušajām 2.5 stundām mums jāuzkārpās atpakaļ līdz Tīnas viesu namam. Tā nu gliemeža gaitā uzsākam atpakaļ ceļu pa to pašu stāvo taku, pa kuru nācām lejup. Cita, bet laikam ne mazāk nogurdinoša alternatīva ir daļa no ceļa veikt pa stāvām metāla kāpnēm ar 158 pakāpieniem. Tā kā esam dzirdējuši, ka kāpnes ir tikai pavirši piestiprinātas pie klintīm ar metāla stieplītēm un neiedveš drošības izjūtu, tad šo alternatīvu atmetam, jo negribas lieku reizi sagādāt sev nevajadzīgu stresu.
Tā nu, ik pēc 5 minūtēm atpūtušies uz kāda akmens koku pavēnī, stundas laikā pieveicam stāvo un karstajā saulē patiešām ļoti grūto kāpienu atpakaļ līdz ciematam, kur, pavisam piebeigti, paņemam taksi līdz Tīnas viesu nama par 30 RMB, kaut patiesībā atlicis būtu vien ap 30 minūšu pastaigas augšu pa asfaltētā ceļa serpantīniem.
Tā kā esam ieguvuši laiku, tad pasūtam Tīnas restorānā pusdienas un, malkodami alu un mielodamies ar kartupeļu frī, grilētu cūkgaļu un dārzeņiem, baudām skatu uz augstajām klintīm otrpus aizai.
Tad nopērkam autobusa biļetes uz Lidžijangu (55 RMB par personu) un pēc 3.5 stundu brauciena ap 19:00 beidzot esam atgriezušies „mājās”, kur, nedaudz pamaldījušies pa vecpilsētas ieliņām, veiksmīgi atrodam savu viesu namu, kur draudzīgā saimniece mums ierāda to pašu numuriņu, kurā jau pavadījām aizpagājušo nakti.
14.diena. 2.11. Izjūtas 4680 m. augstumā Jade Dragoo Snow Mountains kalnos.
No rīta, kā jau šeit ierasts, pamostos agri, un tā kā mans ceļabiedrs vēl guļ, dodos Lidžijangas vecpilsētas ieliņās, lai izbaudītu tās šarmu bez tūristu pūļiem.
Izrādās, ka es neesmu vienīgā, kas aizrautīgi fotogrāfē dažādos ieliņu skatus, kas īpaši pievilcīgi ir rīta gaismās. Te ir arī rinda profesionālo fotogrāfu ar pamatīgu fototehnikas ekipējumu. No rīta vieglāk padodas ne tikai ieliņu, bet arī portretu fotografēšana, jo ir mazāk tūristu, kas aizsedz vēlamos kadrus. Priecājos par izdevušos foto ar vecmāmiņu, kurai uz muguras ķengursomā sēž mazbērniņš, vai arī par nacionālajos tērpos ģērbtajām dejotājām ielās.
Izdodas ielūkoties arī vietējo bērnu skoliņā un iemūžināt kadrus ar skolniecēm pie tāfeles. Uzkāpju kalnā pie Wenchang pils, pie kuras ieejas vārtiem ir plaša terase ar skatu uz vecpilsētas māju jumtiem rīta gaismās. Šeit noteikti varētu būt vislabākā vieta arī saulrieta baudīšanai.
Atgriežoties viesu namā, pabrokastojam iekšpagalmā, kur naktsmītnes saimniece mūs cienā ar rietumnieku stila brokastīm- ceptām un vārītām olām, tostermaizītēm, riekstu krēmu, džemu, augļiem un tēju. Varējām izvēlēties arī ķīniešu stila brokastis, bet šoreiz pieturamies pie pārbaudītām vērtībām.
Šodien vēlamies apskatīt Jade Dragoo Snow Mountains grēdu tuvumā, uzbraucot līdz 4505 m augstumam ar pacēlāju. Tā kā ir jau 11:00 un visi tūristu grupu busi jau aizgājuši, tad dodamies uz autobusa pieturu nedaudz ārpus vecpilsētas tuvu Mao Dze Duna piemineklim un meklējam 7. autobusu, kuram, pēc mūsu rīcībā esošās informācijas, vajadzētu kursēt uz kalniem. Izrādās, ka tāda lielā publiskā busa ar 7. nummuru šeit nav, bet ir pāris minibusiņi ar 7. nummuru, kuri piedāvā mūs aizvest par 15 RMB katram ar nosacījumu, ja busiņā savāktos 7 pasažieri. Kāpjam iekšā un gaidām 15 minūtes, bet neviena cita interesenta nav. Tad nu biļešu pārdevēja mums laipni piedāvā maksāt 100 RMB par braucienu divatā.
Mēs tomēr atsakāmies, jo iepriekš, pa ceļam uz autoostu, vecpilsētā pie lielā dzirnu riteņa mums kāda vietējā dāma, kas nedaudz pat prata runāt angliski, tika piedāvājusi privāto transfēru uz visu dienu par 200 RMB (17.66 Ls). Tad nu uzmeklējam šo dāmu un tiekam nogādāti uz viņas brāļa minibusiņu, vienojoties, ka šoferītis aizvedīs mūs līdz 30 km attālajam Snow Dragoo Mountains nacionālajam parkam, gaidīs mūs tur 3-4 stundas, kamēr atgriezīsimies no pastaigas un tad pa ceļam uz Lidžijangu vēl ievedīs Baishas ciemā, kas izslavēts ar savu nelielo, no tūristiem brīvo vecpilsētu uz sniegoto kalnu fona.
Pirms brauciena vēl iegriežamies Ķīnas Bankā (tā ir vienīgā banka, kurā šeit Lidžiangā mums ļauj izmainīt dolārus uz juaņām). Par naudas maiņu mums paņem aptuveni 9 Ls komisiju un liek aizpildīt papīru ar informāciju par pases datiem un apmešanās vietu Lidžiangā. Iepriekšējo reizi, kad izmantojām kredītkarti naudas izņemšanai, mums abiem no kartēm novilka 7 Ls komisiju, kaut arī mums katram ir cita banka. Tātad naudiņu ir izdevīgi izņemt vai izmainīt uzreiz ilgākam laikam, lai nav katru reizi jāmaksā lielās komisijas.
Ap 12:00 beidzot dodamies ceļā un pēc 40 minūšu brauciena jau esam pie Snow Mountains parka teritorijas vārtiem, kur mums prasa 105 RMB (9.24 Ls) katram par ieeju parka terotorijā.
Papildus vēl jāmaksā 170 RMB (15 Ls) katram par pacēlāju uz 4506 m augsto ledāju parku (Bingchuan Goungyuan). No biļešu kasēm busiņš aizved mūs uz 4 km attālo gondolu tipa pacēlāju, kas nepilnās 15 minūtēs paceļ mūs par aptuveni 1500 metriem augstāk- līdz par 4506 m augstumam, kur mūsu skatam paveras iespaidīgi skati gan uz ieleju tālu lejā zem mums, gan arī uz sniegotajām kalnu virsotnēm virs mums.
Lai arī pirmās 10 minūtes jūtamies pavisam labi un priecājamies, ka atšķirībā no lielā vairuma ķīniešu tūristu, iztiksim bez skābekļa baloniņiem, ko šeit lapni piedāvā iegādāties, tomēr uzsākot kāpienu pa 300 m garajām izbūvētajām koka kāpnēm, kas ved augšup tuvāk virsotnēm, sajūtam, ka gluži normāli gan nejūtamies. Problēmas rada nevis elpošanas grūtības (kā bijām iedomājušies), bet gan totāls nespēks, smagums kājās un sirds strauja sišanās pie pavisam nelielas slodzes, mēģinot uzkāpt tikai 10 pakāpienus augstāk pa kāpnēm.
Mēs protams nobīstamies no iespējamajām skābekļa trūkuma sekām un steigšus nopērkam uz abiem vienu skābekļa baloniņu pa 68 RMB (6 Ls). Pāris reizes ieelpojuši skābekli, nejūtam, ka paliktu īpaši vieglāk, tādēļ izveidojam paši savu tehniku kāpienam augšup pa trepēm līdz augšējai skatu platformai- kāpjam ļoti lēnu un vienā piegājienā ne vairāk par kādiem 10-15 pakāpieniem. Kad sajūtam smagumu kājās un sirds paātrinātu sišanos, apsēžamies uz kāpnēm dažas minūtes atpūsties, tikmēr vērojot iespaidīgos kalnu skatus.
Tā, stundas laikā lēnām pieveicam aptuveni 180 m augstuma starpību un esam sasnieguši augstāko šīs koka trepju takas punktu, kur, iekārtojušies aizvējā, ļaujamies dienas vidū karsti sildošajai saulītei, sniegoto virsotņu un ledāja žilbinošajiem skatiem.
Aizvējā ir tik karsti, ka pat pufaiku nevajag, taču nonākot ziemeļu vējā, priecājamies, ka mums ir līdzi pufaikas ar kapucēm un cimdi. Dienas vidū augšā kalnos ir 9 grādus silts un saulē šķiet, ka vairāk. Tiem, kam nav pašiem savu silto virsdrēbju, lejā pie pacēlāja tiek piedāvāts par 50 RMB naudiņām iznomāt siltās pufaikas, ko daudzi vietējie arī izmanto.
Dažbrīd, atpūšoties uz trepēm, šķiet, ka mēs vietējiem šķietam interesantāks apskates objekts par pašiem kalniem, jo ik pēc brītiņa kāds ķīnietis vai ķīniete lūdz iespēju ar mums kopā nofotografēties, kas brīžiem mūs uzjautrina, bet brīžiem jau kļūst apnicīgi- īpaši tad, kad kāds vietējais vēlas nofotografēties vismaz kādās 5 dažādās pozās, bet mums trūkst skābekļa un vairs nav spēka nostāvēt kājās.
Lejā iet pa kāpnēm ir jau daudz vieglāk, tomēr brīžiem vēl ir jūtams neliels nespēks kājās. Mēģinu elpot no skābekļa baloniņa, tomēr man šķiet, ka tas man nepalīdz. Tādēļ secinu, ka bez tā arī šeit var iztikt, bet augstums jāpievar ļoti pamazām, nesteidzoties un atvēlot ik pa brīžam laiku atelpai. Tā dara arī lielākā daļa pārējo tūristu (šeit redzam tikai ķīniešus), no kuriem daļa ik pēc brītiņam apguļas uz kāpnēm, tādejādi atpūšoties.
Pēc 3 stundām esam atpakaļ pie parka ieejas, kur mūs jau gaida šoferītis, kas nogādā mūs Baishas ciemā, kur vispirms mēs apskatām izšūšanas skolu, kas cenšas saglabāt vietējās izšūšanas mākslas tradīcijas, bez maksas apmācot apkārtējo ciemu meitenes, kā arī dodot iespēju piepelnīties jau izskolotajām profesionālēm.
Jauka angliski runājoša skolniece mums izrāda gan zīda izšuvumu tapšanas procesu, gan arī izstādi ar patiešām ļoti skaistiem darbiem, piedāvājot tos arī nopirkt par mūsuprāt ļoti dārgām (bet droši vien adekvātām ieguldītajam darbam) cenām. Piemēram ļoti skaists uz melna fona ar smalkiem zīda diegiem izšūts gluži vai kā dzīva tīģera attēls izmaksātu ap 680 Ls. Tā kā suvenīrus (un kur nu vēl tik dārgus) iegādāties neesam noskaņoti, sakām paldies un dodamies tālāk pa Baišas vecpilsētas galveno bruģēto ieliņu, lai izbaudītu autentisko lauku ciema gaisotni bez tūristu pūļiem, kā tas ir Lidžijangā dienas vidu. Šeit ķeram kadrus ar večiņu, kas uz muguras nes nestuves ar ūdens spaiņiem, sievieti, kas motobloka kuzavā ved divus bērneļus, vietējās večiņas tautiskajos tērpos, kurus, kā pārliecināmies šeit, viņas velk ikdienas gaitās.
Baisha gan ir daudz mazāka par Lidžiangu un nav tika sakopta un uzpucēta, tomēr arī šeit ir ko redzēt- īpaši jau tiem, kas vēlas ko autentiskāku.
Šovakar vēl vēlamies apmeklēt deju šovu Lidžiangas Nacionālo Kultūru Apmaiņas centra teātrī, kas atrodas tieši pretī Mao Dze Duna piemineklim.
Uzspējam uz šovu 17:40 (nākamais būtu 19:30, bet uz to vairs nav pieejamas biļetes), un, samaksājuši 200 RMB (17.60 Ls) katrs, ieņemam labas vietas pašā zāles vidū, lai nodotos gandrīz 1.5 stundu garajam patiešām profesionāli veidotajam deju šovam par tēmu- kalni un upes. Šis šovs te notiek katru dienu, bet izrāžu laiki mēdz mainīties un biļetes vēlams rezervēt 2 dienas iepriekš, jo, ierodoties pēdējā brīdī, tās var arī nebūt pieejamas.
Šovam ir 3 cēlieni- ūdens, kalni un mīlestība. Katrā no tiem tiek rādītas dažādo Ķīnas minoritāšu dejas un nacionālie tautas tērpi, kas kopā rada krāšņu kokteili, kuram cauri vijas stāsti par dažādo minoritāšu paražām- piemēram, matriarhātu, kas vēl saglabājies vienā no minoritātēm (Naxi), kur vīrietis ir tikai „piegulētājs”, kuram ļauts sievieti apciemot naktī, bet no rīta tam jādodas prom. Ir iespējams uz elektroniskā tablo izlasīt arī informāciju par katru no šovā konkrētajā brīdī atspoguļotajām minoritātēm, viņu paražām un dejām. Šovā tiek izmantoti arī dažādi gaismu un projekciju efekti, kā arī interesantas dekorācijas.
Neviļus salīdzinām šo šovu ar jau redzētu Zhangzjiajie pilsētā un secinām, ka šis nav tik iespaidīgs un emocionāls, tomēr noteikti ir apmeklējuma vērts esot Lidžiangā, jo rada pozitīvas emocijas un priekšstatu par dažādo minoritāšu atšķirībām un paražām.
Tā kā visu dienu neesam neko prātīgu ēduši, dodamies vakariņās uz kādu no vecpilsētas restorāniņiem, kur, pamanījuši mūs- ārzemniekus, pie sava apaļā restorāna galdiņa mūs pieaicina ķīniešu bariņš, kas ļoti vāji prot komunicēt angļu valodā, taču ir ļoti draudzīgi un viesmīlīgi cienā mūs ar dažādajiem ēdieniem, rīsu vīnu un pat uzdāvina man sārtu rozi, ko apmeklētājiem pārdod kāda vietējā pusaudze. Vakars izvēršas patiesi līksms, un atvadījušies no jauniegūtajiem paziņām, vēl labu brīdi sapņaini klīstam pa burvīgajām izgaismotajām vecpilsētas ieliņām, šķērsojot romantiskos tiltiņus pār kanāliem ielu malās un priecājoties par sarkano ķīniešu lampu atspulgiem kanālu ūdenī.
Turpinājums par atgriešanos un iespaidiem HonKongā sekos.
