Ķīnas brīnumainās dabas pastkartes. 2.daļa. (2012.g. 20.10.-4.11.). www.lindatravel.lv

  • 15 min lasīšanai
  • 145 foto
2.daļa. Guanši un Junaņas provinces. 7.diena. 26.10. Vakars pie Detian ūdenskrituma uz Ķīnas / Vjetnamas robežas. No rīta 8:45 iebraucam ar nakts vilcienu Nanningas dzelzceļa stacijā. Mūsu šīs dienas galamērķis ir uz Ķīnas/Vjetnamas robežas esošais Āzijas lielākais robežšķirtnes ūdenskritums- Detian Falls. Lai nokļūtu līdz tam, pēc manā rīcībā esošās informācijas, iespējams braukt ar ekspress busu no Nanningas Langdong autoostas līdz pašam ūdenskritumam. Autobuss it kā izbraucot no Nanningas 9:00. Tā kā vilciens ir iebraucis pilsētā ar nokavēšanos, tad nojaušu, ka uz busiņu nepaspēsim, tomēr pastāv cerība, ka varbūt informācija ir novecojusi un ir vairāki busiņi dienā. Tādēļ skrienam uz taksi un, parādījuši Ķīniešu valodā izkopēto Langdon autoostas nosaukumu, par 50 RMB (ap 4.50 Ls) tiekam izvesti cauri visai pilsētai līdz vajadzīgajai autoostai. Tur informācijas biroja meitene angliski laipni paskaidro, ka vienīgais ekspress bus attejot no Lngdonas autoostas 8:30. Cita nav….. Bet esot iespēja 12:00 braukt uz Daxin County un tad pārsēsties uz kādu shuttle busiņu uz Detian ūdenskritumu. Tā kā citu iespēju neredzam, par 55 RMB (4.84 Ls) katrs nopērkam biļeti uz Daxin County busu un nīkstam 3 stundas autoostā. Beidzot tikuši autobusā, priecājamies par to, cik tas ir komfortabls un moderns. Ne sliktāks par tiem, ar kādiem esam braukuši Eiropā. Ir gaisa kondicionieris un pat ūdens pudeles izdala. 3 ceļā pavadāmās stundas īsinām, vērojot rīsu, banānu un kukurūzas plantāciju ainavas, kā arī karsta rezultātā veidojušos zaļojošiem kokiem un krūmiem apaugušos pakalnus visapkārt. 15:00 beidzot iebraucam Daxin County pilsētā, kur mūs sagaida vismaz 30 grādu karstums un apjukums- ko darīt tālāk. Parādījuši biļešu kasierei ūdenskrituma bildi, saņemam pretī lapiņu ar uzrakstu- 11:30. Secinājums- vienīgais autobuss no šejienes uz Detian ūdenskritumu ir jau aizgājis un nākamais būs tikai rīt 11:30. Jautri…..Prasām, ko darīt un meitene norāda uz taksi. Taksists, jautāts par cenu, mums rāda divus pirkstus. Vai 20 RMB? Nē- viņš uz lapiņas uzraksa- 200 RMB (ap 18 Ls). Mēs kratām galvu- tas par dārgu! Es uzrakstu uz lapiņas- 100 RMB, jo tajā brīdī vēl nezinu, cik tieši tālu ir ūdenskritums. Taksists noraidoši krata galvu un uzraksta- 170 RMB (ap 15 Ls). Saskatāmies ar Jāni, un mirkli apsvēruši to, ka citu alternatīvu mums nav, jo pie ūdenskrituma mūs gaida jau norezervēta un apmaksāta viesnīca, dodam piekrišanu cenai un kāpjam iekšā samērā tīrā un svaigi sakoptā WV Santana taksītī. Brauciens ilgst stundu un šķiet, ka esam nobraukuši vismaz 80 km. Tad jau cena ir bijusi samērā adekvāta. Beidzot 16:00 esam nonākuši pie galamērķa- Detian ciematiņa, kur ātri vien atrodam norezervēto viesnīcu- Daxin Detian Hotel (28 Ls) iekšpus parka teritorijā, kur, lai iekļūtu, apsargi mums laipni norāda uz biļešu kasi, kur par 80 RMB (7 Ls) katrs nopērkam ūdenskrituma teritorijas ieejas biļeti. Viesnīcā meitene, kā jau ierasts, nerunā ne vārda angliski, bet, kad norādu, ka nesaprotu, kas man jāaizpilda ķīniešu valodā drukātājā kvītī, viņa piezvana kādam kolēģim, kas man pa telefonu visu laipni izskaidro. Arī pie šī paņēmiena jau esam pieraduši. Iedodu meitenei prasīto 200 RMB drošības naudu (100-200 RMB drošības nauda mūsu ceļojuma laikā tiek prasīta katrā viesnīcā) un tiekam laipni pavadīti līdz kotedžas stila mājiņai, no kuras terases paveras plašs panorāmas skats uz Detian ūdenskritumu. Aši nometusi numuriņā savas mantas, skrienu aplūkot šo skaistumu tuvāk, kamēr vēl saule nav norietējusi aiz kalniem. Pats ūdenskritums gan jau ir ēnās, bet ļoti krāšņas ir ne tikai tā kaskādes, bet arī apkārtējā ainava, kas vēl ir saules apspīdēta- neskaitāmi karsta pakalni visapkārt ūdenskritumam, banānu koki, ziedoši krūmi, rīsu lauki, plosti upē pie ūdenskrituma.
Dodos lejup no kalna pa pastaigu taku pavisam tuvu ūdenskrituma kaskādēm, kur ūdens straumes, kas gāžas pāri ar zaļojošiem augiem apaugušajām klintīm, ir gluži vai ar roku sasniedzamas. Taciņa vijas augšup gar ūdenskrituma labo malu līdz izved uz ķīniešu suvenīru tirgotāju ieskautu panorāmas ceļu, pa kuru var aiziet līdz tepat esošajai Vjetnamas robežai un vjetnamiešu tirdziņam. Šeit pases uzrādīt neprasa un ikviens, kas vēlas, var nofotografēties pie pieminekļa, kas norāda uz robežas vietu. Jā, otra puse šī ūdenskrituma, pieder Vjetnamai. Un pēc internetā atrodamās informācijas, Detian ūdenskritums ir 2. lielākais robežas ūdenskritums pasaulē (aiz Niagāras). Visskaistākie skati uz ūdenskritumu paveras tieši no šī panorāmas ceļa, pa kuru var aiziet atpakaļ uz parka izeju. Īpaši fascinējošs skats mūs priecē saulrietā, kad saule, aizslīdot aiz karsta pakalnu virsotnēm ūdenskrituma fonā, iekrāso debesjumu sārtu.
Pamazām arvien spēkā pieņemas cikāžu sisināšana, gaiss smaržo pēc ziedošiem kokiem. Debesis satumst, bet ūdenskrituma maģiskās putojošās kaskādes vēl joprojām ir redzamas uz nu jau melnīgsnējo pakalnu un sārtās pamales fona. Šīs romantiskās dabas ainavas uzrunāti, labā omā dodamies uz tepat ciema centrā esošo restorānu, kur pasūtam pīli ar rīsiem. Rīsi, kā jau parasti ir labi, jo bez garšvielām ;) Pīles gabaliņos ir vairāk kaulu, kā gaļas un garša atkal ir dīvaina- nedaudz atgādina kādu zāļu garšu. Bet labi, ka tam visam pa virsu var malkot koka kolu. Priecājamies par to, ka šeit nav odu, jo, pirms došanās ceļojumā, ievācām informāciju, ka Ķīnas dienvidos pastāvot malārijas risks, tādēļ sākotnēji pat apsvērām domu par profilaktisko tablešu dzeršanu vairāku nedēļu garumā. Taču, tad, palasījuši par tablešu samērā izplatītajām blakusparādībām (murgi, noskaņojuma maiņas, uzbudināmība, negatīva ietekme uz aknām u.t.t.), kā arī atraduši precīzāku informāciju, par to, ka malārijas risks Guanši provincē faktiski ir zemes, iegādājāmies vien DEET losjonu, kas it kā visefektīvāk atbaidot odus, kā arī paņēmām līdzi gaišas linu drēbes ar garām piedurknēm. Taču, izrādījās, ka varējām iztikt arī bez šiem profilakses pasākumiem, jo divu dienu laikā atrodoties pie pašas Vjetnamas robežas dziļi laukos, stāvošu ūdens tuvumā, manījām vien 3 odus, kas pat negatavojās mums kost. Arī vakarā pēc saulrieta, pretēji brīdinājumiem, odus nemanījām. Tā vakariņodami restorānā, izpētām, ka atrodamies tik tālu uz dienvidiem, kā vēl nekad iepriekš neesam bijuši. Esam aptuveni pie 22. paralēles, gluži vai tropos, nakts ir silta un mūsu sirdis līksmas. 8.diena. 27.10. Mingshi upes kruīzs un brīvdabas muzejs. Šodien vēlamies apmeklēt Mingshi Village brīvdabas muzeju, kas atrodas pie Mingshi upes 36 km no Detian ūdenskrituma. No rīta turpat Detian ciematiņa centrā noskaidrojam, ka vienīgā iespēja, ka tikt uz Mingshi, ir privātais transfērs ar minibusiņu, kas izmaksājot ap 200 RMB par braucienu abos virzienos. Tad nu, apbruņojusies ar Mingshi bildi, dodos pie busiņu šoferīšiem un ar kādu no tiem uzsāku sarunu zīmju valodā. Mums izdodas saprasties un savu vienošanos par ekskursiju apstiprinām sarakstot vēlamos brauciena laikus uz bukleta ar Mingshi bildi. „Sarunājam”, ka no Detian ciema izbrauksim 10:00, tad šoferītis mūs galamērķī gaidīs līdz 13:00, kad brauksim atpakaļ uz Detian. Pašai prieks, ka izdodas visu sarunāt par spīti tam, ka šoferītis nesaprot ne vārda angliski. Tā nu, sakopušies, pabrokastojuši ar skatu uz ūdenskritumu, un sapakojuši mantas, atstājot tās viesnīcas administratoram, dodamies uz sarunāto transfēru. Šoferītis tiešām mūs gaida un viss notiek pēc plāna. Pēc 45 minūšu brauciena pa līkumotiem kalnu serpantīniem, esam pie Mingši upes „kruīza” sākuma, kur šoferītis norāda uz biļešu kasi. Kad mums paprasa 120 RMB (ap 10 Ls) par biļeti par personu, jūtamies izbrīnīti par to, kādēļ tik dārgi, tomēr maksājam, lai gan īsti pat nezinām, kas mūs sagaida. Šoferītis rādīdams bukletā „izskaidro”, ka mūs ar bambusa plostu vedīs pa upi lejup līdz Mingši kūrortam, kur šoferīts mūs sagaidīšot. Biļešu pārdevēja- jauna meitene, savukārt labā angļu valodā paskaidro, ka viņa angliski nerunājot, bet mums esot 10 minūtes kaut kas jāpagaida. Nodomājam, ka varbūt jāgaida ir angļu gids. Taču pēc 10 minūtēm ierodas vēl divas koledžas meitenes, kas, kā izrādās, arī kopā ar mums dosies izbraukumā ar plostu. Tā kā viena no meitenēm nedaudz runā angliski, iegūstam minimālu informāciju par notiekošo. Sākumā dodamies uz plostu piestātni, kur tiekam sasēdināti kādā no tur gaidošajiem plostiem, kuru vada simpātisks nacionālā tērpā ģērbies ķīniešu puisis. Plostu viņš vada nevis airējot, bet gan ar garu bambusa nūju atstumjoties pret upes gultni (upe nav dziļa, lielākoties aizaugusi ar ūdenszālēm). Minghsi upe ir ļoti gleznaina, to ieskauj karsta rezultātā veidojušies konusveidīgie zaļojošiem krūmiem apaugušie pakalni un klintis. Pa upi ik pēc brīža mums pretī brauc citi plostnieki. Upes krastos aug banānu plantācijas un zaļo rīsu lauki.
Diena ir saulaina un karsta (ap 30 grādiem), mūsu pavadone- jaunā meitene- biļešu pārdevēja, cienā mūs ar karstu tēju, zemesriekstiem un mandarīniem un dzied ķīniešu tautas dziesmas. Dzied ne tikai viņa, bet par godu ekskursantiem, kādā brīdī krastā no krūmiem cēli izslīd arī kāds tautas tērpos ģērbtu sievu pāris, kas iepriecina mūs ar ļoti kolorītu tautas dziesmas skanējumu un pēc dziesmas pazūd krūmos. Vēl kādu brīdi slīdējuši pa upi, piestājam krastā pie Mingši brīvdabas muzeja, kurā ir attēlota vietējo šī reģiona iedzīvotāju ikdienas dzīve senatnē- koka un salmu mājiņas, darba rīki, tautas tērpos ģērbtas meitenes un puiši, kas cienā mūs ar stipru rīsu vīnu un karstu tēju.
Un tas viss burvīgās Mingši dabas ainavas papildināts. Izstaigājuši brīvdabas muzeju, aizejam arī līdz Mingshi Village Resort viesnīcai, kas ir jauna un ļoti grezna viesnīca, kas būvēta koka apbūves divstāvu kotedžu stilā abpus bruģētām ieliņām, kuras ieskauj ziedoši krūmi un koki. Viesnīcai īpašu auru piešķir milzīgais karsta klinšu kalns, kura pakājē viesnīca izveidota. Visticamāk, ka brīvdabas muzejs un mini kruīzs ar plostiem pa upi ir izveidoti, kā papildus apmeklētājus piesaistošas aktivitātes. Intereses pēc noskaidroju, cik izmaksātu nakts šajā greznajā viesnīcā. Cena nav lēta- 680 RMB (60 Ls) par divvietīgu numuriņu. Jā, laikam jau Ķīnā ir pietiekami daudz turīgu cilvēku, kas var atļauties izklaidēties par šādām cenām, jo vidusmēra apkalpojošās sfēras darbinieks, kurš pelnot 150 Ls mēnesi, diez vai var atļauties šādi ceļot. Bet tūrisms šeit pašos Ķīnas dienvidos, balstās tikai uz ķīniešiem. Ārzemju tūristus te neredzam vispār. Tā kā brauciens ar plostu un muzeja apskate ir prasījusi tikai 1.5 stundu laika, tad ap 13:00 jau esam gatavi doties atpakaļ uz Detian ciemu un mūsu šoferītis mūs jau arī gaida tepat pie muzeja izejas. Pa ceļam vēl nopērkam zemesriekstus no pavisam salīkušām ķīniešu večiņām ar šim reģionam raksturīgajām salmu cepurēm. Tiklīdz esam nopirkuši mazu riekstu maisiņu par 1 RMB no pirmās sieviņas, tūliņ mums apkārt sastāj vēl citas, kuras arī par visām varītēm vēlas nopelnīt no mums pa 1 juaņai. Žēl paliek salīkušo večiņu, bet sīko naudiņu tik daudz mums nav, lai visas iepriecinātu. Atpakaļ pie ūdenskrituma ierodamies stundu pirms ekspress busa uz Nanningu, tādēļ dodamies vēlreiz pastaigā līdz ūdenskrituma kaskādēm un priecājamies par plostnieku aktivitāti upē lejpus tām. Par 30 RMB te iespējams doties šādā plostu izbraukumā, pietuvojoties pavisam tuvu ūdenskritumam. Mēs gan, tikko kā pēc plostošanas atgriezušies, šoreiz iztiekam ar pastaigu pa taku ūdenskrituma labajā pusē. Un tad jau arī ir pienācis laiks doties uz autobusu, lai pēc 5 stundu brauciena nonāktu Nanningā, no kuras mums šovakar 21:40 paredzēts nakts vilciens uz Kunmingu. Vilciens gan nedaudz kavējas, tomēr 22:20 jau esam veiksmīgi tikuši savā kupejā un, pavakariņojuši ar jau ierastajām ķīniešu sausajām nūdelēm un rīsiem, liekamies čučēt, cerībā, ka pie otras sienas guļošie divi ķīniešu jaunieši netraucēs mūsu naktsmieru. 9.diena. 28.10. Ciemošanās pie vietējiem Kunmiņā (Junaņas province). Jau pieraduši pie gulēšanas nakts vilcienos, no rīta pamostamies labi izgulējušies, un pēc brokastu zupiņu notiesāšanas, kāpjam ārā Kunmingas dzelzceļa stacijā, kur, nolikuši somas mantu glabātuvē (10 RMB jeb 0.88 Ls par dienu par 2 somām), dodamies pastaigā pa pilsētu. Tā kā mums ap 13:00 ir sarunāta tikšanās ar vietējo ķīniešu pāri no couchsurfinga, pie kuriem pavadīsim nakti, tad, īsinot laiku līdz randiņam, vadoties pēc vietējo skopajām norādēm, uzmeklējam kādu lielu iepirkšanās centru, kur Jānis cer nopirkt sev jaunas pārgājienu botas saplīsušo vietā. Taču, kārtējo reizi secinām, ka kvalitatīvi apavi (arī drēbes) no ārzemēm šeit ir 2-3 reizes dārgāki nekā Latvijā. Piemēram ecco apavi šeit maksā sākot no 200 Ls…..Savukārt par 60 Ls var nopirkt ko līdzīgu Timberleik apaviem, taču daudz prastākā izpildījumā (bez ādas apdares, sliktākā kvalitātē, kā esam pieraduši redzēt Latvijas veikalos). Arī atpazīstamu firmu apģērbi šeit maksā sākot no 200 Ls….. Cenas vājprātīgas. Ja nu vienīgi Apple i-pad un i-phone te maksā lētāk kā Latvijas veikalos. Vēlāk, ciemojoties pie vietējiem (Luo un viņa sieva, kuras ķīniešu vārdu nespēju atcerēties) izjautājam viņus par to, kādēļ te viss tik dārgs- preces, ieejas biļetes apskates objektos? Uzzinām, ka Ķīnā esot viens no augstākajiem PVN nodokļiem pasaulē, tādēļ arī ievestās preces ir tik dārgas. Protams, tirgū ir iespējams iegādāties lētākas preces, bet tās ir nesalīdzināmi zemākā kvalitātē. Vietējie stāsta, ka faktiski jau šīs dārgās preces vidusmēra ķīnietis nevar atļauties iegādāties, jo vidējā alga apkalpojošajā sfērā ir no 80-150 Ls, bet valsts iestādēs (kā piemēram koledžas pasniedzējam)- ap 300 Ls mēnesī. Vairāk pelnot vienīgi banku darbinieki un biznesmeņi. Ķīnas iedzīvotājiem gan nav jāmaksā tik lieli algas nodokļi kā mums- algām zem 300 Ls nodokļa nav vispār, no 300-500 Ls- 5 % no algas, no 700-1000 Ls – 15-20 % no algas. Bet, maksājot, šo nodokli, faktiski viņi nesaņem nekādas sociālās garantijas no valsts. Sociālā nodokļa kā tāda viņiem nav vispār. Par bērnu izglītību un medicīnu ir jāmaksā pašiem vecākiem. Bērnu dārzi izmaksā no 80-180 Ls mēnesī. Skolas lauku reģionos it kā ir bezmaksas, bet jāmaksā par mācību līdzekļiem un ēdināšanu. Faktiski vietējie ir ļoti neapmierināti ar politisko un ekonomisko situāciju valstī un saka, ka Ķīnā drīz būšot revolūcija, jo cilvēku dusmas un neapmierinātība arvien saasinoties. Paši viņi cer pārcelties uz dzīvi ārzemēs (piemēram Austrālijā). Kaut gan tas priekš viņiem ir ļoti sarežģīti, jo, lai izceļotu no valsts, ir nepieciešama liela apdrošināšana vai līdzekļi kontos (ap 42 000 Ls, ja vēlies ceļot individuāli, vai arī ap 1000-5000 Ls, ja vēlies doties ceļojumā ar kādu tūrisma grupu). Un arī vīzu iegūt ir sarežģīts process. Viņiem, piemēram, no Kunmiņas jābrauc uz Šanhaju, lai varētu iesniegt vīzas pieprasījumu (uz vietas tas nav iespējams). Tā nu mūsu jaunie paziņas līdz šim nav varējuši nekur daudz aizceļot- vienīgi uz Tibetu un, pateicoties darba vietas organizētam uzaicinājumam no Austrālijas un Taizemes universitātēm, viņi ir pabijuši šajās valstīs. Kad runājam par viena bērna likumu Ķīnā, viņi atzīst, ka šis likums ir spēkā, bet tam ir daži izņēmumi- divus bērnus var atļauties tie vecāki, kuri paši ir bijuši vienīgie bērni ģimenēs, tie, kuri ir ieguvuši doktora grāda pakāpi, kā arī tie, kuri var atļauties samaksāt par katru nākamo bērnu ap 1000-10000 Ls. Viņi paši (šobrīd ap 34 g.v.) nevēlas bērnus vispār, jo tas Ķīnā esot pārāk sarežģīti un dārgi. Tādēļ viņiem mājās ir suns. Skarbi….. Ciemojoties pie viņiem dzīvoklī, kas atrodas stundas braucienā no Kunmiņas centra kādā no daudzstāvu māju kvartāliem 22. stāvā ar skatu uz kaimiņu daudzstāvu mājām, runājam arī par īpašumu cenām un iegādes noteikumiem. Noskaidrojam, ka šāds dzīvoklis priekšpilsētā izmaksā ap 42 000 Ls, bet patiesībā tas nenonāk viņu īpašumā, bet gan viņiem ir tiesības šo dzīvokli lietot 70 gadus. Pēc tam valsts, teorētiski, var to viņiem atņemt. Un tā ir ar visiem īpašumiem Ķīnā. Viss pieder valstij un iedzīvotāji var vien samaksāt milzu summas par tiesībām 70 gadus dzīvot iegādātajā īpašumā. Dzīvokļus viņi lielākoties pērk kredītā no bankas vai arī valsts iestāžu darbiniekiem daļēji naudu aizdod valsts. Un jaunajiem puišiem dzīvokļa iegāde ir gandrīz vai obligāts nosacījums sievas atrašanai. Meitenes, izvēloties vīrus, skatās, lai viņiem būtu labs darbs un dzīvoklis. Jo vēl joprojām vīrieši esot tie, kam jārūpējas par ģimenes ligzdiņu un finansēm, kaut gan pilsētās pārsvarā strādā abi laulātie, jo viens nevar atļauties ģimeni uzturēt. Kad jautājam, ar kas viņiem Ķīnā patīk, viņi atbild- klimats, ēdiens un tas, ka šeit ir draugi un ģimenes. Par spīti mūsu priekšstatam, ka vietējie dzīvo šaurībā un saspiestībā, priecājamies par viņu plašo un gaišo dzīvokli, kurā ir 4 istabas un viesistaba. Te arī beidzot tiekam pie interneta, piekļuvi kuram ir samērā sarežģīti atrast pilsētu centros (nav interneta kafejnīcu un pat Makdonaldā ne vienmēr ir Wi Fi.). Tā nu beidzot sakārtoju transporta biļešu rezervācijas atlikušajai ceļojuma daļai. Lai gan sākotnēji biju plānojusi atpakaļ ceļā no Lijiangas (uz kuru dosimies nākamajā naktī) veikt 3 nakts vilcienu pārbraucienus un pa ceļam apskatīt Guilinu un doties Li upes kruīzā, tomēr šobrīd, pēc pirmajām 10 dienām saspringta pārbraucienu grafika, saprotu, ka esmu piekususi no tāda tempa, tādēļ nopērku lidmašīnas biļetes uz China Eastern Airlines reisu no Lijiangas uz Hong Kongu, tādējādi izvairoties no atlikušajiem 3 nakts vilcieniem. Biļetes gan nav lētas (120 Ls par personu), bet toties šāda pārplānošana paver iespēju pavadīt 4 pilnas dienas Lijiangā un tās apkārtnes kalnos, kā arī vēl vienu pilnu dienu Honkongā pirms mājuplidojuma. Tā kā esmu apmierināta ar veiktajā izmaiņām. Vakariņās Luo ar sievu aizved mūs uz restorānu turpat viņu kvartālā. Šeit, kā jau ierasts, ir apaļie galdi, kuru stikloto virsmu var griezt uz riņķi, tādejādi nodrošinot to, lai maltītes dalībniekiem nevajadzētu sniegties pāri galdam pēc kāda no daudzajiem ēdieniem un visi varētu dalīties ar cienastiem. Restorāns ir pārpildīts un ļoti skaļš, jo ķīniešiem ir raksturīgi vakariņot lielās kompānijās (4-8 cilvēki pie viena apaļā galda) un viņiem patīk skaļi sarunāties. Interesanti, ka restorānos trauku komplekti vienmēr tiek pasniegti iepakojumā- tā it kā tie būtu tikko iegādātie veikalā. Noskaidrojam- tas tādēļ, ka netīros traukus valsts neuztic mazgāt pašiem restorāniem, bet gan vienai monopola kompānijai, kura, savāc visus traukus no restorāniem un izmazgātus iepako un atdod atpakaļ tiem. Nu gluži kā ķīmiskajā tīrītavā. Varbūt tā arī labāk, jo trauki vienmēr izskatās nevainojami spodri. Vakariņas šoreiz ir patiešām garšīgas- mums tiek pasniegti 6 dažādi ēdieni un salāti- cepta zivs, grillēta cūkgaļa ar kauliem, apceptas pupiņas, sautēti ķīniešu kāposti, svaigi lapu slāti un gurķi, grillētas cūkas ādiņas. Tam visam klāt rīsi un zaļā tēja. Un protams sarunas par dzīvi Ķīnā un Latvijā.
10.diena. 29.10. Akmens meža dabas parkā. Šorīt ceļamies agri, jo 7:00 esam sarunājuši, ka vietējie, pirms saviem darbiem, mūs aizvedīs līdz Kunmiņas austrumu autoostai (Kunming East Bus Station), no kuras kursē tiešie autobusi līdz mūs interesējošajam Akmens mežam (Stone Forest). Šī autoosta atrodas 20 km no dzelzceļa stacijas (otrā pilsētas galā), tādēļ vakarā, pēc atgriešanās ar autobusu tajā, mums būs ar pilsētas busu (60.nr.) stundu jāpavada ceļā līdz Kunmiņas dzelzceļa stacijai. Vietējie palīdz mums nolikt somas autoostas bagāžas glabātuvē, nopirkt biļetes par 28 RMB (2.45 Ls) katram uz autobusu un, atvadījušies no mums cerībā uz atkal tikšanos, norāda, kur jākāpj busā. Faktiski to nebūtu sarežģīti atrast arī pašiem, jo pie autobusa stāv uzraksts- Stone Forest. Autobuss atiet tad, kad ir vismaz daļēji piepildījies ar pasažieriem, tādēļ stundu sēžam busā, gaidot brauciena sākumu. Pēc 1.15 h brauciena, nonākam pie Akmens meža autoostas. Kāpjam ārā no busa un dodamies uz biļešu kasēm, kur par 175 RMB (15.40 Ls) katrs nopērkam ieejas biļeti parkā+ par 25 RMB (2.20 Ls) katrs- biļeti braucieniem ar minibusiņu pa parka teritoriju. Teorētiski var visu parku izstaigāt arī ar kājām, taču tad no ieejas līdz pirmajiem apskates objektiem jāiet 3 km pa asfaltētu un samērā garlaicīgu ceļu. Diena ir saulaina un karsta, noskaņojums ļoti labs un esam apņēmības pilni pašu spēkiem tikt galā ar parka apskati, kaut arī daudzi apmeklētāji izmanto vietējo tautas tērpos ģērbto gidu palīdzību parka apskatē (80 RMB jeb 7 Ls par 2-3 stundu pastaigu pa parka centrālo zonu angliski runājoša gida pavadībā). Akmens mežs ir veidojies aptuveni 270 miljonus gadus senā pagātnē, kad šeit iespējams bijis okeāns. Kad ūdens izzudis, ticis atsegts okeāna pamats ar biezu kaļķakmens slāni, kurš lietus un vēja erozijas rezultātā ieguvis šobrīd redzamās dīvainās un iztēli rosošās formas.
Akmens meža klints smailes vietumis paceļas līdz pat 30 metru augstumam un pastaigu takas ved apmeklētājus pa klints bluķu „mežu”, kur aiz katra taciņas līkuma paveras jauns rakurss un vēlme šo skaistumu iemūžināt fotogrāfijās. Visa parka teritorija te ir iedalīta vairākās zonās. Populārākās, krāšņākās un līdz ar to arī vairāk apmeklētās ir Major Stone forest un Minor Stone Forest. Ievērojamākais apskates objekts Major Stone Forest ir centrālais skatu punkta paviljons, kas paceļas kādā no klinšu veidojumiem augstāk virs pārējām klintīm. Savukārt Minor Stone Forest zonā papildus krāšņajiem klinšu skatiem iespējams vērot Sani minoritātes tautas dejas uzvedumus uz skatuves, kuras fonu veido dīķis ar paviljoniņu un klinšu stabiem fonā. Sani minoritātes pārstāvji, kas dzīvo Akmens meža apkārtnē, tērpti savos tautas tērpos, šeit parkā strādā arī par gidiem. Tas padara akmens mežu vēl pievilcīgāku, jo visur redzamas jaunas meitenes tautas tērpos ar saules sargiem rokās. Uzraksti un norādes visā parka teritorijā ir arī angļu valodā, tādēļ apmaldīties ir grūti. Tā kā šīs divas galvenās zonas izstaigājam 1.5 stundā, bet prom braukt vēl negribas, dodamies pastaigā arī uz pārējām zonām- Wannianlinzhi, Liziyuanqing un Bushao kalns. Iespaidīgs ir skats no Bushao zonas pakalna augšējā punkta, no kura paveras plaša panorāma uz visu akmens mežu, kas gluži kā klinšu jūra stiepjas tālumā gandrīz līdz horizontam. Visklusāk, gandrīz bez tūristiem, ir Wannianlinzhi parka sadaļā, kur taciņas vairs nav tik sakoptas un apkārt takām plešas nevis iekopti ziedošiem krūmiem un palmām apstādīti parki, bet gan zemnieku mazdārziņi. Arī šeit iespējams vērot iespaidīgos klinšu veidojumus dodoties mierīgā pastaigā bez tūristu pūļiem un sajūtoties tuvāk lauku videi un savvaļai. Šķiet, ka 4 stundu laikā esam izstaigājuši gandrīz visas Akmens meža taciņas, tādēļ ar minibusiņu dodamies atpakaļ uz autoostu, kur aptuveni ik pēc stundas kursē autobuss uz Kunmiņu. Iebraukuši Kunmiņas austrumu autoostā, pārsēžamies uz pilsētas autobusu nr. 60, kura galapunkts ir Kunmiņas dzelzceļa stacija. Biļete izmaksā vien 2 RMb (18 santīmi) par personu un ceļā cauri izpūdēs gāzēm bagātajai pilsētai pavadām pusstundu. Atlikušo vakara daļu līdz nakts vilcienam īsinām Makdonaldā, kā arī staigājot pa Kunmiņas ielu tirdziņiem, kuros var nopirkt visdažādākās zivis, gaļu, dārzeņus un augļus. Dažus mums nepazīstamus augļus arī iegādājam, lai vilcienā tos varētu nogaršot. Vēl nopērkam arī skaisti iepakotu konfekšu paku, ar domu, ka vajadzētu nogaršot (jo varbūt noderētu kā suvenīrs mājiniekiem). Taču konfektes ir nudien negaršīgas- miltu konsistences un pēc garšas kā ziepes. Atdodam tās kādam ķīniešu bērnelim, kurš izskatās priecīgs par šādu negaidītu dāvanu. Un tad dodamies uz nakts vilcienu un priecājamies, cik labi iekārtota un veikaliem bagāta ir Kunmiņas dzelzceļa stacija. Visur ir arī uzraksti angliski un uz vilcieniem pasažieri tiek izsaukti arī angļu, ne tikai ķīniešu valodā. Lieliski! Turpinājums par iespaidiem Junaņas provinces ciematos un kalnos sekos.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais