Pakistānas piedzīvojumi 2

  • 2 min lasīšanai
  • 16 foto
Mums nezkapēc tomēr neļauj uzturēties Dera-Ghazi-Khan un situācijas izskaidrošanai tiek izsaukta policija. Ierodas viena automātistu brigāde, bet ne pēc mums. Uzskrien uz viesnīcas otro stāvu. Likās, ka tūliņ ies vaļā gadsimta šaudīšanās, tā kā viņu filmās. Ierodas otra policijas brigāde dēļ mums. Bez paskaidrojumiem tiek pateikts, ka šajā pilsētā ārzemnieki nevar uzturēties. Aizved uz autoostu un piedāvā braukt pārbāztā autobusā, kur šoferis kāpj iekšā pa logu, jo savādāk pats netiek iekšā. Tiek gudrots cits variants. Kā iemesls mūsu aizturēšanai ir tas, ka ārzemnieki nevar šeit uzturēties, ddēļ drošības jautājumiem. tas de''l gaidāmās ašuras ( šiītu galvenie reliģiskie svētki ).Ierodas cita policijas vienība. Kautkādi specnazoviki, automātus turot tiešā mērķējumā un neļaujot kustēties. Nu jau gan kļūst par karstu! Tomēr pēc neliela pārbrauciena tiekam nodoti citai policijas patruļai. Sākam pamazām saprast, ka viņi mūs vienkārši šādā veidā nododod patruļai pēc patruļas, ved mūsu paredzētajā virzienā uz Multānu. 90 km ar sešām patruļām ir veikti un ap plkst. 5 naktī ierodamies Multānā. Paliekam kautkādā ūķī pa dolāru vai diviem. Gaisa mitrums jūtams arī viesnīcas istabā rāpojošu un lidojošu insektu un kukaiņu izskatā, pelējumos uz sienām. Un vispār izskatās diezgan traki! No rīta ejam ielās! Jūtams zaļums un mitrums. Pēc trim nedēļām Tuksneša Irānā un Pakistānas Beludžistānā baudām zaļās krāsas auglīgo leknumu. Ielas pārblīvētas. Pilsētā ap 2-3 miljoni. Viņiem tur vispār miljons šur-tur, pluss-mīnuss, kā nekas ! Esam nepārtrauktā uzmanības centrā. Vēl kaut kādai TV intervija jāsniedz. Esmu nedaudz apjucis, neko īpaši sakarīgu laikam tā arī nepasaku. Ielas reāli netīras, piedirstas un mušu, un lapseņu, un citu knišļu miljoni. It īpaši tirgus rajonā. Apetīte sabrūk. Būrīšos tirgo saķēdētus pērtiķēnus, sunīšus, kaķēnus, dažādus putniņus. Izskatās tāda Romas laiku verdzības forma dzīvniekiem. Jūtam, ka esam citā Pakistānā. Cilvēki ir tumšāki, uzbāzīgāki, jūtami vairāk. Sāk pārņemt kaut kas līdzīgs kultūršokam. Tagad man te jāsēž un jāizgudro, kā to aprakstīt. Un ir grūti to noformulēt, bet mums abiem tas bija vienlaicīgi un līdzīgi. Varētu teikt, ka ar gardu sulas glāzi, kuru mums uzsauca viens vīrietis, pamazām sāka sarukt tas šoka mirklis. Vēl viens jauks un drosmīgs puisēns saņēmās un pieskrēja man klāt, un laimīgi sniedza roku sveicienam. Interneta salonā satiekam vienu pakistāni, kura sieva ir angliete un viņa netic, ka mēs nakšņojam viesnīcā par tiem pāris dolāriem un ka ceļojam ar autostopu, un ēdam ceļmalas lētajās ēstuvēs. Impossible, dont lie. Tādā garā viņa caur skaipu mums velta savu attieksmi un Pakistānas pieredzi. Tad, kad dodamies prom no viesnīcas un esam ar mugursomām , cenšamies ieskaidrot rikšam, lai ved Lahoras virzienā, bet pie pilsētas robežas, lai izlaiž. Tā, lai ērtāk stopēties. Viņš īsti nesaprot angliski. Uzrodas kādi 30-40 tulki. Un vēl un vēl, līdz ierodas policija, lai cilvēkus atgaiņātu no mums. Šķiet, ka atkal tiks piedāvāts policijas ekskorts, bet gribas tāpat mierīgi pastopēties, izbaudīt stopošanas piedzīvojumus un varbūt vēlreiz tikt uzaicinātiem pilī! Braucam uz autoostu un līdz nākamajai lielākajai pilsētai. Varam sākt tripu. Tukšs lielceļš, pa valsts galveno maģistrāli. 160 miljonu valstī. Pēc desmit minūtēm tiekam laipni uzņemti jauna inženiera darba mašīnā ar privāto šoferi. Tiekam izcili pabaroti ceļmalas restorānā pa Latvijas cenām 2-3 latu robežās. Pirms tam vienkāršajās ēstuvēs varēja paēst pa 15-20 santīmiem. Jāsaka gan, ka drīz sākām paši taisīt ēst, jo tās taukainās ēdienu peļķes vairs nevarēja dabūt iekšā. Mašīnas saimnieks stāsta mums par to, cik kruta ir viņa dzīve, jo viņš taču esot izglītots, ar augstāko izglītību, tapēc arī pienākas gan šoferis, gan citas ekstras. Tuvojoties Lahorai, izlemjam, ka gribas atpūsties no pilsētām, un kāpjam ārā lauku vidū un ejam būvēt telti labības laukā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais