Olé, Andalucia!

26.02.2008
10 min lasīšanai
33 foto

Olé, Andalucia! Pārliecināta ekotūrista iespaidi, refleksijas, sajūtas, pārdomas, februārī riteņojot pa Spānijas dienvidiem - divās daļās Pirmā daļa – pārsvarā fakti Ievads Šis ceļojums notika pateicoties nejaušībai, janvāra beigās skatot lētākos avio biļešu piedāvājumus. Seviļa turp/atpakaļ tikai ap 60 (!) latiem. Pārbaudījis gaisa temperatūras tur februāra vidū, konstatēju, ka ap 20 grādiem, un vēl to, cik maksā velosipēda noma Seviļā – nieka 23 eiro par nedēļu (!), nolēmu, ka jābrauc. Ja jau nav mums īstas ziemas, tad vismaz vasara kaut kur jāpameklē un jāpaiet tai pretī. Man jau ir šāda tāda pieredze ar vasaras meklēšanu mūsu ziemas laikā – apmēram pirms gada biju Marokā, kas ir turpat, netālu no Andalūzijas, nieka dažus desmitus kilometru pāri Gibraltāram. Tātad precedents jau bija un, pie tam, labi attaisnojies, tas manu izšķiršanos tikai atvieglināja un tāpēc - tik uz priekšu! “Tehniskas” detaļas Mans mīļākais ceļošanas veids ir - ar riteni. Tas ļauj ne tikai pagaršot, bet arī tā kārtīgi izbaudīt citu vidi, to aptaustot, sajūtot vai vienkārši nesteidzīgi esot tur daudz tuvāk. Tā kā uz Seviļu nevar tikt ar tiešo reisu, bet tikai ar pārsēšanos Milānā (vai citur), tad velosipēda pārvadāšana izmaksā salīdzinoši dārgi (padsmit lati par katru lidojuma posmu un tādu šajā gadījumā ir veseli četri (2 turp + 2 atpakaļ)). Ak jā, plus vēl risks, ka riteni transportēšanas laikā var sabojāt, tad ziņa par Seviļas lētajiem ričukiem bija gandrīz vai tikpat svarīga, kā turienes laika apstākļi februārī. Seviļu sākt baudīt varēja, tikai pavadot vienu nakti Milānas lidostā (viesnīcā nebija vērts, jo lidmašīna no Rīgas nolaižas Milānā vēlu vakarā, bet reiss uz Seviļu ir ap plkst. 6 no rīta). Nekāds dižais komforts tur nebija, bet viena pusgulēta nakts mirstamā vaina nudien nav, vai ne. Laika apstākļi Rain in Spain falls only on plane (lietus Spānijā līst tikai uz lidmašīnām). Tādu teicienu, man slapjam ienākot vestibilā, ar akmens seju pavēstīja vienas viesnīciņas administrators Kadisā. Viņa iespējamo sakaru ar Angliju (un melno humoru) varēju uzreiz noteikt pēc viņa britiskās izrunas. Pirmās četras dienas tiešām bija saulains un silts laiciņš – plus 20 grādi vai pat nedaudz virs. Toties nākamās - palaikam uzlija. Pirmā lietus diena, kas mums iekrita Kadisā, bija īpaši mitra – līņāja faktiski visu dienu. To tad arī pavadījām, apmeklējot pilsētas muzeju un pārbaudot vietējās TV programmas. Piebildīšu, ka dažādas atzīmes, norādes vecpilsētā lieliski noderēja, tūristam apmeklējot acij tīkamākās vai citādi nozīmīgākās vietas. Naktsmītnes Ne sezonā, kad mēs ceļojām, viesnīcas, pansijas vai hosteļi, protams, ir lētāki nekā sezonā. Nakts divvietīgā numurā maksāja, sākot no kādiem 35-40, tomēr pārsvarā – 50 eiro. Šajos numuros ir tīri labs komforta līmenis: labierīcības numurā (tualete, duša vai vanna), dvieļi, televizors – tas gan var būt, var arī nebūt. Viesnīcas bija uz katra stūra. Pareizi darījām, ka iepriekš tās nepasūtījām, un tā nebijām spiesti lieki tērēties vai piemērot maršrutu. Maršruts Mēs aizbraucām ar riteņiem no Seviļas (Sevilla) uz Kadisu (Cadiz) caur Cabeza de San Juan, Lebrija un Herez de la Frontera. Būtu braukuši tālāk, gar okeāna piekrasti vai vairāk uz vidieni, bet Kadisā, kā jau teicu, sāka līt. Ceļot ar riteni pa lietu var – pat vēsajā Norvēģijā. Tas tika pārbaudīts pirms pāris gadiem, tomēr, ļoti maigi izsakoties, nav īpaši patīkami. Tāpēc mēs nolēmām ar autobusu atgriezties Seviļā un kārtīgi apskatīt šo Andalūzijas lielāko pilsētu. Tieši velosipēds līdzēja nokļūt pilsētas attālākajās un ļoti interesantās vietās, kas parastam, aiz gida ejošam, tūristam ir “paslēptas”. Ceļi Ceļu kvalitāte ir lieliska, bet kustība pa tiem – intensīva. Vispār, izkļūt laukā no Spānijas lielajām pilsētām velosipēdistam nav viegls uzdevums. Jo – ārā parasti ved tikai ātrgaitas šosejas (Motopistas), un atrast mazākus ceļus ir gandrīz neiespējami. Ja mums būtu viņu armijas kartes, tad varbūt būtu citādi, bet tādu mums nebija, tāpēc laidām tik pa lielceļiem. Uz Kadisas pusi satiksme nebija tik super intensīva, kā uz Malagu/Granadu, tāpēc nebija tik traki, turklāt, spāņi uz šiem lielceļiem, pa kuriem ar riteni pārvietoties ir aizliegts, ir uztaisījuši tādas ceļa nomales (kādas 3-4 metrus platas, protams, asfaltētas)! Braukt pa tām bija tīrā bauda. Arī policisti neņem galvā, ja redz velosipēdistus braucam pa šo aizliegto ceļu. Velosipēdista sirds pavisam atmaiga, kad uz ātrgaitas lielceļa, kur auto drīkst braukt ar 120 km/h, treileri un citi smagie vedēji samazināja ātrumu un pat mazliet pavirzījās uz ceļa vidus ass pusi, lai tikai ar savu radīto vēju mazāk apdraudētu riteņbraucēju. Policisti Policisti, kā praktiski visur ārpus Latvijas, kur gadījies pabūt ar riteni, bija tik atšķirīgi no mūsējiem ar savu attieksmi pret satiksmes dalībnieku kā tādu, un velosipēdistu īpaši, ka ceļojuma sākumā, kamēr vēl nebijām aklimatizējušies, pat samulsināja. Piemēram, braucot pa vienu nelielu ceļu, es pārsimts metrus priekšā pamanu policistu, redzu, ka viņš kaut ko rāda, stāvot ceļa vidū, jau sāku apcerēt, kas viņam varētu nepatikt – varbūt tas, ka mums nav ķiveres? Izrādījās, viņš žestikulēja aiz mums braucošajām automašīnām, lai tās samazina ātrumu un brauc mums garām ar lielāku līkumu... Ceļa malā bija arī plakāti ar norādēm automobilistiem, ka uz šī ceļa bieži sastopami riteņbraucēji. Citu reizi: braucam augšā vienā no pauguriem, kalna vidū kāds neparastāk izkrāsots busiņš, pabraucis mums garām, pēkšņi palēnina gaitu, ieslēdz avārijas mirkšķināšanu un tādā veidā brauc mums pa priekšu līdz kalna virsotnei; tā viņš piespieda pārējos braucējus braukt mums apkārt ar lielāku līkumu... Vai jūs varat iedomāties Latvijas pogaini tā rīkojamies? Cilvēks pie labas dzīves un attieksmes pierod ātri, tāpēc sāku daļēji saprast Latvijas īriešus un citus aizbraucējus. Spāņi Spāņi pamatā nerunā citās valodās, daļēji izņemot tūristus apkalpojošo personālu. Pie tam, tas notiek tā neuzspēlēti, pretstatā, manuprāt, francūžiem. Ja kaut ko jautāsi, spānis vienkārši runās savā mēlē, un, ja tu liec manīt, ka pašvaki saproti, viņš tev paskaidro visu vēl detalizētāk, bet protams... spāniski. Tomēr sapratāmies, jo viņus taču dievs ir apveltījis ar kolosālu un ļoti atraktīvu žestu valodu, to nu gan nesaprast nav iespējams. Spāņi ir paskaļi, pievilcīgi, bet pamazi augumā. Ejot pa Seviļu vai Kadisu, es ar saviem Latvijai ne īpaši iespaidīgajiem 1.85 metriem uz ielas brīžiem sajutos gluži vai kā Gulivers liliputu zemē. Sievietes ir košas, tumšiem skaistiem matiem un acīm. Par vīriešiem neko daudz nepateikšu, tomēr mana ceļabiedre bieži sajūsminājās par viņu galantumu, sapratni, un tai pat laikā, viegli nojaušamo spēju būt neprātīgiem, emocionāliem, saulainiem(?!). Kopumā nedaudz pārsteidza andalūziešu tumšais un salīdzinoši pasmagais apģērbs; es ar saviem koši oranžajiem, riteņbraukšanai labi piemērotajiem (no drošības aspekta) T-krekliem varēju kaut ko līdzīgu atrast tikai starp apelsīnkokos vīdošajiem apelsīniem. Tas manu pamanāmību pūlī, protams, vairoja, un spāņu donnu pavadošais skats jau nu netīkams nebija... Starp citu, maz redzami bija melnādaini cilvēki, kas šķita dīvaini, jo Āfrikas kontinents turpat rokas stiepiena attālumā. Nebūšu oriģināls, ja pateikšu, ka ir jūtama milzīga atšķirība starp cilvēku labvēlības līmeni vienam pret otru Rietumeiropā un šeit. Arī spāņi ir laipnāki un smaidošāki par mums. Laikam tā ir dienvidu saule, kas viņiem tādiem liek būt. Varbūt arī, ka ne tikai daba... Flamenko Protams, apmeklējām flamenko priekšnesumu. Bija lasīts, ka tie autentiskākie, nemākslotākie (un lētākie, jo ... ir par velti) ir baudāmi krogos, nevis speciāli sagatavotos šovos. Bet tas laikam iespējams tikai sezonā, proti, vasarā, tāpēc aizgājām uz vienu šovu Seviļas vecpilsētā. Tur uzstājās divi dziedātāji (viens no viņiem bija tērpies baltā paltrakā, dziedāja arābiski un spēlēja kaut ko līdzīgu vijolei, tikai neparasti – kā čellu), ģitārists un dejotājs. Tas steps, ko viņš izpildīja bija iespaidīgs, neko tādu nebiju iepriekš redzējis. Kas par pašatdevi! Un kas par stāju! Radās iespaids, ka viņš ir kārtīga basketbolista augumā, lai gan īstenībā bija vidēja auguma vai pat mazāks. Ēdieni Man garšoja spāņu ēdieni, cik nu paguvu tos nobaudīt, jo speciāli neko eksotisku nemeklēju. Varbūt vienīgi paelja (atgādina plovu) ne. Gaspačo (aukstā tomātu zupa) bija grūti atrodama, jo no spāņu viedokļa tik aukstā laikā, plus 20 grādos, auksto zupu nevar ēst... Tomēr atrast izdevās, un tā bija laba. Spāņi laikam daudz neskaita kalorijas, ja vērtē kaut vai pēc chocolate con churros (karsta šķidra šokolāde ar eļļā vārītiem virtuļiem); un kā vienmēr, kas ir garšīgs, tas ir kaitīgs (vismaz no kaloriju viedokļa). Cenas - mazliet virs mūsu krogu cenām. Vīni Heresā, protams, nevarējām nepagaršot heresu jeb šeriju. Tas ir stiprināts vairāku vīnu sajaukums, kam parasti ir no kādiem 13 līdz 18 grādiem. Mums vairāk garšoja saldie šeriji, bet smalkāki laikam skaitās nesaldie seco vai fino. Pat neliela lāse vīna kalpoja kā ļoti labas miega zāles, un arī otrais rīts bija negaidīti možs... Spāņi par labākajiem, cik zinu, uzskata Rioja vīnus. Tie ir dažādi – gan balt-, gan sarkanvīni. Vienā pasmalkā krogā malkotais sarkanais Rioja bija ļoti labs. Glāze maksāja apmēram divarpus eiro. Šo vīnu, protams, var nopirkt arī Latvijā. Var pirms brauciena uz Andalūziju pārbaudīt...... Seviļa Tā ir īsta pērle! Viena no skaistākajām un īpatnējākajām pilsētām, kur esmu pabijis. Varu pat apgalvot – kas nav redzējis Seviļas vecpilsētu, nav vispār redzējis īstu Eiropas viduslaiku pilsētu. Atceraties, kā filmā “Briljantu roka” Andreja Mironova tēlotais varonis Geša maldās pa Stambulas ieliņām? Tad jums ir aptuvens priekšstats par šo ieliņu labirintu. Es Seviļas ieliņās apmaldījos vismaz pāris reizes dienā, lai gan man bija pilsētas karte. Kad deviņos vakarā bija jātiek uz flamenko un atlikušas bija kādas desmit minūtes, bet joprojām nevarējām atrast tā norises vietu, lai gan bijām dučiem reižu tur gājuši, un arī viesnīca bija turpat netālu, bijām spiesti lūgt vietējo palīdzību... Un, kādi ir Seviļas veloceliņi! Šo kontrastu tikai Rīgas ielu cīņās rūdītais velosipēdists var pa īstam novērtēt. Tie, zaļi krāsoti un līdzeni, vijas uz visiem pilsētas galvenajiem rajoniem, parkiem. Kad latviešiem reiz pienāks tādi laiki... Plānot vai neplānot Plānot vai neplānot? – tāds ir jautājums. Mana pieredze liecina, ka nav vērts, vismaz tādos puslīdz ekstremālos tūrisma veidos kā riteņošana. Riteņbraucēja maršrutu nosaka vairāki faktori – gan lietus, gan vējš, gan paša fiziskais stāvoklis, tāpēc iepriekš plānotais bieži nonāk kaķim zem astes. Tā, piemēram, ceļš uz Kadisu beigu posmā bija tik stipri vējains, uznāca pat lietus, ka turpināt iepriekš iecerēto braukšanu gar okeāna piekrasti uz Gibraltāru būtu vienkārši “pašnāvnieciski”. Citādi, protams, ir, ja brauc ar auto. Otrā daļa - emocijas Nav iespējams fiksēt izjusto uzreiz, jo pozitīvo emociju radītās domas lido tik strauji, ka roka netiek līdzi. Tikai pāris dienas Latvijā, un viss tika sakārtots, salikts pa plauktiņiem, ka var jau izteikties. Ko tu neteiksi, tieši ziemeļnieciskais rimtums ļauj sajūtas iemūžināt, bet....dzima tās pavisam citur. Pilnīgi sāku jau izprast spāņus, viņu skaļumu, žestikulēšanu, straujumu, emocionālos izvirdumus......tas ir tikai normāli tajos platuma grādos.....viņus taču silda, sasilda, pat uzkarsē, dāsnā dienvidu saule. Viņi ir atvērti, viņi priecājas par dzīvi, viņi smaida, viņi ir dabiski...viņi....viņi....vienkārši dzīvo...... Seviļa uzņēma viesmīlīgi. Sajutos droši. Jebkura vieta pilsētā it kā aicināja to skatīt tuvāk, it kā vedināja pieskarties.....tam pretoties nebija iespējams. Iznomātie velosipēdi deva iespēju izbaudīt vairāk un sajust stiprāk. Braucot smaržas tiek it kā pienestas dāsnāk, bet cilvēku sejās ieraudzītie smaidi atklātāki........iespējams, kļūstam labāki, sēžot tādam divritenim mugurā. Galvenais, ka to saprot un apzinās ne tikai satiktie braucēji, bet arī vienkārši kājāmgājēji. Protam taču sasmaidīties, sasveicināties, protam būt pieklājīgi, protam visu......Aizdomājos, kur tas viss paliek, kad apsēžamies pie auto stūres...vai tiešām izgaist....vai stresam un steigai ir tik milzīgs spēks, ka aizslauka it kā pavisam vienkāršo, bet normālai cilvēka dzīvei tik nepieciešamo. Tāpēc es balsoju par velosipēdu kā citas vides iepazīšanas līdzekli......To ir izpratuši Seviļas iedzīvotāji un arī, protams, varas pārstāvji, atvēlot tik lielas platības tieši šim braucamrīkam.....izpratuši arī ar toleranci pret ne tik pareiziem braucējiem...viņi veido vidi...vide veido sabiedrību un attieksmi vienam pret otru.....Kā mums tā pietrūkst Rīgā.....pietrūkst attieksmes...pietrūkst tikai neliela piesitiena cilvēku savstarpējās saskarsmes veidošanai...vismaz vēlmei to veidot....... Izbraucot uz lielākiem ceļiem, jau jādomā vairāk par piesardzību un drošību, tomēr sajūtama arī pārējo satiksmes dalībnieku vēlme tev palīdzēt. Mūžsenā patiesība jau ir, ka labu var atdarīt vai jāatdara tikai ar labu. Tas jau tiek uzņemts un pieņemts, liekas, pat momentāni. Brauc un vēro tik dabu, saskati priedes, saskati pat vēja plūsmu atsitienus kaktusu audzēs. Vari sajust visu, jo laika tam pietiek....nav jau nepārtraukti jādomā, vai rūcošā mašīna, kas draudoši nāk tuvāk, neskars tevi.....jo tai taču nebūs vēlme par dažiem desmitiem centimetru mainīt trajektoriju.....mašīna taču ir svarīgāks satiksmes dalībnieks....pie mums tā taču ir pierasts. Nu, nevar tas neatspoguļoties arī uz cilvēku ikdienu, uz savstarpējo sapratni un izpratni......joprojām taču saglabājas vēlme kādu komandēt, kādu pastumt malā.....tāds ir mūsu sevis apliecinājuma modelis. Diemžēl.... Krodziņi, apkalpošanas ātrums un kultūra.....vienreizēji. Spāņiem patīk (vai ir nepieciešamība) līdzīgi kā sievietēm darīt vairākus darbus uzreiz.....viņi var sarunāties ar n-tajiem pasūtītājiem pie kroga letes vai veikalā un veicas jau pēdējam, jo pie tā vēršas kā pie pēdējā un viņa pasūtījumu taču nevar aizmirst. Bet tas viss notiek tik dabiski labsirdīgi, ka atliek tikai pasmaidīt par viņiem un arī sevi.....nu, pienāks taču arī mana kārta...nu nesteidzies taču...dažreiz taču ir nozīmīgi vai pat ērti būt pēdējam. Jūtama vēlme izdabāt klientam, var pat par cenām strīdēties......var pat saņemt atlaides....veikalos (mazajos), ja pie letes ir saimnieks, vīnu vari saņemt par mazāku naudiņu....Spānijā ir iespējams viss. Tas mani tikai uzjautrināja, jo viss tika pamatots ļoti dabiski, it kā nevainīgi...pat bērnišķīgi un amizanti. Vai var strīdēties ar bērniem...taču nē.....var skaidrot, paskaidrot...bet, ko tu spānim ieskaidrosi, ja viņš runā tikai savā mēlē. Nu, mīlu es spāņus, viņu izpausmes veidu, viņu atraktivitāti, viņu vēlmi, protams, arī izdzīvot.....viņu ienākuma avots taču ir tūristi. Viņi to zin un lieliski apzinās....zinām to arī mēs.......tātad atkal attieksme, atkal saskarsme, atkal tolerance, atkal piekāpšanās vai maigs uzbrukums.....viss taču ir tik elementāri. Vai mēs to protam, saprotam un izprotam? Cilvēki uz ielām, veikalos, izklaides vietās.....Vienkārši, brīvi, arī skaļi, it kā aizņemti ar sevi, bet tomēr savas vēlmes pauž trokšņaini...pie tā ir jāpierod...un patiks...pat ļoti. Arī pats vari it kā noslēpties, ja esi kautrīgāks, jo tevi taču neviens neievēros.....iespējams, ar laiku tiks celta tava pašapziņa un notiks tas dabiski...tev pat nebūs tik ļoti kā pie mums jāpiepūlas...tu vienkārši būsi tur iekšā....tu saaugsi ar to vidi un tevi pieņems......atkal viss ir tik vienkārši. Uz ielām pieklājīgi atvainojas, ja pat uzgrūdusies esmu es.....tas taču ir arī audzinošais moments...viņi taču neies noskaidrot sadursmes cēloni vai vaininieku un, vai tam ir būtiska nozīme.....nu, vienkārši super. Iedomājieties mūsu vidi, piemēram, tramvajā......atvainojos, vairs nav vēlēšanās iztirzāt. Kolorīts. Protams, to rada krāšņā daba un arī cilvēki. Šajā gada laikā viņi bija tērpušies pamatā tumšas krāsas apģērbā....paši tomēr tumšmatainie un arī apģērbs tumšs, bet kas par kolorītu....nu, nerada jau to tikai krāsu dažādība, to saskaņošanas māksla....būtisks piesitiens ir pats cilvēks.....acu mirdzums, starojums....un redzi, ir arī kolorīta vide...saskati tikai to. Zaļais apelsīnu koks ar spilgti oranžajiem augļiem un melnā tērpts spānis ar šarmantu mirdzumu acīs.....un ir kolorīts...ir viss, ko vajag, vai kas ir nepieciešams. Atkal atgriežos pie cilvēka faktora, pie cilvēciskuma. Cik tas ir nepieciešams visur, cik tas ir akūti vajadzīgs mums. Ceļojiet ar riteni, tas taču ir tik tīkami un arī lēti. Iepazīstiet svešo zemju dabu un cilvēkus nesteidzīgi, tikai tā sajutīsiet to īpašo, to vienīgo, kas piemīt tieši tur un tieši viņiem!

Olé, Andalucia!

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem