Ķīnas brīnumainās dabas pastkartes. 1.daļa. (2012.g. 20.10.-4.11.). www.lindatravel.lv

  • 25 min lasīšanai
  • 78 foto
1. daļa. Guandongas un Hunaņas provinču iespaidi. Šim ceļojumam ideja mums rodas jau gadu iepriekš, kad vienojamies, ka šoreiz dosimies kādā tālākā un eksotiskākā ceļojumā, kur būtu iespējams baudīt vēl neredzētas dabas ainavas un iepazīt pavisam atšķirīgu kultūru. Tā kā mana ceļabiedra sapnis ir apceļot ar senu vēsturi, atklājumiem un tradīcijām bagāto Ķīnu, bet mani savukārt fascinē Ķīnas karsta pakalnu ieskauto upju un rīsu lauku ainavas, kā arī nesen noskatītā Avatara filma, kurā „levitējošās” klintis filmētās kādā no Ķīnas dabas parkiem, tad izvēle ir izdarīta- nākamā gada oktobra skolēnu brīvlaikā (kad mana mamma apņemas pieskatīt mūsu puikas) dosimies ceļojumā uz Ķīnu. Laicīgi iegādājam Finnair aviobiļetes lidojumam Rīga- Helsinki- HonKonga (400 Ls katram) un pamazām sākam plānot ceļojuma maršrutu, izvēloties apceļot vienu Ķīnas dienvidu, vienu centrālo un divas dienvidrietumu provinces. Lielos attālumus (kopā veicot ap 4000 km) paredzam pieveikt ar nakts vilcieniem, tādejādi ekonomējot laiku, kas mūsu ceļojumam atvēlēts (16 dienas). Cenšamies ar couchsurfing.com palīdzību atrast vietējos, ar kuru palīdzību vieglāk saorientēties svešajā zemē, kā arī tuvāk iepazīt tās kultūru un tradīcijas, tomēr mūs interesējošo dabas parku tuvumā vietējo couchsurfing pārstāvju nav, tādēļ par tikšanos vienojamies vien ar diviem vietējiem, kas dzīvo lielajās pilsētās. Pārējām naktīm rezervējam viesnīcas. Vēl sagatavojam plašu materiālu ar visu interesējošo pilsētu un apskates objektu informāciju, bildēm, nosaukumiem ķīniešu valodā, ēdienkartēm ķīniešu valodā, kā arī ņemam līdzi Dorling Kindersley ceļvedi, kurā ir daudz noderīgu attēlu un arī vietu nosaukumi ķīniešu valodā. Un tā, 19.oktobra vakarā mūsu ceļojums sākas ar savienoto lidojumu no Rīgas uz HonKongu. 1.diena. 20. oktobris. HonKongas debesskrāpju mežs. Pēc sēdus pozā pavadītām 10 stundām un lidmašīnā nogulētās (lasi- nomocītās) nakts, pašizjūta nav no labākajām, taču, izkāpuši no lidmašīnas, HonKongas subtropu joslai raksturīgā silti mitrā gaisa apņemti un beidzot kājas izkustinājuši, sajūtamies jau daudz možāki. Izņemot aziātu rases pārsvaru visapkārt, lidostā nekas cits neliekas neierastāk kā kādā no Eiropas lielajām lidostām- pa eskalatoru joslām aizbraucam līdz imigrācijas kontrolei, kur uzrādām jau lidmašīnā aizpildītās iebraukšanas lapiņas ar mūsu pases datiem un paredzamo apmešanās vietu HonKongā. Tālāk- bagāžas saņemšanas vieta, kur, mums par lielu atvieglojumu, pēc brīža cēli „atslīd” arī mūsu mīļās mugursomas. Tad izmainām 100 $ uz 717 HonKongas dolāriem, nopērkam lidostas Expreša (vilciena) biļetes uz Kowlon staciju par 90 HKD (6.21 Ls) katrs un kāpjam iekšā vilcienā, kas nepilnas pusstundas laikā mūs eleganti aizvizina pāri Viktorijas ostas līcim uz Hon Kongas Kowlonas rajonu, kur savukārt izpalīdzīgais personāls mums laipni norāda uz bezmaksas shuttle busiem, kas tūristus nogādā no Kowlon dzelzceļas stacijas līdz centrālajām viesnīcām. Mēs ar K3 busu braucam līdz Holiday Inn viesnīcai pašā Kowlonas centrā, kur, nedaudz pamaldījušies, atrodam savu viesu namu kādā Bangladešas tirgoņu pārņemtā tirgus veikaliņu kvartāla labirintā- Chung King Mansion turpat pie Nathan Road ielas, ko dēvē par Hong Kongas „Golden Mile”. Šeit esam iepriekš internetā norezervējuši Carlton Guest Hause par 28 Ls par nakti par divvietīgu numuriņu ar WC un dušu, kas Hong Kongas centrā ir viens no lētākajiem internetā pieejamajiem naktsmītņu variantiem un, pēc atsauksmēm spriežot, visai pieticīgs. Tomēr, kad mēs ieraugam, cik „pieticīgs”, tas izskatās dzīvē, sākotnēji mūs pārņem izlutinātu Eiropas ceļotāju šoks…. Tā saucamais „viesu nams” atrodas ēkas 15. stāvā, kuru visapkārt 10 metru rādiusā cieši ieskauj citas līdzīgas daudzstāvu ēkas. Lai atrastu savu numuriņu, mums nākas iet pa klaustrofobiski šauriem cietumu atgādinošiem gaiteņiem, kas vietumis aizkrauti ar mantām. Pati istabiņa ne vairāk kā 4-5 kvadrātmetrus liela, ar divām dzelzs gultām, kas aizņem visu istabu, WC+ dušas telpu (dušas kabīne kā tāda nav, mazgāšanās notiek virs poda) un diviem logiem, no kuriem paveras skats uz teju vai rokas stiepiena attālumā esošo kaimiņu māju logos izkārtajām vešiņām. Nojaušu, ka logi šeit skaitās ekstra. Noteikti ir arī numuriņi, kuriem nav pat logu. Pārvarējuši sākotnējo šoku un izjūtu, ka ēka šūpojas, novērtējam, ka mūsu numuriņā ir arī gaisa kondicionieris un ventilators, televizors, ziepītes un pat tualetes papīrs. Laikam jau nav tik ļauni. Tomēr Eiropā par 28 Ls esam dzīvojuši nesalīdzināmi labākos apstākļos…. Tā kā numuriņā uzkavēties negribas, nodušojušies dodamies HonKongas ielās virzienā uz Viktorijas ostmalu. Pamazām riet saule aiz otrpus līcim esošās centrālās HonHongas debesskrāpjiem. Izlemjam apskatīt tos tuvāk, tādēļ dodamies uz Star Ferry kuģīšiem, kuri par nieka 2 HKD (0.14 Ls) aizvizina mūs pāri Viktoria Harbour uz centrālo HonKongu. Brauciens ir ļoti tīkams, jo sniedz plašuma un svaiguma izjūtu pēc viesnīcas un debesskrāpju ielenkto ielu šaurības un smacības. No līča paveras jauks skats uz debesskrāpju pārņemto krastmalu un Viktorijas parku/kalnu tālumā aiz debesskrāpjiem. Pamazām satumst, un, brīdi apsvēruši, kādi apskates objekti mūs interesētu, dodamies Lai Kwai Fong virzienā, kas sola HonKongas vienu no populārākajām nakts izklaižu vietām- āra krodziņus, restorānus, bārus, naktsklubus un sestdienas vakarā ļaudīm pilnas ielas. To visu, Helovīnu tematikā izgreznotu, te arī atrodam, taču nevarētu teikt, ka mūs šī vieta kā īpaši uzrunātu. Tādēļ, ieturējuši vakariņas kādā no picērijām (110 HDK par divām picām un dzērieniem, 7.60 Ls), dodamies tālāk pa pasaulē garāko segto āra eskalatoru (792 metri) uz augšu līdz Soho kvartālam, kas ir cits populārs HonKongas izklaides kvartāls. Te redzam šauras ieliņas ar britu pabiem, ķīniešu ēstuvēm un īsās kleitiņās un augstpapēdenēs sapucējušamies vietējām meitenēm, kas sestdienas vakarā izgājušas izklaidēties. Uzbraukuši augšup pa daudzstāvu dzīvojamo māju rajonu ieskauto eskalatoru līdz tā augstākajam punktam, attopamies, ka vakaros eskalators lejup neved, vienīgā alternatīva ir kāpnes, tādēļ nostopējam taksi un par 32 HDK (2.21Ls) aizbraucam līdz lejā pie Viktorijas līča esošā Central Plaza debesskrāpja, kur vēlamies uzbraukt augšā līdz 46-stā stāva skatu platformai, lai baudītu naksnīgās HonKongas izgaismoto ainavu. Diemžēl izrādās, ka debesskrāpja lifts strādā tikai darba dienās darba laikā (līdz 18:00). Neko darīt, dodamies uz turpat esošo kuģīšu piestātni, lai brauktu atpakaļ uz Kowlonas pusē esošo Tsim Sha Tsui Star Fery terminālu. Brauciens tagad nakts gaismās ir krāšņāks nekā iepriekš vakara krēslā. Tagad Viktorijas ostas līci no visām pusēm apņem miljoniem gaismiņu izraibinātās debesskrāpju celtnes. Vēl krāšņāka ainava uz līci paveras no Tsim Sha Tsui promenādes, kas atrodas uzreiz pa kreisi no Star Fery termināla, kur pienāk mūsu kuģītis. Te nesteidzīgi pastaigājas gan tūristi, gan vietējie, kas sēžot uz soliņiem bauda debesskrāpju nakts panorāmu. Šeit ir arī vietējo Ķīniešu filmu zvaigžņu avēnija, kurā atrodam arī Džekija Čana un Brūsa Lī plaukstu nospiedumus. Šī promenāde noteikti ir vieta, kas mani HonKongā šajā vakarā piesaista visvairāk. Te, veroties debesskrāpju gaismas spēlēs, šķiet apstājas laiks. 2.diena. 21.10. Guangzhou vakara gaismās. No rīta turpat viesu nama numuriņa šaurībā ieturamies ar sausajām zupiņām un vēl no Latvijas līdzi paņemtajām maizītēm, un ap 11:00 bez nožēlas pametam šo naktsmītni, lai uzmeklētu Kowloon dzelzceļa staciju, no kuras, pēc internetā atrastajām norādēm, it kā esot Express vilciens uz Guangzhou. Informācija gan izrādās nepareiza, bet pēc stundu braukāšanas pa dažādām metro līnijām un vietējo laipnajiem skaidrojumiem (te jāpiebilst, ka HonKongā pietiekami daudz jauno cilvēku runā angļu valodā), mēs nonākam īstajā metro pieturā-Hung Hom, kura ir savienota ar East Railway dzelzceļa līnijas sākumpunkta pieturu Hung Hom, no kuras tad arī ir iespējams ar Express vilcienu pāris stundu laikā nokļūt Guangzhou. Nopērkam biļetes uz nākošo vilcienu 13:00 par 190 HDK katrs (13.11 Ls) (pretī tiek ņemta tikai skaidra nauda), un, paspējuši iepirkt par pēdējiem HDK arī MCDonalda komplektus pusdienām (51 HDK jeb 3.52 Ls par abiem), dodamies ieņemt savas pirmās klases vietas ekspreša otrajā stāvā, lai pie galdiņa vilcienā ieturētu pusdienas. No HonKongas braucam prom ar nelielām bažām, ka turpmākajā ceļojumā vairs nebūs tik viegli orientēties, jo vistisamāk nebūs vairs norāžu angļu valodā, kas mums tik ļoti atviegloja orientēšanos HonKongā. Mūsu nojautas lielā mērā apstiprinās- pēc 2 stundām iebraucot Guangzhou East Railway stacijā, secinām, ka te visas norādes pārsvarā ir ķīniešu valodā, tomēr informācijas centrā, parādot viesnīcas rezervāciju, mums laipni norāda pareizo virzienu. Jāatzīst gan, ka vēl tuvāk dzelzceļa stacijai laikam nebūtu bijis iespējams izvēlēties viesnīcu. Praktiski tā atrodas iekšā pašā stacijā, kas ir ļoti ērti, jo nav ar smagajām mugursomām nekur jāmaldās pa pilsētas ielām. Jau iegājuši viesnīcas lobijā, jūtam, ka pēc vakardienas nakts murdziņa, šeit mūs sagaida civilizēti apstākļi. Naudiņa no kartes gan tiek novilkta par trešdaļu vairāk, nekā apstiprināts mūsu booking.com rezervācijā. Bet tā kā recepcijas darbinieks angliski nerunā un nav arī nemazākās vēlēšanās meklēt citu viesnīcu, tad šķiros no 500 RMB (aptuveni 45 Ls) par nakti, bet šo vilšanos kompensē numuriņa platība, lielie logi, kas paver skatu uz dzelzceļa stacijas paviljoniem, 3 zv. līmenim atbilstoša dušas un tualetes telpa, kā arī pēc amerikāņu parauga- katram 1.5 vietīga gulta. Lai arī paklāji ir netīri un numuriņā tāds kā nedaudz mitrs un sastāvējies gaiss, tomēr pēc Hong Kongs „ūķa”, šis jau ir ievērojams „apgreids”. (P.S. Tikai nedēļu vēlāk, kad ieeju i-bankā, atskārstu, ka naudiņa no kartes novilkta ne vairāk, ka biju sākotnēji domājusi. Acīmredzot pārējā summa ir bijusi drošības nauda, kas tikusi nobloķēta uz kartes un pēc izrakstīšanās no viesnīcas, atbloķēta). Pēcpusdienā mums ir sarunāts pie viesnīcas satikties ar manu vienaudzi un vārda māsu- ķīnieti Lindu (vēlāk gan izrādās, ka viņas patiesais, pasē rakstītais vārds ir kas līdzīgs Zoiji), bet vārdu Linda viņa esot pieņēmusi kā niku, ko viņai iedevis viņas angļu valodas skolotājs koledžas gados. Lindu jau pirms mēneša uzmeklēju Couchsurging.com saitā, jo biju nobažījušies, kā Guangzhou tiksim galā ar orientēšanos un vilciena biļešu iegādi bez vietējo palīdzības. Un Linda jau interneta sarakstē šķita ļoti atsaucīga un izpalīdzīga. Tāda viņā izrādījās arī dzīvē. Pat nezinu, kā bez Lindas palīdzības mēs būtu tikuši galā ar nakts vilciena biļešu iegādi uz Zjangjiajie uz nākamo dienu. Pirmkārt pie biļešu kasēm nav ne viena uzraksta angliski, otrkārt kasieri runā tikai ķīniski, treškārt netiek ņemta pretī neviena no mūsu rīcībā esošajām kredītkartēm. Tikai kāda vietējā Ķīnas kredītkarte- Union Pay vai skaidra nauda. Mums, tikko iebraukušiem no HonKongas, savukārt nav nevienas juaņas, tad nu Linda mums laipni izpalīdz un nopērk biļetes ar savu karti (ap 47 Ls par 1 biļeti par Soft Sleeper vilciena četrvietīgas kupejas guļvietu). Te jāpiebilst, ka iepriekš lasītā informācija par to, ka biļetes uz nakts vilcienu soft sleeper kupejām jāpērk vismaz 3 dienas iepriekš, izrādās visai patiesa, jo uz mums vēlamo nakts vilcienu nākamās dienas vakarā ir palikušas vairs tikai 4 brīvas vietas. Laimīgi tikuši pie savām biļetēm, kopā ar Lindu dodamies uz kādu no lielajām 5 zv. viesnīcām, kur mēs savus ASV dolārus bankomātā veiksmīgi izmainām uz juaņām. Izrādās, ka Ķīnā naudu oficiāli var izmanīt vai nu bankās, vai lielajās viesnīcās. Uz ielas mazajos kantorīšos naudu mainīt neiesaka, jo tā var tikt pie viltotām naudas zīmēm. Tikuši pie naudiņas, Lindas pavadībā dodamies Gvanžou ielās. Uz jautājumu, kas ir „must see” objekti Gvanžou, Linda atbild- ka Gvanžou ir biznesmeņu un šopinga pilsēta- tādu īstu tūrisma apskates objektu te nemaz neesot. Ir daži tempļi, bet vēlu vakarā tie jau ir slēgti, tādēļ pa galveno šopinga ielu – Beijing Road, dodamies pastaigā līdz krodziņu kvartālam, kur pēc Lindas ieteikuma dodamies vakariņās uz kādu no bistro tipa ķīniešu ēstuvēm (restorānos viss esot dārgāks). Jau sākotnēji pēc smaržas jūtam, ka diez vai mums te kas garšos, tomēr esmu ziņkāres pārņemta pamēģināt, kādu vietējo iecienītu ēdienu. Tad nu pēc Lindas ieteikuma pasūtu ar garnelēm pildītus pelmeņus zupā ar dīkstiem un vārītas, sojā mērcētas sautētas ķīnas kāpostu lapas. Tā kā iepriekš ķīniešu restorānos nekad neesmu ēdusi, tad priekšstats par iespējamajām garšām nav nekāds. Tomēr ir cerība, ka ēdiens būs baudāms. Taču godīgi atzīstu- otrreiz es tādus garneļu pelmeņus buljonā neēstu- man jau no tās smaržas paliek nelāgi ar dūšu. Labi vismaz, ka vārītās ķīnas kāpostu labas sojas mērcē ir baudāmas. Jānis savukārt pasūta rīsu nūdeles ar cūkgaļu. Atnestais ēdiens izskatās visai nebaudāms- rīsu nūdeles ir izmērcētas sojas mērcē un garšo pēc gumijas lentēm. Tās sajauktas kopā ar kaut kādiem asniem un treknām izklapētas cūkgaļas „ļerpatām”. Apetīti neveicina nu nemaz. Arī saldais, kuru vēlāk nobaudām citā kafejnīcā, nav mūsu skatījumā nekāds izcili garšīgais. Mans olu pudiņš (kas nedaudz līdzīgs Crem Brule, bet šķidrāks un ne tik gards) vēl ir ēdams, bet Jāņa ingvera un kafijas pudiņš tik spēcīgi garšo pēc ingvera, ka es ko tik stipru nemaz nevaru ieēst. Pēc šādām ”gastronomiskajām izvirtībām” kādu laiku ir nedaudz nelāga dūša un par ēdienu vairs negribas domāt. Tad nu dodamies kopā ar Lindu pastaigā pa promenādi gar Gvanžou cauri plūstošo upi, kuru šķērso vairāki izgaismoti tilti. Taču šeit nav tāda pastkartes cienīga skata, kā no Hon kongas Viktorijas ostmalas promenādes- debesskrāpji nav tik ļoti izgaismoti, panorāma ir pelēcīgāka. Tā kā kopumā, pēc šajā vakarā redzētā, Gvanžou ne ar ko īpašu mūs nepiesaista. Toties interesanti ir izjautāt Lindu par dzīvi Ķīnā, par valdības noteiktajiem likumiem un kārtību. Piemēram par 1 bērna likumu, kas joprojām pastāvot, lai gan tiesības uz otru bērnu esot iespējams nopirkt par lielu naudu (vairāki tūkstoši juaņu), vai arī dzemdēt otro bērnu ārzemēs, tā iegūstot bērnam citas valsts pilsonību. Tagad gan nācija pamazām sākot novecoties, tādēļ valdība ir pieņēmusi likumu, ka ja precētam pārim pašiem nav brāļu vai māsu, tad viņi varot atļauties 2 bērnus. Taču, ja kādam no pāra ir brāļi vai māsas (kā, piemēram Lindai, kurai ir vecāka māsa), tad pārim varot būt tikai viens bērns. Vēl interesants šķiet fakts, ka Ķīnā visi īpašumi un zeme pieder valstij. Dzīvokļus, kurus ķīnieši pērk, pēc 70 gadiem valsts varēšot viņiem atsavināt- tātad viņu mazbērniem atkal nāksies pirkt jaunus dzīvokļus. Tomēr, par spīti tam, ķīniešiem esot populāri mājokļus pirkt, nevis īrēt. Vidējās un vecākās paaudzes ķīnieši veidojot uzkrājumus, jo tā kā valsts nepiešķir viņiem nekādas sociālās garantijas (ne pensijas, ne bezmaksas izglītību vai veselības aprūpi), tad viņi nevar atļauties dzīvot bez uzkrājumiem. Lai gan šķiet gandrīz vai neiespējami no nelielajām algām (ap 150 Ls vidējā alga oficiantam, viesnīcas darbiniekam u.t.t.) nodrošināt sev ikdienas iztiku, apmaksāt kredītu par dzīvokli un vēl veidot uzkrājumus. Tomēr, kad jautājam, vai ķīnieši ir apmierināti ar savu dzīvi, Lindas skatījumā viņi ir laimīgi, jo viņu valstī valda miers, viņi ir paēduši un viņiem ir jumts virs galvas. Lindas vecāki bērnībā piemēram esot dzīvojuši pusbadā, jo pietrūcis pārtikas. Tādēļ cilvēki spējot novērtēt to, ka tagad vairs nav jādzīvo tādā trūkumā. Protams, cilvēki vēlētos vairāk pelnīt, bet to jau vēlas pat miljonāri. Tā, saistošās sarunās nemanot paiet vakars un ir laiks atvadīties no Lindas līdz rītvakaram, kad Linda sola mūs nogādāt Gvanžou centrālajā dzelzceļa stacijā un iesēdināt pareizajā vilcienā. Jūtamies patiesi pateicīgi par viņas nenovērtējamo palīdzību. 3.diena. 22.10. Chimelong Zoo Safari parka apmeklējums. Tā kā vēl neesam savus bioloģiskos pulksteņus saskaņojuši ar jauno laika joslu (5 stundas uz priekšu Latvijas laikam), tad iepriekšējā vakarā aizmiegam tikai 1:00 naktī, bet no rīta pamostamies ap 10:00 no rīta. Tad nu diena iesākas ar novēlošanos, bet mums šodien arī paredzēta tikai viena aktivitāte- Chimelong Zoo Safari parka apmeklējums 20 km ārpus Guangzhou centra. Jau iepriekš esam izpētījuši, ka no mūsu viesnīcas līdz parkam var viegli aizbraukt pa metro 3 līniju. Izrādās gan, ka pēc 2 pieturu brauciena, ir jāpārsēžas uz citu tās pašas 3. līnijas atzaru, tomēr vietējie jaunieši, kas saprot angļu valodu, mums laipni palīdz ar orientēšanos. Tā nu pēc 30 minūšu brauciena esam galamērķī- Chimelong Safari parkā, kur bezmaksas shuttle busiņš aizved mūs līdz parka ieejai. Nopērkam ieejas biļeti par 200 RMB (17.60 Ls) katrs, un izgājuši somu kontroli (parkā nedrīkst ienest pārtiku), dodamies fantastiski aizraujošā pastaigā pa labāko Zoo kādā jebkad esam līdz šim bijuši. Šeit katras sugas pārstāvju ir daudz vairāk un plašākās teritorijās, kā ierasts. Te ir vismaz 12 tīģeru, kas laiski sauļojās tropisko mežu pakalnos un ir nevis aiz stikla loga, bet nodalīti no apmeklētājiem vien ar nelielu koka žodziņu un ūdens grāvi. Par papildus naudiņām ir iespēja tīģerus arī pabarot, pasviežot viņiem speciāli sagatavotus gaļas gabalus. Arī žirafes te ir vismaz padsmit. Un tās cēli pastaigājas pa zaļojošu teritoriju ar kokospalmām fonā. Izmantoju iespēju par 15 RMB (1.30 Ls) pabarot žirafes ar lapām apaugušiem zariem. Pieredze unikāla un sniedz neatkārtojamu klātesamības izjūtu. Tāpat barot var arī ziloņus, pasviežot tiem banānus. Arī ziloņi, te, starp citu, ir vismaz astoņi. Nav izjūta, ka dzīvnieki būtu nomocīti, iesprostoti šauros krātiņos sasmakušā vidē. Parka teritorija ir zaļojošiem bambusu un palmu kokiem apstādīta, ar izveidotām kalnu upītēm un ūdenskritumiem. Brīžiem pārņem sajūta, ka esmu džungļos. Mūs protams ļoti interesē viens no parka unikālajiem dzīvniekiem- baltās pandas. To te ir ap desmit. Taču pandas gan pārsvarā uzturas aizstiklotās iekštelpās- iespējams tādēļ, ka tām nepieciešamas vēsākas gaisa temperatūras, nekā ārā esošie 25-30 grādi un brīžiem karsējošā saule. Mūs pārsteidz tas, ka pandas ēd nevis bambusu jaunos dzinumus vai laipiņas, bet tās ļoti enerģiski grauž pašus bambusu kokus stumbrus. Faktiski pandas redzam tikai divos stāvokļos- vai nu guļam, vai sēžam un graužam bambusus. Nu jā, no bambusu koksnes jau diez ko nepieēdīsies, tādēļ iznāk ēst gandrīz visu dienu. Liels pārsteigums mums ir arī tepat teritorijā esošā Jurasik tēmas taka ar kustīgiem un baisas skaņas izdodošiem dinozauru tēliem. Realitātes izjūtu vēl vairāk pastiprina gaisa mitrinātāju radītie dūmi, kas tiek pūsti abpus dinozauru takas malām, lai radītu mistisku noskaņu. Izveidotie dinozauru maketi ir tik dzīvīgi, ka brīžiem patiesi nobiedē mani, pēkšņi iznirstot no krūmiem un uzspļaujot man virsū ūdeni vai nežēlīgi ierēcoties. Te ir gan dinozauru mātīte, kas sargā savus tikko izšķīlušos mazuļus, kas divi milzīgi lapēdāji dinozauri, kas paceļas vienā augstumā ar kokospalmām. Arī ala, kurā viens uz otru no saviem 10 metru augstumiem draudoši uzrēc divi dino briesmoņi un apmeklētājs sajūtas, kā maza spēļmantiņa, ko tūliņ tūliņ savos zobos sagrābs King Konga lieluma briesmonis. Žēl, ka mūsu puikas šo visu neredz. Viņi būtu sajūsmā. Jo pat mēs esam pārņemti ar šo fantastiku. Vēl mūs iepriecina arī orangutani, kas zoo darbinieku motivēti, lēkā pa virvēm un gluži vai lidinās pa gaisu, lecot no vienas platformas uz citu. Pārsteidzoša ir arī mazo tīģerēnu audzētava, kur varam apskatīt gan tikko dzimušus cilvēku zīdaiņa lieluma tīģerēnus inkubatorā, gan „pirmsskolniekus”, kas nemitīgi dauzās, uzbrūkot viens otram un plēšoties, spēlējoties ar bumbu vai peldoties. Saldajam ēdienam esam atstājuši izbraukumu ar vilcieniņu pa safari parku, kur 45 minūšu laikā vilcieniņš mūs ved garām bez nožogojumiem dzīvojušiem ziloņiem, lauvām, tīģeriem, begemotiem, žirafēm, kazām u.c. Žēl tikai, ka vagoniņš gandrīz nemaz nepiestāj, lai varētu uztaisīt kvalitatīvas fotogrāfijas. Jo skati ir tik iespaidīgi, ka protams gribas to visu iemūžināt, bet kustībā bildes iznāk izplūdušas. Tad nu atmetu ar roku vēlmei visu sabildēt un baudu plašo Āfrikas savannas ainavu ar kokospalmām, kā arī lēni pār lauku slīdošajām žirafēm, ziloņiem un citu dzīvo radību. Skaisti, patiesi. Nemanot ir pagājušas 5 stundas un mums laiks doties atpakaļ uz viesnīcu, lai tur paņemtu bagāžas glabātuvē atstātās mantas, satiktu Lindu un viņas gādīgajā pavadībā ar metro dotos līdz otrai Gvanžou dzelzceļa stacijai- Guangzhou Railway Station, no kuras mums 20:00 jātiek nakts vilcienā uz Zhangjiajie. Izkāpuši šajā dzelzceļa stacijā, esam bezgala pateicīgi par Lindas palīdzību, jo ir visai grūti saorientēties plašajās zālēs, kur visi uzraksti ir ķīniski. Gādīgi tiekam aizvesti līdz kādai no uzgaidāmajām zālēm, kur mums jāsēž līdz vilciena pienākšanai. Atlikušajā laikā paspējam vēl ar Lindas palīdzību iepirkt ķīniešu ēstuvē vakariņas (rīsi, tvaicēti ķīnas kāposti sojas mērcē, cepti vistas spārniņi, liellopu gaļas zupa, kurā pārsvarā gan ir tikai kauli ne gaļa, un pepsikola- tas viss par aptuveni 60 RMB jeb 5.30 Ls par 2 personām). Notiesājuši savu maltīti un turpat uzgaidāmajā telpā uzlādējuši fotoaparātu un telefonus, laicīgi paspējam uz brīdi, kad ar ruporu apbruņota stacijas darbiniece ķīniešu valodā izsludina iekāpšanu uz mūsu vilcienu. Tas, ko viņa saka, man protams nav saprotams, bet redzu, ka no mūsu uzgaidāmās zāles pēkšņi visa milzīgā ļaužu masa ceļas kājās un dodas uz kādu izeju, kas acīmredzot ir tunelis uz vilcienu. Vienīgais, ko no elektronisko tablo uzrakstiem var atpazīt, tas ir mūsu vilciena numurs (tas ir arī uz biļetēm) un vilciena attiešanas laiks, tātad viss pareizi un mēs dodamies kopā ar ļaužu masu vienā virzienā. Pēc 10 minūšu pastaigas pa tuneļiem masa izved mūs līdz peronam, kur atrodam savu 8. vagonu (tas rakstīts uz biļetes) un vilciena pavadone, pārbaudījusi mūsu biļetes, mums laipni iedod plāksnītes ar mūsu kupejas un guļvietu numuriem. Beidzot stress mazinās, esam veiksmīgi tikuši līdz savai kupejai un iekārtojamies mīkstajās guļvietās, kur jau ir saklāta gultas veļa tīkamam nakts mieram. Mūsu kupejas kaimiņi uzvedās ļoti klusi un pieklājīgi un nebūt netraucē. Viss ir labi. 4.diena. 23.10.2012. Zhanjiajie Nacionālajā Dabas parkā „Avatara” filmā redzētās klintis meklējot. No rīta pieceļamies jau ap 7:00. Naktī gulējuši esam ļoti maz, jo pretēji manām prognozēm, vilcienā neizdodas aizmigt- laikam traucē vilciena kratīšanās, bremzēšana, kā arī trokšņi. Tomēr kādas stundiņas esam pagulējuši un ar nepacietību gaidām, kad ap 10:00 vilciens beidzot iebrauks Zhangjiajie dzelzceļa stacijā, no kurienes tālāk dosimies uz Nacionālo parku, lai tajā pavadītu divas dienas. Viss gan iegrozās nedaudz citādi nekā plānots, jo izrādās, ka uz nākamās dienas vakaru mūsu ieplānotajā nakts vilcienā vairs brīvu guļvietu nav, tādēļ mums nākas ceļojuma maršrutu pārkārtot un palikt Zhangjiajie 2 naktis un 3 dienas. Varbūt, ka tā pat labāk, jo parks ir milzīgs un pastaigu taku tajā tik daudz, ka lai visas tās izstaigātu, nepietiktu arī ar 3 dienām. Labi vēl, ka viens no stacijas biļešu kasu darbiniekiem runā angliski- tas daudzkārt atvieglo komunikāciju. Taču tālāk autoostā, no kuras mums jātiek uz parka teritoriju, gan neviens angliski nerunā un tikai pateicoties izprintētajām lapām ar parka attēliem un nosaukumiem ķīniešu valodā, kāda darbiniece saprot, ko mēs vēlamies un norāda mums uz mazu autobusiņu, kas par 10 RMB (0.88 Ls) par personu stundas laikā nogādā mūs pie Zdangjiajie nacionālā parka ieejas. Brauciens cauri noplukušajai pilsētai un busiņa „stāžs” iedveš zināmas bažas par to, kādas mums izvērtīsies šeit turpmākās 3 dienas. Šoferītis, kurš prot pāris vārdus angliski, laipni piedāvā mums apmesties viņa viesnīca. Tā kā mums jebkurā gadījumā ir nepieciešama naktsmītne, tad piekrītam un tiekam aizvesti uz kādu viesnīcu 10 min pastaigas attālumā no parka ieejas. Nummuriņā ir duša un tualete, divas gultas, liels LCD televizors un pat dators ar interneta pieslēgumu. Neko vairāk mums arī nevajag, tādēļ samaksājam prasītos 150 RMB (13.20 Ls)+ 200 RMB drošības naudu, noliekam savas lielās mugursomas un ap 13:00, nopirkuši parka ieejas kartes (tās derīgas 3 dienām) par 245 RMB (21.50 Ls) katrs, beidzot dodamies iekšā parka teritorijā, kur, izpētījuši par 10 RMB iegādāto parka karti angļu valodā, izvēlamies Yellow Stone village jeb Huangshizhai pastaigu taku, kuru iespējams uzsākt vai nu dodoties 2 stundu kāpienā augšup pa taku, kuru veido akmens pakāpieni (takas sākums taisni pretī galvenajam ieejas ceļam), vai arī uzbraucot ar pacēlāju augšā klintīs. Izvēlamies otro variantu un par 50 RMB (4.40 Ls) katrs tiekam pie pacēlāja kartes (līdz pacēlājam mūs aizvizina bezmaksas parka busiņš, tā pietura ir pa kreisi no parka galvenās ieejas ceļa). Brauciens ar pacēlāja gondolu pakutina manus nervus, jo mēs tiekam rauti stāvus augšā klintīs un zem mums ir vairāku simtu metru bezdibenis…..Nospriežu, ka lejup no kalna labāk došos kājām…. Uzbraukuši augšā līdz Yellow Stone village augšējai gondolu stacijai, dodamies 1.5 stundu garā, nesteidzīgā apļveida pastaigā, kur ik pēc brīža varam apstāties kādā no panorāmas terasēm, no kurām paveras fantastiski skati uz karsta reģionam raksturīgajām klinšu stabu smailēm, kas apaugušas ar pundurpriedītēm un lapkokiem, kas tagad oktobra beigās jau vietumis nedaudz iekrāsojušies sārti un dzelteni. Klinšu stabiem šeit ir dažādi romantiski nosaukumi- piecu pirkstu virsotne (Five Finger peak), Sešu brīnumu pagoda (Six wonders pagoda), dienvidu debesu pīlārs (Southern hevenly pillar) u.c. Te ir arī klintīs dabiski veidojušās alas un arkas, kā piemēram lidojošo mākoņu ala (flying clouds cave) u.c. Pastaiga ir aizraujoša un nav grūta, jo nav stāvu kāpumu vai kritumu. Taka ir izklāta ar akmens plāksnēm un viscaur norobežota ar aizsargbarjeru. Piemērota pastaigai jebkura vecuma un sagatavotības tūristam. Pastaigas beigās, nonākot atpakaļ pie pacēlāju stacijas, izstaigājam arī sešu brīnumu paviljonu (Six wonders pavilion), kas ir ķīniešiem raksturīga celtne ar daudzpakāpju jumtu ar uz augšu „uzlocītām” malām. Šeit iespējas saģērbties ķīniešu tautas nacionālajos tērpos un fatogrāfēties uz paviljona fona (par 10 RMB). Ķīniešu meitenes šo piedāvājumu arī izmanto un mums savukārt prieks viņas safotografēt. Te jāpiebilst, ka visas pastaigas laikā satikām tikai vienu ceļotāju kompāniju no Eiropas. Visi pārējie šķiet bija vietējie ķīnieši. Pastaiga lejup no kalna ir samērā nogurdinoša, jo nemitīgi jākāpj lejup pa akmens pakāpieniem un rezultātā pēc 1.5 stundas kāpiena ceļu locītavas liek par sevi manīt. Jau nodomāju, ka varbūt tomēr vajadzēja braukt lejup ar gondolu, bet tad mani pārsteidz savvaļas pērtiķis, kas mierīgi sēž man priekšā uz pastaigu takas. Te jāpiebilst, ka savvaļā pērtiķus vēl nekas neesmu satikusi un par šādu satikšanos esmu varen priecīga. Tūliņ meklēju somā cepumu paku, lai pielabinātu pērtiķu tēviņu ar cepumu, cerībā, ka Jānis tikmēr varēs brašuli safotografēt. Bet izrādās, ka pērtiķis nav vakarējais- viņš žigli pieskrien man klāt un jau grasās izraut man no rokām visu cepumu paku, bet es instinktīvi to aizmetu viņam pati (laikam jau bailēs, ka citādi pērtiķis uzleks man virsū un varbūt par iekodīs). Pašpārliecinātais tēviņš nu mierīgi sēž man līdzās un pāris minūšu laikā notiesā visus manus cepumus, kamēr Jānis cenšas mūs sabildēt omulīgā ģimenes bildē (bildes gan neizdodas kvalitatīvas, jo pēcpusdienā mežā ir jau patumšs). Pagājuši vēl dažus pārdesmit metrus tālāk, satiekam veselu pērtiķu baru ar visu paaudžu pārstāvjiem. Redzam arī kādu pērtiķu parīti demonstrējam mums savu 2 sekunžu kopošanos. Es tik ātri pat fotoaparātu nepaspēju ieslēgt, kad mīlnieki jau ir padarījuši savu darbiņu. Paejot vēl uz priekšu, pamanu kādu pērtiķu „pirmsskolnieku” kokā, meklējam riekstus vai ko tamlīdzīgu. Pasviežu viņam savu banānu, bet laikam nevajadzēja- zibenīgi saskrien bars ar lielākiem pērtiķiem un mazulis izbailēs padodas, nometot banānu zemē. Tur to paķer kāds no lielajiem tēviņiem. Negodīgi….. Tā, vērojot pērtiķu izdarības, esam nonākuši jau pie pastaigu takas beigām un parka izejas. Kopumā šodienas pastaigā esam pavadījuši 4.5 stundas un noteikti varam teikt, ka pastaiga ir aizraujoša, lai gan pēcpusdienā laiks bija nomācies un skati fotogrāfijās nebūs tik iespaidīgi. Visfascinējošāk šīs klintis droši vien izskatās miglas laikā, kad migla tās apņem kā dūnu sega un tās virspusē slejas tikai klinšu stabu spices. Taču šādus skatus šķiet var baudīt tikai vasarā- karstajā un lietainajā laikā, kad zeme iztvaiko mitrumu, kas, ceļoties augšup, veido miglu. Tagad rudenī gaiss ir vēss (dienā ap 18 grādiem, vakarā ap 10 grādiem) un iespējams, ka tādēļ miglas vāli neveidojas (vai varbūt tos var redzēt agri no rīta, bet tad mēs parasti guļam). Vakariņas ieturam kādā no restorāniem, kas visi izskatās līdzīgi un atrodas vienā rindā gar galvenās ciema ielas malu. Te var pasūtīt gan varžu kājiņas, gan bruņurupučus, gan vēžus un dažādu sugu zivis. Spirta kulbās ir arī čūskas…...Es pasūtu rīsus ar dārzeņiem, cerībā, ka tie varbūt būs ēdami, bet atkal vilšanās- ēdiens ir neciešami piparots un pietam sastāv no kaut kādiem dīvainiem gabalos sagrieztiem dārzeņu kātiem, kas ir samērā cieti un, kopā ar asajiem pipariem sutināti, arī ļoti asi (par šī reģiona asajiem ēdieniem gan mūs jau brīdināja Linda, bet biju jau par to piemirsusi). Lai kompensētu pustukšo vēderu, augļu tirdziņā nopērku pamelo, kas Ķīnā ir populārs auglis, un, kā vēlāk secinu, tiešām garšīgs. Arī mandarīni te ir sulīgi. Tātad vienmēr būs iespēja ieturēt rīsu un augļu diētu. Tā kā satumst te jau ap 18:00, un iepriekšējā nakts vilcienā nav ļāvusi mums labi izgulēties, tad šonakt agri dodamies pie miera. 5.diena. 24.10.2012. Golden Whip Stream taka un Tianzi kalni Zhangjiajie Nacionālajā dabas parkā. Rīts ir apmācies un dienas laikā debesis saglabājas pelēkas. Tomēr dodamies kalnos cerībā, ka diena noskaidrosies. Šoreiz izvēlamies Golden Whip Stream taku, kas ved augšup kalnos gar akmeņainu upi. Takas sākumā mūs atkal priecē pērtiķēnu bari. Šeit, protams, izveidojas sastrēgumi, jo liela daļa tūristu apstājas tos bildēt. Kad pērtiķus esam apjūsmojoši un izdevies arī iemūžināt kadrā pērtiķu 2 minūšu kopošanās ainu, paveram skatus uz augšu un priecājamies par augsto klinšu stabiem, kas ieskauj upi. Pēc 2 stundu pastaigas esam nonākuši līdz laukumam, no kura tālāk var dodies ar autobusu. Tā kā uz autobusiem norādīto informāciju nesaprotam, kāpjam iekšā pirmajā kas pietur, un pēc 30 brauciena tiekam izlaisti pie Bailong pacēlāja- lifta apakšējās stacijas. Tad nu nopērkam biļetes par 56 RMB (4.93 Ls) katrs un uzsākam stāvēt garajā rindā pie lifta. Tāda 30 minūšu gara stāvēšana ir visai nogurdinoša, bet tikuši augšā, varam doties pastaigā, kur ik pa brīdim ir iespējam apstāties kādā no skatu laukumiem un priecēt acis ar klinšu ainavu skatiem. Šodien, pateicoties mākoņainajai dienai, ainavas ir ieguvušas pavisam citu dziļumu kā vakar. Šīs pastaigas laikā varam baudīt tādus skatus kā piemēram uz Debesu Pīlāru vai lielāko dabas veidoto tiltu, kas paceļas augstu virs ielejas, savienojot divas klintis ar pārsedzi. Izstaigājuši šo taku, atkal nonākam laukumā ar autobusu pieturu. Bez nekādas nojausmas, kur nonāksim, kāpjam autobusā un pēc 30 min brauciena augšup kalnos pa serpantīniem, nonākam Tianzi kalnu skatu vietā, kas beidzot apbalvo mūs ar tik ļoti gaidītajām miglā tītajām klintīm. Vērojam, kā migla pamazām ceļas augšup, brīžiem atsedzot klinšu smailes, brīžiem atkal paslēpjot tās mūsu skatam. Diemžēl pašās populārākajās skatu vietās jau ir pilnīgi balta migla un klintis vairs saskatīt nav iespējams. Tādēļ dodamies ar Tianzi gaisa gondolu lejup no kalniem (52 RMB par personu, 4.58 Ls), jo ir jau arī vēls- 16:30, un 17:10 gondola beidz strādāt. Nobraukuši lejā, šoreiz gan pajautājam pieturas darbiniekam, kurā autobusā mums vajadzētu kāpt (angliski protams te neviens nerunā, bet mums ir parka karte, kurā nosaukumi ir paralēli angļu un ķīniešu valodā, tādēļ varam kaut kā izskaidrot vēlamo nokļūšanas vietu. Izrādās, ka mums ir jābrauc ar bezmaksas parka busiņu līdz Wulingyuan ciemam un tad tālāk ar taksi (80 RMB jeb 7.04 Ls par braucienu) līdz Zhangjiajie ciemam, kur ir mūsu mugursomas. Veikmīgi tikuši galā ar šo maršrutu, savā ciemā pēc mantām ierodamies 18:00. Turpat arī viesnīcas darbinieks iesēdina mūs busiņā, kas brauc uz Zhangjiajie pilsētu, kur vēlamies šovakar atrast viesnīcu un apmeklēt mūziklu. No Zjangjiajie autoostas mēģinām saorientēties, uz kuru pusi iet meklēt tuvāko hoteli. Tā kā vēlamies rīt doties ar gaisa gondolu augšup Tianmenšan kalnos, tad noskatām vietu, no kuras gondola paceļas (šķiet pavisam netālu) un dodamies no autoostas tādā virzienā. Pa ceļam mēģinām ieraudzīt kādu viesnīcu. Un pēc nepilnu 10 minūšu pastaigas, tieši pretī gondolu stacijai, ieraugām lielu un pēc izskata pietiekami respektablu viesnīcu, kurā dodamies iekšā. Par laimi, viesnīcā ir brīvs numuriņš un cena ir pieņemama (328 RMB jeb aptuveni 28 Ls par nakti ar brokastīm). Uzreiz arī noskaidrojam, kā iespējams nokļūt uz mūs interesējošo šovu, kas, pēc mūsu rīcībā esošās informācijas, katru vakaru notiekot pilsētā. Te gan jāpiebilst, ka viesnīcā neviens no apkalpojošā personāla angliski nerunā, bet pa telefonu ātri vien tiek izsaukts „tulks” Pie šādas kārtības esam jau pieraduši iepriekš un tas vairs neizbrīna. Ar „tulka” palīdzību, kas nedaudz pārvalda angļu valodu, noskaidrojam gan numuriņa cenu, gan to kā nokļūt uz šovu. Tulks mums izpalīdz arī ar biļešu iegādi uz koncertu (238 RMB jeb 21 Ls par personu) un iesēdina 5. autobusā, kas pietur tieši pretī viesnīcai un kura galapunkts (pēc 15 minūšu brauciena) ir mūzikla norises vieta. Viss liekas tik perfekti sakārtojies, ka labāk nemaz nevarētu būt. Taču, nelielu darvas pilienu mūsu pašapmierinātībai pielej fakts, ka, kā izrādās, šovs notiek āra amfiteātri, bet mēs esam ģērbušies tikai džinsos un džemperos, bet vakaros te kalnos ir pavēsi. Un kas vēl sliktāk- pēkšņi sāk smidzināt. Labi vēl, ka šova organizatori šādu situāciju jau ir paredzējuši un visiem dalībniekiem izdala bezmaksas lietus mētelīšus. Tā kā līdz šova sākumam (20:15) mums vēl ir gandrīz pusstunda laiks, nopērkam svaigi gatavotu popkornu un pepsikolu (tā viņiem te lielākā cieņā par koka kolu) un laipnas darbinieces pavadībā ieņemam ļoti labas sēdvietas tieši pretī skatuvei (A1 sektors). Jāsēž gan ir uz salijušiem plastmasas krēsliem, pietam lietus arvien pieņemas spēkā. Sarāvušies pēc iespējas mazāki zem saviem lietusmētelīšiem, gaidām šova sākumu ar bažām par slapjo laiku. Tomēr apstākļi atkal izrādās mums labvēlīgi- līdz ar mūzikla sākumu, pārstāj līt un mēs varam pilnībā izbaudīt lielisko uzvedumu, kuru jo īpaši krāšņu padara izcili izvēlētais kalnu fons, kas sākumā tikai nedaudz izgaismots, šova beigās tik pilnībā atsegts skatītājiem spēcīgu prožektoru gaismās. Arī skatuves dekorācijas ir ļoti pārdomātas un ļauj skatītājam iejusties Ķīnas lauku ainavā un gūt nelielu ieskatu zemnieku dzīvē. Dekorācijas lieliski papildina skaistās Ķīnas tautas melodijas, kuras izdzied koris un solisti. Dejotāju un dziedātāju atveidotais stāsts vēsta par kādu princesi- lapsu, kurā iemīlējies lapsu karalis un vēlējies princesi aprecēt, taču viņa savukārt iemīlējusi jaunu zemnieku puisi, kuram savukārt ciema ļaudis nav ļāvuši būt kopā ar apburto princesi- lapsu. Tā nu viņi palikuši katrs savā ielejas pusē augstu kalnos, ilgās viens pēc otra. Taču viņu mīlestības spēks uzcēlis tiltu starp viņiem savienojot kalnus, lai abi mīlētāji varētu satikties. Skaists stāsts, lieliskas melodijas un šova elementi (sniegs, sarkanie lukturi tumsā, pilnmēness, izgaismotas zemnieku mājiņas, ūdens šalkoņa, kas viss kopā rada romantisku kalnu ciema ainavas noskaņu). Tiešām nenožēlojam, ka aizbraucām uz mūziklu. 6.diena. 25.10. Zhangjiajie pilsētiņas apskate. Rīts ir lietains un miglains. Pa savas viesnīcas numuriņa logu redzam pāri ielai esošo Tianmenshan gaisa gondolu staciju un tālumā Tianmenshan kalnus, kurus gandrīz pilnībā ir apņēmuši miglas vāli. Tikai brīžiem mūsu skatam paveras pa kādai virsotnei. Ap 11:00, kad izrakstāmies no numuriņa, vēl joprojām smidzina un ir nomācies. Jautājam pēc padoma vienīgajam angliski runājošajam viesnīcas darbiniekam, vai ir vērts maksāt 250 RMB (22 Ls), lai ar gaisa gondolu dotos 7.5 km garajā braucienā pa trošu ceļu līdz kalniem (tas it kā esot pasaulē garākais gaisa pacēlājs), bet darbinieks atbild, ka ir pārāk miglains un neko īsti redzēt nevarēšot. Tā nu atmetam domu par braucienu kalnos un pievēršamies citu svarīgu lietu sakārtošanai- dzelzceļa stacijā pie tā paša angliski runājošā biļešu kasiera, kurš pirms pāris dienām mums jau palīdzēja ar biļešu iegādi, nopērkam biļetes Soft sleeper klasē arī nākamajiem 2 nakts braucieniem- no Nanningas uz Kunmiņu (ap 300 RMB jeb 26.40 Ls par personu) un no Kunmiņas uz Lidžiangu (ap 215 RMB jeb 18.92 Ls par personu). Tad, parādījuši taksistam savā ceļvedī nofotografēto bankomātu, tiekam aizvesti līdzi bankai, kur bankomātā izņemam naudiņu turpmākajam ceļojumam. Vēl mēģinām pilsētā atrast kādu šopingmolu, lai iegādātos Jānim jaunas botas veco vietā, bet lielākais, ko šeit var atrast ir pārtikas supermārkets. Arī tas ir labi, jo varam sapirkt daudz maz pieņemamu pārtiku pāris dienām uz priekšu. Te gan jāpiezīmē, ka cenas veikalos, par spīti priekšstatam, ka Ķīnā viss ir lētāk, patiesībā ir tāds pašas kā mums, tikai preču kvalitāte šķiet zemāka. Faktiski Zhangjiajie pilsētā, izņemot pacēlāju uz kalniem un vakara šovu, nav nekā ko redzēt. Pilsēta, izņemot dzelzceļa staciju, autoostu un dažas lielās viesnīcas, šķiet noplukusi un nabadzīga. Īpaši jau rajoni ap dzelzceļa staciju. Pārsvarā ielu malās rindojas dažādas ielas ēstuves un piparbodītes, bet viss šķiet tāds netīrs, nevīžīgs, ar ne visai tīkamām smakām. Šādas ēstuves noteikti neuzrunā tajās iegriezties. Pat smalkākos iestādījumos ar klātiem galdiem negribas ēst, jo galdi pārsvarā ir nospeķoti un, apetīte pāriet jau iztēlojoties, kas tiks atnests un cik asi piparots tas būs. Tādēļ pusdienās apēdam supermārketā iegādātās bulciņas un dodamies uz savu nakts vilcienu. Ar orientēšanos dzelzceļa stacijās un vilciena atrašanu patiesībā, kā izrādās, viss ir diezgan vienkārši- vispirms pirms ieejas dzelzceļa stacijā, tiek pārbaudītas pases un biļetes. Tad somas jāizlaiž cauri bagāžas kontroles aparātam, tad jādodas uz uzgaidāmo zāli, kur kādā no vairākiem gaidīšanas zonu sektoriem uz tablo jāatrod sava vilciena numurs un laiks (tas uzrakstīts uz biļetes ar mums atpazīstamiem cipariem). Tad atliek vien gaidīt attiecīgajā sektorā, kad tiks atvērti vārti un varēs doties uz savu vilcienu. Ja gadījumā pasažieri vienlaikus tiek palaisti uz vairākiem vilcieniem, tad ejot pa tuneļiem, jāseko līdzi, virs kura persona izejas elektroniskajā tablo būs redzams interesējošā vilciena numurs. Tad jāiziet uz persona, jāatrod biļetē norādītais vagons, jāparāda biļete vagona pavadonim un jāatrod kupeja ar savu guļvietu numuriem. Tas arī viss. Izgājuši visu šo procedūru, tiekam kupejā, kurā esam vieni paši. Kupeja gan šoreiz ir noplukušāka nekā iepriekšējo reizi. Gultas veļa nav gluži tīra (vai vismaz izskatās pelēcīga), paklāji netīri, viss tāds vecs un nobružāts. Taču galvenais jau, ka ir gulta, kur gulēt kā arī tualete un izlietņu telpa vagonā. Pavakariņojuši ar ātri pagatavojamo rīsu, zirnīšu un maltās gaļas ēdienu, dodamies pie miera cerībā, ka šoreiz izdosies aizmigt un nakti nogulēt. Turpinājums par iespaidiem un piedzīvojumiem Guanši un Junaņas provincēs sekos………


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais