Altajā, jēriņu slīcinot...

01.02.2006
14 min lasīšanai
27 foto

18. augusts Atvaļinājums sākas ar futbolspēles Krievija – Latvija apmeklējumu. Ar mūsu palīdzību ir izcīnīts neizšķirts 1:1, kas tiek vērtēts ļoti labi, tādēļ vakars tik ātri nebeidzas un neskatoties, ka Lidostā jābūt 05:00 mājās esmu pēc 03:00. Atlūzis uz ½ stundiņu ceļos, lai dotos uz lidostu. Pāris energy drinki Statoilā kopā ar Juri (bilde nr.1) un esam jau lidostā. Satiekam pārējos divus – Induli ar Uģi, sirdi, plosoša bet ātra atvadīšanās no pāris pavadītājiem un tiek ieņemts Tax free. Īsti neskaitīju cik „Tulamori” tika iepirkti, bet kādam laiciņam pietika... Ielidojam lidostā Šeremetjeva-2, kur izrādās mūs jau gaida vesels bars ar Taksistiem un visi grib mūs aizvest līdz Šeremetjeva-1 no kuras 22:00 jāizlido uz Barnaul. Viens pat piedāvā aizvest par 100 rub., taču līdz ko es izrādu interesi, kautrīgi piebilst – skaždovo. Nu ne ko darīt aizbraucam ar satiksmes autobusu par 20 rub. no katra. Kāpjot autobusā satiekam grupu Latviešu, kas atbraukuši no tās puses, kur mums jādodas un stāsta, ka tur esot putnu gripa un ko vajag tur ēst un ko nevajag, bet vienīgais kas nopietni ieklausās ir Indulis pārējos tas sviests neaizrauj. Pēc tam Indulis ir nonācis pie secinājuma, ka olas un vistas gaļu viņš neēdīs. Šeremetjeva-1 sameklējam mantu glabātuvi un nododam savas mugursomas, lai līdz vakaram varam aizbraukt uz Maskavas centru paēst un apciemot Vladjiku (to kurš Iļjičš). Mantu glabātuvē mums paprasa uz cik novērtējam savas somas. Indža pasaka 20 000 rub., sakarā ar ko mums jāmaksā 2000 par glabāšanu (10% aptuveni 40Ls), bet ne ko darīt, jo tā ir summa ar kuru viņi atbildīgi par mūsu bagāžu. Iekāpjam mikroautobusā, kas mūs 40 min ved līdz pirmajai metro stacijai, bet laiks paiet ātri jo iepazīstamies ar pāris jauniešiem, kas palīdz mums tukšot viskiju, no kura neatteicās neviens no 11 pasažieriem. Ar metro aizbraucam uz centru (bilde Nr. 2, kurā arī redzami mēs visi četri). Centrā viens jauniegūts draugs mūs aizved paēst. Paēdām mēs garšīgi, bet Ls 10 no cilvēka par šašliku un aliņu (bilde. Nr. 3). Pēc ēšanas jaunais paziņa parāda mums vēl šo to Maskavā, grib mums nopārdot zāli, bet sapratis, ka mēs to sūdu nepīpējam ātri atšujas un tālāk mēs klīstam paši. Patusējam pa Sarkano laukumu un ap to, nolemjam, ka iesim uz „Arbatu”. Tiem, kas nezin varu paskaidrot, ka tā ir tāda pati gājēju iela, kā Kaļķu iela Vecrīgā, ar visādām kafejnīcām ielu muzikantiem, māksliniekiem, tikai reizes 20 garāka. Lai atrastu šo ielu Indulis, prasīja pareizo virzienu vairākām viņaprāt smukām meitenēm, bet , lai cik tas dīvaini nebūtu visas viņas apgalvoja, ka zina kur tas ir, bet rādīja katra uz savu pusi! Nospriežam, ka blondīnes ir un paliek blondīnes arī plašajā Krievijā, un pēc nelielas maldīšanās esam klāt. Nedaudz paklīstam izdzeram kādu aliņu un tad noceļas Indža – paņem ielu muzikantam ģitāru, pēc kā mums nākas dziedāt, par ko daži cilvēki pat iemet naudiņu. (bildes nr. 4;5) Beidzot mums tā Maskava piegriežas un mēs dodamies uz Lidostas pusi. Savācam savas somas un dodamies uz lidmašīnu, bet lai tiktu uz to vairāk kā stundu stāvējām mistiskā rindā, kas bija izveidojusies pirms drošības pārbaudes, jo viena ieeja bija četriem reisiem, kas izlido gandrīz vienlaicīgi. Tad nu visi tur grūstījās, stumdījās, lamājās un vienu brīdi jau likās, ka kautiņš būs neizbēgams un, ka varam arī nepaspēt uz lidmašīnu, bet galu galā laimīgi iekļuvām tajā un Lidmašīna Maskava - Barnaul izlidoja. Lidmašīnā pārsvarā gulējām, sakarā ar ko nekas ievērības cienīgs nenotika. Ielidojam Barnaulā plkst. 06:40 un līdz 08:00 jātiek līdz viesnīcai „Centraļnaja” no kurienes atiet autobuss uz Altaju. Izrādās arī šeit mūs gaida bars ar taksistiem un par cik mums laika nav daudz, ar pirmo arī braucam samaksājot 300 rub (Ls 6). Iekāpjam autobusā, kurš atiet 10 min. vēlāk, jo pārējie trīs ir devušies tualetes meklējumos, bet man par katru cenu ir jāaizkavē autobuss. Autobusā, kur gandrīz visas vietas ir aizņemtas es eju gulēt, taču pārējie trīs sāk iepazīšanos ar autobusā esošajiem. Pēc pāris stundām pamostos un redzu, ka arī šeit cieņā ir mūsu Tax free veikalā iepirktais viskijs. Kaut kā īsti izgulējies nejūtos tādēļ atkal atlaižos pagulēt, taču nu jau tas ir krietni grūtāk, jo autobusā iet skaļi(bilde Nr. 6) un daži gudrinieki uzskata par savu pienākumu ik pa laikam mani pamodināt, lai uzprasītu vai es nevēlos iedzert. Tad nu pēc 5 stundu brauciena ir sākušies kalni un drīz vajadzētu būt ciematam „Ustj Tema” kur ir paredzēts satikties ar pārējiem nobrauciena dalībniekiem. Beidzot esmu pamodies un redzu, ka lielākie trokšņa cēlāji ir varonīgā trijotne no Latvijas un viens čalītis ar trim skuķiem, kurš jau ir gandrīz nekāds, kā arī tetovētu galvu apveltīts vīrietis. Autobusā atradām Indulim līgavu, jo iestāstījām ka mums atpakaļ ir tikai trīs biļetes un Induli slīcināsim, jo viņš mums tā pat nav vajadzīgs. Tad nu viena meiča pieteicās, ka ja jau viss ir tik traki, tad viņa varot Induli paņemt pie sevis. Tīri uz žēlumu paņēmām... Beidzot esam nokļuvuši līdz vajadzīgajam ciematam, seko emocionāla Indžas atvadīšanās no līgavas, bet izrādās, ka tā ir autobusa pavadone un arī atpakaļ mēs brauksim ar viņu. Izkāpuši no autobusa uzreiz pamanām aiz pieturas zāli, kas kā vēlāk izrādās aug šeit savvaļā. Satiekam savu sagaidītāju un noskaidrojuši, ka ir kāda stunda laika iepērkamies veikalā, uzēdam šašliku pēc kā es palieku sargāt mantas (bilde. Nr. 7), bet citi apskata apkārtni. Pēc stundas arī nākamais mūsu autobuss – gaiši zils „PAZ” ir klāt (bilde Nr. 8). Sakraujam mantas un pa šoseju M-52, kas ved uz Mongoliju, pāri divām kalnu pārejām „Seminskij” un „Čiketaman” (tulkojumā lāča ķepa) dodamies uz upes augšteci (līdz šosejas 771 km.). Vienā no pārejām ir kiosks, kurā nopērkam dažus aliņus un riekstiņus, bet Juris aiziet uz krūmiem. Atgriezies Juris mums pastāsta, ka kāds vietējais par to no viņa pamanījies iekasēt 10 rub. Braucam tālāk un man sāk likties, ka mūsu autobusam katrs nākamais kalns var izrādīties pēdējais. Ik pa laikam stājamies un dzesējam motoru, līdz beidzot ar tumsas iestāšanos esam pie upes. Iekārtojam nometni un ēdam vakariņas, kas pie viena ir arī iepazīšanās ar pārējiem. Kopā esam 10 cilvēki, un brauksim ar 2-viem 4-vītīgiem un 1-nu 2-vietīgu katamarānu. Nakts kaut kā paiet visiem dīdoties pa telti, jo pašsajūta visiem ir raksturojama - „ir bijis labāk”. Ap plkst. 05:00 pieceļos, padzeros upes ūdeni un tā arī gulēt vairs neeju. Nedaudz pamētāju spiningu, kas beidzas nevis ar zivs noķeršanu, bet vizuļa noraušanu un arī pārējie sāk mosties. Pirmais rīts Altajā (bildes Nr. 9; 10). Saliekam laivas un uz priekšu! Sākumā upe ir kā straujākajos Amatas posmos pavasarī, tikai 5x platāka (upe starp citu saucas Čuja), taču tad aiz līkuma ir pirmā krāce „Buravestņik”. Ieraugot krāci no tāluma jau sāku nojaust, ka upe būs krietni nopietna, jo arī ūdens līmenis nebija no zemajiem. Ejot cauri krācei, kas ir apmēram 3. km gara un pieskaitāma pie 4 kategorijas, paspēju jau sākt nožēlot, ka iekāpu laivā. Ūdens temperatūra apmēram 5-8 grādi, stāvviļņi 2-2,5 metri, akmeņi un mucas tā, ka ne saskaitīt. Mūsu 4-nieku mētā kā tādu skalu, nemitīgi jāairē bet spēki ar nav neierobežoti. Kad upe ir kļuvusi nedaudz mierīgāka, mēs ar Juri, kas sēdējām priekšā, esam pilnīgi slapji, bet arī aizmugurējie ir varbūt tikai nedaudz sausāki. Izdzeram pusi upes ūdens – protams ne jau cerībā samazināt upes līmeni – izejam vēl pāris mazākas krāces un nonākam pie krāces „Begimots”. Vēl var piebilst, ka tupēt uz katamarāna galīgi nebija ērti jo sēdekļi pamatīgi laida gaisu. Krāce „Begimots” ir pirmā 5 kategorijas krāce mūsu maršrutā. Dodamies to izlūkot un pirmais iespaids ir grandiozs, jo ūdens mutuļo ar milzīgu troksni un rodas iespaids, ka upe vienkārši ārdās. Pirms pašas krāces ir tilts zem kura ir apmēram 5 metri slīps kritums (bildes Nr. 11;12)., aiz kura veidojas muca, tālāk seko vairāki akmeņi un mucas, kuras jāapiet pa kreiso pusi un jāpacenšas neiekļūt krāces bīstamākajā vietā, kas ir milzīga pulsējoša muca ar smailu akmens šķautni (iesaukta par haizivs asti (bilde Nr. 13)) pa vidu. Pirmais iet 2-nieks, iziet zem tilta, airē uz kreiso pusi, iekļūst atstraumē, apgriežas riņķī un atlikušo krāci iet ar aizmuguri pa priekšu. Protams ietrāpa lielajā mucā, taču samērā ātri viņus izmet ārā un visi atviegloti uzelpo. Mūsu 4-nieks iziet līdzīgi izņemot to, ka izvairījāmies no lielās mucas, taču arī ½ krāci ejam atmuguriski.(bilde Nr. 14 ) Otrs četrinieks iziet krāci ar priekšu, taču arī ietrāpa lielajā mucā, bet Indulis ar Uģi izairē kamēr viens no Novosibirskas džekiem panikā darīja visu ko tikai ne airēja... Visi slapji, smaidīgi, mirdzošām acīm dalāmies piedzīvotajā pārnesam mantas un braucam tālāk. Par krāces nopietnību liecina vairākas pie klintīm piestiprinātas plāksnītes ar bojā gājušo vārdiem... Līdz dienas beigām izejam vēl vienu 4-tās kategorijas krāci „Slalomnaja” (ja neskaita to, ka pēc Latvijas izpratnes visa upe ir viena gara krāce). Slalomnaja man likās pati grūtākā, bet ne sarežģītākā krāce. Krāce, kā krāce, tikai vairākus kilometrus gara milzīgiem stāvviļņiem, akmeņiem un mucām (pie kurām visi jau pieraduši). Grūti bija tādēļ, ka jābrauc visu laiku kā pa slaloma trasi, kas prasa kārtīgu airēšanu. Vakarā pārguruši paēdam, pārspriežam dienas notikumus, starp kuriem nozīmīgu vietu ieņem pāris cilvēkiem sākušās problēmas ar vēderu. Tad nu arī šīs problēmas, kā reize pie ēšanas tiek smalki apspriestas, jo kur gan citur ja ne pie galda par to ir jāparunā. Tiek apspriestas pat tādas nianses kā blīvums, krāsa, smarža (brīnums kā ne vēl garša). Tā pat izpelnos „komplimentus” par to, ka ja es pats esmu nenormāls, tas nenozīmē, ka citus šādas ekstrēmas lietas aizrauj (bet jau tad varēja redzēt, ka aizrauj). Laikam es nebiju tā īsti izskaidrojis, pa kādu upi mēs brauksim un ko tas nozīmē 4-tā kategorija ar 5-tās elementiem. Bet man arī neviens tik sīki neprasīja un pats jau es arī tikai no i-neta zināju. Pirmās dienas nobrauciena garums 50 km. Nākamā dienā bez daudzām citām krācēm ir paredzētas divas piektās kategorijas krāces, tādēļ daudz pie ugunskura nesēžam. Ātri izdzeram dienišķos pāris litrus šņabja (uz visiem) un dodamies gulēt. Pirms gulēt iešanas neizpaliek arī tradicionālās runas par to kurš ko, kā un ar kuru naktī darīs...(šādas sarunas bija katru vakaru, jo sieviešu trūkums organismā darīja savu) Nākamās dienas rītā nonākam pie divām krācēm, kas pēc aprakstiem atbilst 4-5 kategorijai un tiek ietas tikai pēc izlūkošanas. Krāces ir ļoti tuvu viena otrai, tādēļ izlūkojas kopā. Krāces saucas „Turbīna” un Horizonts” (bilde. Nr. 15;16;17)., tur tad arī sākās īstākās jautrības uz ūdens. Otrs 4-nieks, pateicoties Novosibirskas dižvīram, kurš atbildīgos brīžos aizmirst airēt un turas abām rokām pie laivas, vairāk dzīvojās pa klintīm un piespiedēm, ne kā pa ūdeni brauca. Man velkoties ārā no kārtīgas mucas pārtrūka kājas siksna un es pat nešaubījos, ka atradīšos ūdenī. Taču izkrist neizkritu un arī Indulim ar Uģi no klintīm nolīst izdevās. Pārējā jomā varētu teikt, ka laiks kā ceļš ir aizvijies, bet nekas nav mainījies. Joprojām labs, saulains laiks, kalni, upe un vēl jo projām dažam labam samērā bieži jāiet d...t. Bet nu droši vien, ka viņiem tur arī vieta. Vakarpusē upe Čuja ietek Altaja lielākajā upē Katuņ, jo visi vairāk kā 100 km pa Čujas upi ir pievarēti. Nākamā diena abiem Novosibirskas čaļiem ir pēdējā (uz upes ), tādēļ pasēžam pie ugunskura ilgāk un panesas anekdotes, no kurām vislabāk iederējās: Altaja kalnos apmaldījies tūrists iet pa mežu un bļauj: „Ļjūdji”, „Ļjūdji” iznāk no krūmiem vietējais čukča un saka: „Kak tut tak ļjudji, kak Maskve tak čukča” Upe Katuņ mūs sagaida, ar vēl lielākiem stāvviļņiem un var just, ka upe ir daudz spēcīgāka un ūdeņiem bagātāka, kaut arī tās tecējums ir lēnāks. Atsevišķās vietās upe viļņojas kā jūra un šķiet, ka viļņu augstums sasniedz vismaz 4 m, jo kad mēs ar savus 4m garo kuģi esam uz viļņa slīpuma, abās pusēs krietni paliek pāri vietas. Kopš braucam pa šo upi parādās dažas apdzīvotas vietas, taču sevišķi daudz cilvēku tajās neredz un arī mājas izskatās nolaistas šķībām sienām, kas laikam ir raksturīgi Krievijas attālākajiem lauku nostūriem. Pusdienā stājam malā, atvadāmies no aizbraucējiem un mums pievienojas 12 cilvēku Maskaviešu grupa, kas brauc ar vienu katamarānu un lielo raftu. Kamēr gaidām autobusu Indulis sāk draudzēties ar vietējām govīm, kas tur ganās savvaļā un laikam sadraudzējas ar, jo nākamā rītā viena pie telts brēc tā, ka pagulēt nevar un mēs dzenam Induli ārā no telts, lai iet un tiek ar savām „druškām” galā.(bilde Nr. 18 ) Starp citu nakti aizvadījām smilšainā pludmalē, kas līdzinājās filmā „Pludmale” redzētajam (bilde Nr. 19), ja nu vienīgi palmu nebija. Šodien paredzētas trīs ievērības cienīgas krāces „Iļgumenskij”, „Kadrinskaja truba” un „Šabaš”. Pirmās divas izrādījās vienkārši kā neliela jautrība un pārmaiņa pēc visu laiku vienmērīgi viļņojošās upes, taču „Šabaš” ir samērā nopietna krāce. Šo krāci ejam ar izlūkošanu un pie tās esam panākuši grupu Novosibirskas jauniešu, kas brauc ar diviem raftiem. Krāce sastāv no divām daļām un mūsu divnieks ar Juri priekšgalā ir izgājis pusi no tās un gaida mūs, kad pa vidu iespraucas Novosibirskas rafts. Un mēs vēl krastā esošie ilgi nespējām saprast kā tas rafts bija nolēmis to krāci forsēt ar sāniem, bet rezultāts ir, ka šos kā skaidu apmet riņķī jau pirmajā mucā. Tālāko krāci šie šķērso zem laivas, bet sūdi tādi, ka šos nes uz otrās daļas bīstamāko vietu, kur es neriskētu laivā braukt cauri, kur nu vēl zem tās. Tad nu mūsu drosmīgais divnieks varonīgi airējot nostumj šos uz mazāk bīstamu vietu un visi laimīgi tiek krastā.(bilde Nr. 20). Pēc redzētā no Maskaviešu rafta puse atsakās braukt un apiet to ar kājām. Rafts krāci izbrauc pustukšs, mēs izbraucam gandrīz labi, ja neskaita, ka es norāvu ūdeņus nevietā piebremzējot, kas mums arī gandrīz maksāja „overu”, bet tomēr noturējāmies. Pēc krāces visi cītīgi airējam jo nakšņošana ir paredzēta kaut kādā bāzē, kur būs iespēja nopirkt alu un pirts. Tā arī notiek un mēs ātri vien izpērkam saimnieka alus krājumus (stikla pudelēs). Pārējiem paliek divu litru plastmasas pudeles. Arī Novosibirskas jaunieši ir apmetušies ar mums vienā bāzē un tad nu viņi nāk pateikties varonīgajiem glābējiem, kas beidzas ar kopīgu alus dzeršanu pirtī iešanu un jāņošanu līdz pat vēlai naktij. Nākamā diena ne ar ko īpašu neizceļas, ja nu vienīgi, ka man nāk miegs, nedaudz slāpst un vienu krāci, pirms kuras mani jau savlaicīgi pamodina, jo tagad visiem būšot jāairē. Krāce „Bika” atkal milzīgiem stāvviļņiem, (apm 5m. augstumā un nenormāli spēcīgu straumi). Juris brauc divniekā un uz viena no viļņiem viņš paliek viens, jo otrs tiek noskalots. Brīnumainā kārtā Jurim izdodas savaldīt katamarānu un sniegt palīdzīgu roku otrajam, bet mēs atkal no galvas līdz kājām slapji. Atceros, ka pēc šīs krāces man tas ūdens vienreiz bija piegriezies. Bet pārējiem, kā par spīti man, uz extreemu pavilka un sākās lielāko mucu lasīšana pa visu upi. Tad nu mans mērs bija pilns un es pārsēdos raftā pie Maskaviešiem, kur priekšā izrādījās krietni saprotošāki cilvēki un nepagāja ilgs laiks, kad man jau vairs nesala un neslāpa. Vispār Māskaviešiem bija daudz dažādu īpašību, kas mums nepatika, bet cilvēkiem vismaz pietiek prāta „šmigu” neiepakot lielākās somas tālākajā stūrī. Nākamā dienā tiekam vaļā no Maskaviešiem un tālāk dodamies vieni. Atkal cītīgi airējam jo rītdienā esam ieplānojuši atpūtu, pirti u.c. izklaides, taču lai tas viss būtu pilnvērtīgāks ir jātiek līdz kaut kādam mistiskam ciemam, kur varbūt mums izdosies iepirkt alu. Airēšana neiet tik ātri un tikai pret vakaru piestājam krastā kādas tūristu bāzes teritorijā un dodamies uz ciematu „Jelanda”. Starp citu tūristu Bāzes tur ir viena būda, kurā var nebūt pat elektrība un dažas telts vietas ap to, kas ir iežogotas. Nekādas citas ekstras tur pieejamas nav. Pirms iziešanas no bāzes lasām uzrakstu, ka tas ir kategoriski aizliegts un ka arī jebkāda kontaktēšanās ar vietējiem ir bīstama. Vēl pirms tam mēs esam saklausījušies dažādus stāstus par sadurtiem un aplaupītiem tūristiem šajā ciematā, kas mūsu gājienu omulīgāku nepadara. Bet nu neko darīt, kā ir tā jādzīvo, un alu arī gribās. Atstājam vienu pie laivas un pārējie dodamies uz ciemu. Patiesībā „Jelanda” ir ciemats, kurā dzīvo apmēram 99 ģimenes, no kurām 98-ās visi dzer, bet 1-nā visi ļoti dzer. Darbs vispār nav (izņemot vienīgajā veikalā) un visi eksistē uz naturālo saimniecību, kas kā mums likās aprobežojas ar kandžas dzīšanu. Ejot pa ciematu redzam, ka mājas ir vēl šķībākas ne kā iepriekš redzētajos ciemos, pagalmi nekopti. Pirmais ko sastopam ir pretim skrienoša cūka, kas ir kaut kas vidējs starp mājlopu un meža dzīvnieku, jo arī tās te laikam līdzīgi kā govis ganās pašas pa sevi. Nonākam līdz veikalam, kas protams ir jau ciet, bet blakus mājā dzīvo pārdevēja un tā mums atslēdz. Uzreiz sarodas bariņš bērnu, kas diedelē naudu saldumiem, piedzērusies kundzīte, kas uzskata, ka pateicoties viņai mums ir atslēgts veikals un nu mums jāpērk viņai alus. Ātri iepērkam alu un vēl šo to, tajā skaitā šokolādes, no kurām pusi izdalām pie veikala esošajiem bērniem un ātri zūdam atpakaļ. Atpakaļ ceļā redzam vēl pāris pilsoņu, no kuriem viens komā brauc ar riteni. Atkal cītīgi airējam, lai līdz tumsai tiktu pēc iespējas tālāk no ciemata un nebūtu jāpamostas apzagtiem. Tad nu pēc cītīgas airēšanas piestājam uz kādas salas, kas mums liekas piemērota nākamās dienas atpūtai. Nu tad beidzot katrs var izgulēties cik grib! Kad visi pamodušies ar bažām skatāmies debesīs īsti nevarot saprast vai aiz kalniem ir mākoņi vai saule un kāds būs laiks. Pēc stundas migla ir izklīdusi un parādās saule, kas liecina, ka atpūtas diena izdosies. Galvenais dienas pasākums ir paredzētā pirts. Pirts tiek taisīta jau no paša rīta. Vispirms upes krastā esošie akmeņi tiek salasīti vienā kaudzē, tad uz tiem tiek kurts milzīgs ugumskurs (bilde Nr. 22) un kurināts visu dienu. Tā nu mēs kurinām un kurinām to ugunskuru, bet tam visu laiku vajadzīga malka un mēs sākam izcirst ap nometni esošās mazās priedītes, līdz rodas ideja, tādejādi labiekārtot apkārtni un izveidot vairāk telšu vietas. Rezultātā tiek nolemts apmetnei dot nosaukumu un iegravēt to lielā baļķī. Tā nu mums darbs pietika visai atpūtas dienai. Viens tēsa baļķi nākošie cirta burtus un kurināja pirti, jāpiebilst ka vienīgie darba rīki bija cirvis un nazis, bet paspējām arī alu iedzert. Pēcpusdienā darbi pabeigti un baļķis ar uzrakstu uzvilkts priedē,(bilde Nr. 23) taču viegli tas galīgi nebija. Divi vilka, divi cēla, striķis plīsa, bet tomēr mums izdevās(bilde Nr. 24;26) un arī pirti pietiek kurināt. Ar slotām visas ogles un pelni tiek aizslaucīti, virs akmeņiem uzstiepts tents un pirts gatava. Ejam pirtī dzeram alu un nospriežam, ka diena ir izdevusies.(bilde Nr. 25) Nedaudz žēl, ka nākamā diena ir pēdējā uz ūdens, taču nedaudz arī ir apnicis aukstais ūdens un mantu pakošana. Tā pati vienveidīgā paika, kas gatavojas no konserviem arī ir piegriezusies. Izdzeram atlikušo alu, nonākot pie secinājuma, ka nedaudz par īsu, bet nu neko darīt, kā ir tā jādzīvo. Pēdējo dienu nobraucam bez īpaša prieka, upe ir kļuvusi pavisam mierīga un neinteresanta, arī krastos vairāk apdzīvotas tūristu bāzes un atpūtnieki, kurus braucot pa Čuju vispār neredzējām. Piestājam pie kāda ciema apmeklējam veikalu un apskatot ciemu redzam, ka esam atgriezušies civilizācijā. Vakarā, kad jau esam izcēlušies krastā, pie mums piebrauc balts žigulīts izkāpj četri altaja džigiti un nāk pie mums runāties. Pierijušies visi nu tā, ka maz neliekas. Šie piestūrē pie mūsu galda un nu tik mūsu šmigu dzers. Uz Jura norādījumiem, ka tā vis nevarēs, panesās teksti: „Da tu zini, kas es esmu!” un tam līdzīgi. Tiek izskaidrots, ka nezinām un neinteresē un pēc Jura teiktā, ka ja negrib pa muti, lai vācas prom šie arī pazūd. Gulēt kādu laiku neejam, jo pastāv varbūtība, ka tūliņ trīs žiguļi atbrauks, bet tā nenotiek un arī gulēt ejot blakus noliktais bomis nav nepieciešams. Pēdējā nakts pie upes, pēdējie foto un sākas mūsu ceļš uz mājām. No rīta mikriņš mūs aizved uz ciematu „Ustj tema” kur mūs sagaidīja šurp braucot, iepērkam suvenīrus, kas pārsvarā ir šņabis ar Altaja kalniem fonā, sagaidām savu autobusu ar Induļa līgavu un braucam prom no Altaja. Visi tādi noskumuši arī kalni paliek mazāki un mazāki līdz izzūd vispār. Arī Indulis par savu līgavu neliekas ne zinis, lai gan skaidri redzams, ka meiča apsēdusies netālu no mums un grib ar mums parunāt. Nu ja jau Indulis neprotas, mēs ar Juri paņemam vienu no Altaja suvenīriem un parādam meičai uzņemtās bildes, pastāstot kā mums gājis. Pēc kāda laika mums pievienojas arī pārējie un pamazām garastāvoklis visiem uzlabojies. Barnaulā ir pilsētas svētki, kas jau tiek svinēti no piektdienas un neskatoties uz to, ka mēs iebraucam Svētdienas vakarā visa pilsēta ir burās. Uz ielām cilvēku, ka biezs visi nekādi un mēs izceļamies uz pārējo fona, jo neesam ģērbti nacionālajos treniņtērpos un spējam turēties uz kājām. Lidmašīna tikai no rīta tādēļ paņemam viesnīcu cerībā tur piereģistrēt pases, kas jau sen ir nokavēts, bet tur dusmīga kundzīte mums kategoriski atsakās reģistrēt pases ar atpakaļejošu datumu un iespiež īsto. Varēja nespiest ne ko, jo tā pat sods jāmaksā, bet es ieteiktu maksāt sodu ne kā čakarēt savu laiku un prātu ar pasu reģistrāciju. Jo ja arī „ierubīs” maksimālo sodu tas būs tik pat cik viesnīcā Jums paņems par šo pakalpojumu. Vakarā pastaigājam pa pilsētu paēdam šašliku Juris ar Uģi uzspēlē biljardu un līdz ar to varētu uzskatīt, ka mūsu ceļojums bija galā, jo salīdzinot ar to kas bijis, atpakaļ ceļš nebija diez cik interesants. Lidojums uz Maskavu, kura laikā Indulis tikai pēc omletes apēšanas, atcerējās, ka putnu gripas draudu dēļ bija apņēmies olas neēst. Diena Maskavā. Lidojums uz Rīgu. Žēl, bet kā jau visam skaistajam arī mūsu ceļojumam pienāca gals. Kopumā pa upi tika nobraukti apmēram 375 km. Emocijām bagāti un nu jau nešķirami draugi pārbraucām mājās sveiki un veseli un vēl jo projām satiekoties atceramies šo ceļojumu un plānojam nākamo! Ja kādam ir interese citu dalībnieku albūmos ir apskatāmas citas bildes! Un varat droši rakstīt un jautāt katram no mums. Dalībnieki (tā kā bildē Nr. 2, no kreisās): Jānis Miķelsons (es) Indulis Bukovskis Juris Aukstkalns Uģis Kego

Altajā, jēriņu slīcinot...

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem