Toskāna (Luka, Piza, Florence, Sjēna) janvārī

  • 3 min lasīšanai
Izmantojot Ryanair lētos pakalpojumus, janvāra beigās nolēmām doties ceļojumā pa Toskānu. No Rīgas lidojām uz Frankfurtes Hānas lidostu. Tā kā izlidošana bija paredzēta nākamajā dienā, ar autobusu aizbraucām uz Vācijas senāko pilsētu – Trīru. Apmetāmies lētā, bet normālā viesnīcā patālāk no centra (30 min. ar kājām). Pastaigājāmies pa pilsētu. Biju pārsteigta, ka šeit jau sācies pavasaris. Lai gan šī ir senākā Vācijas pilsēta (ar seno Melno mūri), netrūka arī modernās arhitektūras, piem., baznīcas blokmāju izskatā. Sagadījās, ka trāpījāmies atlaižu laikā, kad vēl viss nebija izpirkts, tāpēc nedomājot nopirkām ļoti lētus mp3 atskaņotājus (bija tā vērts). Dodoties uz viesnīcu, nedaudz apmaldījāmies. Bet galu galā sanāca jauka vakara pastaiga gar kluso, laternu izgaismoto Mozeles krastmalu. Nākamajā dienā lidojām uz Pizu. No Pizas lidostas kaut kā vajadzēja tikt līdz viesu mājai, kas atradās ārpus Pizas. Atradām autobusu. Iepazināmies ar dažiem nepilngadīgiem britu jaunekļiem, kas devās uz to pašu māju. Par laimi, vēlāk no viņiem izdevās izvairīties. Viesu māja atradās burvīgā, kalnu ieskautā vietā. Svaigs lauku gaiss, dīvaini ķērcoši putni. Viesu mājās bija vismaz 8 kaķi. Personāls bija ļoti atsaucīgs. Nākamajā dienā nolēmām braukt uz netālo pilsētiņu Luku. Devāmies uz autobusa pieturu jau agri no rīta. Tā kā laukā bija ļoti silti, bijām ģērbušies paplāni, bet itāļi, kuriem ir atšķirīga izpratne par siltumu, skatījās uz mums ar neviltotu pārsteigumu. Luka ir neliela, senatnīga, mūra apjozta pilsētiņa. Ir tik patīkami pastaigāties, kamēr apkārt nebizo traki tūristu bari. Vietējie gan ziemā šķiet mazliet tādi „iekonservējušies”. Bet mēs toties atdzīvojāmies, jo pa dienu bija ap 20º C! Tā kā līdz pusdienlaikam Luku bijām izstaigājuši, nolēmām aizbraukt uz Pizas centru. Apskatījām slaveno Šķībo torni. Nopriecājāmies, ka esam atbraukuši ne-sezonā, jo vasarā uz torni esot jāgaida pamatīgā rindā. Bet mēs tikām iekšā uzreiz! Tad nolēmām pabaudīt silto laiku un pagulšņāt zālienā pie torņa. Vietējie arī izmantoja labo laiku, lai atpūstos un ļautos saules staru glāstiem. Mazliet izstaigājām Pizas centru, bet laikam jau vajadzēs tur atgriezties vēl kādreiz. Tad kājām devāmies uz viesu māju pa šosejas malu. Tas bija mazliet bailīgi, bet kaut kā jau aizkļuvām. Nākošajā rītā izmantojām laiciņu līdz chek-outam. Pabraukājāmies ar viesu mājas velosipēdiem. Tad nolēmām iet uz busu, kas mūs aizvestu uz Pizas centru, bet nokavējām. Nolēmām iet ar kājām, bet pa citu pusi. Šoreiz pa šoseju iet bija vēl grūtāk, jo bija jāvelk līdzi bagāža. Pa ceļam vēl apmaldījāmies. Beigu beigās atradām savu nākamo viesu māju Pizas urbānajā daļā. Saimniece bija ļoti jauka. Kaut gan īpaši nerunāja angliski, sapratāmies perfekti. Viņa mums ieteica aizbraukt uz Pizas pludmali. Tā arī nolēmām darīt. Pludmale tā bija nosacīti, drīzāk gan osta. Cilvēku bija maz, tāda sajūta, ka tā būtu pavisam cita pilsēta – pamesta. Nolēmām ātri braukt atpakaļ. Izstaigājām Pizas vecpilsētu. Kārtējo reizi tumsā apmaldījāmies. Bet kas gan būtu ceļojums bez apmaldīšanās? Nolēmām paēst vakariņas saimnieces ieteiktajā picērijā. Kaut gan tā bija ļoti tuvu, nespējām atrast un apmaldījāmies. Beigās atradām. Bijām pārsteigti, ka tā ir tukša. Bet tad sapratām, ka itāļiem pieņemts iet vakariņas pēc 20iem vakarā. Sākās tautas pieplūdums. Parādījās kāda liela itāļu ģimene, kas nemitīgi pasūtīja ēdienus. Vecmāmiņa pasūtīja neiedomājami lielu porciju ar frī kartupeļiem. Kad tika atnestas mūsu picas, mēs bijām šokā par to, cik tās ir milzīgas. Oficiants tikai nosmējās: „Yes... It’s very big”, it kā mēs būtu nolemti bojāejai. Kad vēlējāmies pasūtīt tēju, oficiants neko nesaprata. Viņš mums atnesa ledus tēju bundžiņās un izmisušā balsī teica :”It’s tee”, un atkārtoja to vēl kādas trīs reizes. Tāpēc pasūtījām ūdeni. Bijām tik pārēdušies, ka nespējām paiet. Bet itāļi tik turpināja ēst un ēst. No rīta devāmies ar kājām, velkot bagāžu, uz lidostu. No turienes braucām ar busu uz Florenci. Pa ceļam varējām vērot skaistas Toskānas ainavas ar villām un laukiem, pakalniem un lejām. Meklējot viesu māju Florences vecpilsētā arī apmaldījāmies. Bija grūti pārvietoties pa bruģi ar bagāžu uz ritentiņiem. Bet cilvēku šeit bija krietni vairāk nekā Pizā. Šķiet, arī no zagļiem šeit jāuzmanās vairāk. Viesu māja bija dikti smalka, bet īpašnieki gan bija jokaini. Šeit bija pilnīgs klusums, kā arī viņi lūdza ievērot klusumu. Saimnieks likās tāds kautrīgs un nervozs. Bet viņa otro pusi mēs tā arī neieraudzījām, dzirdējām tikai klusus spurdzienus un to, kā viņa izsmidzina gaisa atsvaidzinātāju. Devāmies uz slaveno Uffizi galeriju, kur apskatījām visus slaveno florenciešu slavenos darbus. Pēc tam devāmies uz galeriju, kurā vienīgais slavenais darbs bija Dāvids. Toties iespaidīgs! Ārā līņāja. Nākamajā dienā nolēmām, ka Florencē īsti vairs nav ko darīt, tāpēc aizbraucām uz Sjēnu, kas man patika gandrīz vai vislabāk (par spīti tam, ka bija kļuvis diezgan vēss). Ļoti skaista, sena, reljefaina pilsēta. Daudz šauru slīpu ieliņu. Vakarpusē devāmies uz Florenci. Nolēmām, ka jāpaņem pica uz viesnīcu. Atradām kādu restorānu. Varējām jau nu izvēlēties labāku, jo cepējs bija jauns puisis, acīmredzot iesācējs. Bet picas bija garšīgas. Bet nesalīdzināmas ar tām, ko ēdām vietējā itāļu ēstuvē Pizā. Priekš tūristiem jau neviens netaisa neko izcilu un lētu. Viesu mājā centāmies uzvesties samērā klusu, bet, kad bija iedzerts vīns, tas nebija iespējams! Agri no rīta braucām atpakaļ uz Pizas lidostu. Tad arī lidojām atpakaļ uz Frankfurti. Frankfurtes Hānas lidostā pavadījām vairāk kā 12 stundas. Bija grūti censties neaizmigt, bet tas izdevās. Secinājumi: Uz vietām, kur ir daudz muzeju un, kas nav kūrorts, jāceļo ziemā, jo tad nav daudz tūristu, cenas ir zemākas. Bildes - manā albumā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais