Baltkrievijas velns nav nemaz tik melns

  • 4 min lasīšanai
  • 12 foto
Latvijā lielākoties dzird šausmu stāstus par Baltkrieviju, proti, par diktatora Lukašenko režīmu, kur visi viņa politiski pretinieki sēž cietumā, vai mežos tiek nomušīti. Savukārt ļautiņi sadzīti kolhozos, kur velk savu dzīvībiņu trūkumā. Nav šaubu, Baltkrievijā pastāv demokrātijas trūkums tādā izpratnē, kādā to saprotam mēs, un tur pastāv tādi ierobežojumi, par kuriem mums nāk smaids, taču kopumā velns nav nemaz tik melns, kā viņu mālē. Lai arī skaitījos oficiālā tirdzniecības misijas delegācijas sastāvā, neviens neliedza arī pastaigāt brīvsolī. Nemanīju nevienu čekistu, kas man sekotu un uzmanītu, lai gan veikalos un uz ielas vairākkārt runājos ar pašiem baltkrieviem. Iespaids par viņiem tiešām palika ļoti labs. Tātad, Baltkrievijā biju pērn no 29. novembra līdz 1. decembrim, jo šajā laikā Minskā notika "Liepājas biznesa dienas". Nezinātājiem varu paskaidrot, ka tā bija tirdzniecības misija, kurā galvenokārt Liepājas ostas firmas piedāvāja baltkrievu partneriem sadarbību. Motivācija vienkārša – Baltkrievijas rūpniecība saražo tik daudz produkcijas, ka iekšējais tirgus to nespēj sagremot. Loģiski, ka viņi meklē ērtākās iespējas šo produkciju eksportēt. Savukārt Liepājas osta ir neaizsalstoša, un no turienes var sūtīt preces uz jebkuru pasaules valsti jebkurā gadalaikā. Tad nu abas puses meklēja savstarpēji izdevīgus līkop! Bet, lai nu paliek bizness, pastāstīšu par praktiskām lietām un iespaidiem. Tā kā vīzas bija paredzēts saņemt Baltkrievijas konsulātā Daugavpilī, tad nu agrā rītā izbraucām no Liepājas, lai šķērsotu visu Latviju, un Baltkrievijas robežu šķērsojām pie Silenes. Pie baltkrievu robežpunkta piedzīvojām tādu kā kultūršoku. Jo robežsargi bija tērpti tieši tādās pašās formās, kā pirms 15 gadiem krievu zaldāti Latvijā. Pižiki un tmldz. Vien uzšuve "Belarus" uz rokas norādīja, ka šis laiks jau aiztecējis. Bet katrā ziņā – interesanti. Pirmais pārmetums mūsu valstij – demokrātija, tak demokrātija, bet ceļš Baltkrievijas pusē daudz labāks, nekā pie bāleliņiem Silenē. Pēc vairāku stundu joņošanas jau tumsā iebraucām Minskā. Atkal kultūršoks. Pie robežas ir uzraksts "Minsk – gorod geroj". Pirmajā brīdī tas šķiet savdabīgi un liekas, ka esi atgriezies komunistu teritorijā. Taču vēlāk sarunās ar baltkrieviem, kā arī uzklausot gidu, saņemu skaidrojumu, ka viņi pieņem vēsturi, kāda tā ir. Tāpēc nedemolē pieminekļus tāpēc vien, ka komunismu pieminēt vairs nav populāri. Bez tam ir saprotams, ka Baltkrievijai nav nekādas rūgtās mieles, kā Baltijai, kad vienu okupāciju nomainīja otra. Tieši otrādi – Minska Otrā pasaules kara laikā tika nopostīta par 90 procentiem, cieta daudzi baltkrievi, un noniecināt viņu veikumu karā pret vāciešiem būtu zaimošana. Starp citu, pēc kara pat sākušās runas, vai Minsku vispār necelt pavisam citā vietā, bet sagrauto pilsētu atstāt par piemiņu nākamajām paaudzēm, lai tās redzētu kara sekas. Tomēr tika izlemts pilsētu atjaunot esošajā teritorijā. Tāpēc nav jābrīnās, ka pilsētā gandrīz nav senlaicīgu celtņu. Ja arī kāda ir, tad tā ir vienkārši uzbūvēta no jauna pēc seniem rasējumiem. Celts Minskā tika ar vērienu. Jo pirmais iespaids par šo pilsētu – ļoti masīva un augsta apbūve. Tipisks Staļina laiku būvniecības piemērs. Ļoti daudz ēku, kas līdzinās Liepājas Pedagoģijas akadēmijai, Rīgas operai, ar lielām kolonnam un tmldz. Vēl viens būtisks efekts – Minska tumsā ir izgaismota tik krāšņi, ka liekas, šobrīd pilsētā notiek kādi vērienīgi svētki. Taču, nē. Vienkārši tas tiek darīts pēc prezidenta pavēles, visticamāk, bez jebkāda ekonomika pamatojuma, bet vienkārši lai pilsēta būtu skaista. Un, jāatzīst, efekts ir panākts. Tad nu īsumā pāstāstīšu par lietām, kas izraisīja smaidu. Mums tika rekomendēts nefotografēt Prezidenta pili. Nē, ne jau cietumā uzreiz bāzīs. Bet drošībnieki būšot klāt un liks izdzēst gan digitālās fotogrāfijas, gan izgaismos filmiņu. Protams, mums tas liekas stulbi. Tāpat viesnīcā tiek atņemta pase, un viesnīcas izdotā kartiņa ir oficiāls reģistrācijas dokuments, kas atļauj uzturēties Baltkrievijas teritorijā. Mēs gan zinām, ka pasi nedrīkst ieķīlāt, lai gan pēc būtības tā tur notiek. Par viesnīcām arī ir īpašs stāsts. Nakšņojām četrzvaigžņu viesnīcā "Minsk" (pirmo pieczvaigžņu viesnīcu Minskā tad vēl tika cēla līdzās vecajai ratušai). Zinātāji teica, ka tā esot vienīgā viesnīca, kur ārzemnieki var normāli pagulēt. Jo citur līdz pat pieciem rītā numuriņā atskan zvani: "Ņehoķiķe poobšatsa?" "Minskā" šis bizness, kas galvaspilsēta zeļot un plaukstot, iedibināts mazliet savādāk. Lejā ir naktsklubs, un ja kāds tomēr vēlas izbaudīt baltkrievu meiču apskāvienus, viņš pats turp var doties un sarunāt lietas. Tikai jābrīdina, ka cenas arī esot kā no eiropiešiem – 600 eiro pa nakti. Jo neviens jau tur nepēta, ka Latvija ir Eiropas Savienības nabadzīgākā valsts. Ārzemnieks, un viss! Bet kopumā par apkalpošanas kvalitāti viesnīcā sūdzēties nevar. No pozitīvajiem piemēriem jāmin, ka cilvēki Minskā ir ļoti draudzīgi. Ja, kaut ko nesapratīsi, uzreiz paskaidros un vēl apvaicāsies, vai pareizi saprati. Piemēram, man vajadzēja atrast fotodarbnīcu, lai no čipa ieskenētu disketē bildi, ko jāsūta avīzei uz Liepāju. Milicis man laipni paskaidroja, kur tā atrodas, un ar kādiem transporta veidiem turp var nokļūt. Iekāpu autobusā (biļete sabiedriskajā transportā maksā 400 rubeļus, viens eiro – 2300 rubeļu) un palūdzu konduktorei, lai viņa man paziņo, kad būs tā pietura. Mani sāka mierināt vēl kādi pieci cilvēki, ka viņi arī pateikšot. Un, protams, sāka interesēties, no kurienes esmu. Ak, no Latvijas? Nu kā tad jums tur iet? Nekādas politikas, vien cilvēcīga interese par dzīves līmeni, cenām un tmldz. Cik noskaidroju, piemēram, vidējā alga vienkāršiem strādniekiem Minskā ir ap 200 – 250 ASV dolāru. Reāli, tas ir tikpat, cik Latvijā. Jo mūsu statistiķu muļķībām neticu. Arī apkure maksājot tikpat, cik pie mums – divistabu dzīvoklim iznāk 60 dolāru mēnesī. Toties viņiem daudzas citas preces ir lētākas – gan tekstilizstrādājumi, gan rūpniecības preces. Zinājāt, ka baltkrievi paši ražo ledusskapjus, kuru durvīs ir iemontēts plakanā ekrāna televizors, lai saimniecēm virtuvē nebūtu garlaicīgi? Arī šņabis – pusstops maksā aptuveni latu. Es tikai ieskicēju dažus iespaidus no šī brauciena, jo, protams, pilnvērtīgas atziņas par Baltkrieviju tik īsā laikā gūt nav iespējams. Taču ,skaidrs, ir viens: ja cilvēks nedomā braukt uz Minsku tāpēc, lai karinātu sev kaklā plakātu ar uzrakstu: "Doloj Lukašenko!", viņš pilnīgā mierā var iepazīt šo valsti ar visiem tās plusiem un mīnusiem. Bet politiku atstāsim politiķu ziņā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais