Pakistānas piedzīvojumi 3 Noslēgums

  • 5 min lasīšanai
  • 19 foto
Miers. Beidzot Miers. No rīta skaists saullēkts ar lielu miglu. Lai gan nevar saprast varbūt tas ir smogs, jeb lauksaimniecības ķīmijas izmešu mākoņi, kas, gaisam sasilstot, pamazām ceļas augšā. Dodamies uz Nacionālo Parku Čanga Manga. Ejam cauri mazam ciematiņam, kur puišeļu bari viens pēc otra grib ar mani sarokoties. Nu tad dots pret dotu, bildēju viņus. Tas viņiem ir gods. Lepni un sastinguši stāv. Vēl un vēl kaut kādas iepazīšanās. Tiek uzsauktas brokastis un milkšeiki. Ar rikšas, vilciena un kravas mašīnas transportu iespējām ierodamies Čanga Mangā. Noliekam somas viesnīcā un ejam pastaigā. Te tev nu bija mežs un parks. Mežs ir pilns ar ganiem, mežstrādniekiem un citiem dīvaiņiem ar mačetēm rokās. Tīri neomulīgi paliek, kad viņi tā sastingst ar saviem ieročiem rokās un blenž virsū. A parks tiešām ir parks, priekš turīgajiem Lahoras iedzīvotājiem atbraukt paspēlēt kriketu. Nu galīgi vīlušies dodamies atpakaļ pēc somām. Uz Lahoru. Nostopējam fantastiski neticami izkrāsotu traktoru. Brauciens ar velo rikšu ir ļoti baudpilns ( kluss ) un tādu arī noīrējam, lai tiktu atpakaļ uz lielo ceļu. Un tur sākās jaunas mūsu medības. Jau tā zinot viņu brīnumaino mūsu apbrīnošanu, aizslēpāmies aiz vienas sabrukušas sienas granātābolu baudīšanai. Bet kas tev deva! Jau 5 minūtēs viens bariņš klāt, lai laimīgi iepazītos, paspiestu roku un apstulbušām pārlaimes acīm stāvētu un skatītos mutē, kā ēdam granātābolus. Kautkā izlūdzos, lai viņi go away, bet jau pēc mirkļa cits bariņš klāt. Un tad pēc pāris minūtēm arī meiteņu kompānija ir klāt. Iepriekšējie bariņi jau nav nekur pazuduši, turpat netālu vien stāv un brīnās. Viņu skaits pieaug, līdz atkal policija klāt un prasa mums, vai viss kārtībā ? Ir ok, ejam uz ceļa un sākam stopēties. Bet viņi visi stāv blakām un nekur netaisās iet prom. Gandrīz jau jāsāk pacelt balsi, nu atstājiet mūs vienus! Pavirzās pa 5 m un dolbās tālāk! Apbrīnojami. No rēkas i nezini, ko darīt – pārrēkties jeb, vai izsamist. Kaut ko paķēmojos uz viņiem, un daļa aiziet nesapratnē. Toties palikušajiem šķiet paliek vēl interesantāk. Bet drīz vien mūs uzņem draudzīgs šoferis un esam salīdzinošā klusumā un mierā. Tiek piedāvātas naktsmājas un vakariņas uz Food street. Tas ir Lahoras lepnums vienas nelielas ielas garumā - uz ielas salikti desmitiem garu galdu un dažādu veidu ēdieni. Par pilsētu nav ko daudz stāstīt, jo viņa bija tik nogurdinoša un ne pārāk baudāma. Visi tur lepojās ar lepno rajonu, kur bija daudz ārzemju universitāšu un ārzemju firmu pārstāvniecību. Vietējo vareno mājas utt. Vecpilsētas daļa samērā maza. Satiksme ārprātīgākā kāda redzēta. Sabijām kādas 6 dienas četrās naktsmājās. Otrās naktsmājas meklējām caur hospitalityclub.org. Tas bija pendžabietis kurš uzaudzis ASV. Sataisījis tur kaut kādus sūdus, nu tagad jāmokās Lahorā ( Pakistānu viņš pat nebija redzējis ) . Vienā vārdā kaut cik pieklājīgā vārdā visneaptveramākais ( tas tā lai nelamātos !  ) cilvēks kāds jebkad satikts. Toties pateicoties viņam, ekskluzīvi izbaudījām kristiešu rajonu. Gājām ciemos pie viņa radiem. Lai tiktu pie viena brālēna jāiziet caur otra brālēna ģimenei. Viena māja aiz otras ( iekšpagalmā ). Katra māja maksimums 40m2, sadalīta divās , trīs istabās. Pēc galveno pakistāņas zāļu lietošanas uzkāpām uz jumta baudīt zvaigznes. Vairāk gan bija jābauda sajūta, ka tūliņ iegāzīsimies mājā. Gan jumts, gan sienas kustējās. No jumta bija redzams, ka blakus kaimiņu mājas līdzīgi izpletušās. No ielas uz iekšpagalmu pusi. Tādā veidā radušās divas vai pat trīs mājas. Tādās mājās arī esot gan oficiālās, gan neoficiālās baznīcas. Nākamā dienā „tinām makšķeres”. Nākamās divas naktis pavadījām pie viena patīkama vietējā, pusotras stundas braucienā no centra, bet vēl tai pašā Lahorā ( aptuveni 5 miljonu iedzīvotāju ). Tikām uzņemti ļoti draudzīgi un ar lielu cieņu. Kaimiņos dzīvoja brālis, kurš izšuva kāzu kleitas. Uzzinājām, ka ļoti greznie tērpi nav domāti vīriešu iekārdināšanai, bet sieviešu skaudības izraisīšanai ( mana versija  ), jo kāzās katrs dzimums ir par sevi, atsevišķās telpās. Un vispār kāzas parasti notiek radinieku starpā, dzimtas ietvaros starp māsīcām un brālēniem. Beludžistānas puštunu un brahuju tautībām kāzas ir cilts un klana ietvaros. Iedzīvojos difterijā tieši ašuras ( šiītu galvenie reliģiskie svētki, kad, solidarizējoties ar sava pravieša Huseina ciešanām, cilvēki uz ielām pātago sevi ar ķēdēm un dažādi citādi sagādā sev lielas sāpes, lai kaut cik izjustu pravieša mokas!) laikā. Līdz ar to nespēju to izbaudīt klātienē. Daudzi jau tāpat neieteica tur rādīties, jo tas ir vardarbības ekskalācijas laiks musulmaņu pasaulē. Skatījos pa TV. Nekad dzīvē tik emocionāli reliģisku masu psihozi neesmu redzējis. Es trīcēju un gandrīz sāku raudāt, iedomājoties par tām ciešanu sajūtām, ko viņi ieliek sevī, attīrot sevi. Cik tas ir nozīmīgi! Un rietumu TV tik trakus kadrus arī nekad nevar redzēt. Nākamajā dienā uzzinam, ka bijuši trīs bumbu sprādzieni, pārdesmit bojāgājušo. Pa to laiku kad bijām Lahorā, Kvettā arī bija notikuši bumbu sprādzieni, 3 dienas pēc tam, kad bijām bijuši tieši tajās pašās vietās. Lahorā arī uzzinam, ka it kā visā musulmaņu pasaulē notiekot plaši protesti par Muhameda karikatūrām dāņu laikrakstā. It kā arī vardarbīgi protesti. Mums triju nedēļu laikā neviens vietējais nepiesējās pārmetoši vai jelkādi saistot mūs ar tiem Eiropas neticīgajiem. Un „mēs” „kristieši” neesam neticīgie musulmaņiem. Mēs esam Masī-grāmatas cilvēki. Grāmata-Bībele. Līdzīgi arī pret ebrejiem izturas. Tātad ticīgie, tikai cits ceļš. Lahorā ir redzams nedaudz lielāks sieviešu skaits sabiedriskajā dzīvē, kā laukos. Gaisa piesārņojums Lahorā bija tāds, ka lietoju lakatu mutes aizsegam, jo piesārņojums un smilšu un putekļu mākoņi ir iespaidīgas, dzeltenpelēkas miglas izskatā. Ļoti maz koku un svaiga gaisa iespējas. Krikets tiek spēlēts visur un vienmēr. Uz māju jumtiem, autobāņiem, parkos, pārpildītās ielās. Tā ir vissvarīgākā nacionālā spēle gan Pakistānā, gan Indijā. Un, kad viņi tiekas laukumā, tad tas atkal ir simbolisks karš. Cilvēki ( vīrieši! ) ir smaidīgi un viesmīlīgi, kaut mežonīga paskata. Apveltīti gan ar eksplozivitāti, gan bērnišķīgu naivismu. Par meitenēm neizteikšos, jo tad sanāks, ka zinu kaut ko par daudz un esmu pārkāpis dzimtas godu, par ko nazis ribās. Un Viennozīmīgi, ja man nebūtu meitenes blakām, daudz ko arī mazāk uzzinātu. Pakistāna izveidojusies Indostānas neatkarības rezultātā no angļu Impērijas, ar sekojošu karu ar saviem brāļiem Indijā. Katrā gadījumā ar Indiju viņi ir viena civilizācija, kopīga kultūras telpa, kopīga pagātne. Un Indijā, kā nekā, arī ir visvairāk musulmaņu pasaulē. Lahorā vispār Indijas kultūras novitātes ir viņu numur viens interese. Filmas, mūzika, mode tiek adaptēta no Indijas ( Es gan, protams sapirku desmit Ustaad Nusrat Ali-Fateh-Khana DVD). Katrā ziņā es arī sajutu vismaz 2 Pakistānas- balto un melno. Baltā būtu puštunu un beludžu kalnaini tuksnešainā pasaule ar lielu Afganistānas ietekmi. Melnā būtu tā visa pārējā līdzenuma daļas Pakistāna, kur ir musonu lieti. Un „iespējams”, ka ir trešā Pakistāna. Karakorumā ar neskaitāmām kalniešu ciltīm. Tā varētu būt krāsainā ( pēc tautastērpu rakstu krāsām spriežot ! ) Pakistāna. Diemžēl šajā ceļojumā nesanāca laika apciemot lielos kalnus Pakistānā, bet cerams, kādu dienu redzēšu baltus Balstistānā. Bižainos maķedoniešu pēctečus kailašus satikt, baudīt arī citu kalniešu tradīcijas un kalnu varenumu. P.S. Indija no Lahoras ir tikai padsmit km, ko aizbraucām ar sabiedrisko autobusu. Uz robežas ir labs grāmatu veikals, kur apmainās ar grāmatām un var nopirkt interesantu literatūru. Uz robežas stāv dusmīgi un lielākoties garāki pat par mani ( mans tāds latviešu normālais 190cm ) karavīri. Nokārtojam papīrus. Tur pretī tādi paši dildas. Viņiem tur bieži notiek tāds publisks pasākums, kur katras valsts karavīri soļo tik niknā veidā, kā vēlreiz karojot un atspārdot pretinieku. ( Tie, kas bijuši Amritsarā, iespējams ir redzējuši šo parādi ! ). Redzam simtiem krāsaini tērptu kravnesēju, jo starp abām karojošajām valstīm nav tranzītkustības. Viss tiek pārnests ar rokām. Ejam iekšā Indijā. Parādas koki, puķes, zālīte. Sākam sajust smaržas. Sākam elpot. Sākam dzirdēt putnus. Sākam klausīties. Sākam priecāties. Gavilējam. Esam tur ko saucam par māju sajūtu. Esam sasnieguši paradīzi. Tepat uz zemes blakām viena otrai pastāv gan elle, gan paradīze.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais